350. Ko mūsu Kungs Jēzus Kristus ir noteicis, kad Viņš saka "To dariet, cikkārt jūs to dzerat, mani pieminēdami"?


2. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Bet Viņš sacīja tiem: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlējis, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” [Lk.14:16-24]

aizņemtie aizbildināties

Mūsu Kungam un Pestītājam bija daudz stāstu, kurus Viņš stāstīja brīdi, kad tie bija īsti vietā. Šodien mēs pārdomājam vienu no stāstiem, ko Viņš ir stāstījis kādā bagātā un turīgā namā, kur Viņš bija uzaicināts pie ievērojama farizeja ēst maizi. Tas bija sabata dienā.

Ļaudis, kas arī bija namā aicināti, īpaši novēroja Jēzu. Ko gan viņi gribēja redzēt? Vai kāri tvert ko no Viņa mutes vārdiem? Vai mācīties kaut ko no Viņa darbiem? Viņi meklēja Viņu apsūdzēt.

Jēzus priekšā bija cilvēks slims ar tūsku. Jēzus vērsās pie farizejiem un likuma zinātajiem un jautāja – vai drīkst sabatā dziedināt vai nē? Tie klusēja. Tad Jēzus ņēma un dziedināja šo vīru, un ļāva tam iet. Tiem Viņš jautāja – Kurš no jums, ja tam sabatā dēls vai vērsis iekritīs akā, to tūdaļ neizvilks laukā? Tie nekā uz to nespēja atbildēt.

Tā mēs redzam, ka tur ir ļaudis, kuri Jēzus nemaz negrib pie sevis redzēt citādi, kā vien, lai Viņu apsūdzētu kādos grēkos, Viņa mācību noliegt un Viņam stāties pretī.

Tādu gadījumu bija ļoti daudz. Šis ir viens no tiem. Tam līdzi ir bijuši pirms tam un būs arī pēc tam.

Šeit ir tā, ka nepavisam nesanāk farizejiem un likumu zinātājiem Jēzu apsūdzēt. Bet kad Jēzus viņiem jautā, viņi nemaz neuzdrošinās atbildēt. Tā kā viņi neko nav sacījuši, ka nedrīkst, un Jēzus to ir darījis, tad viņiem nav iemesla Viņu apsūdzēt vai kādu apsūdzību pret Viņu celt.

Tad šajā mielastā, kur saaicinātie visi lepnie, augstas kārtas, ieredzētie, no kuriem katrs domāja par sevi, ka ir īpaši cienījams, ka pārējiem nemaz nav tik cienījami, kā viņš, izmeklēja sev labākās vietas pie galda.

Tad Jēzus tiem atkal stāsta kādu stāstu, pamācību, lai viņi nedomā par sevi augsti, lai izmeklē pieticīgākās vietas, un, ja kāds būs ieņēmis necilāku vietu nekā viņš būs pelnījis, tad jau viņš tiks aicināts un augšu, uz kādu labāku vietu. Bet, ja nē, tad lai nesanāk viņām tā pēdējā, kas atlikusi, jo ir atnācis kāds cienīgāks par viņu.

Šādus un citādus stāstus Jēzus todien stāsta. Kad kāds no galda viesiem dzirdēja to, ko Jēzus stāstīja un pamācīja, vai nu gribēdams mainīt sarunas tēmu, kur Jēzus viņiem ir tā kā mācītājs un pamācītājs, kad šie ļaudis nemaz nebija gribējuši, ka Jēzus viņus mācītu. Viņi gribēja viņu gūstīt un tver, apsūdzēt un kādā veidā pretī stāties. Tā nu kāds cilvēks gribēdams mainīti sarunas tēmu sacīja: Laimīgs, kas baudīs maizi Dieva valstībā.

Tad Jēzus sāk stāstīt stāstu, kas ir šīs dienas evaņģēlija stāsts.

Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts.

Ja ņem šo stāstu kopumā, tas īpašā veidā atklāj situāciju, kas ir izveidojusies ap šo cilvēku, kur rīko lielu mielastu, un pārējiem, kas droši vien ir viņa kaimiņi, draugi, paziņas, kurus viņš ir aicinājis uz šo mielastu.

