346. Kāds spēks ir maizē un vīnā - Kristus patiesā miesā un patiesās asinīs?


2. psalms un 110. psalms

2. un 110. psalmi kopš seniem laikiem ir uzskatīti gandrīz vai par pāri. It īpaši Vēstulē ebrejiem tie tiek citēti plecu pie pleca, [Ebr.1:5 un 13, 5:5 un 6 vai 7:17, 21] un no šiem avotiem spēkus smēlās Apustuļu darbi. [Ap.d.13:33-36, 47]

OTRĀ PSALMA MESIĀNISKĀ NOSKAŅA

Otrā psalma pamattēma ir šāda:

“Kāpēc trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš? Zemes ķēniņi ceļas un valdnieki apvienojas pret To Kungu un Viņa svaidīto: “Sarausim viņu važas un metīsim prom viņu saistekļus!”… “Bet Es Savu ķēniņu esmu cēlis Ciānā, Savā svētajā kalnā.” Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: “Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis. Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību.” ..skūpstiet Dēlu, lai Viņš nedusmo un jūs neejat bojā savos ceļos.”

Psalms runā par “Svaidīto”, ebreju valodā “Mesiju”. Divreiz uz viņu tiek norādīts kā uz “Dēlu”. Visas pagānu tautas tiks dotas viņam par mantojumu. Viņš ir jāapsveic ar skūpstu kā ķēniņš vai skolotājs – tieši tā, kā liek Talmuds: satiekot skolotāju, skolēnam būtu jānoskūpsta viņam roka.

Lasot Midrash psalmu skaidrojumu, mēs nevaram beigt brīnīties, cik plašu izskaidrojumu klāstu no tiem izvelk senie zinātnieki. Tomēr tie paši šai kontekstā citētie panti vispārēji tiek akceptēti kā norādes uz Mesiju. Vispirms Midrash runā par “to, kas nāks”, “Mesiju Ķēniņu”, kura priekšā visi nolieksies, kā teikts Jesajas 49:23: “Tavā priekšā tie metīsies uz sava vaiga pie zemes.” Ir daudzas ar frāzi “Es darīšu zināmu Dieva spriedumu” saistītas Vecās Derības rakstu vietas, kurās atrodas īpaša vēsts, it sevišķi kristiešiem. Midrash tās izklāsta šādi:

“Spriedums ir par praviešiem, jo Jes.52:13 saka: “Mans kalps tiks paaugstināts” un Jes.42:1 piebilst: “Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu.” Tas ir psalmu spriedums, kā teikts Ps.110:1: “Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie Manas labās rokas”,” – un Ps.2:7 ir teikts: “Viņš uz mani sacīja: “Mans Dēls tu esi”,” – un tas ir rakstīts vēl citur (Dan.7:13): “Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā.” Tas Kungs sacīja: “Tu esi mans dēls.” Tie ir spriedumi par ķēniņu, ķēniņu ķēniņu, ka tas notiks ar Mesiju Ķēniņu..”

Turklāt Midrash pēc tam paziņo:

“Rabīns Huna saka: “Pasaules ciešanas ir sadalītas trīs daļās; pirmā daļa tika piešķirta patriarhiem un dažādām paaudzēm, otrā – sagruvuma paaudzei un trešā – Mesijas paaudzei.”

Arī Midrash saka, ka 2. psalms runā par Salamanu, ķēniņu Ahazu un Mesiju:

“Par Ahazu, jo Jesajas 7:11 saka: “Izlūdzies sev zīmi no Tā Kunga”,” – un “Mesiju, jo stāv rakstīts: “Es tev došu tautas par īpašumu.”.. Un psalms 21:5 saka: “Uz tevi cerēja mūsu tēvi, viņi cerēja, un Tu viņus izglābi”.”

Tradicionāli jūdu 2. psalma interpretāciju var iedalīt 3 virzienos:

  • RaSHI izskaidro: “Mūsu rabīni ir mācījuši, ka tas attiecas uz Mesiju Ķēniņu, un, saskaņā ar šo interpretāciju, to var attiecināt uz pašu Dāvidu..
  • Ibn Ezra uzskata, ka psalms norāda uz “Dāvida svaidīšanu par ķēniņu, jo šā iemesla dēļ ir rakstīts: “Es šodien tevi esmu dzemdinājis,” – vai arī tas attiecas uz Mesiju..”
  • Populāros izskaidrojumos, kā Metsudat David, ir nosliece uzsvērt, ka vārdi “Mans Dēls tu esi” ir domāti kā norāde uz Israēlu.

