287. Ko mēs lūdzam Svētās Lūgšanas sestajā lūgumā?


22. post Trinitatis svētdienā: Pāvila pateicība un lūgšana par draudzēm

“Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību Evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim, būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai. Tā man piederas domāt par jums visiem, jo es jūs nesu savā sirdī – gan savās saitēs, gan aizstāvot un nostiprinot Evaņģēliju, jūs visus, kas kopā ar mani esat dalībnieki žēlastībā. Jo Dievs ir mans liecinieks, ka es ilgojos pēc jums visiem ar Kristus Jēzus sirsnību. Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā, ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami, ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.” [Fil.1:3-11]


Šīs vēstules pirmajā daļā, tāpat kā citu vēstuļu sākumā, apustulis Pāvils pateicas Dievam par Viņa žēlastību – par to, ka filipieši ir nākuši Evaņģēlija kopībā jeb kļuvuši līdzdalīgi Evaņģēlijā. Otrkārt, Sv. Pāvils viņiem novēl un lūdz Dievu, lai tie pieaugtu šādā atziņā un arvien bagātīgāk iemantotu tās augļus. To visu viņš dara tādēļ, lai ar šādu Evaņģēlija slavēšanu un cildināšanu mudinātu kristiešus nešaubīgi un pastāvīgi palikt un turēties pie Evaņģēlija – kā viņi jau iesākuši, dzīvodami ticībā. Tomēr šī vēstule šķiet pavisam vienkārša – īpaši tiem, kuri visu ātri aptver un īsā laikā kļūst par Rakstu meistariem; te viņi neatradīs nekādu lielu gudrību. Un tomēr arī šo un citus sprediķus mums nepieciešams aplūkot – domājot par tiem, kuri šīs lietas vēl nepārzina pārāk labi un labprāt gribētu tās vēl mācīties.

Šajos vārdos mums tiek sniegts skaidrs un pareizs attēls jeb, kā mūsdienās mēdz sacīt, portrets, kas rāda, kādai ir jābūt kristīgai sirdij, kura nopietni tic svētajam Evaņģēlijam. Šādas skaistas sirdis pasaulei šķiet neparastas un ir sastopamas ļoti reti – vienīgi mīļo apustuļu un viņu tuvāko līdzgaitnieku vidū – tikai pie tiem, kuri ir Kristū. Jo mēs šajās lietās esam pārāk slinki un vienaldzīgi.

Bet kristīgas sirds īstā nostāja un raksturīga iezīme – kā Sv. Pāvila vārdi mums atklāj – ir tāda, ka šī sirds līdz pašiem dziļumiem ir pilna prieka un pateicības Dievam par to, ka arī citi cilvēki nāk Evaņģēlija kopībā; kristīga sirds ar paļāvību raugās uz tiem, kas vēl tikko kā sāk ticēt – tai rūp viņu pestīšana, par kuru tā priecājas tāpat kā par savu, nebeigdama vien pateikties Dievam par šo Viņa žēlastību. Šāda sirds bez mitas lūdz, kaut tā varētu pieredzēt, ka daudz ļaužu nāktu Evaņģēlija kopībā un paliktu tajā līdz pat Jēzus Kristus dienai, kura pabeigs un piepildīs visu, kas šeit vēl ir nepilnīgs – lai viņi paliktu nevainojami tādā ticībā un cerībā, līdz beidzot sagaidīs šo priecīgo dienu.

Redzi, tā dievbijīgais apustulis atklāj un izsaka to, kas slēpjas viņa sirds dziļumos; šī sirds ir pilna Gara un ticības augļu; tā ir dedzīga un prieka pilna, redzēdama, ka Evaņģēlijs tiek atzīts, pieņemts un godāts; apustuļa sirds deg mīlestībā pret viņa draudzēm, tā ka viņam nenāk ne prātā vēlēties un lūgt no Dieva ko augstāku un labāku kā to, lai draudzes paliktu un pieaugtu šādā atziņā un ticībā. Tik augstu Sv. Pāvils vērtē šo dārgumu – iespēju saņemt un paturēt Dieva vārdu, – jo arī pats Kristus Lk. 11:28 sauc par svētīgiem cilvēkus, kuri to spēj.

