8. Bībele... Kā tā ir sastādīta?


22. psalms kā Mesijas ciešanu izskaidrojums

Psalmi bieži apraksta dievbijīgu cilvēku ciešanas kā daļu no “Dieva valstības dzemdību sāpēm”. Saistībā ar Dāvidu tās bieži izskaidro kā “mesiāniskās dzemdību sāpes”. Tā Targums izskaidro 20. psalmu, kura sākumā ir runa par “bēdu laiku” un 7. pantā ir teikts, ka “Tas Kungs palīdz Savam svaidītajam”. Tāpat mēs redzējām, ka Targums 21. psalma kontekstā runā par Mesiju un Midrash pievieno diskusiju par viņa “kroni” un purpura tērpu.

22. psalms kā Mesijas ciešanu izskaidrojums

Vēl plašāku perspektīvu atsedz 22. psalms, kurš kristiešu ekseģēzē ir daļa no Mesijas ciešanu ainas. Par šo psalmu, tāpat kā par Jesajas 53. nodaļu, ir teikts, ka tas ir uzrakstīts krusta pakājē. Psalma sākumā ir runa par Mesijas ciešanām un beigās – par viņa derības mielastu.

Psalms sākas ar izsaucienu: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” Psalma autors stāsta:

“Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu: “Lai nu viņš pārmet to Tam Kungam, lai Tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo Tam jau uz viņu labs prāts.” ..Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pīšļos Tu mani esi guldījis. Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā.

Liekas, ka psalma pēdējā daļa pasvītro Kunga cietēja kalpa darba nozīmi: tā sākas ar slavēšanu, runā par derības mielastu, kā “nākamās paaudzes viņam kalpos” un kā viņa taisnība tiks pasludināta “tiem ļaudīm, kas vēl dzims”. Par vārdiem “pazemīgie ēdīs un būs paēduši” (26. p.) RaSHI saka, ka tas notiks “atbrīvošanas laikos, Mesijas dienās”. Šādā veidā pats psalms tiek saskaņots ar mesiānisko misiju.

Psalms noslēdzas ar plašu slavēšanu:

“Par Tevi es dziedāšu lielā draudzē, es pildīšu savus solījumus to priekšā, kas Tevi bīstas. Pazemīgie ēdīs un būs paēduši, un, kas To Kungu meklē, tie Viņu slavēs. Jūsu sirdis lai dzīvo mūžīgi! Lai To Kungu piemin un pie Viņa atgriežas visas zemes malas, tautu tautas lai zemojas Viņa priekšā un lai Viņu pielūdz, jo Tam Kungam pieder valstība, Viņš ir valdnieks pār tautām. Arī tie lai zemojas Viņa priekšā, kas dus zemes klēpī, Viņu lai pielūdz visi, kas kļuvuši par pīšļiem. Lai par To Kungu stāsta nākamajām paaudzēm un par Viņa taisnību, ko Viņš darījis, lai sludina radu radiem. Viņi nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.”

Patiesībā rabīni redz 22. psalma mesiānisko dabu tikai noslēguma daļā – “slavēšanā” jeb shevah, kas norāda uz “atbrīvošanas laiku, Mesijas dienām”. Tomēr psalma sākuma vārdi laiku pa laikam parādās Kunga kalpa ciešanu aprakstā. Piemēram, Midrash literatūra Pesikhta Rabbati, kas, iespējams, ir apkopota VIII vai IX gadsimtā, bet balstīta uz tradicionālu materiālu, kas aizsniedzas līdz daudz senākam periodam, attēlo Mesiju Ēfraimu, Jāzepa dēlu, šādi:

“Mūsu rabīni ir mācījuši, ka reiz Nisana mēnesī (Lieldienu laikā) patriarhi nāks pie viņa un sacīs: “Ēfraim, Mesija, mūsu taisnība. Kaut arī mēs esam tavi tēvi, tu esi lielāks nekā mēs, jo tu esi cietis par mūsu bērnu grēkiem un izgājis caur lieliem un grūtiem pārbaudījumiem, ..tu esi kļuvis par nicinājuma un izsmiekla objektu starp tautām Israēla dēļ, un tu esi atradies tumsā un dziļumos, ..tava āda tika noplēsta, un tava miesa ir izkaltusi kā koks, ..un tavs spēks ir kā lauska. Tu to visu esi cietis mūsu bērnu grēku dēļ.”"

Par 19. pantu, kurā tiek sadalītas Kunga cietēja kalpa drēbes un par viņa apģērbu met kauliņus, Ibn Ezra izsakās, ka “tās ir karalisks amata tērps; ja viņš nebūtu ķēniņš, šiem vārdiem nebūtu nozīmes. Un turklāt šeit ir slēpta norāde.” Izskaidrojot noslēguma pantus, viņš saka: “Beigās, beigu laikos, viņi nāks un nolieksies ķēniņa priekšā, kurš sapulcinās kopā viņu dvēseles.”

