220. Kāda ir Kristus Baznīca jeb Draudze?


2. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Bet Viņš sacīja tiem: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlējis, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” [Lk.14:16-24]

Mīļie draugi. Pagājušajā svētdienā mēs uzklausījām evaņģēliju par nabagu Lācaru un kādu bagātu vīru. Šī mācība tiek sludināta tūlīt pēc Vasarssvētiekiem, jo mantkārība un pasaulīgās kārības ir lielākā pretestība Svētā Gara darbam. Cilvēki aizbildinās. Cilvēki laicīgu lietu dēļ, atsakās no mūžīgiem labumiem. Bagātais bija pārņemts ar pasaulīgajām kārībām. Viņš neklausīja Mozu un praviešus, proti, dzīvoja bez Dieva vārda un ignorēja visus tā aicinājumus, apsolījumus un brīdinājumus. Kaut arī miesīgi viņš vienmēr bija paēdis un ļoti turīgs, viņa dvēsele nesaņēma patieso ēdienu, kas dod ticību, viņš neatstājās no grēkiem, tādēļ viņš aizgāja pazušanā un nonāca ellē. Turpretī dievbijīgais Lācars, kurš šajā pasaulē bija slims un nabadzīgs, saņēma Dieva apsolīto mūžīgo dzīvošanu Dieva klēpī. Mūžīgā dzīve debesu valstībā patiešām ir visu kristiešu ilgas, un Dieva lielais apsolījums.

Bet ne visi cilvēki seko Dieva aicinājumam un neizstiepj roku, lai saņemtu Dieva žēlastības dāvanu. Cilvēki aizbildinās, kad Svētais Gars tos aicina ar evaņģēliju. Kas gan cits, ja ne Svētais Gars, mūs aicina, apgaismo un svētī? Un kā gan citādi, ja ne ar evaņģēliju Dieva vārdā un sakramentos?

Par šo aizbildināšanos šodien runā Kristus. Viņš bija atnācis uz mielastu kāda ievērojama farizejā namā. Nama tēvs farizejs bija taisījis mielastu un ielūdzis viesus. Arī Jēzu. Tur farizeji novēroja Jēzu, bet Jēzus novēroja farizejus. Farizejiem nebija lielāka prieka par to, pieķert Jēzu pārkāpjot bauslību vai sludinot kādus maldus. Bet Jēzus viņus mācīja pamatojoties Svētajos Rakstos, dziedināja kādu slimo, pamatodams, ka sabatā ir atļauts dziedināt. Pēc tam Jēzus sacīja nama tēvam, ka uz mielastu būtu jāaicina tādi cilvēki, kas nespēj par šādu laipnību atlīdzināt, un kas to nav nekādi izpelnījušies, nedz arī būtu cienīgi. Tā ir norāde uz Dieva žēlastību, kas pieņem grēciniekus nevis viņu nopelnu un cienīguma dēļ, bet vienīgi Kristus nopelna dēļ. Tad tu būsi svētīgs, sacīja Jēzus, un tev būs atmaksa pastarajā dienā. Kad Jēzus tā runāja, kāds no viesiem, visdrīzāk kāds teologs – rakstu mācītājs vai farizejs, izsaucās “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Viņš vēlējās precizēt, ka svētīgs ir nevis tas, kas aicina uz mielastu nabagus, bet gan ticīgs cilvēks, Dieva bērns, kāds ir farizejs un Dieva izredzētais jūds. Es taču esmu farizejs, nevis kaut kāds nabags, grēcinieks vai muitnieks. Es esmu Dieva izredzēts. Es esmu aicinātais viesis.

Pēc šiem entuziasma pilnajiem vārdiem, Kristus stāsta šo brīnišķīgo un reizē traģisko līdzību. Tā ir līdzība par Dieva bezgalīgo mīlestību un cilvēku lielo cietsirdību. Cilvēki nenāk. Viņi nevēlas būt svētīti, bet turpina krāt grēkus un Dieva dusmas. Viņi nevēlas saņemt piedāvāto barību. Viņi nevēlas ar Dieva Vārdu saņemt ēdienu, ko Dievs pats ir sagatavojis, un dāvā mielastā, uz kuru Viņš mūs aicinājis un ielūdzis.

Tas ir bagātīgi klāts galds ar grēku piedošanu, dzīvību un svētlaimi. Kas nāk, tas šeit saņem labumu un Dieva žēlastību, bet pēc nāves mūžīgo dzīvošanu. Bet kas nevēlas nākt, tam nekad neredzēt Dieva valstību. To māca šodienas evaņģēlijs, kurā atklāta Dieva lielā mīlestība. Mīlestība, kas vēlas lai visi tiktu izglābti. Bet diemžēl daudzi no tā atsakās, un dodas pazušanā savas mantkārības dēļ.