Patiešām, kopš agrīnajiem viduslaikiem cietējs kalps no Jes.53 tika skaidrots kā Israēla apspiestības ilustrācija. Tomēr RaMBaM izskaidro, ka visumā rabīniem nav kopīgas teoloģiskas interpretācijas, drīzāk viņi seko “īpašiem uzsvariem uz atsevišķiem pantiem, un tādēļ viņu mācība par šiem jautājumiem ir zināmā mērā nekonsekventa”.

Visspēcīgākais šo divu psalmu mesiāniskās dabas pierādījums ir atrodams iepriekš minētajā Midrash rakstu vietā ar septiņiem atsevišķiem Bībeles citātiem, kas visi pēc tradīcijas ir mesiāniskas norādes. Šie novērojumi paši par sevi būtu pietiekams pamats kristiešu interpretācijai, bet vēl jo vairāk, ja mēs tiem pievienojam Talmuda diskusiju par tām pašām lietām un Zohar literatūras noslēpumainās norādes. Latīņu valodā ir izteiciens non multa sed multum, saskaņā ar kuru nevajadzētu sniegt “daudz dažādu pierādījumu”, bet drīzāk to pašu reto piemēru “konkrētu daudzumu”. Reiz kāds mūzikas profesors pastāstīja atgadījumu ar pasaulslavenu skolotāju, kas ar savu vislabāko skolnieku gadu no gada strādāja pie vienas un tās pašas operas. Visbeidzot jaunais cilvēks jautāja maestro: “Manu kolēģu repertuārā ir jau daudz operu, bet kad es būšu gatavs uzstāties?” Skolotājs vēlreiz noklausījās savu iemīļoto operu un sacīja: “Nu tu esi gatavs! Šis darbs ietver materiālu jebkurai citai mūzikai.” Un tiešām: jauneklis kļuva slavens vienā naktī. Kristieši darītu labi, ja iepazītos ar visu jūdu mesiāniskās gaidīšanas senāko spektru, balstīdamies uz nelielu, rūpīgi atlasītu piemēru daudzumu.

Arī Talmudam ir ko teikt par 2. psalma mesiānisko raksturu. Vārdu “svaidītais” no 2. panta tas izskaidro šādi:

“Kad kļūs redzams Goga un Magoga karš, viņiem jautās: “Kāpēc jūs esat nākuši?” Atbilde būs: “Mēs esam nākuši pret To Kungu un Viņa svaidīto,” – jo stāv rakstīts: “Kāpēc trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš”?”

Citā diskusijā mēs lasām:

“Rabīni ir teikuši, ka tas nozīmē Mesiju, Dāvida Dēlu, kuram drīz ir jānāk mūsu laikā. Svētais viņam sacīs: “Prasi Man, tad Es tev došu,” – kā stāv rakstīts: “Es darīšu zināmu Dieva spriedumu.” “Es šodien tevi esmu dzemdinājis. Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu.” Un tā kā viņš redzēja Mesiju, Jāzepa Dēlu, kurš tika nonāvēts.. Es neprasīšu tev neko vairāk kā dzīvību, ..jo stāv rakstīts (Ps.21:5): “Viņš izlūdzās no Tevis dzīvību, Tu viņam devi ilgu mūžu, lai viņš pastāvētu mūžīgi”.”

Ir iezīmīgi redzēt, ka šajā diskusijā Talmuds citē 21. psalmu, ar kuru rabīni saista ainu ar purpurā tērpto un kronēto Mesiju, kuram vajadzēja būt “noliktam par mūžīgu svētību uz laiku laikiem”. Šeit tas noteikti saskan ar Mesijas, Jāzepa Dēla, tradīciju, kura stāsta, ka Jāzepa dēls Ēfraims gāja bojā, mēģinādams iekarot Kānaāna zemi pirms Mozus laika.

