356. Kad mēs esam patiesi sagatavojušies un cienīgi piedalīties Svētajā Vakarēdienā?


20. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” [Mt.22:1-14]

Var sacīt, ka visa kristieša dzīve ir gatavošanās debesu dzīvei, bet šajās pēdējās baznīca gada svētdienās evaņģēliju teksti ir īpaši izvēlēti kristiešu sagatavošanai mūžībai. Viens no šiem tekstiem mums šodien stāsta Jēzus līdzību par Ķēniņa Dēla kāzām. Ar varenā un dzīvā Dieva vārda starpniecību Jēzus ar šo līdzību vēršas arī pie mums. Dievs vārds ir mūžīgs, un lai gan tam ir savs vēsturisks konteksts, kurā tas atskan, tomēr tas nav pakļauts tikai noteiktai vietai un laikam, bet ir pārlaicīgs un mūžīgs.

Nesen Latvijas presē tika publicēta kāda mācītāja domas par Bībeli, tās lasīšanu un jauno Bībeles tulkojumu latviešu valodā. Vienam var patikt tas, ko šis mācītājs teica, citam tas var nepatikt, bet tas nav būtiski, kas kādam patīk vai nepatīk. Būtiskais ir tas, no kurienes šis mācītājs ir ņēmis savus spriedumus, domas un uzskatus, proti, vai tie smelti pašā Bībelē, vai arī tie ir tikai apkārtējās kultūras, cilvēka dzīves pieredzes un izglītības produkts. Pēc šā cilvēka domām teoloģija „ir mūsu izgudrojums, mēs meklējam Bībelē teoloģiju, bet tur tās nav.” Vai patiešām tā ir, kā saka šis mācītājs?

Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, vispirms ir jānoskaidro – kas tad īsti ir teoloģija? Teoloģija ir mācība, zināšanas par Dievu, paša Dieva vārdi. Apstiprinājumu tam atrodam daudzās Bībeles vietās, piemēram, apustulis Pēteris saka, ka Bībele nav radusies pēc cilvēku lēmuma, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā, tādēļ Bībele nav patvaļīgi tulkojama (2.Pēt.2:20-21). Jaunajam bīskapam Timotejam apustulis Pāvils saka, ka visa Bībele ir Dieva iedvesmota un ir domāta mācībai. (2.Tim. 3:16) Tātad Bībele pati par sevi saka, ka tā ir gan dogmatiska, gan teoloģiska un to nedrīkst tulkot pēc cilvēka patvaļīgas iegribas.

Interesanti, kas tad Bībele ir pēc šā mācītāja domām? „Bībelē ir cilvēka dzīve saistībā ar dzīves lielākajām mīklām, jautājumiem, problēmām.” Tomēr nevienā vietā Bībele par sevi neko tādu nesaka, bet šāds uzskats ir patapināts no filozofiskā eksistenciālisma. Ja kādam citam Bībeles tulkam Mārtiņam Luteram Bībele bija grāmata, kurā viss ir vai nu Kristus, vai par Kristu, tad šim mācītājam Bībele viss ir cilvēks un par cilvēku.

Tā nu iznāk, ka šā modernā mācītāja domas un uzskati ir tiešā pretrunā ar Bībeles tekstu, kuras tulkošanu viņš vadījis, un arī ar uzticamu baznīcas doktoru spriedumiem. Tagad mums laiks atgriezties pie šīs dienas evaņģēlija, jo tajā pats Dieva Dēls runā uz katru no mums. Tādēļ klausīsimies ļoti uzmanīgi, jo Viņš nerunā tukšus vārdus, neuzdod kādas mīklas, bet vēlas mums pateikt kaut ko ļoti svarīgu, lai pasargātu un uzturētu mūs glābjošajā ticībā.