Pirmais, uz ko norāda šis Sv. Pāvila piemērs, ir tas, ka arī mums jābūt pateicīgiem. Jo kristietim, kas ar Evaņģēlija palīdzību iepazinis Dieva žēlastību un sācis tai ticēt, visupirms ir jāizturas ar pateicību – ne vien pret Dievu – lai gan tas ir vissvarīgāk –, bet arī pret cilvēkiem. Jo nu esam kļuvuši kristieši un atbrīvojušies no aplamās dievkalpošanas un upuriem, ko agrāk, savā pagāniskajā aklumā dzīvodami, piekopām ar tādu dedzību un labprātību. Tādēļ mums jādomā, kā turpmāk varētu daudz labprātāk nodoties patiesai dievkalpošanai un nest Dievam īstus upurus. Un mums nav citas, nedz labākas kalpošanas un upura kā tas, ko Raksti sauc par pateicības upuri – ka ne vien ar muti un vārdiem, bet ar visu savu sirdi, ar visu, ko spēj mūsu miesa, visā savā dzīvē sludinām, uzklausām, godājam Dieva vārdu un veicinām tā izplatīšanos – par godu un slavu Viņa žēlastībai. Jo tieši šis ir labākais pateicības veids.

To Dievs sauc par šķīstu upuri (Mal. 1:11), – kas Viņam tiek dots, kad Viņa vārds tiek slavēts un sludināts visu pagānu vidū. Šis upuris nenāk no alkatības vai augstprātības, nedz arī no jūdu priesterības un darbu svētuma, ar ko viņi tā lepojas, domādami, ka Dievam (kā Viņš pats par tiem sūdzas) vajadzētu viņus slavēt jau par to vien, ka tie atvēruši Viņa priekšā savas durvis un logus. Bet šķīsts upuris nāk no patiesi brīvas, labprātīgas sirds un tiek nests ar prieku. Jo tikai tādus upurus un kalpošanu Viņš grib saņemt, – kā sacīts psalmos 110:3: “Tava tauta būs labprātīga..” Un 2. Kor. 9:7 lasām: “.. priecīgu devēju Dievs mīl.” Tāds darbs mūsos jāpaveic Evaņģēlija atziņai – lai mēs nebūtu nepateicīgi, nedz vienaldzīgi pret Dieva lielo žēlastības darbu.

Arī visi pagāni, kam taču nav bijis šīs atziņas un Dieva žēlastības, arvien ir nolādējuši nepateicības netikumu kā pašu nīstamāko un postošāko no visiem grēkiem; viņi ir saukuši nepateicību par visu netikumu māti. Tā, piemēram, par Arābiju varam lasīt, ka tur reiz bijusi lieliska valsts, kuras pilsoņi tik ļoti ienīduši šo netikumu, ka nepateicības izrādīšana otram cilvēkam tur tikusi sodīta ar nāvi, jo uzskatīta par slepkavībai līdzvērtīgu noziegumu.

Jo neviens cits netikums nav tik negants un tik neciešams cilvēka dabai. Daudz vieglāk ir pārciest, jā, pat aizmirst ienaidnieka radītās ciešanas un kaitējumus – pat tad, ja viņš nonāvējis kāda cilvēka tēvu un māti – nekā, ja nākas pieredzēt, ka viss labais un uzticība tiek atlīdzināta ar nepateicību un neuzticību, bet mīlestība un draudzība pretī saņem vienīgi naidu, – kā latīņu paruna saka: tas ir kā izlolot un uzaudzināt čūsku pašam savā azotē. Tādēļ arī Dievs sevišķi ienīst un īpaši bargi soda tieši šo netikumu, – kā Salamana Pamācībās 17:13 sacīts: “Kas labu atlīdzina ar ļaunu, no tā nama ļaunums neatstāsies.”

To mūsu daba un prāts mums māca par nepateicību cilvēku vidū. Un vēl daudz lielāks, apkaunojošāks un nolādētāks šis netikums kļūst tad, ja tas vēršas pret Dievu, kas mums jau tolaik, kad vēl bijām Viņa ienaidnieki un pelnījuši elles uguni, savā bezgalīgajā, neizteicamajā labestībā ir dāvājis nevis desmit vai simttūkstoš guldeņu, bet pestīšanu no Viņa dusmības un mūžīgās nāves, piepildīdams mūs ar drošību, mierinājumu un skaidru sirdsapziņu, prieku un dzīvību. Šie dārgumi nav vārdos aprakstāmi, nedz šajā dzīvē aptverami; tos skatīsim nākamajā dzīvē, mūžībā. Cik daudzkārt briesmīgāk ir, ja uz šo Dieva žēlastības darbu atbildam ar nepateicību! Gluži kā kalps, par kuru stāsta šīsdienas evaņģēlija teksts, negribēja atlaist savam brālim simt grašu lielu parādu, lai gan viņam pašam bija atlaists simttūkstoš mārciņu liels parāds.

