196. Par kādu cenu Kristus tevi izpirka?


20. post Trinitatis svētdienā

Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” [Mt.22:1-14]


Šī Evaņģēlija vieta mūs ļoti nopietni pamudina pareizi izmantot Evaņģēlija laiku un tāpat arī brīdina no bargā soda un posta, kas piemeklēs pārdrošus, augstprātīgus garus, kuri noniecina žēlastības laiku un vajā Evaņģēlija pasludinājumu, kā arī vieglprātīgos, kas ārēji, šķietami izmanto Evaņģēlija un Kristus vārdu, neuztverdami to nopietni. Te mums tiek lieliski parādīts, kāds ir ļaužu pulks, kas jāsauc par Dieva tautu jeb baznīcu un kam šeit, uz zemes, ir Dieva vārds. Mēs redzam, kāda ir šo cilvēku iekšējā dzīve un ārējais izskats.

Pirmkārt, Kristus te attēlo savu kristietību, nosaukdams to un lietas, kas saistītas ar kristīgās baznīcas varu, par Debesu valstību. To mūsu Kungs dara, lai parādītu, ka Viņš savu tautu ir aicinājis ar savu Evaņģēlija vārdu un izredzējis, nošķirdams no visas pasaules, – ne tādēļ, lai šī valstība tiktu iedibināta un sakārtota tāpat kā laicīgā valstība ar savu varu, mantu, pārvaldi, ārējās, laicīgās taisnības un tikumības uzturēšanu, laicīgo mieru un aizsardzību utt. Jo visas šīs lietas ir iedibinātas jau iepriekš un cilvēkam tās pavēlētas un uzticētas šajā dzīvē – šeit viņam jāpilda Dieva pavēle, cik labi vien iespējams. Lai gan grēks cilvēku ir tā novājinājis un samaitājis, ka nekas nenotiek tā, kā vajadzētu, – laicīgā valstība ir nabadzīga, nožēlojama un vāja – tikpat vāja un iznīcīga kā šis nožēlojamais tārpu maiss, mūsu miesa; tādēļ ārējie darbi, pat tad, ja tie tiek darīti, cik vien labi iespējams, nevar turpināties ilgāk kā vien tikmēr, kamēr pastāv un paliek mūsu vēders. Taču laicīgā valstība nav vienīgā – Dievs ir iedibinājis pats savu, dievišķu valstību – pēc tam, kad savā bezgalīgajā žēlastībā atklājis un ar savu vārdu apliecinājis, ka sapulcinājis savu tautu, kuru Viņš atpestīs no savas dusmības, mūžīgās nāves un grēka, kas cilvēku iedzinis visā šajā postā, no kura viņš pats ar savu gudrību, padomu un spēkiem nespēj izrauties; šai tautai Dievs grib mācīt patiesi atzīt, mūžīgi slavēt un cildināt Viņa žēlastību.

To Kristus sauc par Debesu valstību. Tajā Viņš nevalda miesīgā veidā, nedz arī rūpējas par šīs dzīves labumiem, bet – Viņš ir iedibinājis neiznīcīgu valstību, kas iesākas uz šīs zemes ticībā, kurā saņemam un iemantojam šos mūžīgos dārgumus – grēku piedošanu, mierinājumu, spēku un atjaunošanos Svētajā Garā, uzvaru pār velnu, nāvi un elles varu un galu galā – mūžīgo dzīvību savai miesai un dvēselei, tas ir, mūžīgu kopību un prieku ar Dievu.

Šāda valstība tiek pārvaldīta, celta, sargāta, uzturēta un izplatīta tikai ar Dieva vārda sludināšanas un sakramentu palīdzību; šādi Svētais Gars ar savu spēku darbojas cilvēku sirdīs, kā jau iepriekš daudzkārt sacīts.

Taču visjaukākajā un mierinošākajā veidā Kungs Kristus šo valstību attēlo, salīdzinādams to ar ķēnišķīgām kāzām, kurās ķēniņa dēlam tiek dota līgava, – tas ir vislielākā prieka un godības pārpilns notikums, un daudzi tiek aicināti šajā kāzu priekā. Šī ir īpaši skaista līdzība, kas izceļas visu līdzību un tēlu vidū, kuros Dievs mums rāda Kristus valstību. Šeit kristietība jeb kristieša kārta tiek saukta par kāzām jeb savienošanos laulībā, kad Dievs pats izraugās savam Dēlam šeit, uz zemes, baznīcu, ko Viņš pieņem kā savu līgavu. Tā Dievs ar mūsu pašu dzīves un pieredzes palīdzību grib skaidrot un gluži kā spogulī parādīt, ko mēs Kristū esam saņēmuši. Tā Viņš, izmantodams mūsu pašu kārtu, kurā tiekam radīti, audzināti un dzīvojam, ik dienu mums sludina un mūs mudina atcerēties par šo lielo noslēpumu (kā to nosauc Sv. Pāvils Ef. 5:32). Vīra un sievas laulības dzīve, ko pats Dievs iedibinājis, ir liela, skaista, brīnumaina zīme un viegli aptverams, kaut arī garīgs tēls, kurš rāda un paskaidro ko īpašu, lielu un brīnišķīgu – ko tādu, kas cilvēka prātam ir apslēpts un nav aptverams, proti, Kristu un Viņa baznīcu.