Tieši šī mielasta sakarā atklājas kādas lietas, kas agrāk laikam taču nebūtu bijušas redzamas. Nama saimnieks, rīkodams šo mielastu, ar atvērtu sirdi, sirds mīlestību, laipnību un viesmīlību ir saaicinājis daudz ļaudis. Kad viņi tika uzaicināti, viņi droši vien māja ar galvu un laipni smaidīja pretī un sacīja – jā, jā, mēs nāksim, mēs būsim, kāds gods, kāds prieks, ka varēsim būt kopā, kāds gods, ka esam aicināti. Bet, kad pienāk šī mielasta laiks un stunda, nama saimnieks, mielasta rīkotājs, nosūta savu kalpu pie tiem, kas iepriekš ir sacījuši, ka viņi visādā ziņā ir gatavi būt, grib, ir pagodināti un iepriecināti ar šo uzaicinājumu.

Kad kalps nāk pie šiem ļaudīm, tad ko tik viņš nedabū dzirdēt. Visvisādus aizbildinājumus. Jēzus piemin trīs, lai gan šo aizbildinājumu bija daudz, jo mēs lasām, ka tie visi kā viens sāka aizbildināties.

Kas tad nu? Izrādījās šie ļaudis nemaz nebija priecīgi, nedz vēlējas uz šo mielastu iet, un, lai gan sākumā bija pieklājīgi šo uzaicinājumu pieņēmuši, tagad katram ir savs stāsts. Ir notikuši kādi ļoti svarīgi notikumi, viņiem ir īpaši un dibināti iemelsi, kādēļ viņi nevar nākt pie šī laipnā aicinātāja.

Viņi gan negribētu kaut kā samaitāt attiecības, bet tomēr vēl vairāk viņiem negribas nākt. Viņiem negribas nedz šo mielastu, nedz šos svētkus, nedz šo laipno nama tēvu vaigā redzēt, ar viņu kopā būt. Viņiem nevajag to prieku un labumu, ko viņš ir tiem sagatavojis.

Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt.

Nē, nu lauks ir nopirkts. Vai tad tu pirms tam vairākās reizes neesi to turpu šurpu pārstaigājis, izpētījis, pirms nauda no tava svētā maka ir devusies pie šī lauka iepriekšējā īpašnieka uz viņa maku? Vai tur ir palicis kas tāds, ko tu tur varētu labot vai mainīt? Nu nē. Tu esi nopircis lauku un gribi iet par viņu priecāties. Vēlreiz apskatīties, cik tev ir labi ar to, kas tev ir. Cik tev ir labs ieguvums.

Viņš saka – Lūdzu pieņem manu aizbildinājumu un izstāsti savam saimniekam, ka es tiešām nevaru iet.

Cits sacīja: es esmu piecus pārus vēršu pircis un eju tos pārbaudīt.

Arī šeit šis cilvēks neiet ne art, ne sēt, ne pļaut, ne vezumu vest. Viņš ir nopircis piecus jūgus vēršu. Tas ir vesels ganāmpulks. Viņš droši vien ir sataisījies darīt, bet vēl viņš nedara. Viņš tikai iet pārbaudīt vēlreiz, vai šie vērši ir gana labi, gana stipri, gana paēdināti, gana padzirdīti. Viņam ir prieks par to visu.

Kāpēc gan nē? Vai tad viņš dara kaut ko sliktu? Vai iepriekšējais vīrs dara kaut ko citu?

Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru nākt.

Nu, mīļo cilvēk, tu taču tiec aicināts ar visu sievu. Ņem sievu līdz un ej uz mielastu. Priecājies. Jā, bet viņam nav prieka pie šī prieka, ko viņam grib dot laipnais nama tēvs. Viņam ir prieks tikai pie tā, kas viņam pašam ir, ko viņš pats sev ir guvis.

Tā mēs redzam ar šiem trim piemēriem kādu labus, krietnus ļaudis, kas tik tiešām nedara nekādu grēku, nedara nekādu ļaunumu, tikai viņi ir pilnīgi vienaldzīgi pret kādu aicinājumu, kur kāds laipns un dāsns aicinātājs viņus ir aicinājis pie sevis un visus kopā uz kādu lielu, ārkārtīgi nozīmīgu un bagātīgu mielastu.

Ko Jēzus grib teikt ar šo stāstu ļaudīm, kas toreiz bija kopā ar Viņu pie galda kā atbildi uz jūsmīgo izsaucienu, kur kāds vīrs, turpat pie galda sēdēdams ir izsaucies – laimīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā.

Arī Jēzus runā par mielastu, aicinājumu un aicinātāju.