To dzirdot, farizeji neko nespēj iebilst. Vai tā ir kāda jauna mācība? Vai tā ir kaut kāda ķecerība? Nē! Mēs, farizeji, esam Rakstus mācījušies no mazām dienām. Mums taču jāzina šī Dieva vārda patiesība, nevis jājūsmo par savu izredzētību.

Vai tad par Dieva mīlestību un cilvēku cietsirdību pasaule dzird pirmo reizi? Nē! Tā ir visu svēto rakstu mācība, kas izteikta vienā teikumā. Kad Dievs radīja cilvēku, tas bija taisns un svēts. Viņš visos dziļumos izprata Dieva prātu un dzīvoja sadraudzībā ar Dievu. Bet tad cilvēks to vairs negribēja. Viņš vēlējās aizliegto un noraidīja Dieva žēlastību.

Tad Dievs cilvēku gan sodīja, bet tūdaļ arī apsolīja svētību. Es tevi gan sodu, bet es tevi neatstāšu. Tev būs grūti, bet es būšu ar tevi. Un tad sieva dzemdēs Pestītāju, kas sagraus velna valstību un atbrīvos tevi un tavus pēcnācējus no grēka lāsta bez jūsu pašu nopelniem un pūlēm. Tad tu būsi svētīgs manā valstībā. Tici tam, un tu dzīvosi.

Bet cilvēka pirmdzimtais nogalināja savu brāli. Cilvēka sirdsprāts bija ļauns no mazām dienām. Cilvēki meklēja tikai pasaulīgas lietas, meklēja kā lai īstenot visas savas iegribas un kārības, apreibināties un kaifot. Tādiem cilvēkiem nekas vairs nav svēts. Tādiem cilvēkiem vairs nav saistoši nekādi likumi un noteikumi. Pat tad, kad Dievs sajauca cilvēku valodas un izklīdināja viņus pa visu pasaulei, cilvēku ļaunums nerimās.

Un viņi smējās par Nou, kurš būvēja šķirstu. Noa sacīja – Dievs ir mīlestība, viņam ir pārpārim žēlastība. Viņš to vēlas dot. Ticiet, ka viņš ir mūsu glābējs no šī grēka lāsta. Ticiet, ka viņš sūtīs Pestītāju, kurš piedzims un mirs – upurēsies – par mums. Atstājieties no grēkiem, citādi jūs nonāksiet ellē. Dievs ir nolēmis noslīcināt šo pasauli. Tuvojas liels, liels posts. Bet cilvēki ēda un dzēra, apņēma sievas un izgāja pie vīra, līdz nāca plūdi, un iznīcināja visu, izņemot Dievam paklausīgo Noa, viņa saimi, un dzīvniekus, kas bija Noa šķirstā.

Kad plūdi bija garām, atspīdēja varavīksne, kā zīme, ka Dievs nekad vairs pasauli neiznīcinās plūdos. Noa bija laimīgs un bezgala pateicīgs. Tomēr drīz pēc tam Dievam paklausīgais Ābrahāms piedzīvoja Sodomas un Gomoras izpostīšanu, jo cilvēki atkal bija noraidījuši savu iespēju. Tie bija izvirtuši, nodevušies pretdabiskām miesas tieksmēm. Dieva eņģeļi apciemoja vienīgo taisno vīru Sodomas pilsētā Ābrahāma radinieku Latu un lika viņam atstāt pilsētu. Kad Lats aicināja līdzi savus znotus, tie viņu izsmēja un palika pilsētā un piedzīvoja ļoti lielu postu.

Tālāk raksti stāsta par Ēzavu, kurš atteicās no Dieva apsolījumiem par šķīvi pupiņu zupas. Mēs lasām par Izraēla nepaklausību tuksnesī. Par Izraēla elkdievību apsolītajā zemē. Mēs lasām un lasām par Dieva mīlestību un cilvēku neticību. Par to vēsta Raksti. Un mums nav ar ko aizbildināties.

Kādēļ Dievs tā rīkojas. Kādēļ viņš ir tik pacietīgs? Kādēļ viņš liek saviem kalpiem atkal un atkal aicināt viesus? Kādēļ viņš liek aicināt citus, kad pirmie atteikuši?