Jo tur, kur laulības kārta ir sava vārda cienīga un saucama par īstu laulības dzīvi, vīrs un sieva izturas viens pret otru tā, ka vispirms tiem ir īsta, sirsnīga uzticība savā starpā, – kā Salamans savās pamācī bās, Sal. pam.31:11, slavēdams dievbijīgu sievu, saka: condidit in ea cor viri – viņas vīra sirds var uz viņu paļauties, tas ir, viņš tai uztic savu miesu un dzīvību, naudu, mantu un godu. Savukārt sievas sirds turas pie viņas vīra, kas ir tās lielākais dārgums uz zemes. Jo pie viņa sieva atrod sev godu, palīdzību un patvērumu visās savās vajadzībās. Šādas pilnīgas, vienlīdzīgas, mūžīgas, sirsnīgas uzticēšanās nav citu cilvēku un kārtu starpā, kā starp kungu un kalpu, saimnieci un kalponi, jā, pat starp bērniem un vecākiem. Jo tur savstarpējā mīlestība nav tik vienlīdzīga, stipra un pilnīga, un citur cilvēki nepaliek mūžīgā, Dieva iedibinātā savienībā, kādā tie ir laulības kārtā. Jo 1.Moz.2:24 Dievs saka: “.. vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai..”

Šādai mīlestībai un sirsnīgai uzticībai seko kopība visās lietās, kas abiem pieder un kas jāpieredz, – vai tas būtu kas labs vai ļauns. Ikvienam ir pienākums rūpēties par otru kā par sevi pašu, palīdzēt tam ar savu mantu, būt klāt un dalīties ar viņu itin visā – gan ciešanās, gan baudās, priekos un bēdās; ja vienam klājas labi vai slikti, tad arī otram ir tāpat.

Šī ir līdzība jeb zīme, kas norāda uz lielo, noslēpumaino un brīnišķīgo Kristus un Viņa baznīcas savienošanos. Šīs baznīcas locekļi ir visi, kuri Viņam tic, – kā Sv. Pāvils saka Ef. 5:30; tie nākuši no Viņa miesas un asinīm, kā iesākumā, radīšanā, sieva ir ņemta no vīra. Tā ir Dieva lielā, neizteicamā mīlestība pret mums – dievišķā daba ir tā savienota ar mums un ienākusi mūsu miesā un asinīs, ka Dieva Dēls ir kļuvis viena miesa ar mums un tik ļoti rūpējas par mums, ka grib būt ne tikai mūsu brālis, bet pat mūsu līgavainis. Viņš mums veltī un dod visus savus dievišķos dārgumus – savu gudrību, taisnību, dzīvību, spēku, varu, lai mēs kļūtu līdzdalīgi arī Viņa dievišķajā dabā, – kā Sv. Pēteris saka 2.Pēt.1:4. Kristus grib, lai mēs ticētu, ka esam iecelti šādā godā un iemantojuši šos dārgumus, tā ka varam priecīgi un pilnīgi paļauties uz sava līgavaiņa mantu un godu. Tā nu kristietība ir kundze un ķeizariene debesīs un uz zemes, jo tā ir Dieva līgava, un Dievs ir Kungs, kas valda pār visu radību. Tā nu kristietībai visaugstākajā veidā piešķirta vara un kundzība pār grēku, nāvi, velnu un elli.

Redzi, to Kristus mums rāda ar laulības tēla palīdzību; mēs redzam dievbijīgu laulāto mīlestību un uzticību, tāpat arī kāzu prieku, līgavas un līgavaiņa kopīgo īpašumu. Mums jāmācās ticēt un labi iegaumēt, ka tieši tā Kristus pret savu līgavu, baznīcu, izturas kā īsts līgavainis; tikai Viņa mīlestība, uzticība un žēlastība ir vēl daudz lielāka. To Viņš mums skaidri parāda ar Evaņģēlija vārda un Svētā Gara palīdzību, ko Viņš dod savai baznīcai; Viņš sarīko lieliskas, prieka pilnas kāzas, salaulājas ar savu līgavu un ņem to pie sevis. Mūsu bērnišķīgajā, cilvēciskajā veidā runājot, Viņš ved līgavu uz deju stabuļu un bungu skaņu pavadībā, apkampdams viņu; Viņš rotā savu līgavu ar visām savām rotām, izdeldēdams un nomazgādams tās grēku, dāvādams taisnību un Svēto Garu, apveltīdams to ar savu gaismu, izpratni, spēku un visām dāvanām, kas šajā dzīvē vajadzīgas. Tās ir citādākas ķēdītes, gredzeni, samts, zīds, pērles, dārglietas un dārgakmeņi nekā visi tie dārgumi, ko var atrast uz zemes, kur redzam tikai nedzīvus šo debesu dārgumu atveidojumus.