Mēs varam saprast, ka šis aicinātājs ir Dievs. Šajā Jēzus stātā tas nav nekas cits, kā Mūžīgais, Varenais Dievs, kur šis Dievs parādās nevis kā prasīgais bauslības Dievs, kurš cilvēkiem liek uz spiež kaut ko darīt vai kaut ko nedarīt, kur Viņš draud ar sodu pārkāpējiem un ļaundariem – nē, Viņš parādās kā laipns un brīnišķīgs namatēvs, kas grib savā namā redzēt kādus ļaudis, kas taču ir sacījuši, ka viņi tur labprāt gribētu būt, sakot – jā, jā, mēs visādā ziņā būsim. Bet, kad pienāk laiks, kad viņiem būtu jānāk, nams paliek tukšs.

Ne jau grēki ir atturējuši šos cilvēkus namā nākt un mielastā piedalīties, bet visnotaļ labas un atzīstamas lietas un nodarbes, kas pašas par sevi būtu labas un Dieva svētītas. Tomēr mēs redzam, ka šie ļaudis kaut ko ļoti būtisku nav ņēmuši vērā.

Apustulis Pāvils, pamācīdams kristīgo draudzi pie kristietības pašiem pamatiem, runā par kādiem cilvēkiem, kas neklausa Evaņģēlijam. [2.Tes.1:8]

Pirmajā brīdī mēs, kas mākam atšķirt Bauslību no Evaņģēlija, būtu izbrīnīti – vai tad Evaņģēlijam būtu jāklausa? Evaņģēlijs taču nav Bauslība. Evaņģēlijs prasa ticību.

Jā! Tieši šī ticība ir paklausība Evaņģēlijam. Nekā citādi.

Kur Dieva brīnišķīgais aicinājums būt Viņa valstībā, iemantot to prieku, kas ir Viņa vaiga tuvumā, iemantot tas dāvanas, kuras tikai Viņš var mums dot – šis brīnišķīgais Evaņģēlijs ir palicis neuzklausīts un nepieņemts.

Nevis, ka Bauslība būtu pārkāpta. Nevis, ka ļauni darbi būtu darīti, bet dāsnais, laipnais un mīlošais Dievs ir ticis atraidīts, Viņa dāvanas nicinātas un ļaudis ir palikuši pie tā, kas viņiem pašiem ir.

Vistiešākā veidā Jēzus šos vārdus attiecina uz ļaudīm, kuru vidū Viņš sēž šī ievērojamā farizeja namā. Tie ir jūdi, ka paklausa bauslībai, kas ļoti labi zina, ko Mozus ir rakstījis savā baušļu grāmatā, ko vecaji savos likumos ir mācījuši. Neviens no viņiem nav nedz slepkava, nedz zaglis, nedz laulības pārkāpējs, viņi visi ir krietni ļaudis, bet uz šo Jēzus aicinājumu – Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju. Dieva valstība ir tuvu atnākusi! [Mk.1:15], šī aicinājuma pirmā daļa un, protams, arī otrā ir palikušas neuzklausītas.

Nu pirmā saprotams kāpēc. Kāpēc taisnajiem un svētajiem atgriezties no grēkiem? Viņi tāpat ir taisni un svēti un nekāda grēka viņiem nav.

Bet otrā daļa. Dieva valstība ir tuvu klāt nākusi. Ticiet uz Evaņģēliju. Saņemiet brīnišķās Dieva dāvanas. Kur Kristus, Dieva Dēls, ir nācis šajā pasaulē, lai visu Dieva valstības pilnību, kas ir Viņā, bagātīgi dotu, sevi pie krusta iztukšodams. Viņš nāca pie savējiem. Pie tiem, kas pazina Dievu, un kurus Dievs pazina. Tāpat kā šajā stāstā nama tēvs pazina tos, ko aicināja, un tie arī viņu pazina un bija apņēmušies būt, jo citādi otreiz viņi nebūtu aicināti un otreiz viņiem nebūtu atgādināts.

Bet tad, kad Dievs sūta savu Dēlu šajā pasaulē, viņi Viņu neuzņem, viņi Viņu negrib, viņi negrib šīs dāvanas pieņemt. Vēl vairāk – ja viņi uzņem Viņu savos namos, tad, lai Viņu izrādītu kā raibu putnu un paši ar to lielītos, vai, lai Viņam liktu lamatas un varētu Viņu apsūdzēt, un satver Viņu tāpēc, lai šaustītu un sistu krustā.

To dara šie it kā labprātīgie, it kā krietnie.

Muitnieki, grēcinieki, pat netikles, liptin lipa pie Jēzus. Viņi ir tie, par kuriem arī šai stāstā tālāk ir stāstīts.

Kad visi aicinātie ir atteikuši, tad kalps ierodas un to paziņo savam kungam. Tad saimnieks sadusmojas un sacīja savam kalpam.