Midrash par psalmiem saista 22. psalma tēmu ar Esteri, kaut arī tiešas saistības šeit nav. Profesors M.D. Kasutto, kurš ir pazīstams ar saviem komentāriem par visu Veco Derību, par šo psalmu saka, ka “tas attēlo vīru, kurš cieš gan miesā, gan dvēselē“. Ievada vārdi – psalms ir dziedams “pēc [melodijas] “Rītausmas stirna” ” – saskaņā ar tradīciju norāda uz Esteri, kaut arī savādais vārds, kas tiek attiecināts uz noteiktu mūzikas instrumentu un dziedāšanas veidu, ebreju valodā nozīmē “rītausmas mirdzums”. Šis mirdzums noteikti ir vairāk piemērots norādei uz Mesiju, “pasaules gaismu”, par ko mesiāniski uztvertajā rakstu vietā no Hozejas grāmatas (6:2-3) ir teikts, ka viņš liks piecelties “trešajā dienā” un ka “Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma” – šeit mums ir tas pats ebreju vārds shahar – “rītausma”, kas parādījās iepriekšminētajos pantos.

Kas attiecas uz 17. p. – “manas rokas un kājas ir caururbtas” –, dažās versijās zemteksta piezīmēs ir dots alternatīvs tulkojums:

“Ļaundaru bars ir mani ielencis, manas rokas un manas kājas kā lauvam.”

Rabīni zināja par diviem oriģinālteksta lasījumiem. Rabīns Dāvids Kimhi sacīja: “Neapgraizītie šo psalmu interpretē kā norādi uz Jēzu.” Par 16. pantu viņš izsakās, ka tie lasa oriģinālu kā ka’aru – “caurdurts” – alternatīvā ka’ari – “kā lauva” – vietā un saprot to kā norādi uz Kristu, Kungu, kura priekšā “tie lai zemojas, kas dus zemes klēpī, Viņu lai pielūdz visi, kas kļuvuši par pīšļiem”. RaSHI atklāti paziņoja, ka patiesībā tas attēlo kādu, kura “rokas un kājas ir tādas, it kā būtu sakropļotas lauvas mutē”. Arī Luters zināja par šīm grūtībām, un vācu Bībele seko ka’aru jeb “caurdurts” lasījumam.

Ja psalmos pieminētās drēbes, par kurām met kauliņus, ietver “slēptu norādi”, tad arī aprakstītais mielasts rada daudzus jautājumus. Saskaņā ar RaDHI, tas norāda uz “atbrīvošanas laiku, Mesijas dienām“. Bet kādas gan domas izraisa šā mielasta saistība ar Mesijas atnākšanu?

Pirmās izjūtas, ko rada iepriekšminētā interpretācija, ir saistītas ar Svēto Vakarēdienu, kuru Kungs iestādīja ar Pashā mielastu un kurā, vismaz anglikāņu baznīcas katoliciskajā novirzienā, “visi zemojas Viņa priekšā”. Kad mēs, “pieminot” Kristus nāvi, pieņemam komūniju, tiek piepildīti mūsu psalma vārdi – “piemin visas zemes malas”, un, kad mēs “pasludinām Kunga nāvi”, psalmā ir teikts, ka reiz sludinās “Viņa taisnību”, jo “Viņš to ir darījis”. Noslēguma pantos attiecībā uz svēto cietēju četras reizes ir izmantots vārds “Kungs”, un vēl tiek pievienots tas, ka “nākamās paaudzes viņam kalpos”. Vārds “kalpos” – šeit ebreju valodā ạvad – nozīmē Dieva pielūgšanu.

22. psalms sākas ar izsaucienu un beidzas ar vārdiem “Viņš to ir darījis”. Ebreju valodā tiek izmantots vārds ậsâh, kas, pēc dažu komentētāju domām, ir saistīts ar pēdējo Radīšanas pārskata pantu – 1. Mozus 2:3. Liekas, it kā mūsu psalms tādējādi sniegtu salīdzināšanas darba “izpildījumu”. Ja Jēzus šeit runāja aramiešu valodā, kā psalma pirmajā daļā, tad Viņa izsauciens kullah – “viss pabeigts” – atbilstu grieķu valodas darbības vārda saturam. Ebreju un aramiešu valodā šo vārdu izmanto upuru kontekstā. Tātad Jēzus nesa “galīgo upuri” mūsu dēļ, un šo upuri mēs pieminam komūnijā.

Vissvarīgākā diskusija par “Mesijas mielastu” un komūniju ir atrodama Midrash par Rutes grāmatu. Ja tiešām “visi pravieši nav pravietojuši ne par ko citu, kā par Mesijas dienām”, tad līdzās psalmiem būtu piemēroti parādīt kaut ko no senās jūdu literatūras par to, kas Rutes grāmatā ir teikts par Mesiju. Rutes 2:14 mums vēsta par Boāsu, kas ķēniņa Dāvida vecmāmiņai Rutei sacīja: “Nāc šurp un ēd, un mērc savu kumosu skābumā.” Rutes Midrash, izskaidrojot šo pantu, četrreiz ir teikts – ja kāds “piedalās Mesijas mielastā šai pasaulē, tas ēd nākamajai pasaulei”. Četrreiz Midrash pasvītro, ka šī maize ir “Dieva valstības maize”, un četrreiz ir teikts, ka tas, kurš ēd no šīs maizes, ir “tuvu Dieva valstībai”. Turklāt trīsreiz tiek uzsvērts, ka “etiķis” runā par ciešanām, un daži rabīni, runājot “Svētajā Garā”, pavēsta, ka “etiķis ir vienas no ciešanām, par kurām tiek runāts Jesajas 53, sakot, ka “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts”. Jaunās Derības daļā mēs sīkāk runāsim par Svētā Vakarēdiena kontekstu un dažiem citiem “Mesijas mielastiem”. Tomēr jau 22. psalmā mēs atrodam “atbrīvošanas laika” derības mielastu.

