12. Kādās divās grupās Katehisms sadala desmit baušļus?


2 ceļi

Mēs nezinām, kas mēs esam, mēs nezinām, kā mums jārīkojas, mēs esam nomaldījušies un neziņas pilni un mēs nezinām arī, kur meklēt atbildes. Vien nelaimes, slimības un nāve kā briesmīgs bieds un dzenulis spiež mūs turpināt meklēt un uzdot šos jautājumus, līdz mēs krītam kāda šarlatāna rokās un garīgi mirstam, nonākot pie maldīgas atziņas, ka te esam atraduši patieso miera ostu.


Aina, kuru mēs vērojam sev apkārt, patiešām ir apokaliptiska – kaislību haoss, uzdzīve, bauda, ciešanas, un galu galā dziļa vilšanās -vilšanās zinātniekos, filozofos, māksliniekos, politiķos, reliģijā un beigu beigās arī pašam sevī. Tāds šķiet ir mūsdienu cilvēka liktenis.
Kur rast izeju, un vai tā vispār ir rodama?
Varbūt mēs patiešām esam nolādēti ar neziņas un bezcerības lāstu?

Ak, dzīve, dzīve!
Kaut mums kāds pateiktu, parādītu ceļu un dāvātu kādu cerību, kas būtu pieņemama arī daudz pieredzējušajam, kritiskajam, dziļi skeptiskajam un tomēr vienlaikus lētticīgajam rietumu cilvēkam, kādi mēs visi vairāk vai mazāk esam!

Raugoties apkārt šajā it kā tik bezcerīgajā situācijā, cilvēki atkal un atkal no jauna apstājas pie vecās, daudz peltās un kritizētās, bet tomēr, kā izrādās, neparasti dzīvotspējīgās grāmatas -Bībeles.
Un pēkšņi atklājas kaut kas pārsteidzošs! Izrādās, ka tāda Persona, kura būtu autoritatīva šajos jautājumos, patiešām ir. Turklāt Viņa necieš klusu, bet runā un runā tik vienkārši, ka Viņas sacītais ir saprotams gan bērniem, gan veciem cilvēkiem, ikvienam.
Tomēr tajā pašā laikā šajos vārdos ir jaušams tāds neatvairāms spēks, kas pārliecina ne tikai vienkāršus cilvēkus, bet ari zinātniekus, filozofus, māksliniekus, politiķus utt.
Viens pēc otra Šie dažādie mūsdienu cilvēki dara tieši to, ko Kādreiz Patmas salā darīja apustulis Jānis, proti, sastopot šo Personu, tie krīt pie zemes, dziļi apzinādamies savu necienīgumu atrasties Viņas tuvumā.

Un tad atskan Jēzus balss, piešalcot izmisušā cilvēka dvēseli ar cerības un prieka gaismu.
Tik savāda ir šī balss – varena kā ūdenskrituma dārdoņa, kā pērkons, tomēr tajā pašā laikā liega un mierinoši maiga kā pavasaris, kā cīruļa dziesma un mātes balss: “Nebīsties Es esmu Pirmais un Pēdējais, un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” [Jņ. atkl. 1:17-18]

Te nu Viņš ir – Tas, kuru mēs meklējam – vienīgais, kurš ir raudzījies nāvei sejā un palicis tās neuzveikts, un savas rokas Viņš tur dzīvības un nāves atslēgas.

Apustulis Jānis ir pēdējais, ar kuru Viņš runājis tik tieši – aci pret aci, bet ne vienīgais. Kādu pusgadsimtu agrāk Viņš līdzīgi runāja ar citiem apustuļiem un lika Pāvilam iepriecināt kristie5us ar šādiem vārdiem: “Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.
Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs ari aizmigušos caur Jēzu vedis godībā kopā ar Viņu. To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vardu.” [l.Tes. 4;14-15]

Vel savas šīs zemes dzīves laikā Šis pats Kungs, uz kura vardu atsaucas Pāvils, sacīja: “Es Esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi, Un maize, ko Es došu ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” [Jņ.6:51]

Savukārt kādā sarunā ar farizejiem Jēzus teica: “Es Esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” [Jņ. 8:12]
Nedaudz vēlāk šajā pašā sarunā Jēzus paskaidro, ka palikšana viņa vārdos vedīs
pie patiesības atzīšanas un patiesas brīvības. Turpretī: “Ja, jūs neticēsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos.” [Jņ. 8:24]
Bet nedaudz vēlāk saviem mācekļiem Jēzus saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” [Jņ. 14:6]

Vel joprojām Jēzus ar Šiem vārdiem vēršas pie ikviena cilvēka, aicinot saņemt grēku piedošanu, kuru Viņš izcīnījis ar savu nāvi un augšāmcelšanos, un sekot Viņam pie Tēva vai arī mirt grēkos un sekot velnam.

Tādi ir divi iespējamie celi, kurus Tas Kungs liek ikviena cilvēka priekšā.

Dzīves jēga ir skaidra un vienkārša, bet nelaime ir tā, ka cilvēks pats iekrīt nevajadzīgā pārgudrībā un tukšā prātošanā, kas viņu noved tajā bezcerībā un izmisumā, kur atrodas mūsdienu cilvēces lielākā daļa. Taču arī viņi ikviens joprojām tiek aicināti prom no nāves ceļa uz dzīvības Ceļu – Kristu.

Pravietis Jesaja šo ceļu apraksta šādi: “Un tur būs līdzens ceļš -ceļš, ko sauks par svēto ceļu. Nešķīstie tur nespers savu kāju, tas ir Viņa tautas ceļš, drošs ceļš, pat neprašas nevar tanī apmaldīties. Tur nebūs lauvu un plēsīgu zvēru, bet atsvabinātie pa to staigās. Tā Kunga atsvabinātie pa to atgriezīsies mājās un ar gavilēm pārnāks Ciānā; mūžīgs prieks staros pār viņu galvām, prieks un līksmība pildīs viņu sirdis, skumjas un bēdas aizies tiem secen.” [Jes. 35:8-10]

Lasīt iepriekšējo daļu »



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.