249. Kāda ir mūžīgā dzīvošana?


17. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un Tam sacīja: “Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?” Bet tie Viņam sacīja: “Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo roku un otrs pa kreiso roku.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” Bet tie uz Viņu sacīja: “Varam.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs gan to biķeri dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts. Bet sēdēt pie Manas labās vai kreisās rokas Man nepiederas dot, bet tiks piešķirts tiem, kuriem tas ir sataisīts.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tad tie sāka skaisties par Jēkabu un Jāni. Bet Jēzus tos pasauca un saka tiem: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.” [Mk.10:35-45]

Cilvēka kritušajai dabai piemīt nepārvarama vēlme tiekties pēc varas, slavas, panākumiem un goda. Tādējādi reliģija parasti tiek uzskatīts kā kaut kas tāds, ka palīdzētu cilvēkiem iegūt dievu labvēlību šajā cīņā par laimi un vietu zem saules. Šādiem aplamiem uzskatiem būs padevušies arī Jēzus tuvākie mācekļi – apustuļi.

Par to lasām šīs dienas evaņģēlijā, kur evaņģēlists mums stāsta, ka divi Jēzus mācekļi, brāļi Jēkabs un Jānis, nākuši pie Jēzus ar nopietnu lūgumu: „Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo roku un otrs pa kreiso.” Šis lūgums liecina, ka cilvēka ausis ir kurlas pat tad, kad tām kaut ko stāsta pats Dievs Dēls, jo šo lūgumu mācekļi izteica neilgi pēc tam, kad Jēzus, bija tiem jau trešo reizi stāstījis par savām gaidāmajām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos.

Abi brāļi nebija centušies iedziļināties Jēzus vārdos, bet bija tos skaidrojuši pēc sava prāta: Jēzus tagad dodas uz Jeruzālemi, lai tur pārņemtu varu un kļūtu par ķēniņu. Tad nu nedrīkst daudz kavēties un jāaizrunā labākās vietas Viņa galmā. Abi šie mācekļi ir pārliecināti, ka tiem pienākas augstākās goda vietas un Jeruzālemē viņiem vajadzētu kļūt lieliem priekšniekiem, tūdaļ aiz paša Jēzus.

Atbildot saviem mācekļiem, Jēzus ar skumjām norāda, ka viņi nezina, ko lūdz un runā. Viņš saka, ka ar to Kristību, ar kuru Viņš tiks kristīts, mācekļi nevar tikt kristīti. Tāpat arī to kausu, kuru Viņš dzers, tie nespēs dzert. Tomēr savā naivumā Jēkabs un Jānis tūdaļ izsaucas – mēs to varam! Viņi neievēro, ka Jēzus šeit lieto Vecās Derības simbolus, kur pagremdēšana ūdenī un kauss ir Dieva dusmu izpausme. Lūgdami pēc goda vietām blakus Jēzum, mācekļi savā muļķībā patiesībā bija lūguši pēc vietas Viņam blakus pie krusta, pa labo un kreiso roku.

Jēzus atbild, ka tiem gan nāksies ciest savas ticības dēļ, bet tas, kam jānotiek Golgātas kalnā jau ir Dieva izlemts, un mācekļi tur būs tikai attāli vērotāji. Tūdaļ sarunā iesaistās pārējie desmit mācekļi, skaudīgi paužot savas dusmas pret Jēkabu un Jāni – skat, ko sadomājuši! Kā tad ar mums? Vai mums nepienākas goda vietas Jēzus valstībā? Vai mēs neesam tās pelnījuši vairāk kā šie divi? Šādas diskusijas joprojām laiku pa laikam notiek baznīcā arī tagad.

Lai brīdinātu savus mācekļus no šādiem lieliem maldiem, Jēzus pasauc viņus savrup un ļoti nopietni tos brīdina no pasaulīgas domāšanas. Proti, pasaulē valdnieki tiecas pēc varas, lai izmantotu savus pavalstniekus, bet tā tam nebūs būt baznīcā. Baznīcā kalps ir lielāks par kungu un pats pirmais ir tas, kurš kalpo visiem citiem. Šo ticības dzīves piemēru Jēzus sasaista ar lielo pestīšanas noslēpumu.

Viņš nav nācis pasaulē, lai citi Viņam kalpotu, bet lai pats atdotu savu dzīvību par visu cilvēku grēkiem. Viņa dzīvība kalpos kā atpirkšanas maksa par daudziem, kas šajā gadījumā jāsaprot kā par visiem. Vēlāk apustulis Pēteris to atgādinās pirmajiem kristiešiem: „Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotās no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm.”

