239. Kādēļ Dievs piedod tavus grēkus jeb taisno tevi?


2. Adventē

Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs! Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” [Lk.21:25-36]

Šodien ir Adventa otrā svētdiena, un, kā parasti, viena no adventa svētdienām veltīta laika beigām, jo Advents jeb atnākšana nozīmē nevien kristīgā draudzē sagatavošanos Kristus dzimšanas svētkiem – Ziemassvēkiem – kur viņš ienāk šajā pasaulē kā mazs bērniņš, piedzimdams Betlēmē, bet Adventa laiks nozīmē arī Viņa otrās atnākšanas pieminēšanu, kad Viņš nenāks vairs kā mazs bērniņš, bet nāks savā ķēnišķīgajā varenībā un spēkā, un tad beigsies laiks un iesāksies mūžība. Brīnišķīga, godības un svētlaimes pilna tiem kas Viņu gaida, un tiem, kas Viņu tic.

Bet pārējai pasaulei priekšā ir priekškars. Kā mēs dzirdējām skarbos pravieša Cefanijas vārdus par Tā Kunga dienu, kas ir dusmu diena, Tā Kunga dusmu diena. Taures skaņas un tumsas diena. Tad atskanēs taures skaņas pār visām nocietinātām pilsētām, un paši varonīgākie tad bailēs brēks.

Šai dienai ir divas sejas. Viena ir tumša un drūma, vērsta pret pasauli un bezdievību. Otra gaiša, līksma, priecīga un gaviļu pilna pavērsta pret Dieva izredzētajiem un mīļajiem.

Mūsu Kungs un Pestītājs ir daudz runājis par šīm lietām. Runājis uz saviem mācekļiem, kas nebija vis izglītoti ļaudis, nedz ar dziļām Rakstu zināšanām, nedz izglītoti pasaules zinībās. Tomēr Pestītājs vienkāršos vārdos ir spējis tā pateikt būtiskās lietas, ka viņi ir varējuši, ja ne gluži saprast, kas un kā notiks, tad vismaz saprast, ko un kā Kungs viņiem saka. Saprast tos vārdus, ko Viņš uz tiem runā, pat ja ne tās ietas, kas šajos vārdos ietvertas. Un šos Kunga vienkāršos vārdus viņi ir spējuši tā sludināt un nodot no paaudzes paaudzē, lai arī mēs, kas esam pēdējiem laikiem klāt daudz tuvāk un daudz vairāk saprotam par lietām, kas Pestītāja vārdos ietvertas, lai arī mēs varētu šos vārdus tādā pat veidā kā pirmās kristiešu paaudzes dzirdēt, apdomāt un ar tiem stiprināties.

Mūsu Kungs un Pestītājs ar saviem mācekļiem ir Eļļas kalnā. Mācekļi paši nevilšus ir izraisījuši šo nopietno sarunu. Mācekļi tanī dienā, kad Pestītājs apmeklēja Jeruzalemes templi, tās dienas vakarā, kad Viņš bija templī mācījis un pirms tam to šķīstījis, jo Viņš nebija templī nācis kā tūrists vai ekskursants aplūkot varenās celtnes un brīnišķos greznojumus par ko cilvēki varēja brīnīties un nenobrīnīties, to visu uzlūkodami. Kad Viņš no tempļa gāja ārā, mācekļi, kas bija spieti arī tur būt un dzirdēt visu ko Viņš stāsta un māca, sacīja: “Kungs! Paskaties kādas brīnišķas celtnes, kādi grezni akmeņi. Pakavēsimies drusciņ, paskatīsimies, papriecāsimies.” Bet Viņš sacīja: “Patiesi Es jums saku, šeit akmens un akmeni nepaliks, kas netaps nopostīts.”

Templis bija tikko uzcelts. Tikko pabeigts. Vēl varbūt kādam likās, ka ir kāda brīva vieta, kur ko izgreznot vai ko krāšņu nolikt. Tas nupat nupat bija pabeigts. Mācekļi bija izbijušies un izbrīnījušies. Šis templis bija celts uz gadu simtiem. Jo iepriekšējais, kas bija šā tā nabadzībā būvēts, kuru Israēla tauta uzlūkodama reizē gavilēja un raudāja rūgtas asaras, bija nostāvējis 400 gadus. Bet nu bija jauns. Uz gadu simtiem celts, bagātīgs, stipri būvēts, bet, pēkšņi, Pestītājs saka: “Šeit akmens un akmens nepaliks, kas netaps nopostīts.”

