248. Kāpēc tu tici, ka ir mūžīgā dzīvošana?


21. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. [Jņ.4:46-54]

Šīs dienas evaņģēlijs mums māca nemeklēt dažādas zīmes un brīnumus, bet uzticēties Jēzus vārdiem. Mūsdienu cilvēkam tas ir divkārt grūti.

Vispirms jau tāpēc, ka mēs vairs tikai ar lielām grūtībām spējam pareizi saprast pat vienkāršus vārdus. Pasaule mainās, un līdz ar to mainās cilvēka lietoto vārdu jēga un nozīme. Ja pirms kādiem simts gadiem kāds sacītu, ka kaut kas ir patiess, vai – tā ir patiesība, tad visi saprastu, ka viņš vēlas pasacīt, ka tas, ko viņš saka, tā patiešām ir. Ja mūsdienās kāds saka – tā ir patiesība, tad ar vārdu „patiesība” tiek saprasts kāda atsevišķa cilvēka vai cilvēku grupas viedoklis. Pēc mūsdienu cilvēka domām – visiem vienas patiesības nav un nevar būt, bet katram tā ir sava. Ir skumji, kad dzirdam, ka šāda izpratne ielaužas arī baznīcā.

Tā, piemēram, nesen kādai Latvijas avīzei sniegtā intervijā viens no Latvijas baznīcu vadītājiem saka: ”..no luterāņu baznīcas viedokļa nav starpības – bija Jēzus precējies vai ne.” Vispirms jau jāsaka, ka luterāņu baznīcai nekāda viedokļa nav un nevar būt. Luterāņu baznīcai ir tikai ticības apliecības, par kurām tā saka: „Mēs lielā vienprātībā ticam, mācām un apliecinām.” Ja Luterāņu baznīca paustu viedokļus, tad tā nebūtu vis Kristus baznīca, bet gan sekta.

Kas attiecas uz Jēzus precēšanos, tad luterāņu baznīca pavisam noteikti zina, ka Jēzus vēl nav precējies, bet saderinājies ir gan, un Viņa līgava ir baznīca, bet kāzas tiks svinētas pēc pasaules gala. Dieva Dēls ieradās šajā pasaulē, nevis lai kļūtu par vienas sievietes, bet visas baznīcas vīru, dāvājot tai savu taisnību un pūrā saņemot tās grēkus. Cilvēka dabu Dieva Dēls uzņēma savā personā, tādējādi Jēzum ir cilvēka daba un Dieva daba, bet kā persona viņš ir tikai Dieva Dēls. Ja nu Viņš būtu bijis precējies ar kādu sievieti, tad tas nozīmētu, ka Dievs būtu apprecējis sievieti. Pat, ja luterāņu baznīcai būtu kāds viedoklis, kaut ko tādu tā diezin vai uzdrīkstētos paust.

Otrkārt, līdz ar kristīgās ticības zaudēšanu, mūsdienu cilvēki ir zaudējuši spēju saprast vārdu un izteikt lietas ar vārdiem. Vārdu vietā ir stājušās bildes, grafiki, diagrammas un skaitļi. Tā patiesībā ir bērnišķības, zemāka domāšanas līmeņa jeb pagrimuma izpausme.

Bilžu grāmatas ir vajadzīgas maziem bērniem, kas vēl neprot lasīt, bet mūsdienās par gudrām tiek uzskatītas tās grāmatas, kuras ir pilnas ar visādiem attēliem un bildēm. Cilvēki ir aizmirsuši, ka pats Dieva Dēls tiek saukts par Vārdu. Ar vārdu Dievs radīja debesis un zemi, ar vārdu cilvēkiem tiek dāvāta ticība un ar vārdu tie tiek glābti no velna, elles un nāves.

Uzklausījis galma vīra lūgumu – nākt un dziedināt viņa slimo dēlu, Jēzus noskumis saka: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Šādi Jēzus pārmet savai tautai neticību Viņa vārdiem. Kādēļ Jēzus vārdi ir tik svarīgi, un kādēļ tiem vajadzētu ticēt, un kādēļ jūdi tiem neticēja? Evaņģēlists Jānis paskaidro, „ka lai gan Viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja Viņam. Tā piepildījās pravieša Jesajas vārdi, ko tas teicis: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij, un kam Dieva elkonis kļuvis zināms? Tāpēc tie nevarēja ticēt, kā Jesaja tālāk saka: Viņu acis Viņš ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, lai viņi savām acīm neredzētu un nesaprastu un savās sirdīs neatgrieztos, ka Es tos varētu dziedināt. To Jesaja ir sacījis tāpēc, ka tas skatīja Viņa godību un sludināja par Viņu. Tomēr arī daudzi valdības vīri bija sākuši Viņam ticēt, bet farizeju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes. Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā.”

Kādā citā reizē, sastopoties ar jūdu neticību, Jēzus saka: “Kas Man tic, tas netic Man, bet Tam, kas Mani sūtījis! Un, kas Mani redz, redz To, kas Mani sūtījis. Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā. Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā. Jo Es nerunāju no Sevis, bet Tēvs, kas Mani sūtījis, Tas Man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju. Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvība. Tāpēc visu, ko runāju, Es runāju, kā to Mans Tēvs Man ir sacījis.”

Vēl kādā citā reizē, atbildēdams uz sava mācekļa jautājumu, Jēzus saka: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.”