Tādēļ, kad redzi līgavas un līgavaiņa kāzu prieku un rotas, atver savas acis un sirdi un skaties, ko tev rāda tavs mīļais Kungs Kristus, kurš arī tev kā savas mīļās līgavas [baznīcas] dzīvam loceklim, kas tic, ir sarīkojis brīnišķīgas, ķēnišķīgas kāzas. Te tev ir mūžīgs prieks, labklājība, dziesmas un dejas, mūžīga rota, visas bagātības un visa labā pārpilnība.

Tā nu arī tevī ir jāizaug sirsnīgai paļāvībai uz Kristu, jo Viņš ar Kristību ir tevi aicinājis un izredzējis šai kopībai. Viņš savā neizteicamajā, sirsnīgajā mīlestībā ir rūpējies par tevi, gribēdams tevi atpestīt no grēka, mūžīgās nāves un sātana varas, atdodams par tevi savu miesu un dzīvību līdz ar visu, kas Viņam pieder. Jā, Viņš ir pilnīgi nodevies tavā labā, lai tu ar prieku un lepnumu varētu saukt par savu ne tikai to, ko Kristus tavā labā ir darījis un tev dāvājis, bet arī Viņu pašu. Tu gluži kā līgava vari sirsnīgi paļauties uz savu līgavaini un izjust Viņa sirdi kā savu. Tā tu ar visu savu sirdi paļaujies uz Kristus mīlestību un nemaz nešaubies, ka Viņš pret tevi izturēsies tā, kā sagaida tava sirds.

Taču mūsu vecais Ādams pārlieku spēcīgi pretojas. Mūsu asinis un miesa, mūsu aklums un cietsirdība neļauj mums to redzēt un tam ticēt – it īpaši tad, ja mūsos pašos un šajā nožēlojamajā dzīvē mūsu sajūtas liecina ko citu. Jo prāts gan redz un saprot, ka kāzas un līgavas mīlestība ir jauki un priecīgi tēli, un arī prāts zina sacīt, ka Kristus ir skaists, cēls, dievbijīgs un uzticams līgavainis, savukārt Viņa baznīca – brīnišķīga, laimīga līgava, tomēr katram pašam ir grūti ticēt, ka arī viņš ir piederīgs Kristum un ir šīs miesas loceklis, tā ka tieši viņu Kristus mīl ar šādu mīlestību, no visas sirds. Tas tādēļ, ka pats sevī tādu brīnišķīgu godību nevaru saskatīt, bet tās vietā redzu tikai lielu vājumu un necienīgumu, jūtu tikai skumjas, grūtsirdību un dažādas ciešanas, turklāt arī nāvi, kapu un tārpus, kas mani iznīcinās.

Taču tev jāmācās ticēt vārdam, ko Kristus tev saka un kam Dievs pavēl ticēt; šis vārds ir patiess, un tu nedrīksti to uzskatīt par meliem, – vienalga, ko jūti pats sevī. Ja tev jātic vārdam, tad nedrīksti pieķerties tam, ko saka tavas domas un sajūtas, bet vienīgi tam, ko saka Dieva vārds, – lai cik maz tu no tā saprastu. Tādēļ, ja esi cilvēks, kurš jūt savu trūkumu un postu, kas no sirds tiecas gūt arī sev šo mierinājumu un Kristus mīlestību, tad pievērs Viņam savas ausis un sirdi un uzņem šo mierinošo ainu, kuru Viņš tev rāda, gribēdams, lai tu šādi Viņu atzīsti un tici, ka Viņa sirdī ir daudz lielāka un sirsnīgāka mīlestība un uzticība pret tevi nekā līgavainim pret viņa mīļo līgavu. Savukārt Kristus no tevis gaida sirsnīgu prieku un paļāvību uz Viņu; arī šai paļāvībai vajadzētu būt daudz lielākai nekā līgavas paļāvībai uz līgavaini. Tā nu tev pienāktos nosodīt sevi un savu neticību un sacīt: – redzi, ja jau līgavas mīlestība, kas taču vēl ir pavisam sīka un iznīcīga lieta, spēj radīt tik sirsnīgu prieku un paļāvību līgavas un līgavaiņa starpā, kādēļ tad es nespēju vēl daudz vairāk priecāties par savu dievbijīgo un uzticamo Pestītāju Kristu, kurš pats sevi pilnīgi nodevis manā labā? Man tiešām jākaunas par savu neticību – par to, ka mana sirds nav mūžīga prieka un laimīgu smieklu pārpilna. Es taču dzirdu un zinu, ka Kristus grib būt mans mīļais līgavainis, – kā Viņš šeit, savā vārdā, saka. Vai gan man, to dzirdot, nevajadzētu iemantot pavisam citādu, daudz augstāku prieku un ar savām acīm, domām, sirdi un visu
dzīvi pieķerties Kristum, savam mīļajam Pestītājam, vairāk, nekā līgava pieķeras savam līgavainim? ±sta un dievbijīga līgava redz un dzird savu līgavaini daudz labprātāk nekā jebkuru citu; jā, arī tad, kad viņš nav tai līdzās, līgavas sirds tomēr cieši turas pie viņa un viņa nespēj domāt ne par ko citu kā vien par savu līgavaini.