Kurš gan gribētu ticēt, ka uz zemes ir tik ļauni cilvēki, kas ar tādu nepateicību izturas pret Dieva visaugstāko, mūžīgo žēlastības darbu? Bet mēs diemžēl paši savām acīm redzam, kur un kas ir šie nepateicīgie ļaudis, jā, mēs redzam, ka pasaule ir šādu cilvēku pārpilna. Nepateicīgi ir ne vien tie, kuri apzināti vajā Evaņģēlija patiesību par Dieva žēlastību, sirdsapziņas mierinājumu un mūžīgās dzīvības apsolījumu – kas ir briesmīgs, paša velna un elles ļaunums –, bet arī tādi, kuri dzīvo mūsu vidū, ir saņēmuši Evaņģēliju un lepojas ar to. Lielais ļaužu pulks izturas pret šo dāvanu ar tādu nepateicību, ka nebūtu brīnums, ja Dievs viņus satriektu ar zibeni un pērkonu, ar visiem turkiem un velniem no elles. Šie nepateicīgie, nelietīgie kalpi tagad ir kļuvuši bieži sastopami – tādēļ ka cilvēks ļoti drīz aizmirst, kādās nelaimēs un bailēs vēl pavisam nesen ir dzīvojis; ja viņam vajadzētu pašam par visu samaksāt, viņš to nespētu, bet dzirdētu tik bargu spriedumu, ka viņam nāktos pārdot visu, kas viņam pieder, un arī sevi pašu, nonākot mūžīgā nebrīvē. Tik ātri mēs esam aizmirsuši, kā tikām mocīti pāvestībā – dažādās neparastās mācībās slīcināti gluži kā grēku plūdos, un mūsu sirdsapziņas bija baiļu varā un ilgojās pēc pestīšanas. Bet tagad, kad ar Dieva žēlastību esam atpestīti no tā visa, mūsu pateicība ir tāda, ka izpelnāmies tikai vēl bargākas Dieva dusmas – tāpat, kā citi ir darījuši pirms mums un saņēmuši briesmīgu sodu.

Padomā pats, cik neciešams ļaunums ir tas, ka Dievam, kas devis mums tik lielu, nenovērtējamu žēlastību, visu grēku piedošanu, dāvādams mums debesis, tomēr neizdodas mūs saviļņot un pamudināt atcerēties, ko esam saņēmuši, un iegūtā dārguma dēļ no sirds piedot savam tuvākajam kaut vienu vārdu, nemaz nerunājot par to, ka mēs kalpotu Dievam un dotu kaut ko arī Viņam. Vai tad Viņam vajadzētu par to priecāties un ļaut mums turpināt dzīvi tādā nepateicībā, turklāt vēl dot lielu laimi un svētību, itin kā mēs būtu dievbijīgi un paklausīgi bērni? Tomēr mēs domājam, ka nu gan beidzot esam ieguvuši varu un tiesības dzīvot un darīt, kā vien vēlamies. Turklāt, jo lielāki, izglītotāki, dižciltīgāki, varenāki esam, jo lielāki nelieši kļūstam; mēs rīkojamies pārgalvīgi visās lietās, radām nemieru, uzsākam ķildas, karu un slepkavošanu, sekodami savai spītībai, jo negribam zaudēt ne grasi, kaut arī ar visu savu nepateicību no Dieva vēl arvien ik dienas saņemam simttūkstoš guldeņu.