Kad pirms dažiem gadiem Izraēla noslēdza mieru ar Ēģipti, vairāki tautas vadītāji citēja vārdus no Jesajas 19. nodaļas, kur tiek paziņots, ka reiz būs “cilvēku izveidots ceļš no Ēģiptes uz Asīriju” un ka “tanī dienā Israēls būs kā trešais kopā ar Ēģipti un Asīriju visai zemei par svētību”. Tās pašas nodaļas sākumā ir teikts, ka “Tas Kungs brauc uz skrejoša mākoņa un nonāk Ēģiptē”! Zohar tradīcija saista vārdus ậv qal, burtiski – “viegls mākonis”, ar 2. psalma 11. pantu: “Skūpstiet Dēlu.” Aramiešu vārda bar, kas apzīmē “dēlu”, gematriskā vērtība ir 202, un tādā pašā veidā ebreju burti ậv qal iznākumā dod 202. Tādiem salīdzinājumiem, protams, nav nekādas būtiskas vērtības, bet tie mums atgādina Bībeles iekšējo saistību. Zohar, aprakstot “dēlu” – bar –, pievieno trīsdaļīgu paziņojumu:

“Tu esi labais gans; par tevi ir teikts: “Skūpstiet Dēlu”. Tu esi liels šeit lejā, Israēla skolotājs, kalpojošo eņģeļu Kungs, Visaugstākā Dēls, Svētā dēls, lai slavēts Viņa vārds un Viņa Svētais Gars.”

Pie šā jautājuma ir vērts atzīmēt, ko jūdu zinātnieki zināja par dievišķās atklāsmes īpašo dabu. Tā kā vārds Elohim – “Dievs” – pašā Bībeles sākumā tiešām ir daudzskaitlī un to pavadošais darbības vārds vienmēr ir vienskaitlī, ir bijuši mēģinājumi, it īpaši senajā Zohar tradīcijā, izskaidrot dažādas Dieva esamības “sejas”. Zohar izmanto piecus izteikumus, kas norāda uz Trīsvienības mācību: tlât rishin – “trīs galvas”; tlât ruhin – “trīs gari”; tlât havayôt – “trīs atklāsmes formas”; tlât shmehin – “trīs vārdi” un talta gvanin – “trīs interpretācijas nianses”. Šie aramiešu vārdi atspoguļo Dieva “esamību”, tāpat kā angļu valodā tiek izmantots vārds “godhead” – “dievišķīgums”.

Zohar jautā:

“Kā šie trīs var būt viens? Vai viņi ir viens tikai tāpēc, ka mēs viņus saucam par vienu? Ka viņi ir viens, mēs varam zināt tikai caur Svētā Gara darbību un tad pat ar aizvērtām acīm.”

Vajadzētu uzsvērt to, ka pat Jaunajā Derībā neparādās vārds “trīsvienība”. Izmantojot filozofa Imanuela Kanta izteikumu, “trīs vienā” mācība primāri ir “praktiskā saprāta postulāts”. Arī Zohar izdara līdzīgu secinājumu.

Uz šo Dieva pašatklāsmes problēmu Zohar norāda ar vārdu razei de-Shlosha jeb “skaitļa trīs noslēpums”. Kā izteikušies rabīni, tas ir kā “iekšējās patiesības ārējā čaula”. Šo noslēpumu reiz atklās Mesija:

“Un tas ir gars, kurš izcelsies no apslēptas gudrības un kurš tiek saukts par dzīvības garu; un gars ir gatavs dot šo gudrību pienācīgā laikā caur Mesiju Ķēniņu, kā stāv rakstīts (Jes.11:2): “Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars”.”

No šiem citātiem mēs redzam, ka Zohar uz 2. psalmā pieminēto Dēlu norāda kā uz “Visaugstākā Dēlu”, “Svētā Dēlu” un ka šis svaidītais “gans” un “skolotājs” ir arī “kalpojošo eņģeļu Kungs”, kas Vēstulē ebrejiem un Nāves jūras pergamentos tiek saistīts ar Mesiju. Reiz Mesija atklās arī trīsvienības noslēpumu. Turklāt Zohar ceļ tiltus starp šo psalmu un, piemēram, Jesajas mesiāniskajiem pravietojumiem.