Kā mēs redzējām, arī 22. psalms jūdu ekseģēzē tiek saistīts ar Mesijas ciešanām. Tas sākas ar Jēzus sāpju izsaucienu un attēlo Viņa nāvi pie krusta, noslēdzoties ar vārdu kullah – “pabeigts”. Ir norāde arī uz “Mesijas mielastu”, līdz ar to piedāvājot apstiprinājumu izpratnei, ka Svētais Vakarēdiens ir atrodams Vecajā Derībā.

118. PSALMS UN “AKMENS, KO NAMDARI NOMETUŠI PIE MALAS”

Mēs saprotam, ka it īpaši psalmos, kuri norāda uz ķēniņu Dāvidu, veidojas dabisks tilts uz mesiānisku interpretāciju. Tomēr 118. psalms, ko jūdi tradicionāli saista ar Tempļa atklāšanu, sniedz papildu informāciju par rabīnu Mesijas gaidīšanas plašo mērogu. Šis labi zināmais psalms bija arī viens no Lutera iemīļotajiem, jo tas viņam bija palīdzējis “izkļūt no grūtībām, no kurām ne ķēniņš, ne valdnieks” nevarēja atbrīvot. Psalma pirmā daļa stāsta par to, kā Ārona dēli, priesteri, paļāvās uz Kungu:

“Bailēs un nomāktības bēdās es piesaucu To Kungu, un Viņš paklausīja un mani atsvabināja. Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka.. Tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, Viņš ir mans glābējs.”

Psalma pēdējā daļa, kas sākas ar 20. p., ir saistīta ar Ezras 3:11 aprakstu par Tempļa pamatakmens ielikšanu. Tā ir daļa no Hallel jeb “slavēšanas psalmiem” (113.-119.), kuriem bija īpaša vieta visos lielākajos Tempļa svētkos. Šā psalma noslēguma daļu pēc paražas dzied gan pēcpusdienas svinību laikā 14. nisanā, gan ģimenes Pashā ceremonijā tajā pašā vakarā, gan īstajā Pashā dienā, gan arī Vasarsvētkos, tāpat dienā, kurā tika dota bauslība, kā arī lielajā “ozianna dienā” tabernākula svētku laikā un Hannukkah – Tempļa veltīšanas svētkos 164. g. pr. Kr. Līdz ar to katrs dievbijīgs bērns kopš agrām dienām zina šos pantus no galvas, un Jēzus mācekļi tos dziedāja Kunga Svētā Vakarēdiena noslēgumā (Mat. 26:30 un Marka 14:26).

Tradicionālā mesiāniskā interpretācija pirmkārt ir saistīta ar 20.-26. p.:

“Šie ir taisnības vārti, taisnie pa tiem ieies. Es pateicos Tev, ka Tu mani paklausīji un esi mans glābējs. Akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūra akmeni. Tas ir Tā Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs. Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā! Ak, Kungs, palīdzi! Ak, Kungs, lai labi izdodas! Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Mēs raidām jums pretī savu svētību no Tā Kunga nama.

Rabīni, izskaidrojot psalmus, veido mesiāniskas saites starp rakstu vietām, kurās kristiešu ekseģēze nemaz negaidītu atrast kādas saistības. Mēs redzējām, kā RaSHI saista rakstu vietu no Mihas 5. nodaļas par valdnieku, kurš piedzims Betlēmē, ar 118. psalma “stūra akmeni” un arī ar psalma 72:17 “atvasi”, kas bija pirms saules, mēness un zvaigžņu ceļiem.

Vissatriecošākais liekas fakts, ka rabīni pieļauj iespēju, ka izredzētā tauta varētu nepieņemt Mesiju, kā mēs redzējām jau Jēkaba svētības skaidrojumā. Tomēr šī ideja skaidri parādās rakstu vietā par atmesto stūra akmeni. Bet vai tas ir saistīts ar Mesiju arī kā citādi?

Gan Midrash par psalmiem, gan Talmuds apraksta, kā iepriekšminētos pantus pēc paražas dziedāja antifoni: Jeruzalemes iedzīvotāji iekšpus mūriem sacīja: “Ak, Kungs, Ozianna” (tas ir, “glāb mūs”), un ārpusē Jūdas vīri teica: “Ak, Kungs, lai labi izdodas,” – Jeruzalemes iedzīvotāji: “Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā!” utt. Mēs atceramies, ka tad, kad Jēzus ciešanu nedēļas sākumā iejāja Jeruzalemē, cilvēki uz ceļa izklāja savus apmetņus un palmu zarus un dziedāja: “Ozianna Dāvida Dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mat. 21:9, Marka 11:9-10, Lūkas 19:37-38 un Jāņa 12:13-15.)