Bet, kā jau esmu sacījis, mūsu vecais Ādams, samaitātā cilvēka daba, neļauj sirdij satvert šādu atziņu, mierinājumu un prieku, tādēļ tas ir un paliek – kā Sv. Pāvils Ef.5:32 saka – mysterium, noslēpums – dziļi apslēpta, neizdibināma un neaptverama lieta, kas tomēr ir liela, cēla un brīnišķīga. Un tas ir noslēpums ne tikai aklajai, neprātīgajai pasaulei, kas nespēj pat domāt par dievišķām lietām, nedz no tām ko saprast, bet arī mīļajiem apustuļiem un izciliem kristiešiem te pietiekami daudz jāmācās un jātic; arī viņiem pašiem nākas sacīt, ka, ilgi par šīm lietām sludinot, domājot un pēc tām tiecoties, tas viņiem šajā dzīvē joprojām paliek noslēpums. Arī pats Sv. Pāvils bieži sūdzas, ka miesas un asiņu dēļ šis dievišķais noslēpums nespēj viņā darboties tik spēcīgi, kā tam vajadzētu būt, ja tas tiktu pilnīgi saprasts un satverts. Jo tad viņš un citi svētie nebūtu tik bikli, noskumuši un izbiedēti, kā viņi bieži ir bijuši un kā arī pravietis Dāvids sūdzas daudzos psalmos; jā, tad viņu sirdis baudītu prieka pārpilnību. Taču arī viņiem šāds pilnīgs prieks jāgaida tikai nākamajā dzīvē, kad viņi redzēs dievišķo noslēpumu atklājamies un skatīs to bez kāda apsega un ēnas, tā ka varēs dzīvot prieka pārpilnībā mūžīgi. Tagad tās vēl paliek apslēptas, garīgas kāzas, kuras cilvēka acīm nav saskatāmas, nedz ar prātu aptveramas. Tās var saskatīt tikai ticībā, kas turas vienīgi pie vārda, kuru esam dzirdējuši; un arī to mēs savas pretestības pilnās miesas dēļ vēl uztveram pavisam vāji.

Jo prātam šis noslēpums šķiet svešs un pat biedējošs; prāts satrūkstas, apjaušot, cik liels tas ir. Es tagad vēl runāju par kristieti; jo citi cilvēki nenāk šādai atziņai ne tuvu – tie vienkārši uzskata par neiespējamu, jā, par muļķīgām runām un pasakām to, ka Dievs var būt cilvēka līgavainis. Bet kristieši, sākdami ticēt, ir spiesti šī lieluma priekšā satrūkties un pārsteigumā sacīt: “Mīļais Dievs, kā gan lai es tā paaugstinātos, ka uzdrīkstētos saukt sevi par Dieva līgavu un Dieva Dēlu – par savu līgavaini? Kā gan es, nabaga smirdošais tārpu maiss, varu tikt celts tādā godā, kādu nav iemantojuši pat eņģeļi debesīs, – ka dievišķā, mūžīgā Majestāte tā pazemojas, nākdama manā nabaga miesā un asinīs un tik pilnīgi savienodamās ar mani, ka kļūstam par vienu miesu?! Es taču no pēdām līdz pat matu galiem Dieva priekšā esmu netīrības, baku, kraupja, spitālības, grēka un smirdoņas pilns. Kā tad lai saucu sevi par augstās, varenās, mūžīgās, godības pilnās dievišķās Majestātes līgavu un par vienu miesu ar Viņu?”

Taču tu skaidri dzirdi, ka Dievs to grib – kā Sv. Pāvils Ef.5:25–27 saka – sagatavot savu līgavu, savu baznīcu, tai godībai, kāda ir Viņam pašam, darīt to svētu, cienīgu, bez traipa, bez krunkas, nevainojamu, tādu, kāds ir pats Dievs. Viņš nerunā par tādu līgavu, kuru Viņš vēlētos atrast jau svētu, šķīstu, nevainojamu, bez traipa utt., jo tāda uz zemes nav atrodama un to Dievs varētu meklēt tikai savu eņģeļu vidū. Bet Viņš savā vārdā ir atklājies cilvēkiem – un tas nav noticis viņu zemes dzīves dēļ, bet gan tādēļ, lai Viņš tiktu mūžīgi slavēts tā darba dēļ, ko paveicis cilvēku labā. Tātad Dieva nodoms ir bijis darīt ar cilvēkiem ko lielu un nozīmīgu. Tāds ir šis lielais noslēpums: Viņš nevis pieņem eņģeļa izskatu, bet grib savienoties ar cilvēka dabu.