Tādēļ, ka Dievs grib lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas [1.Tim.2:3]. Viņš mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā [Ef.1:4] un nonāktu Debesīs. Dievs saka: Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve? [Ec.18:23] Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt? [Ec.33:11]

Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. [2.Pēt.3:9]

Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, [1.Tes.5:9], lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3:16]

Dievs ir sagatavojis lielu mielastu. Viņš ir visu pārdomājis un parūpējies par to, lai nekas tajā netrūktu. Jēzū Kristū viņš ir sagatavojies visas lietas, kas mums nepieciešamas mūžīgai dzīvošanai. Viņš ir devis savu vienpiedzimušo Dēlu mūsu grēku dēļ, lai samierināt mūs ar Sevi, un sagatavot visas lietas, lai mūsu dvēselēm nekas netrūktu. Un to visu Jēzus Kristus mums ir nopelnījis ar savām asinīm un rūgtajām mokām. Dieva žēlastību, grēku piedošanu, taisnību, mūžīgo dzīvošanu, mieru un prieku Svētajā Garā, lai mēs tiekam mūžīgi mieloti un iepriecināti.

Tādēļ barība, kas mums tiek dota lielajā mielastā ir nevis laicīga, bet pavisam savādāka, garīga Dieva vārda barība.

Tā ir grēku piedošana, Dieva žēlastība, taisnība un Debesu valstība. Kas ar šo barību mielojas, tas Dievam patīk un ir jauks un patīkams viesis Debesīs.

Dievs Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? [Rom.8:32]

Dievs atklāj savu mīlestību, kad viņš liek saviem kalpiem sacīt – nāciet, viss ir sagatavots. Šie kalpi ir pravieši, apustuļi un mācītāji. Tie saka: Mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu! [2.Kor.5:20]

Dieva kalpi nāk pie cilvēkiem un saka: Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! [Jes.55:1]

Nāciet, nāciet, viss ir sagatavots. Nāciet saņemiet un baudiet bezgalīgo Dieva žēlastību. Ticiet Jēzum Kristum savam glābējam, tad jūsu dvēsele taps līksma un steigsies pie Dieva.

Vai tad šī Dieva žēlastība nav liela? Dievs taču liek saviem kalpiem visus, visus cilvēkus, ikkatru, aicināt un ielūgt savās viesībās.

Bet lai gan žēlīgais Dievs visiem cilvēkiem liek uzzināt par savu lielo mīlestību, un ikvienu aicina pie sava galda, tomēr daudz ir to, kas šādu žēlastību negrib saņemt. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru iet.

Mums jāņem vērā, ka cilvēkiem, kas novērsušies no Dieva vārda, ir aptumšots prāts. Pirmie divi saka, ka ir pirkuši tīrumu un vēršus, un tagad vēlas tos aplūkoto. Sakiet, vai tas ir prātīgi, visupirms nopirkt un samaksāt, bet tikai pēc tam iet aplūkot? No bērnības katrs zina, ka nedrīkst pirkt kaķi maisā? Bet tā notiek tiem, kas pāri visam dzenas pēc laicīgās mantas, tā vietā lai meklētu īsteno barību savām dvēselēm.

Trešais ir liels neprātis, kas nogrimis pasaulīgā kārībā, un šķiet, pats vēlas nošķirties no Dieva mielasta un žēlastības.

Visa pasaule ir pilna ar šādiem ļaudīm. Un arī savā dzīvē un pieredzē mēs varam atrast tam daudz piemēru, jo nenākam, kad aicina ar labu, un dusmojamies, ja spiež ar varu. Dievs cilvēkus aicina gan ar labiem, gan bargiem vārdiem, bet vai kāds nāk? Kam ir ausis dzirdēt? Viens saka, man vēl ir laiks, jo esmu jauns, cits saka, grūti un dārgi laiki, man tagad jāstrādā, trešais saka, ka man svarīgāka ir ģimene, vēl cits saka, ka nevēlas klausīties kaut kādas pasakas.

To, ka cilvēki noraida Dieva žēlastību, mēs tiešām sastopam bieži, bet šodienas līdzībā Jēzus uzrunā farizejus, lai viņi nav pašpārliecināti, ka tiks glābti vienīgi savas izredzētības dēļ.

Kad izredzētie un lūgtie viesi nevēlas piedalīties mielastā, tad Dievs tomēr piepilda savu namu. Proti, Viņš liek sludināt evaņģēliju visā pasaulē – visiem un visur. Kad jūdi piesita Krustā Jēzu un noraidīja savu Pestītāju, Kristus sūtīja savus mācekļus pie citām tautām. Un Viņa mācekļi ir izgājuši pa visu pasauli pulcinot Kristus baznīcu ar skaidri sludinātu Dieva vārdu un saskaņā ar Kristus pavēli pārvaldītiem sakramentus.

Bet tas, ka pasaulē ne visi tic Kristum, ir cits stāsts. Un tas, ka ne visas kristīgas baznīcas pasargā Dieva vārdu nesagrozītu, arī ir cits stāsts citai reizei. Bet domājiet par to. Āmen!

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.