Rabīns Ạkiba Talmudā izskaidro, ka šo dziesmu deva Svētais Gars un israēlieši to dziedāja, šķērsodami Sarkano jūru. Šī tradīcija ir saistīta ar šādiem rabīnu Jehudas un Šmuela vārdiem: “Pravieši bija pavēstījuši Israēlam, ka pestīšanas dienā viņi to dziedās savam pestītājam.”

118. psalma tēmu Zohar sasaista ar Israēla iziešanu no Ēģiptes. 2. Mozus 15. nodaļa sākas ar vārdiem “Tad Mozus dziedāja”, un tur tiek aprakstīta Israēla izkļūšana no Sarkanās jūras. Zohar izskaidro: “Šeit ir norāde uz “To, kurš nāks”.. Tāpēc Israēlam tas ir jādzied Viņam, kurš nāks.” Un “Dievs vēlreiz izstieps Savu roku, lai glābtu Savas tautas atlikumu”. Tad tie, “kas ir miruši caur čūskas viltu, celsies un kļūs par Mesijas Ķēniņa padomdevējiem”. Šī ir “karaliska” dziesma, un tā runā par “ticības sadraudzību un Mesijas nākšanu”. Attiecībā uz Mesiju Zohar atkārtoti izmanto vārdu “Svētais un Visaugstākais Ķēniņš”. Nākotnē, “sava Mesijas Ķēniņa dienās, Israēls slavēs to, ka viņiem ir prieks sanākt kopā Svētā namā”. “Vārdi “Viņš ir kļuvis par manu pestīšanu” apzīmē Mesiju Ķēniņu.” Kad Svētais Ķēniņš nāks, mēs “līksmosimies un priecāsimies par viņa pestīšanu; un viņa pestīšana, protams, nozīmē Tā Kunga pestīšanu, kurš ir atgriezies Ciānā.” [kas sākas 1. Moz.13:17] Zohar izskaidrojums, kas nav pārāk cietis no sinagogas iekšējās cenzūras, ortodoksālajiem jūdiem sniedz normatīvu, vispārpieņemtu viedokli.

Arī RaSHI, kurš saskatīja psalma mesiānisko dabu, par Jesajas 28:16 izsakās, ka tas norāda uz “Mesiju Ķēniņu, kuram ir jābūt par Ciānas pamatakmeni“. Patiesi, šis pants paziņo, ka Dievs liks

“Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā”!

Šā panta beigās izmantotais ebreju vārds yahîsh nozīmē “steigšanos” vai “dzīšanos” – kristietis nedzenas! Kristus tiešām nāca kā Israēla “pamatakmens”. Svētais Sīmeans bija viens no pirmajiem, kas to ieraudzīja, kad Lūkas 2. nodaļā viņš sacīja – Kristus bērns “ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī”.

Ebreju valodā “stūra akmens” apzīmēšanai tiek izmantoti divi vārdi: even pinnah vai rôsh pinnah – “stūra akmens” vai “pamatakmens”. Metsudat David ir teikts, ka atmestais stūra akmens “līdz ar to tiks ielikts vislabākajā vietā”, lai visi to redzētu.

Mateja 21 Jēzus teica skarbus vārdus, stāstot par vīnadārza īpašnieku, kurš sūtīja savu dēlu apskatīties, kas ir noticis ar kalpiem. Viņš sev sacīja: “Viņi cienīs manu dēlu.” Bet viņi “ņēma to, izmeta no vīnadārza ārā un nokāva”. Tad Jēzus izteica vārdus, kurus profesors Dāvids Flussers no Jeruzalemes ebreju universitātes uzskata par visbargākajiem vārdiem Jaunajā Derībā. Reiz savā lekcijā viņš sacīja: “Tie ir tik asi, ka, liekas, Jēzum ir grūti tos izteikt.” Bet Jēzus tiešām sacīja:

“”Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs. – Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks.” Un, kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Tas runāja par viņiem.”

Varbūt šie vārdi bija prātā Pāvilam, kad viņš sacīja, ka griežas pie pagāniem (Apd. 13:46).

Bet vai Jēzus varēja tā sacīt? Talmudā ir rakstu vieta par Jeremijas 13:17, kurā tiek runāts par praviešu garu, kas “slepenībā raudās aiz sāpēm par jūsu augstprātību” un nedos godu Dievam, kā rezultātā “Tā Kunga ganāmais pulks tiek aizvests gūstā”. Rabīns Šmuels Bar Jitšaks saka, ka tas nāk no “Israēla lepnuma un tāpēc Tora no tiem tiks paņemta un dota pagānu tautām”. Tā mēs varam saprast, ka arī Jēzus gluži labi varēja izteikt tādus bargus vārdus.

Kopumā ņemot, ar “cēlējiem” jūdu zinātnieki ir domājuši “skolotājus”. Arī Jaunā Derība vairākos gadījumos norāda uz “celšanu” Kristū. Vēstules efeziešiem 2. nodaļas beigās ir teikts, ka mēs esam

“nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. ..Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā”.