Ja divi lieli auni jeb vareni kungi uzbrūk viens otram jeb saiet ragos vienas vai pus pilsētas dēļ, viņiem vajadzētu atcerēties, ko tie saņēmuši no Dieva, un kaut mazliet kaunēties par sevi, domājot: ko tad mēs darām, gribēdami viens otru nomaitāt? Abi taču esam kristīti vienā – Kristus vārdā, kopā sasaistīti piederībā un uzticības zvērestā vienam Kungam! Taču viņi šīs lietas neņem vērā un nepārdomā, bet aizraida tālu projām no savām acīm un sirdīm, pilnīgi aizmirsdami, ko Dievs mūsu labā ir darījis; tie savos karos pazudina zemi un ļaudis vai arī atstāj tos turku varā – pat sīka, nevērtīga graša dēļ negribēdami viens otram piekāpties.

Bet tas ir nekrietnais velns, kam pasaule ļauj sevi apseglot un jāt, kā vien viņam iegribas. Jo tā tas notiek visās kārtās: neviens negrib piekāpties otram, katrs ļauj vaļu savai spītībai; mēs uzskatām par savu lielāko godu un veiksmi tieši to, ka protam neko nevienam nepiedot, un domājam, ka mēs aizietu postā, ja gribētu miermīlīgā veidā paturēt to, kas mums pieder. Ja kūtī palikušas vēl divas govis, mēs cīnīsimies un zaudēsim karā pat pēdējo spieķi; galu galā mums nāksies nožēlot, ka esam karojuši, un nebūs vairs ne govju, ne kūts, ne mājas, ne spieķa. Ja nu mums vēl tiktu dots tik daudz žēlastības, ka mēs spētu iedomāties, kā būtu, ja Dievs gribētu tāpat izturēties pret mums (pavisam taisnīgi un pamatoti) un atprasītu parādu, kas mums jāmaksā, un negribētu neko piedot, – vai tad mums nebūtu jānogrimst elles dziļumos jau tajā pašā mirklī? Tā arī galu galā notiks ar tiem, kuri negrib šīs lietas ievērot, bet turpina sev krāt Dieva dusmas. Tiem visiem klāsies kā šim kalpam, kas saņēma nenovēršamu spriedumu – ka viņš bez žēlastības tiks saukts pie atbildības savu mocītāju priekšā un būs spiests samaksāt parādu, kuru atlīdzināt nekad nebūs viņa spēkos.

Tas arī ir taisnīgi un pareizi; jo nepateicība – kā Sv. Bernhards saka – ir nolādēts, apkaunojošs netikums, kas, līdzīgi niknam, sausam vējam, liek izsīkt visiem žēlastības avotiem un labajiem darbiem – gan Dieva priekšā, gan arī cilvēkos. Jo cilvēka daba neko tādu nespēj paciest. Tāpat arī nedrīkst būt tā, ka Dievs tikai pārpārēm apveltī ar savu žēlastību un labvēlību kā garīgās, tā arī laicīgās lietās, bet tu tomēr bez mitas turpini dzīvot savā ļaunumā, spītējot un darot kaunu Dievam, nelietīgi izmantodams Dieva labvēlību, sadusmojot un apkaunojot Viņu.

Tā tu pārgalvīgi piesauc Dieva dusmas. Jo Viņš nevar tev darīt labu, ja nesaņem tavu pateicību – būdams nepateicīgs, tu atraidi un atgrūd Dieva labvēlību, neļaudams tai iemājot tevī. Te nu Dieva žēlastības un žēlsirdības avots, kas, bagātīgi plūzdams, atveldzē visus, pie tevis tomēr izsīks un izbeigsies, tā ka tu to nevarēsi baudīt; un tas taču būtu nemitīgi devis tev ūdeni pārpārēm, ja vien tu pats ar savas nepateicības tukšo, sauso vēju nebūtu to izsausējis. Tas [notiks] tādēļ, ka tu tik apkaunojošā veidā aizmirsti nenovērtējamo Dieva žēlastības darbu, ar ko Viņš mūs tik bagātīgi apdāvinājis, un Kristus asinīm, ar kurām Dievs tevi atpircis un samierinājis, negribi dot tik daudz goda, ka Kristus dēļ spētu piedot savam tuvākajam kādu pārsteidzīgu vārdu.