Te Dievs neatrod neko citu kā samaitātu, nolādētu velna līgavu, kas kļuvusi neuzticīga Dievam, savam Kungam un Radītājam, tā ka kritusi Viņa mūžīgās dusmības un lāsta varā. Ja Dievam šeit, uz zemes, ir vajadzīga līgava jeb draudzene, kurai arī jābūt šķīstai un svētai – jo citādi savienošanās nebūtu iespējama –, tad vispirms un visvairāk Viņam jāapliecina sava mīlestība, ar savu šķīstību un svētumu atbrīvojot to no grēka un lāsta. To Viņš – kā Sv. Pāvils saka Ef.5:25–26 – ir darījis, nododams pats sevi savas baznīcas labā un atpirkdams to ar savām asinīm, lai to svētītu; turklāt Viņš to šķīstījis un mazgājis ar savu ūdens mazgāšanu un sniedz arī savu vārdu, ko tā var dzirdēt. Ar šo vārdu un Kristību Dievs dara baznīcu par savu mīļo līgavu, slavēdams to un pasludinādams par brīvu no grēkiem, Dieva dusmības un velna varas. Vēl vairāk – Viņš grib, lai arī tā pati sevi uzskatītu par mīļo, skaisto, svēto, brīnišķīgo Dieva Dēla līgavu.

Te nu neviens neredz, cik lielas, brīnišķīgas lietas notiek šādā apslēptā veidā, caur Viņa vārdu, Kristību un mūsu ticību; un tomēr ar šiem līdzekļiem tiek panākts, ka šis nabaga grēcīgo cilvēku pulciņš, kas savas nešķīstības dēļ pat nebūtu cienīgs, lai Dievs kaut no tālienes to uzlūkotu, ar šo mazgāšanu kļūst šķīsts, skaists un svēts, Dievam tik tīkams, ka Viņš to labprāt sauc par sava mīļā Dēla līgavu, par savu mīļo meitu. Un šāda šķīstīšana, kas iesākusies šajā dzīvē, arvien turpinās – tik ilgi, līdz līgava stāsies sava līgavaiņa priekšā šķīstāka un skaistāka nekā saules spožums un gaisma.

Tādēļ kristietim jāmācās tam ticēt, lai turpmāk viņš sevi uzlūkotu ne tādu, kāds viņš ir dzimis no Ādama, bet atbilstoši tam, kā viņš līdz ar visiem ticīgajiem aicināts pie Kristus un uz Viņu kristīts, Viņam uzticēts un ar Viņu savienots. Jo ticīgajiem jāturas pie Kristus tā, kā līgava pieķeras savam līgavainim, kas ar šo mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanu Svētajā Garā to arvien šķīstī un rotā līdz pat dienai, kad Viņš pats vedīs līgavu Dieva priekšā – ne tikai bez traipa un netīrības, bet arī bez krunkas, skaistu, gludu un pilnīgu, pašā jaunības plaukumā.

Tādēļ tev nav jāizbīstas, ja arī jūties pavisam necienīgs un nešķīsts; ja tu raugies savā necienīgumā, tad aizmirsti un pazaudē šo mierinājumu un paļāvību uz Kristu. Tev jāuzklausa tikai vārds, ko tev saka pats Kristus: “Kaut arī esi grēka pilns, tikai nāves un pazušanas cienīgs, tomēr te tev būs mana taisnība un dzīvība, ko esmu tev veltījis un dāvinājis. Ja esi netīrs un nešķīsts, šeit tev ir Kristības un mana vārda mazgāšana, ar ko Es tevi mazgāju un pasludinu par šķīstu; turklāt Es gribu tevi šķīstīt arvien vairāk, līdz būsi pilnīgi šķīsts un skaists un tāds varēsi stāties arī visas radības priekšā.”

To Kristus mums saka ne tikai savā vārdā, bet, lai mēs nevarētu sūdzēties, ka esam atstāti bez pasludinājuma un pamudinājuma, Viņš mums to rāda ar tik daudzām ikdienas ainām no laulības mīlestības, jā, to redzi līgavas un līgavaiņa pirmās mīlestības kvēlē un karstumā. Tur redzam, kā abu sirdis pieķeras viena otrai un kādu prieku un patiku tie jūt, domājot viens par otru. Līgava nemaz nebaidās, ka līgavainis tai varētu darīt pāri vai likt ciest, vai arī viņu atgrūst; tā sirsnīgā paļāvībā turas pie viņa un nešaubās, ka līgavainis ņems viņu savās rokās, sēdinās sev līdzās pie galda un dos tai visu, kas pieder viņam. Tā mums jāiepazīst Kristus sirds un nav jāļauj, lai mums kāds par Viņu saka ko citu, nekā dzirdam un redzam Viņa vārdā un šādos tēlos jeb zīmēs, un lai mums nebūtu jāsūdzas ne par ko citu kā vien par sevi un savu veco Ādamu, kas liek šķēršļus mūsu ceļā uz šo skaisto prieku.