Tāpat mūs mudina Pēteris:

“Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu.., jo ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā. Tad nu jums, kas ticat, dārgs ieguvums, bet neticīgiem tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir tapis par stūra akmeni un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās. Tiem tas ir par piedauzību, kas neklausa vārdam, kam tie arī ir nolemti.” (1. Pēt. 2:4-8.)

Kristietis ir jāceļ kā “dzīvs akmens”. Bet kā akmens var būt dzīvs? Bērnības rotaļās mēs bijām pasākuši spēlēt minēšanas spēli ar vecām pastkartēm. Kartiņas bija jānosauc kā “dzīvnieks, dārzenis vai akmens” un, pareizi uzminot, varēja šo kartiņu nopelnīt sev. Visi nedzīvie priekšmeti bija “akmeņi”. Tomēr arābu valodā ir iespējams runāt gan par dzīviem, gan nedzīviem akmeņiem. Reiz, kad mēs kopā gājām pa Betlēmes ceļu ar kādu arābu mācītāju, viņš man izskaidroja, ka neapstrādāts, formu neieguvis akmens, kas vēl nav pabijis meistara rokās, vienmēr ir miris, bet, līdzko tiek izveidots kādā formā, kļūst dzīvs. Tātad tam ir forma, kas “atbalstīs un nesīs citus”, un tā “iederas savā vietā“. Ja celtne kāda iemesla dēļ sabrūk vai tiek pamesta, “dzīvos akmeņus”, kurus ir izveidojis akmeņkalis, var izmantot citā celtnē. Un tā atmestais akmens var kļūt par jauna nama pamatakmeni. Kopš Hamurapi laikiem austrumos arkas cēla tādā veidā, ka, ja izņemtu stūrakmeni, sienas sagrūtu uz iekšpusi.

Tā kā gan rabīnu literatūrā, gan Jaunajā Derībā 118. psalms tiek skaidrots Jesajas 28:16 gaismā, ir vērts dot piemēru no jūdu zinātnieku izpratnes par Mesiju kā “Ciānas pamatakmeni”:

“”Pamatakmenim” šeit ir trīs nosacījumi: 1. Tas būs stiprs un pārbaudīts, un stingri nostiprināts pamatakmens, jo tas ir īsts akmens, nevis savienots no smiltīm un cita materiāla; 2. tam ir tāda vērtība un forma, ka tas tiks likts par stūrakmeni, kurš ir dārgs kā safīrs, kā dārgakmens, tā ka tas varētu kļūt par dārgu stūrakmeni; 3. tam ir jābūt stingram pamatam, jo uz tā balstās viss nams. Tas būs pamatu pamats un balstīs visu struktūru. Analoģiski tas nozīmē, ka savukārt šis ķēniņš pats ir pārbaudīts un atrasts kā pilnīgi taisnīgs, nekļūdīgs un tīrs savās domās. Vārds yahîsh (steigties) nozīmē, ka vēlāk viņš kļūs par stūrakmeni, kurš pierādīs, ka ir dārga Dāvida nama sēkla un pamatu pamats.. “Tas, kurš tic, nesteigsies” nozīmē, ka tas nenotiks tūlīt, bet vispirms būs lielas nelaimes.”

118. psalms būtībā tiek pierādīts kā pestīšanas vēstures izpratnes izšķirošais faktors. Tas nepārprotami runā par faktu, ka sākumā Mesiju atmetīs, bet reiz viņš tiks paaugstināts līdz pienācīgam, ķēnišķīgam stāvoklim. Kā varam redzēt no sekojošā gadījuma, atsevišķs jūdu kristietis var rast mierinājumu arī te.

Kāds jauns students, pārraugot augstsprieguma elektrolīnijas celtniecību Karmela kalna slīpumā, nejauši atrada saplēstu, krūmājā iemestu Jauno Derību. Viņa tēvs bija Talmuda skolotājs vietējā koledžā, un līdz ar to arī dēls labi pazina rabīnu literatūru. Tūlīt, no pirmās lasīšanas reizes, viņš saprata, ka Jēzus ir tas Atbrīvotājs, kuru viņš bija meklējis Vecajā Derībā un tēva rakstos, un tikai pēc divām nedēļām savā ticībā atzinās tēvam. Tas tad viņam piedāvāja naudu, māju un pat sievu, ja tikai viņš atteiktos no savas pārliecības. (Dievbijīgās jūdu ģimenēs vecāki izvēlas bērniem partnerus; galu galā viņiem šai lietā ir vairāk pieredzes nekā atvasēm!)