Laikam man prātā bija 2. psalma mesiāniskais raksturs, kad 1964. gada aprīļa sākumā Izraēlu apmeklēja pāvests Pāvils VI. Ceļa malās stāvēja cilvēku pūļi, gaidīdami, lai varētu viņam kaut vai uzmest acis, bet pilsētas prelāti bija uzaicināti uz katoļu baznīcu Ciānas kalnā. Es tiku ganīts šai izvēlēto grupā, un mans somu garīdznieka tērps stipri vien atgādināja katoļu bīskapa talāru; mēs stāvējām baznīcas priekšējā altārtelpā un gaidījām savu kārtu, lai apsveicinātos ar pāvestu. Kad kāds no maniem jūdu kristiešu kolēģiem noslīga ceļos augsta ranga uzrauga priekšā, es sāku domāt, kā pēc likuma šai situācijā būtu jārīkojas luterāņu mācītājam. Tad es atminējos 2. psalma vārdus: “Skūpstiet Dēlu!” Tas nozīmē – Kristu! Mājās man bērnībā mācīja, iepazīstoties ar kādu, sasist kopā papēžus un stingri paspiest roku, un tā, kamēr citi skūpstīja pāvesta gredzenu, es izlēmu rīkoties pēc sava prāta. Kad trauslais, svētais pāvesta stāvs izstiepa roku, es to satvēru, noliecos un spēcīgi saspiedu – iespējams, nepietiekami novērtējot pielietoto spēku. Svētie pirksti savilkās manā rokā, un es pamanīju Romas pāvesta acīs kaut ko līdzīgu Kunga cietēja kalpa izteiksmes atblāzmai. Viņš brīdi pētīja šo ziemeļu vikingu pārstāvi un, kā likās, sacīja sev: “Tas nevar būt viens no mūsu bīskapiem.” Tad viņa palīgs saņēma pavēli itāļu valodā iedot man suvenīru – medaljonu, lielu vara monētu, kas joprojām atrodas uz mana galda, liecinot, ka tādējādi es esmu saņēmis piedošanu par visiem saviem nākotnes un pagātnes grēkiem. Ja viduslaiku katoļu izpratne ir kaut ko vērta, tad šim nopelnam es turklāt varu pievienot faktu, ka mani grēki ir piedoti arī caur dzīvošanu Svētajā Zemē. Tomēr pāvesta acīs vajadzēja būt samanāmai niecīgai humora dzirkstij – tas bija jauns piedzīvojums arī viņam!

110. PSALMA AINA PAR TO, KAS SĒD PIE DIEVA LABĀS ROKAS

Arī 110. psalmam, kuru, kā mēs jau novērojām, bieži uzskata par 2. psalma “dvīni”, gudrie ir devuši mesiānisku interpretāciju tādā mērā, ka starp abu šo psalmu kristiešu un rabīnu ekseģēzi nav būtisku nesaskaņu.

Īsumā psalms ir šāds:

“Dāvida psalms. Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!” No Ciānas Tas Kungs izplatīs tava sceptera varu. Valdi savu ienaidnieku vidū! ..Tas Kungs ir zvērējis, un Viņš to nenožēlos: “Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas”.”

Jaunā Derība šajā psalmā saskata norādi uz Kristu. Apustuļu darbos, Pāvila vēstulēs un it īpaši Vēstulē ebrejiem tiek apliecināta tā mesiāniskā izmantošana. [Ap.d.2:34, 1.Kor.15:25, Ef.1:21-22 un, piem., Ebr.1:13] Arī Jēzus citēja šo psalmu, kad uzdeva farizejiem grūtu jautājumu, uz kuru neviens nespēja atbildēt. Viņš sacīja:

“”Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām.- Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?”" [Mt.22:41-46]

Vislabāk zināmie izskaidrojumi, kuriem mēs esam sekojuši, ir izteikumi no salīdzinoši vēlīnas rabīnu nostādnes. Paņemsim divus piemērus – RaSHI (Solomons Jarhi, miris 1105. gadā pēc Kristus dzimšanas) un Ibn Ezru (Ābrahama Meira dēls, miris tā paša gadsimta beigās). Ja viņu darbos, neskatoties uz visu opozīciju pret kristietību, mēs joprojām atrodam dažviet pieminētu kādas rakstu vietas mesiānisko raksturu, šai gadījumā tam būs īpaša nozīme kā liecībai. Viņi saka, ka 110. psalms pirmkārt norāda uz Ābrahāmu. RaSHI par šo psalmu saka, ka ir pareizi interpretēt to kā norādi uz Ābrahāmu, “bet grūtības sagādā fakts, ka tur ir runa par Ciānu, kas bija Dāvida pilsēta”.