Šajos vārdos skan savā ziņā brīdinājums šim laikam. Šis laiks nevar lielīties ar krāšņām baznīcām, kad kāds varētu sacīt: “Paskatieties cik skaisti un krāšņi dievnami šajā laikā top!” Nē! Šis laiks varētu lielīties ar kaut ko citu. “Paskatieties kādi debesskrāpji, kur mitinās pasaules lielā nauda un darījumi. Paskatieties, kādi vareni tirgus nami! Tādi, kur svētdienas dienā vari ienirt, un tad vēl par šo vienu dienu nebūsi visu tur izčamdījis, iztaustījis, izskatījies, izgaršojis, izostījis, izbrīnījies.”

Jā, jā. Šī laika bagātā pasaule ir lepna, bet tai būtu jādzird tas pats vārds. Uz viņas elku tempļiem sacīs: “No šīs bagātības nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts un neies bojā.”

Bet uz šiem laikiem tiek runāti vēl kādi citi Pestītāja vārdi. Templis, par kuru Pestītājs runāja šos skarbos vārdus, nu jau teju 2000 gadus guļ drupās. Grūti ir atrast tādu vietu, kur būtu palicis akmens uz akmens. Protams, dievbijīgie jūdi vēl līdz pat šai dienai pie tā sauktā “raudu mūra” nāk Dievu lūgt, un māņticīgie kādus īpašus lūgumus uzraksta uz lapiņām un ievieto mūra spraugās. Tas ir noticis.

Bet ir vēl lietas, par kurām Pestītājs runā, kas vēl nav notikušas. Un runā tā, lai kristītie ļaudis līdz pēdējai kristīto paaudzei, kas dzīvos tajās dienās, par kurām apustulis Pāvils saka, ka tad visi dzīvi palikušie tiks pacelti no šīs zemes un aizrauti pretī Tam Kungam, un būs ar Viņu kopā mūžīgi. Kur viņu iznīcīgās zemes miesas, tiks pārvērstas līdzīgas, visādā ziņā tādas pašas kā Kunga godības miesa, kurš augšāmcelies no nāves Debesu godībā dzīvo un valda mūžīgi. Apustulis saka, ka tā mēs būsim ar To Kungu kopā vienmēr. Bet līdz pat šai paaudzei ir jāizskan Pestītāja vārdiem, kurus Viņš sacīja toreiz saviem nedaudzajiem mācekļiem Eļļas kalnā, neilgi pirms savām ciešanām, nāves, augšāmcelšanās un godībā ieiešanas.

Viņš runā par savu otro atnākšanu. Mācekļiem tā ir jāgaida. Stundu un dienu nezin neviens. Tomēr ir kādas lietas un zīmes, kuras kristīgai draudzei ir jāsaprot. Tās reizē ir apslēptas un reizē atklātas. Apslēptas, lai muļķīgā pasaule, kas nespēj domāt tā, kā Dieva Gars iedod var vienīgi, kas spēj domāt tikai pēc cilvēciskā prāta un saprašanas. Lai šī pasaules gudrība apmulst un brīžiem satrauktos, un brīžiem runātu un kladzinātu pa visu pasauli, ka beigas klāt, un tomēr neko nesaprastu.

Tomēr tiem, kas ir Dieva bērni, šie vārdi caur vārda sludināšanu top darīti skaidri. Pestītājs ir runājis tajā valodā, ko Viņa mācekļiem bija jāsaprot. Proti, tajā valodā ar ko jau Vecās Derības pravieši Dieva prātu reizē atklādami ticīgajiem un apslēpdami neticīgajiem, bija runājuši līdzībās par šīs pasaules likteņiem. Par kādām ļoti būtiskām lietām, uz kurām vajag griezt savu vērību un uzmanību, jo pārmaiņas pie šīm lietām ir kā zīmes tam, kas būs. Tā Pestītās šeit tikai īsumā, bet citur Svētajos Rakstos mēs lasām vairāk un detaļās skaidrotu, saka saviem mācekļiem – zīmes būs uz saules un mēness un zvaigznēm.