Lieldienu laikā mūsu students vēl nebija aizgājis no mājām. Pēc Lieldienu maltītes – seder – bija paraža dziedāt Hallel psalmus, un, kad viņi bija nodziedājuši 118. psalmu, jaunākais ģimenes loceklis, 19 gadus vecs puisis, jautāja tēvam: “Kas ir šis akmens?” Tēvs pilnīgi apklusa. “Tēt, kas ir akmens, ko cēlēji ir atmetuši?” Ģimenes galva joprojām klusēja, kaut arī vienmēr atbildēja uz Lieldienu vakara jautājumiem. “Tēt, kas ir akmens, kurš ir kļuvis par stūrakmeni?” zēns jautāja trešo reizi. Tad mūsu ticīgais students lūdza atļauju atbildēt, un tēvs pamāja. Jaunekļa atbilde bija mīklaina: “Tas ir tas, kas ir starp tēvu un dēlu!” Pazīdami Qabbalistic mīklas, pārējie ģimenes locekļi tūlīt saprata, par ko viņš runā. “Akmens” ebreju valodā ir even: lasot tā pirmo daļu (ar ebreju burtiem), trīsburtu vārds dod vārdu âv – “tēvs” –, lasot pēdējo daļu no vidus, tas izveido ben – “dēls”. Protams, visi zināja, ka Jēzus bija nācis starp tēvu un viņa pirmdzimto dēlu. Pēc neilga laika studentam bija jāaiziet no ģimenes un jāmaina vārds. Jaunais ebreju vārds, kas nozīmē “neatkarīgs”, runā par viņā notikušo lielo izmaiņu. Kā austrumu valodu speciālistam un grieķu valodas zinātājam viņam tika uzticēta galvenā atbildība par Jaunās Derības tulkojumu mūsdienu ebreju valodā.

118. psalma kulminācija ir atbrīvotājam adresēts sveiciens:

“Ak, Kungs, palīdzi!” (ebr. hôshiậh-nâ – “ozianna”).. “Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Mēs raidām jums pretī savu svētību no Tā Kunga nama.”

Mēs jau redzējām, kā vārds “Kungs” – Yahweh – rabīnu literatūrā tiek saistīts ar Mesijas epitetiem. Tāpat, saskaņā ar Daniēla grāmatu, Mesijam ir jānāk, kamēr Templis vēl stāv un kamēr savukārt Jūdas cilts “scepteris” vēl nav paņemts projām. Tā arī notika, ka Jēzus tiešām tika apsveikts “no Tā Kunga nama”.

Mēs jau redzējām, ka psalmi skaidri iezīmē asu Mesijas ciešanu ainu un godību pie Dieva labās rokas, kā arī to, kā viņa “taisnība” tiks pasludināta tiem, kas vēl nav dzimuši. Psalms 89:4-5, 21-22 un 26-27 apraksta mesiānisko piepildījumu no derības viedokļa:

“Es esmu slēdzis derību ar Savu izraudzīto.. Ar Savu svēto eļļu Es esmu viņu svaidījis.. Viņš sauks Mani: “Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints patvērums”!”

Mesiāniski interpretētā psalma vēstījums savā ziņā ir saistīts ar diskusiju par Mesijas atmešanu. Metsudat David, izskaidrojot psalmu, saka, ka šī ir žēlastības derība un ka “tā ir dota Dāvida sēklai uz mūžīgiem laikiem un nebūs atcelta pat viņu dispersijā, jo tiks atgriezta Mesijas dienās un nekad vairs nebeigsies”.

102. PSALMS UN MESIJAS ATGRIEŠANĀS GODĪBĀ

Neskatoties uz mūsdienu moderno tēzi, ka nav piemēroti celt mākslīgu mesiāniskā piepildījuma tiltu starp Veco un Jauno Derību, mēs jau redzējām, kādu platu plaisu saskaņo gan jūdu, gan kristiešu Bībeles skaidrojums. Gan 2. psalma, gan Nāves jūras pergamentu gaismā mēs redzam, ka Dievs “dzemdinās” Mesiju, ka Mesija bija “pirms saules” un pat bija klāt pie radīšanas un ka viņa daļa būs “cilvēku apsmiekls un ļaužu nievas”, kamēr viņš tiks paaugstināts un nosēdināts pie Dieva labās rokas – un reiz viņu pieņems pat izredzētā tauta. Bet vai tiešām psalmos kaut kas ir teikts par pēdējām dienām? Vai mēs varam tur atrast kādu norādi uz Kristus otro atnākšanu?

Rabīnu diskusija par beigu laikiem galvenokārt ir saistīta ar Ecehiēla grāmatas ainu par Goga un Magoga karu, kā arī ar Joēla pravietojumu par Kunga dienu. Tomēr, runājot par pēdējo dienu nelaimēm, rabīni citē psalma 89:52 vārdus par “svaidītā gaitām”, kas būs dzirdamas tajā laikā. Šie ịqvôt ha-Mashiah jeb “Mesijas soļi” patiesībā daļēji atspoguļo agrīnās kristīgās draudzes sludināšanu, un Jaunās Derības daļā mēs tos aplūkosim sīkāk.