Nav grūti noprast, ka Ķēniņš, kas taisīja savam Dēlam kāzas, šajā Jēzus līdzībā ir pats Dievs, Debesu Tēvs. Savukārt Viņa Dēls ir Jēzus Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, kura kāzu svinības sarīkojis Viņa Tēvs. Šāda aina jūdiem nebija sveša, bet labi pazīstama no Vecās Derības Rakstiem. Vecās Derības grāmatās Dieva attiecības ar Israēla tautu bieži tiek salīdzinātas ar kāzām. Dievs Jahve ir līgavainis, bet Israēls Viņa līgava. Tādēļ atkrišanu no ticības VD pravieši parasti attēloja kā laulības pārkāpšanu, kas tika visstingrākajā veidā nosodīta. Tomēr šodien apskatāmā līdzība nedaudz atšķiras. Līgava šeit nav nedz Israēls, nedz visa cilvēce kopumā, bet gan Kristus cilvēka daba, kuru Viņš pieņēma, tapdams par cilvēku, pieņemdams mūsu miesu un asinis. Līgava šeit ir pats Kristus, kuru ikviens ir aicināts nākt apbrīnot, pielūgt un godināt.

Savukārt kāzas ir Kristus valstības iedibināšana. Šis neparastais kāzu mielasts sākas tagad un turpinās mūžībā, kā mēs par to lasām Jāņa atklāsmes grāmatā, kur no šīs zemes netīrumiem šķīstītā Kristus līgava – baznīca tiek pievesta savam Debesu līgavainim mūžīgai, svētai kopdzīvei. Šajā kāzu mielastā Dievs cels galdā visas savas žēlastības dāvanas visā to krāšņumā un pilnībā. Tādēļ „svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā.” (Atkl.19:9)

Tādējādi pats Kristus ir gan Līgava, gan Līgavainis. Savā cilvēka miesā Viņš pats rada sev jaunu līgavu – baznīcu. Protams, vārdi līgava un līgavainis mums nav jāsaprot burtiskā nozīmē, bet tie norāda uz to ciešo kopību, kāda Kristum ir ar Viņa baznīcu. Ar pravieša Jesajas muti vairāk nekā 500 gadus pirms Kristus nākšanas Dievs vēsta par to, kas notiks tad, kad Viņa Dēls ieradīsies šajā pasaulē: „Tad Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu – mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu. Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām. Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust Savas tautas negodam visā zemes virsū, jo Tas Kungs to ir runājis.

Tanī dienā sacīs: “Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir mūsu Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!”” Uz šīs, Viņa laikabiedriem labi zināmās, līdzības pamata Jēzus vēršas pie saviem klausītājiem ar līdzību par ķēniņa dēla kāzām.

Šajā Jēzus līdzībā aicinātie viesi ir jūdi. Viņi ir tikuši aicināti caur Dieva atklāsmi Vecās Derības rakstos. Kā aicinātājus Dievs pie viņiem sūtījis savus kalpus – praviešus. Laikā, kad Jēzus stāsta šo līdzību, jūdi ir tikuši aicināti ar pravieša Jāņa Kristītāja muti, paša Jēzus un vēlāk apustuļu sludināšanu. Visi šie aicinātāji ir aprakstījuši Debesu kāzas visskaistākajiem vārdiem un norādījuši, ka mielasts ir pilnīgi sagatavots, galdi dārgumu klāti.

Tomēr, aicinātie viesi kavējas ar nākšanu. Daudzi ir vienaldzīgi pret šo aicinājumu un aizbildinās ar dažādiem dīvainiem iemesliem, būdami aizņemti ar savām pasaulīgajām lietām un dzīvi. Netrūkst arī tādu, kas nicina šo aicinājumu tik ļoti, ka nogalina Dieva sūtņus – aicinātājus. Tā viņi izrīkojās ar Jāni Kristītāju, un tā viņi izturēsies pret pašu Kristu un Viņa apustuļiem. Šā iemesla dēļ Ķēniņš iedegas dusmās un sūta savu karaspēku, lai šos slepkavas nokautu un viņu pilsētu nodedzinātu. Savu spriedumu Dievs piepildīja ar pagānu romiešu starpniecību, kas ielenca Jeruzālemi un nopostīja to līdz pamatiem apmēram četrdesmit gadus pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās. „Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.”(Gal.6:7)