Pasaule vienmēr ir centusies saskatīt kaut ko, kas ar miesīgām acīm redzams. Parasto sauli, mēnesi un zvaigznes. Tad vēl Pestītājs saka, ka saule satumsīs un mēness nedos savu spožumu, bet zvaigznes kritīs uz zemi, kā vīģes, kad krata vīģes koku. Tad nu cilvēki skatās un brīnās. Nekas tāds nav nedz noticis, nedz notiek, nedz varētu notikt, kā, piemēram, ka zvaigznes birtu uz zemi. Mēs taču zinām, ka zvaigznes ir tik lielas kā saule, un, ja kāda kristu uz zemi, tad grūti pateikt, kas uz ko kristu.

Bet Pestītājs šeit ir runājis līdzības valodā, kas Vecās Derības praviešiem jau bija atklāta un Israēla ļaudīm – tiem kas gribēja zināt – Gara ļaudīm šīs lietas bija skaidras.

Proti, saule apzīmē Dieva atziņu. Kad cilvēki pazīst Dievu, tad patiesi, pār viņiem ir uzaususi gaiša saule. Šī saule spīd un mirdz. Šīs Dieva atziņas saules gaismā cilvēki var dzīvot arī šķīstu dzīvi – krietnu un Dievam tīkamu. Un, tāpat kā mēness, saules apspīdēts, atstaro tās gaismu, tāpat arī cilvēka dzīve, kas Dieva atziņas apgaismota un apmirdzēta, kur ļaudis pazīst Dievu, tur arī viņu dzīve top gaiša šīs saules, šīs atziņas gaismas spožumā. Šī dzīve top šķīsta, skaidra un jauka. Protams, ne tik šķīta un skaidra, cik šķīsta un skaidra ir šī atziņa. Mēness ir nesalīdzināmi mazāk spožs par sauli. Šeit mēs redzam cilvēku nespēku un nevarību, pat tad kad viņu sirdīs ir uzaususi Dieva atziņas saule, tomēr savā dzīvē to parādīti kā pieklātos.

Bet tikko Dieva atziņa tiek aptumšota… Pasaules cilvēkiem varētu likties – kas gan var mainīties pie cilvēku dzīves? Vai tad ir svarīgi vai cilvēks tic Dievam vai netic, ka tik viņš dara labus darbus, cenšas būt godīgs, krietns, labs, izpalīdzīgs, laipns, gudrs? Nav jau noteikti jāmāca baušļus. Cilvēki taču tāpat zina, kas pareizi jādara, un cilvēks labs būdams arī labu darīs. Bet tikko pasaulē izzūd Dieva atziņa un tiek aptumšota, uzreiz arī mēness nedod savu gaismu. Uzreiz neviens tā īsti labu vairs negrib darīt. Kaut kur pazūd visa šī neticības iedoma, ka varētu arī kaut kā bez Dieva atziņas gaismas iztikt un mirdzēt spožos darbos.

Kur Dieva atziņas saule satumst, tur līdzi arī mēness savu spožumu vairs nevar dot. Un kādreiz satumst tik ļoti, ka pasaule savā aptumsumā paliek zvēriska un velnišķīga. Jeb kā sacīja mūsu ticības tēvs Mārtiņš Luters: “Kad pasaulei atņem bauslību, ļaudis kļūst par zvēriem, bet kad tai atņem evaņģēliju, viņi kļūst par velniem.”

Kad evaņģēlija spožums dziest, kad evaņģēlijs, kas ir Dieva godības atspulgs, vairs nemirdz pār cilvēkiem, pasaule kļūst tumša un velnišķa. Par šādām zīmēm un aptumsumu Pestītājs runā.

Vēl Viņš runā par zvaigznēm. Vecajā Derībā pravieši un arī Rakstu mācītājs Ezra ir salīdzinājuši ticības un taisnības skolotājus, kas sludina Dieva vārdu, ar zvaigznēm. Jo tad, kad cilvēka sirdīs nespīd spoži Dieva atziņas gaisma, vai ir tāds brīdis, kad šī atziņa ir aptumšota, proti, tāpat kā pēc dienas nāk nakts un saule noriet, tad pie debesīm parādās zvaigznes, un cilvēki, kas dienā varēja vadīties pēc saules gaismas un nokļūt kur tiem vajadzīgs, tad naktī pārvietojas saskaņā ar zvaigznēm. Zvaigznes viņiem rāda ceļu un virzienu, lai viņi neapmaldītos. Un nakts tumšā tas ir vajadzīgs un nepieciešams.