Cilvēkam tiešām vajadzētu niknoties pašam uz sevi un vēlēties, kaut nāve drīzāk viņu aizrautu projām no šīs pasaules, – tādēļ ka viņš nepazīst pats sevi un nespēj pienācīgi izjust, nedz baudīt šo lielo dārgumu, prieku un pestīšanu. Tādēļ mums vislabāk būtu atstāt šo dzīvi; tikai tai ar visiem saviem kārdinājumiem, krustu un ciešanām ir jākļūst par mūsu skolu, kurā pastāvīgi un ik dienu mācāmies un arvien vairāk atzīstam, kas ir Kristus mūsos un kas esam mēs Viņā; mēs cenšamies Viņu satvert, kā Viņš mūs ir satvēris, atpirkdams un izcīnīdams ar saviem sviedriem un asinīm; lai gan mēs esam pārāk vāji, kūtri un slinki, lai jau šajā dzīvē spētu tā steigties pakaļ Kristum.

Redzi, tādas ir lieliskās, ķēnišķīgās kāzas, kas tiek svinētas šajā valstībā, kuru Kristus sauc par Debesu valstību. Šajās kāzās nākam mēs visi – gan lūgtie, gan nelūgtie viesi, jūdi un pagāni – visi, kas vien ir dzirdējuši Evaņģēliju atskanam visā pasaulē līdzīgi stabuļu un bungu skaņām. Šīs skaņas ir kāzu prieka zīme; tās aicina uz šīm svinībām ikvienu cilvēku.

Bet skaties tālāk, – kā pasaule izturas pret šīm kāzām un pret iespēju gūt sev vietu šajā svētīgajā valstībā. Tikko dzirdējām, cik grūti pat kristīgam cilvēkam tiekties pēc šīs Dieva valstības un meklēt mierinājumu Kristū; šīs grūtības rada mūsu miesa. Bet tālāk tiek parādīts, kā Dieva valstības pretiniece šajā pasaulē – velna valstība, kas šeit valda (kā arī Kristus Jņ.12:31 sauc velnu par šīs pasaules valdnieku un Sv. Pāvils Ef.6:12 – par pasaules kungu) – cīnās pret to, kūda un dīda ļaudis, lai tie nespētu dzirdēt, nedz uzņemt prieka un mierinājuma pilno vārdu par šīm kāzām un prieku Kristū; velns cenšas panākt, lai cilvēki apzināti atstātu šo vārdu neievērotu, jā, pat cīnītos pret to, kaut arī viņi tiek saukti un aicināti šajās kāzās.

Tas sacīts jo īpaši par jūdu tautu, kas bijusi pirmo lūgto viesu pulks, pie kuriem Dievs sūtījis savus kalpus – vispirms praviešus un tēvus, bet vēlāk arī apustuļus; šiem kalpiem Dievs bija licis lūgt un mudināt jūdus nepalaist garām savas svētības un pestīšanas laiku. Taču jūdi ne tikai ir nicinājuši visus šos lūgumus un pamudinājumus, bet uzdrīkstējušies izaicināt Dievu, kurš sniedzis tiem savu žēlastību, – tie nonāvējuši Viņa kalpus, jo nav gribējuši ne dzirdēt, ne paciest neko no tā, kas tika sacīts par šīm kāzām. Un to ir darījuši nevis vienkārši, necili ļaudis, bet paši labākie, gudrākie, svētākie – tie, kas ir bijuši nodarbināti ar daudz augstākām un vajadzīgākām lietām, tādēļ nav ļāvuši, lai kāds tos pierunā nākt šajās kāzās; tie nevarēja pieļaut, ka Dievs un Viņa kalpi tiem bez atlīdzības dara labu un palīdz nonākt debesīs. Tādi arvien zina labāku ceļu un mēģina tikt debesīs paši ar savu krietno dzīvi, lielajiem darbiem, Bauslības svētumu un dievkalpojumu, kā tālāk, Lk.14:18 u. trpm. sacīts par tiem, kuri aizbildinājušies un nav gribējuši nākt uz lielo mielastu.

Tādi paši arī tagad ir visi, kuri, ar Evaņģēliju aicināti pie ticības un Kristus atziņas, tomēr negrib šo aicinājumu dzirdēt un uzņemt. Tā visos laikos ir rīkojušies šīs pasaules labākie ļaudis, kuri tomēr grib sevi saukt par Dieva tautu un baznīcu. Tiem jāgaida kādas daudz lielākas un brīnišķīgākas lietas, kuras viņi varētu saņemt savu skaisto, lielisko kārtu un dzīves dēļ, ko tie sauc par baznīcas varu un godību. Viņi negrib ne dzirdēt, ne zināt par šādu pasludinājumu, ko tie sauc par lieliskās un slavējamās, no sentēviem mantotās kārtības grozījumiem un jauninājumiem. Un, jo vairāk viņus mudina paklausīt Evaņģēlijam, jo mazāk viņi to grib dzirdēt un niknāk vajā Evaņģēlija sludinātājus. To pasaulē arvien redzam paši savām acīm.