Redziet, mīļie, reizēm ir tā, ka mēs redzam un saprotam Dieva dusmas tikai par grēku, bet mēs varam iedomāties šajā stāstā, ka cilvēki, kas aizbildinājās ar savu nevaļu, bet patiesībā ar nevēlēšanos un negribēšanu aizdod Dievam dusmas, aizdod aicinātājam tādas dusmas, kuras viņi ar saviem grēkiem pat nebūtu izraisījuši. Viņi to nesaprot. Viņi ir bauslības ļaudis.

Vai šodien arī nav daudz tādu bauslības cilvēku, kas saka – Es visu daru pēc Dieva baušļiem. Jā, viņi kādreiz bijuši kristīti un iesvētīti, kādreiz devuši Dievam solījumu, ar lūgšanu lietot Dieva ieceltos žēlastības līdzekļus, Viņa vārdu un sakramentu, proti, būt pie šī mielasta klāt, bet pēc tam nenāk. Un kad kādreiz Dieva kalpi šādus ļaudis satiek, lai atkal aicinātu, tad tur arī ir tieši tādi paši aizbildinājumi, tieši tādi paši vai ļoti līdzīgi stāsti par to, kas tik cits viņam nav darāms, cik daudz viņam rūpju, cik plaša viņam saime, zemes gabalu pircis, piecu jūgu vēršus sev pagādājis, galu galā apprecējies, pārāk laimīgs, pārāk aizņemts, pārāk darbīgs, pārāk rosīgs – kaut kā aizrosījies prom no tā, ko reiz Dievam solījis.

Tad pēc kāda laika šie ļaudis, redzēdami kādus cītīgos nācējus uz šo mielastu drusciņ tā kā pavelk uz zoba – ko tad tu skriet uz to baznīcu tik bieži? Vai tad tev grēku daudz?

Bet vai tad tev maz? Vai tad tev nevajag šo piedošanu, šo žēlastību, stiprinājumu ticībā?

Bet šie ļaudis jau neko sliktu nedara. Viņi ir tikai aizrosījušies prom savā dzīves rosībā no Debesu valstības.

Jā, Dievs nesūta šeit pret viņiem eņģeļu pulkus, lai tie viņus biedētu. Nē. Mēs lasām, ka šī nama saimnieks, kalpa kungs, sadusmojas un saka, ka neviens no aicinātajiem manu mielastu nebaudīs, taču neliek šiem ļaudīm to tā īsti paziņot. Viņi jau nemaz to negrib. Viņiem nemaz nekārojas. Viņi nemīl šo cilvēku, kas viņus aicinājis. Attiecinot to uz cilvēka un Dieva attiecībām – cilvēki nemīl Dievu. Viņiem ir vienaldzīgas šīs Debesu valstības lietas. Viņi it kā ir bijuši labprātīgi, bet pasaulē ir tik daudz svarīgāku lietu, pilna pasaule ar zemes gabaliem, vēršiem, vīriem, sievām, bērniem, darbiem, rosību un visvisādām citādām lietām.

Mums visiem, kamēr vēl ir laiks, ir jāmācās šis stāts. Vēl durvis vaļā. Vēl mielasta durvis ir vaļā. Vēl tas, kurš sacījis – Es esmu lauku pircis, es esmu piecus jūgus vēršus gādājis, es esmu sievu apņēmis – viņš var vēl attapties. Vēl kalps apstaigā namus.

Vēl durvis ir vaļā pat, ja tu iepriekš esi aplami domājis, sacījis un atbildējis – zini – kad tu nāksi pie šīm durvīm, tu netiksi raidīts projām. Bet, ja tu paliksi savā aukstumā un vienaldzībā pret Visuvareno Dievu, negribēdams Viņu un Viņa valstību, tad arī tur mūžībā, kad tavi zemes lauki vairs nenesīs peļņu un vērši vairs nedos tavu maizi, nu tad paliec ar to, kas tev ir, pareizāk sakot, ar to, kas tev nav.

Tā Kristus mūs labina un aicina. Durvis ir vaļā. Mēs visi esam šo aicināto pulkā, katru reizi, kad dievnamā ir dievkalpojums, katru reizi, kas mēs Svētā Vakarēdiena dāvanu saņemam, Dzīvības Maizi, Evaņģēliju, varam uzņemt. Šis aicinājums ir spēkā. Mielasts turpinās.

Tad nu priecāsimies un līksmosimies par to, ko Dievs mums devis, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.