Un vēl citur: „Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”

Jēzus vienmēr runā patiesību, Viņš runā kā patiess Dievs ar dievišķu autoritāti. Viņa mācība ir mācība ar spēku, citāda nekā rakstu mācītāju un farizeju smalki izstrādātās vārdu spēles. Jēzus vārdiem joprojām piemīt tas pats dievišķais spēks un vara un tas, kas tic Viņa vārdiem saņem visu, ko tie saka.

Tā galma vīra dēls kļuva vesels tajā pašā brīdī, kad atskanēja Jēzus vārdi. Ar šo piemēru Jēzus arī mums grib iemācīt ticību jeb paļāvību uz Viņa vārdu. Ja mēs redzētu, ka Jēzus savā neparastajā gudrībā spēj pagatavot kādu citiem nezināmu dziedinošu pulverīti, tad mēs bez šaubām šim notikuma ticētu daudz labprātāk, jo spētu to saprast ar prātu. Ja Jēzus aizietu pie galma vīra dēla un veiktu kādas neparastas darbības un procedūras, kā to darīja citi tā laika dziednieki, tad galma vīrs nebūt nebrīnītos, jo tas viņa prātam būtu saprotams. Ticības grūtums, pat ticības neiespējamība parādās tur, ka Jēzus mūs aicina ticēt Viņa vārdam pat tad, ja mums nav nekādas līdzīgas dzīves pieredzes vai pat tā ir gluži pretēja.

Piemēram, mēs zinām, ka esam grēcīgi cilvēki, bet Jēzus aicina mūs ticēt, ka pretēji tam, par ko liecina mūsu pieredze, mēs Viņa vārda dēļ esam svēti. Mūsu pieredze liecina, ka cilvēks nomirst, viņu aprok un augšā neviens neceļas, bet Jēzus aicina mūs ticēt, ka Viņa vārda spēkā mēs reiz tiksim celti augšā no nāves. Šādām lietām paši ar savu spēku un prātu mēs ticēt nespējam. Tādēļ ticība ir brīnums, kuru Jēzus mums dāvina ar savu vārdu.

To kā tas notiek, mēs redzam šīs dienas evaņģēlijā, kur Jēzus māca galminiekam uzticēties nevis pašam savām domām un priekšstatiem, bet Viņa vārdam. Nevis mūsu pašu pieredzei vai mūsu prātam ir jāapstiprina Jēzus vārdu patiesums, bet otrādi, Jēzus Vārdiem ir jābūt augstākajai autoritātei, kas nosaka mūsu domu, uzskatu, dzīves un prāta spriedumu pareizību.

Jo pat laicīgās lietās ir tā, ka mūsu prāts un maņas mūs bieži pieviļ, mēs to dēvējam par dzīves šķietamību. Mums šķiet, ka jānotiek tā, bet notiek pavisam citādi. Pavisam noteikti tas tā ir garīgās lietās, kur atstāts sava prāta un fantāzijas ziņā cilvēks izdomā neskaitāmas dīvainas lietas, citādi pasaulē nebūtu neskaitāmu reliģisku izdarību. Tomēr visas šīs lietas ir tikai cilvēku iedomas, jo tām trūkst Dieva vārda apstiprinājuma, un tādēļ tās ir ne tikai veltīgas, bet arī pat kaitīgas. Pavisam citādi tas ir ar Jēzus vārdiem – tie nepieviļ nekad un vienmēr notiek tā, kā Viņš saka.

Ļoti uzskatāmi tas atklājas Svētā Vakarēdiena noslēpumā. Ja mums tiktu mācīts, ka Svētajā Vakarēdienā mūsu dvēselei ir jādodas augšā pie Dieva, lai saņemtu svētību no Viņa tur, mums nebūtu tam grūti ticēt, jo mūsu prāts šādu darbību saprot, kaut arī tā ir neiespējama. Ja, mums mācītu, ka Vakarēdiens ir tikai piemiņas mielasts, kur pieminam un cildinām Kristus varonīgo veikumu, arī tad tas mūsu prātam nekādas grūtības nesagādātu. Taču Kristus grib, lai pretēji tam, ka mūsu acis redz tikai maizi un vīnu, mēs ticam Viņa vārda apsolījumam, ka tā ir Viņa patiesa miesa un asinis. Kā tas tā var būt, to mēs nesaprotam, tādēļ mums atliek tikai ticēt Kristus vārdiem.

Jūs teiksiet – tas ir muļķīgi! Es piekrītu, ticība arvien šķiet muļķīga tiem, kas nesaprot vārda spēku. Viņi visi domā, ka, ja kaut kas ir uzrakstīts sarežģītās formulās, ietērpts skaitļos un izteikts ar grafikiem, tad tas ir kaut kas gudrs, bet Jēzus vārdi bērnišķīgi naivi. Patiesībā cilvēki naivi tic savām prāta spējām, nesaprotot, ka visa viņu gudrība ir balstīta neskaitāmos pieņēmumos un teorijās, kas labākajā gadījumā ir nepilnīgas, bet bieži vien pilnīgi aplamas. Turpretī Jēzus vārdi ir vienkārši savā ģenialitātē, tie ir patiesi un tiem piemīt Dieva spēks, kas arvien liek šiem vārdiem īstenoties dzīvē. Tādēļ Jēzus slavē bērnišķīgu ticību, kas nemeklē cilvēcisku gudrību, bet vienkārši paļaujas uz Viņa vārdiem, zinot, ka šie vārdi ir Gars, Dzīvība un Patiesība. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.