Un kādēļ gan cilvēkam ir tik grūti par prieku un pateicību savam mīļajam Dievam un par godu Kristum mazliet pacensties un izturēties tā, kā kristietim piederas? Tas taču no tevis neprasa lielu darbu un pūles, tas nelauzīs tavus kaulus un nekaitēs ne tavai mantai, ne godam. Un, ja arī tev notiktu kāda netaisnība vai pārestība, – padomā taču, ko Dievs tev dod pretī – kādu žēlastību un svētību Viņš grib tev dāvāt! Jā, kam gan gribi žēloties, ja arī kristīga dzīve rada draudus tavai miesai un dzīvībai? Kas Dieva Dēlam bija jādara tevis dēļ? Viņa uzdevums nebija viegls un patīkams, tas prasīja no Viņa asins sviedrus, neizsakāmas sirds izbailes un mokas. Viņš ne vien nodeva nāvē savu miesu un asinis, bet vēl arī tavā vietā uzņēma un panesa Dieva dusmas un lāstu, kam būtu vajadzējis nākt pār tevi mūžībā; un tomēr Viņš to visu darīja labprāt, dedzīgā mīlestībā. Vai gan tev nevajadzētu savā sirdī kaunēties visas radības priekšā par to, ka esi tik nelabprātīgs, negribīgs, jā, cietsirdīgs kā koks vai akmens un negribi par godu un pateicību Dievam panest un piedot vienu nelaipnu vārdu? Vai gan šiem ļaudīm ir jāpaveic kas lielāks, Kristus dēļ panesot briesmas un zaudējumus vai dodot un palīdzot nabagiem un trūcīgajiem – it īpaši Dieva vārda, draudžu, sludināšanas amata un skolu uzturēšanai?

Ak, tas gan nebūtu nekāds brīnums, ja Vācija jau sen būtu iznīkusi vai pilnīgi izpostīta ar tatāru un turku rokām savas nolādētās, ellišķīgās uzpūtības un Dieva lielās žēlastības nicināšanas dēļ. Jā, tas tiešām ir brīnums, ka zeme mūs vēl nes un saule spīd pār mums; mūsu nepateicības dēļ visa debess varētu kļūt melna un zeme sāļa, – kā Raksti saka Ps. 106 un kā ir noticis ar Sodomu un Gomoru. Mūsu zeme mums varētu vairs nedot nevienu zāles stiebriņu, ne lapiņu un viss tajā varētu sagriezties otrādi, – ja Dievs mūs nesaudzētu un neatliktu sodu. Bet Viņš vēl mūs saudzē un uztur – dažu dievbijīgo kristiešu dēļ, kurus Viņš zina un pazīst.

Jo it visur, kur vien palūkojamies, redzam vienus vienīgus atbaidošas nepateicības piemēru grēku plūdus, kas vēršas pret mīļo Evaņģēliju. Tas notiek visās kārtās: ķēniņi, kungi, firsti plēšas un cīnās savā starpā, skauž un nīst, apspiež un pazudina paši savu zemi un ļaudis, nemaz netiecas pēc kristīgas vienprātības un necenšas palīdzēt nabaga Vācijai; tie nemaz nedomā sniegt patvērumu nabaga baznīcai un nepalīdz tai paglābties no velna, pāvesta un turku slepkavnieciskajiem tīkojumiem. Dižciltīgie tikai rauš mantu, cenšas sagrābt un nolaupīt, cik vien iespējams – gan firstiem, gan arī nabaga baznīcām; viņi kā īsti velni mīda kājām mācītājus un sludinātājus. Arī pilsētnieki un zemnieki skauž, augļo, krāpj un piekopj dažāda veida ļaunprātības; viņi nekaunas un nebaidās soda, tā ka debesis brēc un zeme vairs nespēj to visu izturēt.

Ko gan te daudz lai sakām? Pasaulei visas pamācības ir veltīgas; tai nelīdz nekas, jo tā ir un paliek velna varā. Ir jābūt gataviem uz to, ka apustuļa piemēram šajā pasaulē sekotāji neatrodas – te redzams gluži pretējais, tikai un vienīgi apkaunojoša nepateicība. Bet tur, kur vēl ir kaut daži dievbijīgi kristieši, viņiem arī jādomā, kā sekot šim skaistajam piemēram, lai arī viņi būtu pateicīgi – lai kļūtu redzams, ka viņi labprāt, ar prieku un patiku uzklausa Dieva vārdu un negrib pieredzēt, ka šis vārds tiktu nicināts. Tāpat viņiem ar visu savu dzīvi jāapliecina, ka tie neaizmirst lielo žēlastības darbu, ko viņu labā paveikuši tie, no kuriem šie kristieši ir saņēmuši Evaņģēliju. Īsi sakot, viņu sirdīs un mutēs arvien jāskan zelta vārdiem: Deo gratias![1] Un: “Lai slavēts Dievs!” Jo tieši tam mēs esam aicināti, un, kā jau esmu sacījis, tādam vajadzētu būt mūsu ikdienas upurim un kalpošanai Dievam, tādiem jābūt taisnības darbiem un augļiem – lai tie, kā Sv. Pāvils šeit saka, spoži spīdētu arī cilvēku priekšā. Šie darbi un augļi noteikti arī sekotu un parādītos, ja vien mēs atzītu, ko Dievs mums devis un dāvinājis.