Psalmu Midrash par pantu “Sēdies pie Manas labās rokas” ir teikts: “Viņš to saka Mesijam; un viņa tronis ir sagatavots žēlastībā, un viņš uz tā sēdēs.” Talmuds atsaucas uz 110. psalmu, diskutējot par Caharijas 4:14 – “Šie ir tie divi, kuri ir svaidīti kalpot visas zemes Kungam” – un paziņo:

“Ar to ir domāti Ārons un Mesija, un es nezinu, kuram no viņiem es dotu priekšroku. Kad ir rakstīts: “Tas Kungs ir zvērējis, un Viņš to nenožēlos: “Tu esi priesteris mūžīgi,”" – mēs zinām, ka Mesija Ķēniņš ir piemērotāks nekā Taisnības Priesteris.”

Rabīni šo diskusiju turpināja līdz pat viduslaikiem. Rabīns Šimọns Sludinātājs (ha-Darshan), kurš dzīvoja XII gadsimta beigās un apkopoja Talmuda senās leģendas un sludināšanu, par tradicionālo Mesijas statusa izpratni secina:

“Rabīns Jodans rabīna Ahana Bar Haninana vārdā izsakās, ka “Svētais sēdinās nākamo Mesiju Ķēniņu pie Savas labās rokas un Ābrahāmu pie Savas kreisās rokas”; un tā Ābrahāma seja kļūs balta aiz skaudības, un viņš sacīs: “Mana dēla dēls sēd pie Tavas labās rokas, un man ir jāsēd pie Tavas kreisās rokas?” Tad Svētais nomierinās viņu, sacīdams: “Tavs dēls ir pie tavas labās rokas, un Es esmu pie tavas labās rokas”.”

Rabīni savās diskusijās izsakās, ka, saskaņā ar Psalmu 72:17, Mesijam šis stāvoklis tika dots pirms radīšanas.

Jāatzīmē arī tas, ka doma par Mesijas īpašo statusu parādās tad, kad rabīni izskaidro citus psalmus. No tiem pirmkārt pieminēšanas vērti ir trīs – a) Psalms 16:11 saka:

“Tu darīji man zināmu dzīvības ceļu, Tu piepildi mani ar prieku Sava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi”.”

Midrash par 45. psalmu ceļ tiltu no skaistākā “starp cilvēku bērniem” (Ps. 5:3) uz 16. psalmu, sakot:

“Tad tie, kas tic Mesijam, reiz pielūgs Dieva vaiga godību, un tas viņiem nekaitēs (paskatīšanās uz Viņu), kā ir rakstīts: “Tu piepildi mani ar prieku Sava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi”.”

b) Psalms 18:36 apsola:

“Tu man devi Savas pestīšanas vairogu, Tava labā roka mani atbalstīja.”

Midrash izskaidro šo Dāvida himnu, sakot, ka tā norāda uz “Mesijas nākšanu”, un piebilst:

“Ja atbrīvošanai būtu jānāk vienā vilnī, cilvēki nespētu izturēt tādu atbrīvošanu, un tad to pavadītu lielas ciešanas, tāpēc tas notiks pakāpeniski, ..līdzīgi ausmai.”

c) Vēl viena, trešā, norāde uz Mesijas statusu ir atrodama 80. psalmā, kura 18. pantā rabīni saskata mesiānisku motīvu:

“Tava labā roka lai ir par sargu pār vīru pie Tavas labās rokas, pār cilvēka dēlu, ko Tu Sev esi uzaudzinājis!”

15. pants runā par “vīnakoku”, kuru ir stādījusi Dieva “labā roka”. Ibn Ezra izskaidro to kā analoģiju, kurā “tas, kas ir salīdzināts, attiecas uz Israēlu un Mesiju, Ēfraima dēlu”. Kā mēs jau redzējām, jūdaismā ideja par Mesijas ciešanām bieži vien ir saistīta ar šo Jāzepa dēlu Ēfraimu.

Tātad vārdi Dieva “labā roka”, “labās rokas atbalsts” un “labās rokas vīrs” kaut kādā veidā ir saistīti ar Mesiju, un tie ir jāapskata kopā ar 110. psalmu. Rabīnu interpretācijās mēs atrodam saprotamu skaidrojumu par apustuļu ticības apliecības, kurā atzīstam savu ticību, ka Kristus “sēd pie Dieva, visvarenā Tēva labās rokas”, intelektuālo kontekstu.