Tātad izpirktiem no grēka un nāves varas, kristieši vairs nav pakļauti cīņai par goda vietām šajā pasaulē; viņiem neklājas arī tiekties pēc goda vietām baznīcā, bet tiem pazemīgi jākalpo citiem, tāpat kā Kristus kalpojis viņiem. Baznīcā katram ir dota Svētā Gara dāvana, bet šī dāvana nav dota, lai valdītu, bet kalpotu. Ja kāds grib valdīt, tad viņam jāmeklē vieta pasaulē, bet nevis Kristus baznīcā. Bet pasaulē tikt pie valdīšanas ir grūti. Pasaulē nemīt vis avis kā Kristus baznīcā, bet vilki, gatavi kost, sist, skrāpēt un plēst. Lai gūtu slavu un panākumus pasaulē nepietiek ar gudrību un talantu. Tur vajadzīga arī viltība, nežēlīgums un nekaunība. Tādēļ kristieši parasti pasaules varu, godu un slavu neiemanto, jo viņiem šo īpašību trūkst.

Izņēmumi ir tie gadījumi, kad Dievs ar īpašu nolūku kādu ticīgo ieceļ augstā amatā pasaulē, lai viņš šādi varētu kalpot Dieva tautai. Tādi vīri, piemēram, bija Jāzeps Ēģiptē un Daniels Babilonijā. Tāds valdnieks bija Saksijas kūrfirsts Lutera laikā un tādi ir arī mūsu dienās, bet viņu nav daudz, un tā nav parasta lieta. Ir dažas baznīcas, kur to vadītājiem ir arī liela pasaulīga ietekme un vara, bet tas nav pēc Dieva prāta, un šī valdīšana nekalpo Dieva tautai, bet cilvēku lepnumam un augstprātībai. Baznīca nav aicināta kalpot ar zobenu, bet ar vārdu.

Te nu cilvēka lepnais prāts sāk dumpoties – vai tad baznīcai nav jārāda pasaulei piemērs un jāmāca tai pareizi valdīt un kārtot lietas? Nē, pasaulei jāļauj kārtot savas lietas pašai, jo to viņa māk daudz labāk, nekā baznīca. Baznīcai nav jājaucas pasaules lietās un jātiecas pēc pasaules varas, bet jākalpo pasaulei ar mācību un piemēru. Ja pasaule to neklausa, un parasti tā to nedara, tad baznīcai jāliek pasaule mierā, lai tā dzīvo kā grib un plūc savas dzīves augļus.

Savukārt baznīcā nedrīkst būt tā kā tas notiek pasaulē, kur valdnieki apspiež padotos un dara tiem pāri. Baznīcā liels ir nevis tas, kurš valda, bet gan tas, kurš kalpo. Tādēļ arī Svētā Gara dāvanas baznīcai nav dotas valdīšanai, bet kalpošanai. Arī augtāko baznīcas amatu – mācītāja amatu – sauc par kalpošanas, nevis valdīšanas amatu. Tādēļ Kristus saka, ka tas, kurš grib būt pirmais baznīcā, lai kļūst citu kalps un māca tiem Dieva vārdu un izdala sakramentus.

Daži gan uzskata, ka baznīcai vajag vēl kādus citus amatus, augstākus par mācītāja amatu, bet tie labākajā gadījumā ir maldi, sliktākajā – ļaunprātība. Baznīcā vienmēr ir bijis tikai viens vienīgs Dieva vārda sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amats. Dažreiz to sauca par diakona amatu, dažreiz par prezbitera, dažreiz par bīskapa amatu, bet pirmajos baznīcas pastāvēšanas gadsimtos tas arvien bija viens un tas pats mācītāja amats. Viss pārējais ir cilvēku izdomājums, aizguvums no pasaules, kam nav nekāda sakara ar Dieva vārdu.

Tāpat kā daudzviet, runādams par kristiešu un baznīcas dzīvi, Kristus atklāj lielas un diženas kristīgas patiesības jeb dogmas. Šeit, norādīdams, ka kristieši nedrīkst paaugstināties viens pār otru, Kristus kā piemēru min pats sevi.

Viņš saka, ka Dieva sūtītais Cilvēka Dēls, tas ir, miesā nākušais Dievs – Kristus, nav nācis pasaulē, lai valdītu, bet lai kalpotu. Viņa kalpošana bija dzīvības atdošana par atpirkšanas maksu, tas ir, lai atpirktu cilvēkus no grēka, velna un nāves varas. Šo amatu neviens nevar atkārtot, jo tas ir viens vienīgs amats.