Jā, tādu godu un pateicību pašam godības Kungam un Ķēniņam nākas saņemt par savu lielo žēlastību, kādā Viņš cilvēkus aicina; Viņš dara tos par sava lielā žēlastības darba cienīgiem, ja vien viņi paši gribētu būt mūžīgās dzīvības cienīgi, kā Sv. Pāvils Ap.d.13:46 saka. Bet par to, ko viņi iemantotu, paklausīdami Dieva aicinājumam, Kristus viņiem jau iepriekš ir sludinājis. Jūdi paši ir pieredzējuši un gluži vai ar rokām varējuši satvert ticību tam, ka Kristus nav teicis nekādus melīgus skaidrojumus, bet patiesi ir noticis tā, ka Ķēniņš izsūtījis savu karaspēku, lai tas nonāvētu slepkavas. Nu jau piecpadsmit gadsimtus cilvēces pieredze apstiprina to, ka šis spriedums joprojām paliek spēkā, – galu galā pār Dieva kalpu slepkavām nāk un paliek Dieva dusmība un posts. Jo Viņš pats apliecina, ka nenožēlo savu dusmības darbu; tā Ķēniņš saviem kalpiem saka: “Kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi.”

Tas ir biedinošs piemērs, kas arī citiem Dieva vārda nicinātājiem un vajātājiem rāda, ka viņus gaida mūžīgās dusmības spriedums un sods, ar kuru Dievs tos pilnīgi un galīgi iznīcinās, – tādēļ ka tie nav gribējuši piedalīties šajās kāzās un baudīt kāzu prieku. Tā noticis ar Grieķiju un Romu un galu galā notiks arī ar mūsu zaimotājiem un vajātājiem, – ja vien pastarā diena neatnāks jau agrāk.

Tā nu lūgtie viesi ir saņēmuši savu spriedumu un ar viņiem ir noticis tā, kā tie paši gribējuši. Bet, lai Kristus savās kāzās tomēr varētu sagaidīt viesus, kalpiem ar Evaņģēlija pasludinājumu arvien jāturpina ļaudis aicināt un saukt, lai tie nāktu kāzu namā un visas vietas pie kāzu galda būtu aizņemtas. Un tur nesēdēs lielie, svētie, varenie, kuri bija ielūgti vispirms, taču negribēja nākt, bet gan slimie, kroplie, tizlie, – kā Kristus citviet saka. Tie ir pagāni, kuri netika pieskaitīti Dieva tautai un kuriem nav nekā, uz ko varētu paļauties, – viņi patiesi ir priecīgi, ka var nākt šajās kāzās. Taču arī šo viesu vidū, kuri jau sēž pie kāzu galda, atrodas viens blēdis, ko pats ķēniņš, aplūkodams viesus, tūliņ atpazīst. Šim vīram nav kāzu drēbju, tā ka viņš nav nācis, lai godinātu kāzas, bet gan – lai darītu kaunu līgavainim un kungam, kas viņu ir ielūdzis. Tādi ir tie, kuri arī grib tikt pieskaitīti kristiešu pulkam, klausās Evaņģēliju un ārēji ir piederīgi patiesās baznīcas kopībai, ļaužu priekšā izturēdamies tā, it kā arvien paliktu pie Evaņģēlija, taču viņiem tas nav īsti nopietni.

Tā Kristus rāda, kur uz zemes ir tas ļaužu pulks, kas jāsauc par baznīcu: baznīca nav tie, kuri vajā Dieva vārdu un Viņa Evaņģēlija kalpus; jo tādi vajātāji jau ir saņēmuši savu galīgo spriedumu – viņi ir pilnīgi izslēgti un nošķirti, jā, viņi paši sevi ir izslēguši no baznīcas ar savu acīmredzamo un pašu atzīto darbu, jo nav gribējuši uzņemt, nedz paciest Evaņģēlija pasludinājumu, tādēļ viņus nevar un nedrīkst uzskatīt par baznīcas locekļiem. Šie ļaudis nevis pieņem, bet vajā kristīgās baznīcas mācību un ticību, tādēļ viņus nevar uzskatīt par baznīcu vai tās locekļiem – gluži tāpat kā pagānus, turkus un jūdus. Šādu pašu spriedumu tagad ir pelnījuši Evaņģēlija vajātāji un zobotāji mūsu vidū – tādi kā pāvests ar savu sekotāju pulku. Mums pilnīgi jānošķiras no viņiem, jo tie nav piederīgi Kristus baznīcai; to viņi paši apliecina, atmezdami un izraidīdami mūs no sava vidus. Bet Kristus baznīca uz zemes – ja runājam par ārēji redzamu baznīcas kopību – ir to cilvēku kopums, kuri dzird Evaņģēliju par Kristu, tic šim Evaņģēlijam un apliecina to; viņiem ir Svētais Gars, kas viņus svētī un viņos darbojas caur vārdu un sakramentu. Viņu vidū gan sastopami arī daži liekuļi un viltus kristieši, kaut arī viņi tāpat vienprātīgi turas pie šīs mācības un piedalās gan sakramentu kopībā, gan baznīcas amatu pildīšanā.