Šie ticības un taisnības skolotāji tiek salīdzināti ar zvaigznēm. Citi ar spožākām, citi ar mazāk spožām. Un jāteic – nemaz tik viegli nav pateikt, ka tikai spožākās zvaigznes ir svarīgākās un mazāk spožās var neņemt vērā. To mēs zinām runājot par fiziskajām debesīm, kas mums ir virs galvas. Kuģotāji un ceļotāji bieži vien vadās pēc Polārzvaigznes. Daudzi to nemaz neprot atrast, jo domā, ka tā ir pati spožākā. Bet tā nemaz nav. Tā ir gaužām necila zvaigznīte, tomēr visi pēc tās vadās. Spožās palīdz atrast necilo un apslēpto. Līdzi var sacīt par Dieva vārda skolotājiem – ne vienmēr tie spožākie ir tie svarīgākie, un mazāk spožie tādēļ būtu mazāk ievērojami vai nicināmi. Nebūt nē.

Kad šīs zvaigznes nepaliek pie Debesīm un krīt lejā, tad orientieri zūd. Kad ticības un Dieva vārda skolotāji nepaliek debesīs jeb pie dievišķās evaņģēlija mācības un krīt uz zemi, tad viņi maldina tos, kas viņiem seko. Tad daudziem ceļi saputrojas un sajūk, tie aiziet neceļos un bezceļos iet bojā, kad zvaigznes krīt no debesīm uz zemi. Kad dievišķās mācības sludinātāji paliek par pasaules gudrības mācītājiem. Zemes mācības mācītājiem.

Par šādām briesmīgām zīmēm, kad dievatziņa aptumst un dzīve kļūst ļauna un cilvēki kļūst mežonīgi un velnišķi, un kad tie, kuriem vajadzēja Dieva vārdu mācīt un sludināt, kļūst par maldu mācītājiem – par šādām laiku zīmēm Pestītājs runā, kā par pēdējo laiku zīmēm.

Šīs apslēptās zīmes ir jāvēro draudzei.

Ārpus draudzes, mēs lasām, un tautas jeb pagāni uz zemes būs izbijušās un izmisumā, kālab jūra krāc un bango. Jūra vienmēr apzīmē šo pagānu tautu kopumu, iepretī zemei, kas ir baznīca – ārējā baznīcā savā izveidojumā. Būs nemiers neticīgajā pasaulē, tautas zaudēs prātu, būs izbijušās un nesapratīs, kas tie par spēkiem, kas pēkšņi laupa viņām mieru, triec vienu pret otru, kā vēji triec jūras bangas vienu pret otru.

Un tad, saka Pestītājs, nāks cilvēka dēls. Un visi Viņu redzēs. Un tad, Viņš saka, kad jūs redzēsiet, ka tas viss sāksies, visas šīs lietas, kas norāda uz lielām briesmām, galu un liecina itin kā par beigām, ka beigas ir ticībai, krietnai dzīvei, baznīcai, dievbijībai, tad, Pestītājs saka, izslejieties un paceliet galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.

Nevis paslēpiet galvu smiltīs, kā sakāmvārds par strausiem mums saka. Bet paceliet uz augšu. Jā, Dievu lūgdami. Jā, nomodu turēdami. Skatieties uz augšu ar prieku un ilgām.

Jo tālāk Pestītājs saka kādu līdzību. Viņš saka, uzlūkojiet vīģes koku un citus kokus, kad tiem pumpuri sāk plaukt, jūs paši to redzot zināt, ka vasara ir jau tuvu, tāpat arī jūs, kad to visu ieraudzīsiet notiekam, ziniet, ka Dieva valstība ir klāt.

