149. Ko Dievs ir darījis zināmu par dievišķo personu atšķirībām?


2. svētdienā pirms Lieldienām

Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā. [Jņ.8:46-59]

kas ir kas

Mīļotie Kristū, šī ir viena no grūtākajām nodaļām visā Bībelē. Tā ir tik grūta tāpēc, ka mezgls, kas tur ir sasējies, ir tik grūti atšķetinām un atsienams, lai saprastu, kā tad tur būt, viss kas tur, cik nopietni tas būtu mums ņemams, lai mēs tiktu skaidrībā ar pašu galveno, lai mēs iepazītu aizvien skaidrāk mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu.

Šajā nodaļā it kā ticīgi ļaudis, tautas garīgie vadītāji, arī politiskie kādi no tiem, divreiz grib nogalināt Jēzu.

Nodaļas sākumā, kur Jēzus māca Templī, pie Viņa atnāk farizeji un Rakstu mācītāji, un atved kādu sievu, kas it kā pieķerta pašā laulības pārkāpšanas brīdī. Domājams kādu netikli, kuru jebkurā brīdī varēja ķert, un apsūdzēt laulības pārkāpšanā. Izmantodami viņu kā lamatas un ieganstu, viņi nāk pie Jēzus un saka: “Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?”

Jēzus neko neatbild. Ja Viņš sacīs, laidiet viņu vaļā, ļaujiet dzīvot, tad farizeji un Rakstu mācītāji varēs Viņu apsūdzēt kā Mozus bauslības atmetēju, nodot tiesai un sodīt. Ja Viņš sacīs, jā, šādi cilvēki ir jāsoda ar nāvi, tad Viņš izrādīsies apsūdzības cēlējs, Viņam būs jāmet pirmais akmens, un tūdaļ Viņu sagūstīs romieši, jo Viņš Templī būs cēlis lielas nekārtības.

Viltīgie jūdi jau priekā berzē rokas. Jēzus ir iedzīts stūrī. Viņš nevarēs no šī jautājuma izvairīties. Viņam šā vai tā ir gals, vai Viņš sacīs jā vai nē. Lai ko Viņš sacītu, Viņš beidzot iekritīs mūsu rokās.

Tā kā viņi ļoti uzstāj, lai Viņš atbild, tad Jēzus, pacēlis savu galvu, saka: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Te nu viltīgie ļaudis ir nokļuvuši paši savās lamatās. Tagad viņiem būtu jāmet akmens, ja viņi ir īstie Mozus bauslības turētāji. Viņi to neiztur, un sākot ar vecākajiem, kuriem ir lielāka atbildība, sākot ar nozīmīgākajiem, pazūd kaut kur pūlī.

Viltība neizdevās, plāns ir izgāzies.

Tad Jēzus, uzlūkodams šo netiklo sievu, ko farizeji un Rakstu mācītāji (aizejot) nepaņēma līdzi, kaut gan bija gūstītāji un gūstā turētāji, jautā: “Kur viņi ir? Vai neviens nav nolēmis tevi pazušanai? Neviens tevi nav notiesājis?” Viņa atbild: “Neviens.” Tad Jēzus saka: “Tad arī es tevi netiesāju. Ej un negrēko vairs!” [Jņ.8:5-11]

Tad Viņš runā uz ļaudīm sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma. Tas vairs nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.” Ļaudis klausās. Viņi nekad nav dzirdējuši tādus vārdus, tādu kvēlu aicinājumu. Kādi no viņiem sāk ticēt. Tad mēs lasām, ka tiem, kas jau iesākuši Viņam ticēt, Viņš saka: “”Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”

Tie Viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad Tu saki: jūs būsit brīvi?”

Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums. Un tomēr jūs Mani meklējat nokaut, jo Maniem vārdiem jūsu starpā nav vietas. Ko Es pie Tēva esmu redzējis, to Es runāju; arī jūs darāt, ko esat dzirdējuši no sava tēva.” [Jņ.8:31-38]

Viņi gan saka, ka Viņš ir zaudējis prātu, jo neviens Viņu negrib nokaut. Bet paiet dažas minūtes un viņi paceļ akmeņus.