Ja nu pasaule negrib sekot šai pamācībai un mums arī turpmāk ik dienas jādzird un jāpacieš, ka tā kļūst arvien ļaunāka un nepateicīgāka, – lai tas mūs tomēr nemaldina. Mēs pasauli nespēsim pārveidot. Mums gan ir jāsludina par šīm lietām, bargi nosodot nepateicības netikumu, kur vien mēs to varam, un uzcītīgi jāmudina, lai ikviens no tā sargātos; tomēr mums arī jābūt gataviem pieredzēt, ka pasaulē nenotiks tā, kā mēs mācām. Mums nākas dzīvot nepateicīgu cilvēku vidū, tomēr ir jāprot neskaisties un nemitēties darīt labu, bet gan, kā Salamans savās Pamācībās 5:16 saka, mūsu avotiem jāaiztek projām – mums jāturpina darīt labu, neraizējoties, ka varētu pateicības vietā saņemt pretī ļaunu; gluži kā Dievs ik dienas liek saulei uzlēkt pār pateicīgajiem un nepateicīgajiem, Mt. 5:45.

Jo, ja tu ko dari pasaules pateicības dēļ un domā ar savu darbu kaut ko nopelnīt, tad saņemsi pavisam ko citu; un tev būs noticis taisnīgi un pareizi – kā cilvēkam, kas, pārkodis tukšu, bojātu riekstu, sajūt mutē tikai nelāgu garšu. Ja nu tu gribi briesmīgi dusmoties un apgāzt kalnus, ja ļaužu nepateicības dēļ vairs nedomā darīt neko labu, – tad vairs neesi kristietis. Tā tu tikai nomoki pats sevi un tomēr neko nepanāc. Vai tad neredzi, kur ir tavas mājas? Bet tu dzīvo pasaulē, kas neizbēgami ir un būs netikumu un nepateicības pilna, – kā dzejā ir sacīts: Qui retribuunt mala pro bonis – kas atmaksā labu ar ļaunu. Kas to negrib mācīties, tam jābēg projām no pasaules. Jo nav nekāda māksla dzīvot tikai dievbijīgu cilvēku vidū un darīt labu viņiem; daudz grūtāk ir spēt palikt līdzās ļaunajiem, tomēr pašam nekļūt ļaunam. Tādēļ kristietim jau kopš jaunības dienām jāmācās (lai vēlāk viņš jau būtu pie tā pieradis un spētu to visu panest) darīt labu ikvienam, bet pretī sagaidīt ļaunu, tomēr neslavēt un neattaisnot šo ļaunumu, bet, pildot sava amata pienākumu, cik vien iespējams, sodīt un aizkavēt visu ļauno. Jo tāda ir īstu labo darbu raksturīgākā pazīme, pēc kuras tos var novērtēt un pārbaudīt: tie, kam ar šiem labajiem darbiem kalpojam, ne tikai ir nepateicīgi, bet atlīdzina visu labo ar ļaunu. Tas pat ir derīgi, lai cilvēks savu labo darbu dēļ nekļūtu iedomīgs un nesāktu pats sev patikt. Dieva priekšā šie darbi ir tik labi, ka pasaule nav cienīga tos atlīdzināt.