Mēs visi esam pieredzējuši šo brīnišķīgo maigo ainu, ko Pestītājs mūsu priekšā attēlo. Kad cilvēks no ziemas noguris, tumsā un salā nomocījies un noilgojies pēc siltās saulītes, kad ziema vēl nav beigusies, kad pavasaris vēl īsti nav iesācies, iziet ārā un uzlūko kokus, un koki viņam jau kaut ko saka. Zari vairs nav stīvi un sasaluši, pumpuri ir maigi, mīksti un sveķaini, tad katrs var droši zināt, drīz būs pavasaris, drīz būs vasara.

Ar lielu prieku un līgsmību cilvēks to ierauga. Tas viņu iepriecina, iedrošina un uzmundrina, lai arī apkārt vēl nekas neliecina par to, ka viss tuvojas kādam labam atrisinājumam, izņemot zarus un pumpurus, kuros jau rosās dzīvība.

Tieši tāpat Pestītājs saka par pēdējo laiku bēdām. Kad jūs tās redzat, tad priecājieties, tās ir pavasara zīmes, tās ir Dieva valstības tuvošanās zīmes.

Lai cik drūmi, cik ļauni nebūtu baznīcā un pasaulē, kad jūs redzat šīs lietas notiekam, ziniet, tās ir Dieva valstības klātbūtnes zīmes.

Tālāk Pestītājs tiem, kas gaida Viņa atnākšanu godībā, iedod drošu pamatu. Šie vārdi ir likušies tik nedroši, ka daudzi ir izbijušies no tiem. Kā lai tos saprot? Viņš saka, patiesi Es jums saku, šī paaudze nezudīs, tiekams tas viss notiek. Viņš runā uz paaudzi, uz kuru runā ar savu miesīgo muti. Tas viss notiks šīs paaudzes laikā. Tā cilvēki to saklausīja.

Tāpēc daudzi, pētīdami šīs lietas, ir kļuvuši it kā apmulsināti, un viens otrs pat zaudējis ticību. Redzi, tas nenotika.

Apustuļi šīs lietas mācīja un skaidroja. Bet jau paša Pestītāja vārdi savā ziņā garīgam cilvēkam nerada nekādu lielu noslēpumu. Pestītājs saka, patiesi Es jums saku, šī paaudze nezudīs tiekāms viss notiks. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.

Kas ir šī Pestītāja paaudze uz kuru Viņš runā? Kas ir tie, kas Viņam apkārt pulcināti? Apustuļi. Pēteris, Jānis, Toms, Andrejs, Jūda (ne Iskariots, bet otrs). Vēlāk šai paaudzei pievienojas kādi citi, Sauls no Tarsas saukts Pāvils. Vai viņi ir zuduši? Viņi nav zuduši.

Visu ko mēs zinām par Dieva valstību un tas nākšanu mēs uzzinām un mācāmies no viņiem. No šīs paaudzes. No Pētera, Pāvila, Andreja, Toma, Nātanaēla, Jāņa. Viņi aizvien runā uz mums. Viņi aizvien vēl māca. Un Pestītājs, saistīdams šo paaudzi ar savu vārdu, tāpēc saka, šī paaudze nezudīs tiekams viss notiks. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Viņi aizvien ir tie, kas Pestītāja vārdus māca. Nekādu citu mācītāju mums nav un nevar būt.

Ja nāk kāds citus un māca Pestītāja vārdus nekā Pēteris, Pāvils, Jānis, nekā Matejs, nekā Lūka, nekā Marks – tas ir maldu mācītājs. Tas ir zvaigzne, kas kritusi uz zemi, nepalikdama pie debesīm.

Paaudze, kas pulcināta ap Pestītāju, vēl aizvien runā uz mums. Viņi runās arī uz ļaudīm, kas nāks pēc mums. Viņa nezudīs. Tas ir draudzes stiprais pamats, ko Pestītājs šeit kā noslēpumā un reizē kā atklāsmē pasaka – par paaudzi, par saviem apustuļiem, kas ap Viņu pulcināti, un tiem, kas vēl tiks piepulcināti drīzā laikā – ka šī paaudze nezudīs un liecinās un sludinās un mācīs Viņa – sava Kunga – vārdus.