Tā mēs redzam Jēzus dzīvesstāstā, kur no pašas kalpošanas sākuma, kad Viņš nāca savā dzimtajā Nacaretē, iegāja sinagogā sabatā un sāka mācīt, un ļaudis Viņam uzgavilēja un klausījās, bet Viņam turpinot runāt, visi dievnamā kļuva dusmu pilni. Tie sāka kliegt, izgrūda Viņu no sinagogas, un grūda Viņu uz pilsētas kalna malu, lai nogrūstu Viņu lejā. Bet, pēkšņi, šīs rokas vairs nespēj Viņu satvert. Viņš pagriežas, un cauri ļaudīm un pūlim iedams, aiziet no turienes. Mēs atkal un atkal lasām, kā ļaudis mēģina Viņu nogalināt.

Šeit mēs mācāmies vairākas lietas. Visupirms mēs iemācāmies pašu galveno. Ka pēdējā reize Lielajā piektdienā, kad bezdievīgai pasaulei beidzot izdevās sist Dieva Dēlu krustā, nebija neizdošanās vai neveiksme, kad Jēzum nebija iespēja izvairīties no ļaužu dusmām. Nē! Viņš pats devās viņu rokās, lai sevi, kā augtais priesteris, pilnīgu un šķīstu upuri pienestu Dievam par mūsu grēkiem. Kā Viņš ir sacījis, ka Dievs Viņam ir devis varu dzīvību nolikt un atkal ņemt. Neviens Viņam to neatņem. [Jņ.10:18] Bet Viņš pats to nodod, lai atkal ņemtu. Tā Jēzus atklājas kā Kungs pār dzīvību un nāvi. Viņa krusts mums paliek par drošu apliecinājumu Dieva žēlastībai, piedošanai un uzvarai pār nāvi.

Tā ir viena lieta, kas mums jāmācās no krusta zīmes, kas ir Jēzus lielās mīlestības un labprātīgās nodošanās zīme mūsu labā.

Otra lieta, kas mums jāmācās ir neparastā pretestība, kas parādās tur, kur Jēzus iet un runā. Pareizāk sakot – tur kur Viņš runā. Jo, kad Viņš nemāca un nerunā, ļaudis Viņam seko un bieži vien ir gatavi sekot, bet tiklīdz Viņš sāk mācīt, tad mēs redzam, ka ir tādi, kas paliek vai traki. Sauc Viņu par belcebulu, dēmonu apsēstu.

Šeit mēs sastopamies ar kādu ļoti smagu un tumšu lietu. Mūsu prāts nevar to aptvert. Kā tas var būt? Ka Dieva Dēls šai pasaulē nākdams ar lielu mīlestību, nevienu nepazudinājis, daudzus dziedinādams, daudzus pieceldams, aizvien labu darīdams, daudzu apziņā ir kļuvis par vislielāko pretinieku un vislielāko ienaidnieku? Šī pasaule nemaz tik ļauna neizskatās, galu galā, ka tā varētu notikt. Kad tai dod kaut ko labu un dievišķu, skaidru un šķīstu, ka tā to varētu nepazīt, atgrūst – vēl vairāk – sacīt: “Mums to nevajag, nost ar Viņu! Sit Viņu krustā.”

Te ir pirmais brīdinājums visiem tiem, kas domā, ka viņi ar savu dzīvi tiks galā paši. Ja viņi dzīvo tāpat kā visi citi, neko ārkārtīgi ļaunu nedara, tad ar viņu dzīvi viss ir kārtībā. Viņiem nav jābīstas no Dieva tiesas, ja tāda gadījumā būs. Viņi var brīvi nedomāt un nelikties zinis par to, kā viņi dzīvo, kam pieder viņu sirds. Šādā drošībā dzīvo lielākā pasaules daļa. Lielākā pasaules daļa domā par sevi, ka viņi ir taisni, šķīsti. Jā, protams, kaut kur ir kādi sliktie, kas laupa, slepkavo, apspiež, bet mēs jau tādi neesam, ar mums viss ir kārtībā. Mēs esam tādi paši cilvēki, kā visi citi. Bet šāda drošība cilvēkus pieviļ.

Mēs redzam šajā ļoti tumšajā notikumā, ka šādiem cilvēkiem varētu likties kā savstarpēja apsaukāšana un lamāšanās starp Jēzu un jūdiem, kad Jēzus viņus sauc par velna bēriem, kas ir no sava tēva velna, bet tie Viņu sauc par dēmonu apsēstu, par Dieva pretinieku.

Ļaudis, kas nekad nav tā pa īstam domājuši par savu dzīvi, par savu atbildību Dieva priekšā, kas nemaz nav gribējušie ieklausīties Dieva vārdos, redz šo strīdu kā muļķību un aplamu. Bet šajā strīdā tiek aizskartas ļoti būtiskas lietas, bez kuru atziņas un apziņas cilvēks nevar atrast pestīšanas ceļu.