Tālāk līdzība vēsta, ka Dievs sūtīs savus kalpus uz lielceļiem, tas ir pie pagāniem, kas klīst pa šīs pasaules maldu ceļiem un vedīs viņus uz savu kāzu namu. Jūdu nevēlēšanās sekot Dieva aicinājumam, nekavēs debesu Tēva nodomu piepildīšanos. No Israēla aicinājums ies pie pagāniem un kāzu nams pildīsies ar viesiem. Par šiem notikumiem mēs lasām Apustuļu darbu grāmatā un Pāvila vēstulēs. Jēzus vārdi liecina, ka aicināti tiks visi. Netiks šķiroti ārēji labie un sliktie, ārēji cienījamie un atstumtie, visi tiks aicināti. Daudzi no viņiem pieņems aicinājumu un kāzu nams pildīsies ar viesiem.

Taču tad notiks šķirošana. Pats Ķēniņš ieies kāzu namā, lai aplūkotu viesus. Vienīgi viņam ir pa spēkam un vienīgi Viņš ir cienīgs veikt šo uzdevumu, novērtēt katru kāzu viesi. Kalpi, kas pildīja aicinātāju pienākumus, to nespēj. Viņi nespēj ieskatīties cilvēku sirds dziļumos un tiem nav arī dota tāda vara, ka tie varētu atšķirt labos no ļaunajiem. Vienīgi Dievs spēj ieskatītie cilvēku sirdīs un vienīgi Viņam pieder vara, atšķirt labos no ļaunajiem. Viņš ir vienīgais, kurš spēj spriest pilnīgi taisnīgu tiesu. Viņš tiesās ne tikai tos, kas palikuši ārpusē, bet arī tos, kas pulcējas kāzu namā. Ne ikkatrs, kas ārēji sekojis aicinājumam, spēs pastāvēt Debesu Ķēniņa tiesas priekšā. Jēzus norāda uz vienu cilvēku, kas tiek izmests no kāzu nama. Šis cilvēks gan nebūs tikai viens, bet viņš simbolizē lielāku ļaužu grupu, kas visi līdzināsies viņam.

Kādēļ tad viņš tiek izraidīts no kāzu nama? Jēzus stāsta, ka viņš nebija ģērbies kāzu drēbēs. Tā kā šie ļaudis tika sapulcināti no lielceļa, tiem nevienam nebija piemērotas kāzu drēbes. Pēc austrumu paražas nama tēvs katram viesim pasniedz piemērotu apģērbu. Tas ir Debesu Tēvs, nama saimnieks, kas vienīgais spēj pasniegt Viņa Dēla kāziniekiem piemērotas drēbes. Šajā līdzībā gan netiek uzsvērts tas, kā šīs drēbes iegūstamas, bet nepārprotami tiek norādīts tas, ka tās būs nepieciešamas ikvienam, kas gribēs palikt kāzu mielastā. Daudzās vietās Raksti māca, ka apģērbs, kas ir Dievam pieņemams, ir Kristus taisnība, jeb pats Kristus. Tā Pavils raksta Vēstulē galatiešiem: ”Jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū.” (Gal.3:27). Tāpat Raksti māca, ka šīs taisnības drēbes saņemamas tikai un vienīgi ticībā Kristum, Viņa vietnieciskajai upura nāvei un augšāmcelšanās spēkam. Šajā dzīvē, kā saka Pāvils, mēs vēlamies tikt pārģērbti, tas ir, mēs nākam uz baznīcu, lai šeit iegūtu jaunās drēbes – Kristus Līgavas tērpu, Viņa taisnību.