Arī apustuļu amatu neviens nevar atkārtot, jo apustuļi bija Kristus bija šā Kristus darba aculiecinieki. Mācītāja amats ir balstīts apustuļu sludinātajā liecībā un ar tā starpniecību Svētais Gars izdala cilvēkiem Kristus krusta nopelnus – grēku piedošanu un zāles pret nāvi. Baznīcas mācītāji, pildot savus pienākumus, tas ir, sludinot, piedodot grēkus un izdalot Sakramentu, valkā amata tērpu.

Daži iedomājas, ka šis tērps mācītājus izceļ un padara pārākus par citiem kristiešiem, kam šādus tērpus valkāt nav ļauts. Tad nu viņi sacenšas viens ar otru un vienam ļauj valkāt vienu tērpu, otram citu, vienam lielāku krustu, otram mazāku, vienam no zelta otram no sudraba, vienam liek galvā cepuri, bet otrs to darīt nedrīkst. Viens vēl ņem rokās gana nūju, aizmirsdams, ka baznīcā ir tikai viens gans – Kristus. Citiem šo nūju lietot nav ļauts. Tas, kurš staigā baznīcā ar cepuri galvā, nūju rokā, zelta krustu un sarkanu mēteli mugurā, tiek uzskatīts par pašu galveno un lielāko baznīcā. Ko lai par to sakām?

Teiksim tā – tie ir pasaulīgu uzskatu pārņemti cilvēki, kas neko nesaprot ne no baznīcas amata, nedz mācītāja tērpa. Lieta ir tāda, ka amata tērps mācītājam ir dots nevis, lai viņu izceltu citu vidū, bet lai nosegtu viņa necienīgo personu. Kristus taču saka, ka lielākais baznīcā ir sulainis un kalps. Bet kurš sulainis un kalps staigā ar dārgi izšūtu purpura mēteli mugurā, izrotātu greznu cepuri galvā un dārgu nūju rokā?

Ko gan patiesais un vienīgais baznīcas Kungs Kristus sacītu, ja ieraudzītu šādi tērptu vīru? Viņš droši vien vaicātu – vai tu, draugs, esi kaut kur dzirdējis, ka es vai kāds no apustuļiem esam staigājuši baznīcā šādās ērmīgās, pasaulīgās drēbēs? Tādas drēbes taču es esmu licis valkāt pasaules valdniekiem, kam tās ir piemērotas, bet ne saviem baznīcas kalpiem! Mani kalpi apklāj savu augumu, lai visi zinātu, ka kalpo nevis viņi, bet es pats ar viņu starpniecību kalpoju savai tautai ar vārdu un sakramentu. Ieraugot šādi tērptu vīru, viņiem vajadzētu domāt, ka pie viņiem atnācis nevis Kristus kalps, bet pasaulīgs cilvēks, kas stāstīs savu, pasaulīgu gudrību un runās pasaulīgas lietas. Tā apmēram Kristus droši vien sacītu.

Vienīgā vieta, kur Rakstos es varu atcerēties kaut ko sacītu par šādu izpušķotu apģērbu, ir vieta, kur Pāvils runā par vājajiem baznīcas locekļiem. Viņš salīdzina draudzi ar miesu un saka, ka īpaši izpušķota un piesegta tiek tā cilvēka miesas daļa, kas ir visnecienīgākā. Tāpat arī baznīcai jāpušķo savi necienīgākie locekļi.

Tad nu iznāk, ka tie, kas baznīcā staigā tā izpušķoti ir tie necienīgākie, nevis cienījamākie baznīcas locekļi! Ko par to sacīs visi pāvesti, kardināli, prelāti, arhibīskapi un bīskapi, un vēl tie, kas sevi sauc par apustuļiem? Kur viņi liks savus purpura un samta, zelta diegiem izšūtos tērpus? Ko viņi darīs ar savām mantijām, zižļiem un cepurēm?

Ilgi domāju par šo jautājumu, bet tā arī pie atbildes nenonācu. Varbūt, ka labi vien ir, tā kā ir, jo tad ikviens var redzēt, kuri ir tie necienīgie draudzes locekļi, kā Pāvils saka. Mums arī nav vairāk laika apspriest šos jautājumus, jo mums jāgatavojas Tā Kunga mielastam, kurā Viņš pats mums dos savu, par mums upurēto un augšāmcelto miesu un asinis, grēku piedošanai. Bet mēs pateiksimies žēlsirdīgajam Kungam, ka Viņš mūs izglābis no velna, elles un nāves. Galvenais, ka nokļūstam debesīs un dzīvojam kopā ar Viņu mūžīgi. Āmen.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.