Otrs darbs, kuru Sv. Pāvils šeit norāda, ir kristiešu pienākums lūgt. Šīs divas lietas ir saskanīgas un saistītas – pateikties par saņemto žēlastību un lūgt, lai Dievs mūsu vidū uzturētu un stiprinātu to, ko Viņš ir iesācis. Tas ir ļoti svarīgi, jo velna un pasaules ļaunums mūs kārdina un cenšas novērst no domas, ka mums šeit ik brīdi pret to jācīnās; tas mūsu vājajai miesai un asinīm rada ciešanas. Mēs spējam pastāvēt cīņā un palikt neuzveikti tikai, pastāvīgi un no sirds lūdzot pēc Dieva palīdzības. Tādēļ pateicībai un lūgšanai arvien jāpastāv līdzās – kā norāda ikdienas upurēšana Vecajā Derībā. Slavas un pateicības upuri un pateicība Dievam par saņemto labumu un dāvanām arvien ir saistīti ar lūgšanu upuri un Mūsu Tēvs lūgšanu, stājoties pretī visam ļaunajam, visam, no kā mēs gribētu atbrīvoties.

Jo šī dzīve vēl nav sasniegusi savu galamērķi, bet vēl ir tikai pašā iesākumā; un mēs vēl neesam pārpārēm saņēmuši to, pēc kā ilgojamies – vēl esam tikai pagaršojuši mazliet no visa tā. Jo vēl mēs vienīgi ticam tam, kas mums ir dāvināts, bet nespējam to īsti sajust un pilnīgi iemantot. Tādēļ mums jālūdz par vēl atlikušo nelaimi, no kuras šeit nespējam atbrīvoties – tik ilgi, līdz nonāksim tur, kur mums vairs nevajadzēs lūgt, kur būs tikai dzīvība un prieks, mūžīgs Deo gratias un Alleluja. Bet, lai šāda slava un prieks varētu sākties un pieņemties spēkā jau šeit, uz zemes, mums ir jālūdz gan par mums pašiem, gan arī par visu baznīcu, tas ir, par visiem, kas uzņēmuši Evaņģēliju un ticējuši tam; tā mēs visi palīdzēsim cits citam. Jo šis dārgums kļūst vēl cēlāks un prieks vēl varenāks, kad tas nepaliek mums vien, bet tiek dalīts ar daudziem, – kā Sv. Pāvils saka, ka viņš pateicas Dievam un veltī kristiešiem arī savu lūgšanu, lūgdams Dievu par Evaņģēlija kopību. Jā, kristieša sirdij jāpriecājas, kad tā redz daudzus cilvēkus nākam Dieva žēlastībā, lai visi kopā slavētu Dievu un pateiktos Viņam; jo šāda vēlēšanās jo spēcīgāk mudina lūgt un piesaukt Dievu. Kristietis nedrīkst būt necilvēks, kurš nemaz nerūpējas un nedomā par to, kas notiks ar citiem; viņam nevar būt vienalga, vai viņi tic vai ne. Kristīgam cilvēkam jārūpējas par visiem ļaudīm, ar saucieniem un nopūtām nemitīgi jālūdz par viņiem – lai Dieva vārds viņu vidū tiktu svētīts, lai nāktu Viņa valstība, lai notiktu Viņa prāts utt., tāpat arī – lai velna meli it visur kristu kaunā, lai tiktu aizkavētas viņa pārestības un slepkavošana, kas apdraud nabaga dvēseles, lai velna nodomi tiktu sagrauti utt.

Šādas lūgšanas īstam kristietim nāk no sirds un tiek teiktas ar lielu nopietnību. Mēs šajos vārdos dzirdam, ka Sv. Pāvilam gan pateicība, gan lūgšana nāk no dedzīgas sirds; jo neviens cilvēks neteiktu: “Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums ar prieku aizlūgdams”, ja viņa sirds nebūtu šādu domu pilna. Tā ir īsti apustuliska valoda – gan pateicību, gan lūgšanu viņš saka ar vislielāko prieku. Sv. Pāvils no sirds priecājas, ja viņam ir kaut viena pilsēta, kaut tikai mazs pulciņš, kurā sastopami kristieši, kas mīl Evaņģēliju; par tiem apustulis var priecāties, pateikties Dievam un lūgt par viņiem. Un vai tad nevajadzētu būt tā, ka tur, kur Evaņģēlijs tiek uzklausīts, visi cilvēki kļūst prieka pilni, ar sirdi un muti pateicas Sv. Pāvilam un lūdz Dievu par viņu – tādēļ, ka ir varējuši kļūt žēlastības cienīgi un tikuši izglābti no sava akluma, saņemdami gaismu, kas ļauj viņiem no grēka un nāves varas pāriet Dieva žēlastībā un dzīvībā?