Uz Ķēniņa jautājumu – draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – atbilde neseko. Šim vīram nav ar ko aizbildināties un viņš kļūst kā mēms, zinādams, ka tā ir viņa paša vaina. Arī viņam baznīcā tika pasniegtas jaunās kāzu drēbes, bet viņš tās nebija apvilcis. Tādējādi šīs cilvēks bija parādījis vislielāko nicinājumu kāzu nama saimniekam – debesu Tēvam. Tādēļ viņam pašam būs pilnīgi skaidrs, ka viņam nav nekādu tiesību baudīt Nama Saimnieka viesmīlību un kāzu prieku. Tomēr pats viņš to negribēs atzīt, bet paliks kluss, it kā būtu mēms. Tad eņģeļi saistīs necienīgo viesi un izmetīs to galējā tumsībā, kur būs raudāšana un zobu trīcēšana jeb baismīgas elles mokas.

Tātad, stāstīdams šo līdzību, Jēzus grib atgādināt divas lietas. Vispirms tas ir brīdinājums jūdiem, ja viņi turpinās savu naidīgo attieksmi pret Dieva sūtīto Kristu, viņi tiks izslēgti no Dieva valstības un viņu vietā tiks aicināti pagāni. Otrkārt, ar šo līdzību Jēzus vēršas pie mums visiem, atgādinādams, ka mums nevajadzētu paļauties uz savu ārējo piederību baznīcai un formālo dievbērnību. „Daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” Jēzus nav lētas slavas meklētājs, kurš piever acis vai pārmet tikai šīs pasaules augstajiem un varenajiem un piever acis pret zemo un vienkāršo izturēšanos. Viņš vienkārši un skaidri brīdina gan vienus, gan otrus.

Kad nu esam dzirdējuši Viņa brīdinājuma vārdus, mums jādomā, kā pret tiem pareizi attiekties. Mēs varētu negribīgi un dusmīgi ņurdēt tiem pretī – ko tu mums uzbāzies, ļauj taču mums dzīvot un darīt to, kas mums patīk. Bet tad mums jārēķinās, ka nokļūsim starp tiem, kas skumjām acīm mūžīgi raudādami, kopā ar velnu raudzīsies uz tiem, kas bauda Debesu priekus, priekus, kas līdzinās vispriecīgākajam svētku mielastam – kāzām. Mēs varam arī izturēties naidīgi pret Evaņģēlija aicinājumu un censties to apklusināt, bet tad mums jārēķinās ar Debesu Ķēniņa karapulkiem, kam pretī stāvēt būs grūti. Mēs varam arī formāli ārīgi pievienoties baznīcai, svētdienās sēdēt baznīcas solā, bet savā sirdī un dzīvē būt tālu no visa tā, tērpti šīs pasaules skrandās, nevis Kristus taisnībā. Tad mums jārēķinās, ka kādu dienu stāvēsim taisnā soģa priekšā un būsim kā mēmi, nespēdami neko iebilst pret Viņa taisnīgo spriedumu. Neviens no šiem variantiem nesola mums neko labu.

Tādēļ metīsimies visaugstākā Ķēniņa, Debesu Valdnieka priekšā ar pazemīgu un satriektu sirdi. Atzīsim, ka neesam cienīgi būt kāzu viesi un no sirds lūgsim piedošanu un ar neizsakāmu prieku tversim Viņa pasniegtās kāzu drēbes. Bet kur un kā tas notiek? Tas jau notika grēksūdzes un Absolūcijas laikā, kad atzinām savu vainu un saņēmām Dieva piedošanu. Tagad Svētajā Vakarēdienā mēs jau ņemsim daļu pie Debesu mielasta, baudīdami dārgāko un svētāko no visiem iespējamiem ēdieniem un dzērieniem – Kristus miesu un asinis. Tās mūs šķīstīs no visiem mūsu grēkiem, balinās un izgludinās kāzu drēbes, tā lai mēs būtu gatavi kāzu mielastam. Tādēļ raugoties uz Svēto Vakarēdienu, slavēsim Dievu, „jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, Visuvaldītājs. Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies. Tai ir dots tērpties spožā, tīrā audeklā. Proti, audekls ir svētajiem adresēts Dieva taisnais spriedums… Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā.” Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.