Tomēr mums vajadzētu zināt, ka profesors Jozefs Klausners šeit saskata skaidru saistību starp beigu laiku aprakstu Jaunajā Derībā un mesiāniskajām dzemdību sāpēm, par kurām runā rabīni. Talmuda zinātnieki attēlo Mesijas ierašanos cilvēces krīzes centrālajā brīdī. Šīs dzemdību sāpes, kas saistītas ar pēdējo paaudzi, attiecas uz personīgo morāli, tautu vēsturi un visu radību kopumā. Vienkārši īss piemērs par to:

“Ja jūs redzat ķēniņvalstis bruņojamies vienu pret otru, tad varat gaidīt Mesijas atnākšanu.” “Mesija, Dāvida Dēls, nenāks, kamēr visa pasaule nebūs pilna ar atkritējiem (ebr. minût, ar kuru rabīni, kā liekas, saprot “kristiešus”).” “Dāvida Dēls nenāks, pirms nebeigsies tiesas un varas Israēlā.” “Mesijas soļi parādīsies, kad pieaugs nekaunība, ..vadoņi kritīs laulības pārkāpšanā, ..rakstu mācītāju gudrība sāks smirdēt, vairs nebūs baiļu no grēka, patiesība izzudīs un tās paaudzes seja atgādinās suņa purnu; jaunieši noniecinās savus vecākus, un pieaugušajiem būs jāpieceļas savu bērnu klātbūtnē, ..dēls negodās tēvu. Uz ko mēs tad varēsim balstīties? Tikai uz mūsu Tēvu, kas ir debesīs.”

Te mēs varētu pievienot tā saucamās “mesiāniskās zīmes”, kas vēsta, ka tai laikā būs šausmīgas slimības,

“sērgas un epidēmijas”, “visa pasaule tiks mazgāta asinīs”, “saule tiks aptumšota un mēness pārvērtīsies par asinīm”.

Gan Kristus vārdos, gan Pāvila vēstulēs ir šiem atbilstoši apraksti. [Skat., piem., Mat.24 un 2.Tim. 3:1-7]

Pētot jūdu zinātnieku izskaidrojumus par 102. psalmu, kurā tiek dots “pēdējās paaudzes” apraksts, ir vērts paturēt prātā šo atbilstību. Raksturīgi, ka Klausners, kurš 345 lappuses garā grāmatā par mesiānisko ideju Israēlā psalmiem ir veltījis mazāk nekā 4 lappuses, vienīgo citātu četru pantu garumā ņem no 102. psalma. Šis ir vienīgais jūda uzrakstītais darbs, kurā ir runa tikai par mesiānisko ideju, un tas, protams, izseko visiem vēsturiski kritiskajiem pētījumiem rietumu valodās līdz pat šā gadsimta otrajai desmitgadei, bet tā vājums slēpjas faktā, ka Midrash literatūrā un Targumos nav daudz pierādījumu. Piemēram, Jonatāns Ben Ụzziels ir pieminēts tikai vienreiz. Klausners norāda uz atbildi, ko saņēma rabīna Hillela visievērojamākais skolnieks Jonatāns, kad viņš sāka tulkot aramiešu valodā Vecās Derības daļu, kas ir pazīstama kā “raksti” un pie kuras pieder psalmi:

“Tad no debesīm bija dzirdama balss, kura sacīja: “Pietiek! jo viņos tu atradīsi beigu laiku Mesiju”.”

Klausners domā, ka tā varēja izvairīties no vilšanās, kādu cilvēki pieredzēja Bar Kohba laikā. Citāts mūs informē arī par to, ka tieši Jonatāna Targums ietvēra būtībā mesiānisku interpretāciju, un tādēļ to atmeta sinagoga.

Klausners, ar kuru man divas reizes bija ilga saruna, savu dzīves uzdevumu saskatīja ne tikai pētījumos par Jēzu, bet arī “pravietiskā cionisma” attīstīšanā. Viņš neticēja Mesijam kā personai. Tādēļ par psalmiem viņš sacīja:

“Plašā nozīmē visa psalmu grāmata ir mesiāniska no sākuma līdz beigām, jo tā ir pilna ar beigu dienu pestīšanas gaidām.”

102. psalms lielākā vai mazākā mērā iedalās divās daļās. Es atceros kādu vīru, kurš pēc atbrīvošanas no koncentrācijas nometnes svēra tikai 26 kilogramus. Ar pēdējiem atlikušajiem spēkiem šis dabas draugs bija sekojis putnu kustībai un migrācijas aktivitātēm. Viņa mierinājums bija “Nelaimīga cilvēka lūgšana, kad tas izmisumā“, no 102. psalma. Tās pirmā daļa ir gandrīz vai koncentrācijas nometnes šausmu apraksts:

“Ak, manas dienas ir izkūpējušas kā dūmi, mani kauli izdeguši līdzīgi pagalei. Satriekta ir mana sirds, izkaltusi kā zāle, es pat aizmirstu ēst savu maizi. No vaimanām mani kauli līp man pie manas miesas. Es esmu kā purva dumpis tuksnesī, kā apogs drupu kaudzēs. Es esmu bez miega un sēžu kā vientulis putns uz jumta. Mani ienaidnieki peļ mani diendienā, tie, kas pret mani trako, piemin mani lādēdami. Es ēdu pelnus kā maizi un jaucu savu dzērienu ar asarām.. Manas dienas ir izstiepušās kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle.”

Diez vai kaut kur literatūrā varētu atrast asāku cilvēka ciešanu aprakstu.