Tā arī apustulis Pāvils kristīgai draudzei ir mācījis. Viņš sacīja, ka citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas ir jau likts, proti Jēzus Kristus. Jūs esat Dieva nams, kas celts uz praviešu un apustuļu pamata, kur stūra akmens ir pats Jēzus Kristus. Vai pamats var namam zust? Vai var teikt – pamats ir uzcelts jau sen, sienas pēc tam, un jumts vēl vēlāk pēc tam un mēbeles sanestas iekšā vēl daudz vēlāk – tātad pamats jau ir zudis? Nē! Namam pamats nezūd, kamēr nams stāv. Jumtu var aiznest vētra, bet, ja pamats ir stiprs, nams paliks. Jumtu uzliks jaunu, bet pamatam jāpaliek stipram.

Tā šī paaudze, sludinādama Dieva vārdu, ir dzīva vēl šodien. Un tādēļ ir dzīvs to dzimums, kas šajā vārdā atdzemdināti Dieva Svētā Gara spēkā un saprot lietas tā, kā tās jāsaprot. “Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs,” saka Pestītājs.

Tālāk Viņš saka brīdinājumu saviem ļaudīm. Sargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos, un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi, kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.

Redziet, Pestītājs šīs lietas ir sacījis un mācījis, nevis tāpēc, lai cilvēks tās dzirdēdams, arī tūlīt pat tās aizmirstu, ar domu – kas būs tas būs, tāpat notiks, kas notiks. Mīļo cilvēk, ir ļoti svarīgi, kas notiks ar tevi! Tieši ar tevi. Kā šis vārds, kas nezudīs, tavā sirdī tiks uzņemts. Jo, ja viņš zudīs no tavas sirds, tad tu zudīsi viņam līdzi. Bet, ja viņš paliks tavā sirdī, tad tu paliksi līdzi šim vārdam – pat tad, kad debesis un zemes zudīs. Tu paliksi šim vārdam līdzi nesatricināts.

Tāpēc Pestītājs brīdina no visa, kas meklē sirdī ieperināties un izdzīt Dieva vārdu ārā. Pasaulīgie prieki un skurbums, notrulināšanās dzerot un plītējot, vai dzīves rūpestu citam rūgtā, citam saldā nasta – tas viss nākot cilvēka sirdī izdzen ārā Dieva vārdu. Kad Dieva vārds ir izdzīts no sirds ārā, tad iestājas nakts. Tam kura sirdī ir un paliekt Dieva vārds, ārējā nakts jeb visas pasaules aptumsums neko ļaunu nevar nodarīt, jo Dieva vārda gaisma spīd viņa sirdī. Viņš ir pasargāts, viņš nestaigā tumsā. Bet, ja sirds kļūst tumša un Dieva vārda gaisma tur apdziest, tad kā lai cilvēks var šīs pasaules tumšā sevi izglābt? Tāpēc Dieva vārds ir jāsargā, Dieva vārds ir jāpatur. Tāpēc Pestītājs saka – esiet nomodā lūgdami, lai varētu izbēgt no visām briesmām, kas notiks, lai varētu pasargāt Dieva vārdu, un ar prieku stāties Cilvēka Dēla priekšā.

Redziet, kā Pestītājs sevi sauc. Par Cilvēka Dēlu. Ja Viņš būtu sevi saucis par Dieva Dēlu Viņa varenībā, kur Viņa vaigs liesmo, kur, kā mēs lasām, debess un zeme neatradīs vietu un bēgs no tā, kas tiesas dienā sēdīsies soģa krēslā… Pestītājs sevi sauc par Cilvēka Dēlu. Mūsu brālis nāks mūs sveikt, apkampt un pie sevis uzņemt. Mēs arī varēsim Viņu apkampt, tie, kas jau savā sirdī esam uzņēmuši, un ar prieku būt ar Viņu kopā. Viņš nebūs mums par lielu, varenu. Viņš mūs nededzinās kā uguns, kas sadedzina. Viņš mūs sildīs, žēlos un apkamps kā brālis – cilvēka dēls.

Redziet, ko mums dod Dieva vārds, ja tas tiek pasargāts. Paturēsim šo vārdu kā gaismu savā sirdī, būsim nomodā Viņu lūgdami, un briesmas redzēdami, galvas liegsim nevis uz zemi, bet celsim uz augšu uz Kungu un Pestītāju. Lai Dievs mums palīdz, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.