Nu Sv. Pāvils nevilcinās un negaida, kamēr viņi kā pienāktos vispirms izteiktu savu prieku un pateicību apustulim; tiklīdz Sv. Pāvils iesāk sarunu, viņam tūliņ jāatver un jāizkrata visa sava sirds, atklājot, cik priecīgs viņš ir un cik sirsnīgi pateicas Dievam par saviem kristiešiem. Tādēļ viņiem vajadzētu nosarkt un nosodīt pašiem sevi, lasot apustuļa vēstuli vai dzirdot, ar kādiem vārdiem tā iesākas; viņiem būtu jādomā: redzi, mums nebūtu bijis jāgaida, kad Sv. Pāvils to sacīs, bet pašiem vispirms jāpauž mūsu prieks un pateicība viņam.

Šim skaistajam, pilnīgajam apustuļa tēlam mēs, pārējie, vēl ilgi nespēsim līdzināties; mēs nevarēsim lepoties, ka esam tādi kā Sv. Pāvils. Apustulis tik ļoti priecājas par to, ka ir kāds, kas uzņem Evaņģēliju; kādēļ tad mēs gribam žēloties, ka mūs kāds neuzklausa un ka maz ir to, kuri nopietni uztver Dieva vārdu? Mums pienāktos klusēt un nepagurt, redzot, kā šajā ziņā ir klājies Kristum, praviešiem un apustuļiem. Mums arī vajadzētu priecāties, ka kāds tomēr ir kļuvis ticīgs. Mēs redzam, ka arī Kristus priecājas ik reizi, kad sastopas ar patiesu ticību, bet skumst un ir spiests dusmoties pats uz savu tautu, kas negrib uzklausīt Viņa vārdu. Tikpat savādas lietas ir nācies pieredzēt Sv. Pāvilam – visā Romas ķeizara valstī, kuru viņš, Evaņģēliju sludinādams, bija apceļojis, tikai retajā pilsētā atradās mazs pulciņš kristiešu; un par tiem viņam ir īpašs prieks – daudz lielāks nekā par visiem šīs zemes dārgumiem.

Kaut gan pasaule ir tāda, ka Kristum līdz ar Viņa apustuļiem un sludinātājiem jāpriecājas, ja kaut daži cilvēki uzklausa Viņa vārdu, – nebēdā par to! Es gan domāju, ka visiem cilvēkiem vajadzētu būt gataviem skriet vai līdz pasaules malai, lai tikai dzirdētu apustuļu sludināšanu. Bet notiek tā, ka Sv. Pāvilam ar savu sprediķi jāskrien pa visu pasauli, pārvarot lielas grūtības, trūkumu un briesmas; ikviens viņu nicina un min kājām, taču viņš to neievēro, bet priecājas, ka kāds tomēr uzņem Evaņģēliju. Līdz šim pāvestam un viņa sekotāju pulkam nebija nevienam jāskrien pakaļ, nedz jāmeklē sev klausītāji; viņi sēdēja savos valdnieku krēslos gluži kā visas pasaules kungi, un visai pasaulei vajadzēja skriet viņiem pakaļ, sekojot visām viņu vēlmēm; un viņi par to nevienam nepateicās.

Gan mūsu tēvi, gan daudzi no mums ir skrējuši simtiem jūdžu – no savām zemēm uz Jeruzalemi, pie svētā kapa, pie Sv. Jēkaba, uz Romu pie Sv. Pētera un Sv. Pāvila galvām; daži gāja basām kājām, citi pilnā apbruņojumā (es nemaz nerunāšu par neskaitāmiem citiem svētceļojuma veidiem). Mēs rīkojāmies kā negudri ļaudis, veselām kaudzēm nesdami naudu pāvestam. Turklāt vēl pateicāmies Dievam un priecājāmies, ka varam nopirkt viņa melīgās grēku atlaidas un esam cienīgi skūpstīt vai redzēt mirušo kaulus (kas tika uzskatīti par svētumu) un vēl jo vairāk – vissvētākā svētuma,[2] pāvesta, kājas. Nu pasaule grib pie tā visa atgriezties, un neko labāku tā arī nedabūs.


[1] – Paldies Dievam – latīņu valodā.

[2] – Romas pāvesti sevi sauca par Sanctissimum.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.