Psalma 13. pantā sākas shevah jeb “slavēšanas” daļa, ko Klausners citēja kā mesiāniskās atdzimšanas pravietojumu:

“Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo ir jau laiks tai žēlastību parādīt: noteiktā žēlastības stunda tai ir situsi, jo Tavi kalpi mīl tās akmeņus un nožēlo, ka tā guļ pīšļos, un vēlētos, lai taču tautas bītos Tā Kunga Vārda un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību, kad Tas Kungs Ciānu uzcels un parādīsies visā Savā spožumā. Viņš piegriežas atstāto lūgšanām un nenicina viņu piesaukšanu. Lai tas top uzrakstīts nākamām audzēm (ebr. “pēdējai paaudzei”), ka tās tautas, kas vēl celsies, arī lai slavē To Kungu! Jo Viņš skatās no Savas svētnīcas, Tas Kungs raugās no debesīm uz zemi, lai dziedētu cietumnieku nopūtas un atsvabinātu nāvei nolemtos (ebr. “nāves bērnus”), lai ļaudis sludina Ciānā Tā Kunga Vārdu un Jeruzalemē Viņa slavu, kad tautas pulcēsies kopā, valstis sanāks kalpot Tam Kungam. ..Senlaikos Tu zemei pamatus esi licis, un debesis ir Tavu roku darbs. Tās zudīs, bet Tu paliksi..”

Es atceros kādu lēdiju, kura bija šokēta, ka šis psalms runā par jūdiem kā par “nāves bērniem”, kas ir nabagi. Tomēr reiz atkal Dievs “Ciānu uzcels un parādīsies visā Savā spožumā”. Par psalma sākuma vārdiem “nelaimīga cilvēka lūgšana” rabīni izsakās, ka tie norāda uz Dāvidu, kurš bieži vien sevi apzīmēja par “nelaimīgu”. Tādēļ Midrash par psalmiem visu šo psalmu aplūko kā vienu no Dāvida psalmiem un stāsta, ka šīs lūgšanas tika lasītas Jaunā gada un Salīdzināšanas dienā, ka Dievs grib Savu tautu veidot par “jaunu radību” un “vēl nedzimušie” slavēs Kungu.

No 102. psalma izteikumiem ved tieša līnija uz evaņģēlijiem. Mūsu psalmā tiek izmantots jūdu literatūrā bieži sastopams tehnisks apzīmējums dôr aharon – “pēdējā paaudze”. To pašu apzīmējumu līdzīgā kārtā izmanto Nāves jūras pergamenti, aprakstot pēdējo dienu krīzes paaudzi. Tas parādās, piemēram, Damaskas fragmentā I,11 un 12, kā arī komentārā par Habakuka grāmatu I,3, II,7, un VII,2. Ebreju vārds aharon vienkārši nozīmē “pēdējais”. Tā kā jūdu literatūrā ir vēl viens bieži izmantots apzīmējums dôr ha-Bâ – “nākotnes paaudze” –, tad mums ir labs iemesls izsekot frāzes dôr aharon specifiskajai nozīmei 102. psalma interpretācijā, pat ja rietumu domāšana Bībeles eshatoloģisko viedokli parasti nepieņem. Šis komentārs labi noder arī Jaunās Derības skaidrojumā.

Bieži izskan apgalvojums, ka Jēzus ir mācījis, ka Viņš atgriezīsies godībā Savas paaudzes dzīves laikā. Tomēr šādi paziņojumi neivēro to, ka Viņš daudz runāja par pēdējo dienu “zīmēm”, kuras tiks piepildītas PIRMS Viņa otrās atnākšanas (skatoties pēc Mat. 24, Marka 13 un Lūkas 21). Tas ietver to, ka “evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām” un ka “tautas samīs Jeruzalemi, tiekāms viņu laiki [citiem vārdiem sakot, evaņģēlija pasludināšanas laiki] būs piepildīti”, un turklāt pasaule pirms Viņa atnākšanas nonāks vēsturiskā, pat kosmiskā haosā. Lai mācekļi neapjuktu Skolotāja kavēšanās dēļ, trijās nodaļās pieminēto līdzību par “vīģes koku” – Israēlu – Viņš deva kā zīmi, kurai ir stingri jāseko. Visos trijos evaņģēlijos parādās viena un tāpati shēma, kurā vispirms ir līdzība par vīģes koku, tad vārdi – “šī cilts nezudīs” pirms Viņa atnākšanas – un beigās apstiprinājums, ka “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs”! 102. psalma 26.-27. pantā ir runa par debess un zemes zušanu kā “pēdējās paaudzes” posta ainas turpinājumu. Turklāt: “Tās zudīs, bet Tu paliksi!” Pilnīgi iespējams, ka Savā eshatoloģiskajā aprakstā Jēzus runāja par 102. psalmā pieminētajām nelaimēm un atgriešanos godībā pēc Ciānas uzcelšanas. Galu galā Ciāna ir viens no Jeruzalemes apzīmējumiem. Katrā gadījumā paziņojums, ka Jēzus pats gaidīja drīzu atgriešanos, ir pārsteidzīgs un nezinātnisks.

102. psalms piedāvā ārkārtīgi vērtīgu papildinājumu Bībeles eshatoloģiskajai gaidīšanai. RaSHI par šo psalmu saka, ka tā vēsts būtu “jāstāsta pēdējai paaudzei. Un “tās tautas, kas vēl celsies” nozīmē, ka Dievs veidos jaunu radību, lai atsvabinātu tās no jūga uz brīvību un no tumsas uz gaismu”.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.