Kristiešiem šādu cilvēku klātbūtne savā kopībā ir jāpacieš; cilvēciskā veidā viņi nevar sevi pasargāt no liekuļiem kristiešu vidū, un tos nav iespējams izraidīt no kristiešu kopības; jā, šādus ļaudis ne vienmēr var atpazīt un teikt par tiem pareizu spriedumu. Tādi ir jāpacieš un jāpanes, līdz pats Dievs nāks ar savu spriedumu un viltus kristiešu daba kļūs skaidri redzama; tad viņi ar savu neganto dzīvi vai viltus ticību un jaunu novirzienu radīšanu paši sevi atklās. Tā kļūs redzams, ka viņi nav īsti un godīgi kristieši, – kā Sv. Pāvils saka 1.Kor.11:19: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.”

Tā šajā līdzībā ķēniņš pats nāk aplūkot viesus un atklāj, ka vienam nav kāzu drēbju. Nu kļuvis redzams, ka šis vīrs tikai liekuļo, – viņš nav atgriezies, bet ir cietsirdīgs un gluži kurls; un ķēniņš liek sasiet tam rokas un kājas un izmest to ārā, lai viņš nebaudītu šīs kāzu svinības, kur ir tikai gaisma un prieks. Viņš tiek iemests tumsībā, kur nav ne mierinājuma, ne pestīšanas, bet tikai kaukšana un zobu trīcēšana. Tāpat notiek baznīcā, kur šādi nocietinājušies liekuļi, kad viņu grēks ir atklāts un pierādīts, tiek publiski izraidīti no baznīcas un pasludināti par izslēgtiem no Dieva valstības.

Tādēļ kristiešiem, kas ir īstie, mīļie viesi šajās kāzās, arvien ir mierinājums, ka citi, kuri nepieder īsto kāzu viesu pulkam, proti, vajātāji un viltus brāļi, nevarēs baudīt kāzu prieku. Jo, tāpat kā minētie vajātāji paši redzamā veidā atklāj, ka nav baznīcas locekļi, līdz ar to paši sevi izslēgdami un nošķirdamies, tā arī šie, kuri kādu laiku ir bijuši kristiešu vidū un slēpušies aiz īstu kristiešu vārda un izskata, beigu beigās tāpat kļūs redzami, – kā arī Sv. Pāvils 1.Tim.5:24–25 saka: “Dažu cilvēku grēki ir visiem zināmi un iet viņiem pa priekšu tiesā, bet citiem grēki arī vēl seko; tāpat arī labie darbi ir visiem zināmi, un, kur tas tā vēl nav, tur tie nevar palikt apslēpti.”

No šiem vārdiem labi varam saprast, ko nozīmē tas, ka šis cilvēks atradies kāzu namā bez kāzu drēbēm, tas ir, bez jaunās rotas, ar ko kļūstam Dievam tīkami. Šī rota ir ticība Kristum. Un, kam nav ticības, tam nav arī īstu labo darbu. Tāds cilvēks paliek vecajās skrandās – pats savās miesīgajās iedomās, neticībā, pārdrošībā, bez grēknožēlas un sava posta atziņas. Viņa sirds nerod mierinājumu Kristus žēlastībā, un viņa dzīvi tā nedara labāku; arī Evaņģēlijā tāds nemeklē neko vairāk kā vien to, kas tīkams viņa miesai. Jo šīm kāzu drēbēm ir jābūt jaunajai sirds gaismai, kuru rada šī Līgavaiņa un Viņa kāzu lielās žēlastības atziņa, tā ka sirds pieķeras tikai Kristum, kļūstot mierinājuma un prieka pilna, un cilvēks ar prieku un mīlestību dara to, kas Dievam tīkams, – gluži kā līgava savam līgavainim.

Sv. Pāvils to sauc par tērpšanos Kungā Kristū, Gal.3:27, Rom.13:14, tāpat arī – par ietērpšanos, kas nepieciešama, lai mēs nebūtu kaili, 2.Kor.5:3. Tas vispirms notiek ticībā, kurā sirds atjaunojas un kļūst šķīsta; un, ja ticība ir īsta, tai seko un to apstiprina arī augļi. Turpretī, kur ticības nav, tur nav arī Svētā Gara, nedz Dievam tīkamu augļu. Tas cilvēks, kurš nav ticībā iepazinis Kristu un kura sirdī Viņš nemājo, daudz neņem vērā arī Dieva vārdu un nemaz nedomā dzīvot saskaņā ar to, bet paliek lepns, pārgalvīgs, stūrgalvīgs un nekalpo ne Kristum, ne savam tuvākajam, bet tikai liekuļo un piekrāpj citus ar savu ārējo dievbijību.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

  * - ievadot atsauci ar linku, tā var parādīties ne uzreiz