Kad saistībā ar šiem “dvīņu” psalmiem mums jārunā par Mesiju kā Dieva Dēlu un pat par Zohar “skaitļa trīs noslēpumu”, ir vērts uzsvērt, ka šādas idejas, kas parasti tiek saistītas ar kristiešu teoloģiju, ir arī senāka jūdaisma dabiska sastāvdaļa. Citiem vārdiem sakot, tās nav izveidotas tikai ar baznīcas palīdzību. Turklāt reizēm tās rodas no vispārsteidzošākajām Bībeles rakstu vietām.

2. psalma pēdējais pants – “svētīgi visi, kas pie Viņa tveras” – parādās arī 18. psalmā. Tas ir vēl viens psalms, kas ietver mesiānisku motīvu (30.p.). 32. p. pieminētā “klints” Talmudā tiek saprasta ar nozīmi “Mesija, Dāvida Dēls”, aplūkojot Mozus himnu no 5.Mozus grāmatas (32:15) Tveršanās 2. psalmā norāda uz “Dēlu”, kuru godā, sveicinot ar skūpstu. Es atceros, kā Jeruzalemē 1959. gada Lieldienu nedēļā sēdēju pie slimā dēla gultas. Viņš bija bez samaņas jau četrus mēnešus, bet pirms pēdējā posma iesākuma un pirms viņš kļuva akls, viņš redzēja mūsu Pestītāju un zināja, ka mirst. Šai laikā uz slimnīcu mūs apmeklēt atnāca kāds draugs, kas bija jūdu zinātnieks. Viņš zināja par mūsu pieķeršanos jūdiem un mudināja mani pievērsties jūdaismam kopā ar septiņus gadus veco dēlu. Es sacīju šim lingvistam, kurš to bija labi domājis, ka mums nav iemesla tā rīkoties, jo mēs ticam, ka Jēzus ir piepildījis bauslību un ka Viņš ir Dieva Dēls. “Tam es ticu pats, un tam tic mans dēls,” es izskaidroju. “Bet,” mans draugs iebilda, izņemot no portfeļa Bībeli, “Dievam nav dēla. Parādi, kur tas ir teikts.”

Es klusām lūdzu, jo veikla atbilde neapmierinātu cilvēku, kas runāja pavisam nopietni. Kaut kur no zemapziņas izcēlās pants, par kura zināšanu man nebija nekādu atmiņu. “Izlasi Pamācību 30. nodaļas 4. pantu,” es sacīju, un viņš lasīja:

“Kas dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā?… Kā sauc Viņu un kā sauc Viņa dēlu? Vai tu to zini?”

“Tur ir jābūt kādam izskaidrojumam,” mans draugs sacīja, “nevar būt, ka tas ir jāuztver tieši tā, kā rakstīts.” Es lūdzu, lai viņš turpina lasīt:

“Visi Dieva vārdi ir šķīstuma caurstrāvoti; Viņš ir vairogs tiem, kas uz Viņu paļaujas. Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu!”

Likās, ka vārdi kaut kā nonāk līdz viņa apziņai. Arī šie panti runā par Mesijas “nolaišanos dziļumos” un “uzkāpšanu debesīs”, kas pieder pie viņa kā bauslības piepildītāja lomas, kā mēs jau redzējām, runājot par Mozus grāmatām.

Vēstulē ebrejiem tiek plaši aplūkots augstā priestera apraksts no 110. psalma: “Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas.” Un tā Kristus par mums “Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām ir raidījis daudz karstu lūgšanu”. Bija vajadzīgs “cits priesteris pēc Melhisedeka kārtas”, kas kļūst “uz mūžiem par augsto priesteri”, jo pilnību nevar sasniegt “ar Levija priestera amatu”. “Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu. Jo tāds augstais priesteris mums arī pienācās, svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem un pacelts augstāk par debesīm.” Kristus “ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu”. [Ebr.5:6-10, 6:20, 7:11-17, 24-27 un 9:12] Bet kāda gan tam nozīme, ja mūsdienu lasītājs tādos citātos nesaskata jēgu? Tie vismaz parāda, ka mūsu ticība ir sakņota Vecās Derības domāšanā.

Ir interesanti novērot, ka 2. un 110. psalmu jūdu ekseģēzē tiek izklāstīti kristietības centrālie principi.

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.