Šis strīds mums māca kādu ļoti svarīgu lietu. Mēs paši nevaram šajā pasaulē izšķirt, kas ir patiess un kas nav. Kas dievbijīgs un kas velnišķs. Kas šajā pasaulē pareizs un kas aplams. Mūsu prāts tam ir par vāju. To mēs nevaram uzzināt arī skatoties, kā dzīvo vairums cilvēku, domādami, ja jau vairums tā dzīvo, tātad tas ir droši, jo lielā barā vienmēr ir drošāk. Lielā barā arī gadās tādi grēki, aplamības un noziegumi, kas vienatnē nemaz nebūtu iespējami. Lielā barā grēcinieks jūtas drošāk.

Vēl vairāk – mēs nevaram saprast, kas ir labs, kas ir ļauns, kas aplams, kas nē, kas velnišķs, kas dievišķs, skatoties uz šīs pasaules izcilākajiem ļaudīm, kurus visi apbrīno, kuru autoritāti neviens neapšauba. Tādi bija arī šie jūdi, ar kuriem Jēzum iznāca strīds, un kuri šī strīda beigās grib Jēzu nonāvēt. Viņi bija tautā ļoti ieredzēti un cienīti ļaudis. Viņi nebija kādi neticīgie. Viņi nāca dievnamā, pienesa upurus, ziedoja Templim, pildīja (kā viņi domāja un iedomājās) Mozus bauslību un arī visus vecaju priekšrakstus. Neviens, kas uz viņiem skatījās, nevarētu iedomāties, ka šie ļaudis ir velna bērni, kā viņus nosauc Jēzus. Varbūt Jēzus to izdarīja strīda karstumā? Vai tas var būt, ka šie izcilie, ar autoritāti apveltītie, apbrīnotie un apjūsmotie baznīcas vadītāji – jā, vecās derības baznīcas vadītāji – būtu tik dziļos maldos, tik dziļā bezdievībā? Vai tikai Jēzus nebūs to sacījis kaut kā tā strīda karstumā, neapdomīgi laižot vārdus pār lūpām.

Atcerēsimies, ko Jēzus saka kalna runā: “Kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.” [Mt.5:22] Jēzus rāda, ka šādi vārdi nedrīkst iet pār lūpām neapdomīgi un viegli. Tagad Viņš pats šos ļaudis sauc par velna bēriem, kas ir no sava tēva velna un grib darīt sava tēva kārības. Viņi ir slepkavas, viņos nav patiesības, viņiem patīk meli. Cik briesmīga apsūdzība.

Te nu mēs redzam, ka pat skatoties uz tiem, kurus pasaule tur par viss gudrākajiem, vissvētākajiem, vistaisnākajiem, mēs vēl aizvien nevaram tikt skaidrībā par to, kas bezdievīgs, kas velnišķs un kas dievišķs. Kas labs un kas ļauns. Kur ir ceļš, kas ved dzīvībā, un kur ir ceļš, kas ved pazušanā. Mēs neesam drošībā, ja esam ar šīs pasaules izcilākajiem ļaudīm vienā klubiņā, ja mēs sekojam viņu pēdās, un ejam viņiem līdzi, kur viņi, šie par mums daudz gudrākie, daudz cienījamākie, daudz dievbijīgākie, iet.

Mīļie, šeit mums ļoti nopietni ir jāmācās to vienu lietu, kura vienīgā mums var palīdzēt. Tikai Jēzus – Viņš vien.

Bet Viņš nāks arī tiesāt. Tad katram būs jāstājas Viņa priekšā., neviens nevarēs aizslēpties aiz slavenu mācītāju, teologu, bīskapu, tautā ieredzētu vīru vai sievu mugurām. Tanī dienā visi tiks tiesāti pēc Kristus evaņģēlija. Tai tie, kas būs ar Jēzu tanī dienā, kas būs no Jēzus iemācījušies, kas ir dievišķs, kas velnišķs, kas labs, kas ļauns, kas patiess, kas melīgs, kas būs palikuši Viņa vārds, kas būs tapuši par Viņa mācekļiem, atzinuši patiesību, tie būs tajā tiesas dienā brīvi, brīvi no soda, Dieva žēlastībā ietverti, Dieva mīlestības apkampti. Mums ir ļoti nopietni jāmācās Jēzu. Mums nav citas iespējas, kā mācīties pa Viņu no Svētajiem Rakstiem.

Kaitei, kas nolem cilvēku velna varai un pazušanai, vajag ļoti stipras zāles. Tur nelīdz padomi, ieteikumi, tur nelīdz vissvētāko un gudrāko piemērs un gudrība. Tur līdz tikai Jēzus. Viņš viens.

Viņš nāk šajā sagrozītajā, aplamajā, Dievam naidīgajā un pretestīgajā pasaulē, nodod sevi kā Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku, lai šo pasauli atpestītu, lai savās rokās, savās brūcēs ierakstītu šos pazudušos ļaudis, lai celtu Debesīs un dāvātu mūžīgo dzīvošanu. Viss, kas turas Viņam pretī, mēģina no Viņa aizvest vai nomaldināt, ir velnišķa, bīstama un pazudinoša lieta. Kā pasaule toreiz sacēlās pret Jēzu, Viņu ienīzdama, gribēdama nomētāt ar akmeņiem, bet nevarēdama, tāpat šodien šī pasaule saceļas pret Jēzus mācekļiem.

Kad Jēzus mācekļi negrib pieņemt šīs pasaules itin kā labi domātos padomus un gudrību un paņēmienus, kā tapt svētam, labākam, kā lietas labāk saprast un uzzināt, kad Jēzus mācekļi negrib šai gudrībai sekot vai stājas tai pretī, tad tūdaļ pasaule ar savu gudrību ceļas pret Jēzus mācekļiem un saka – Ko jūs iedomājieties, ka esat paši gudrākie? Ka pie jums ir patiesība? Jā! Pie mums ir Jēzus. Viņš ir patiesība. Viņš solījis būt tur, kur Viņa mācību māca, kur Viņa pavēles tur. Viņš ir solījis ik dienas būt pie šiem ļaudīm līdz pasaules galam. Pat, ja viņi būtu divi vai trīs, bet ārpus viņu pulka būtu tūkstoši vai simti tūkstoši pasaules gudrāko ļaužu, un, ja viņi būtu desmit reizes gudrāki nekā viņi ir, Jēzus būs pie tiem diviem vai trijiem glābdams un pestīdams. Tik vienkārši Viņš to saka. Patiesība mums ir nevis tāpēc, ka mēs būtu gudrāki, stiprāki, svētāki, pareizāki, bet tāpēc, ka Jēzus ir solījies pie saviem ļaudīm palikt ik dienas. Šāda vienkārša iemesla dēļ, šāda pavisam vienkārša iemesla dēļ. Bet šajā vienkāršībā ir pestīšana un glābšana. Jo Jēzus ir mūsu gudrība, taisnība un svētums. Mums nav savas gudrības, sava svētuma, savas taisnības. Bet Jēzus ir tapis par mūsu gudrību, taisnību un svētumu.

Tādējādi pasaule, ja tā var sacīt, pie saviem labākajiem eksemplāriem, šajā sarunā atklājas kā velnišķa, briesmīga un Dievam pretestīga. Tas neizbiedē Dieva Dēlu. Viņš iet tālāk krusta ceļu, jo zina, ka citādā veidā tam neklājas savu dzīvību nodot. Un mēs, kas esam Viņa sekotāji un krusta draudze, caur šo krustu dzīvojam, jo tur Viņš mums ir atdevis sevi visā pilnībā. Viņš ir no mūžības un mūžību. Viņš bija miris, un ir dzīvs mūžīgi mūžos, un Viņam ir nāves un elles atslēgas. [Atkl.1:18]

Ar Viņu, mīļie, mēs esam drošībā. Mācīsimies uzlūkot Jēzu, lai Jēzus mums ir tā gaisma, kas atklāj visas pasaules lietas. Jēzus blakus likdami un Viņa vārdus blakus likdami šīs pasaules gudrībai un padomiem, svētumam un taisnībai, mēs pieredzam to, ko ar izbrīnu un izbailēm pieredzēja pirmie mācekļi, kad stāvēja līdzās Jēzum šajā strīdā. Pēkšņi tas, kas šķita svēts, kļūst nešķīsts, kas šķitis dievišķs, kļuvis velnišķs un bezdievīgs, kas licies pareizs, kļūst nepareizs, kas licies patiesība, kļūst par meliem – Jēzus gaismā.

Tad, kad mēs to redzam, tad neizbīsimies. Pat, ja mēs vienatnē, divi vai trīs, stāvam tur pie Jēzus un redzam, kad pret mums ir visa pasaule, tad drošāk ir būt pret visu pasauli kopā ar Jēzu, nekā kopā ar visu pasauli pret Jēzu. Viņš ir dzīvības Kungs. Viņam ir gods, slava un pateicība mūžīgi mūžos, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.