250. Kurš iegūs mūžīgo dzīvību?


17.svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā. Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” Un tie nekā uz to nespēja atbildēt. Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.14:1-11]


Šīs dienas evaņģēlijā mēs tiekam brīdināti no pašas pretīgākās liekulības, proti, reliģiskas liekulības. Šajā tekstā tā parādās trīs dažādos veidos: pirmkārt, kā liekulīga izlikšanās par Jēzus draugu; otrkārt, kā tēlota dievbijība; treškārt, kā pašpaaugstināšanās. Pretēji tam evaņģēlijs cildina patiesumu un pazemību. Šajā tekstā izskan arī kāda cita ļoti būtiska tēma, proti, kā baznīcā lietot likumus, kas nosaka tās dzīvi un kārtību ārējās lietās.

Ir tā, ka bez likumiem un noteiktas kārtības nav iespējams dzīvot, tomēr likumi rada arī draudus cilvēka sirdsapziņai. Tā kā sirdsapziņa ir ārkārtīgi jūtīgs instruments, tad tā ir jāsarga no nevajadzīgām nastām un apgrūtinājumiem. Labs piemērs šajā sakarībā mums ir apustuļi, kuru vēstulēs daudzviet lasām, cik saudzīgi un uzmanīgi tie izturējušies pret ticīgo cilvēku sirdsapziņu, lai lieki to neapgrūtinātu un nemulsinātu ar dažādiem likumiem.

Par likumiem mēdz sacīt, ka viss ir atkarīgs no tā, kā likums tiek izskaidrots. Šajā gadījumā šis teiciens ir vietā, jo likumus ir jāskaidro un to jādara pareizi. Ja nav neviena, kas spētu likumus pareizi izskaidrot, tad rodas daudz dažādu briesmu un draudu cilvēku sirdsapziņai. Piemēram, kad Romas baznīcas katehismā lasām, ka pāvestam kā Kristus vietniekam ir pilnīga, augstākā un vispārēja vara pār visu baznīcu, kuru viņš vienmēr var likt lietā bez ierobežojumiem, tad šādi kristiešu sirdsapziņai tiek uzlikts baismīgs slogs. Kaut ko tādu par sevi nav uzdrīkstējies sacīt neviens no apustuļiem, tādēļ mēs secinām, ka Romas pāvests un viņa bīskapi līdzinās tiem viesiem, kuri sev mielastā izmeklēja pirmās vietas, un par kuriem Kristus sacīja: „Katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots.” Izmantodams savu varu, pāvests ir izdevis arī likumu, kas aizliedz viņa baznīcas garīdzniekiem doties laulībā, tā uzliekot savu priesteru sirdsapziņai nepanesamu slogu. Šo nastu viņš negrasās mazināt arī pēc tam, kad daudzās vietās viņa baznīcā priesteri ir veikuši baismīgus seksuālus noziegumus, kas dažās valstīs ir stipri iedragājis uzticību Romas baznīcai.

Lai pasargātu savas sirdsapziņas no velna slazdiem, mums jāzina, ka visi likumi – gan Dieva, gan cilvēku dotie – kuri pavēl kaut ko darīt ārējās lietās, ir saistoši tikai tik tālu, cik varam tos pildīt mīlestībā. Ja mīlestības trūkst, tad likums arvien kādam nodara pāri un tam vairs nav jābūt spēkā. Patiesībā visi likumi ir doti, lai modinātu un uzturētu mīlestību. Tiklīdz likums sāk vērsties pret mīlestību, tas vairs nav spēkā. Ja likumi kalpo un nāk cilvēkam par labu, tad tie ir jāievēro, bet ja likumi kaitē, tad tie nav spēkā un nav jāievēro. Labs paraugs mums šajā sakarībā ir Mozus, kurš pretēji Ābrahāmam dotajai pavēlei nelika Israēla bērnus apgraizīt visus četrdesmit gadus, kamēr tie klejoja pa Sina tuksnesi. Tikai tad, kad pēc ilgajiem ceļojuma gadiem tauta bija nonākusi pie apsolītās zemes robežām, tika pavēlēts veikt apgraizīšanu. Līdz tam mīlestība prasīja šo likumu atcelt, lai ceļošana tuksnesī netiktu apgrūtināta. Vēl viens piemērs ir ķēniņš Dāvids, kurš ēda un deva saviem kalpiem svētītās maizes, kuras drīkstēja ēst tikai priesteri. Kristus paskaidro, ka Dāvids šajā gadījumā negrēkoja, jo darīja to, kas aizliegts, lai glābtu sevi un savus kalpus no bada. Tā nepieciešamība un mīlestība atceļ jebkuru likumu.

Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām, ka farizeji un rakstu mācītāji mēģināja izlikties ļoti, ļoti dievbijīgi un patiesi likuma kalpi. Ūdenssērdzīgā cilvēka dziedināšanu viņi uzskatīja par briesmīgu grēku – sabata likuma pārkāpšanu. Kāpēc? To neviens no viņiem pat nemēģināja paskaidrot. Atklādams viņu liekulību, Kristus jautāja – ja jūsu paša dēls, dzirdinādams lopus, sabatā iekristu akā – vai jūs nesteigtos viņu tūdaļ izvilkt? Un pat ja ne dēls, bet kāds no mājdzīvniekiem tur iekristu – vai jūs to tūdaļ visiem spēkiem necenstos glābt, neraugoties uz sabatu? Tad kādēļ jūs glūnat uz mani, kad es sabatā dziedinu slimo? – jautā Jēzus. Runādams par sabata likumu citviet Jēzus saka, ka sabats ir dots cilvēka dēļ, nevis cilvēks radīts sabata dēļ (Mk.2:27-28). To pašu mēs varam sacīt par jebkuru citu likumu – likums ir radīts cilvēka dēļ, bet nevis cilvēks likuma dēļ. Tādējādi likumi ir derīgi tikai tad, ja tie kalpo mīlestībai, bet tie tūdaļ zaudē savu spēku, ja vēršas pret mīlestību.

Tālāk evaņģēlijā Kristus ar saviem vārdiem apgāž vēl vienu nepareizu likuma skaidrojumu, proti, ka šīs pasaules varenajiem un dižajiem vienmēr ir jāsēž labākajās vietās. Tā tas gan ir šajā pasaulē, bet ne garīgajā Kristus valstībā. Šeit ikvienam, kurš grib būt liels, ir jākļūst pēdējam. Tā Kristus saka: „Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem. Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam un vadonim kā tādam, kas kalpo.” (Lk.22:24-26) Tikai tas, „kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” Apustulis Pāvils vēstules tekstā to paskaidro šādi: „Dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti.” Tas ir, viņš mudina kristiešus sargāt no Evaņģēlija saņemto gara vienību un neļaut to izpostīt savstarpējām ķildām un nesaskaņām, cilvēku centieniem iegūt amatus, naudu, varu un godu. Kristum, protams, nerūp iemācīt mums pareizi izturēties viesībās, lai gan arī tas ir svarīgi, bet šeit Viņš runā par visu kristieša dzīvi. Necenties pats sevi nolikt goda vietā, dari savu pienākumu un gaidi, līdz tevi paaugstinās Dievs.

Tā vīrs, kurš despotiski nosaka savā ģimenē visu un cenšas būt pirmais pie ēšanas, dzeršanas un naudas tērēšanas aizmirst, ka vīri ir aicināti kalpot, gaidīt, panest grūtības un neērtības, jo viņi ir stiprāki par savām sievām un bērniem. Viņu spēks izpaužas tieši šajā varēšanā paciest, panest grūtības un klusi kalpot, nevis visa noteikšanā, komandēšanā un tamlīdzīgās lietās. Raugiet, kā rīkojās Kristus! Viņš vienīgais, patiess Kungs būdams, kļuva visiem par kalpu, pazemīgi nesdams visu nastas. Arī šīs dienas evaņģēlijā mēs lasījām, ka tikmēr, kamēr pārējie sev meklēja goda vietas, Jēzus uzmeklēja kādu slimu vīru un to dziedināja. Savukārt farizeji, kas apskauda Jēzu Viņa popularitātes dēļ, grieza zobus, Viņu novēroja un meklēja ieganstu, lai Viņu apsūdzētu. Tā arvien rīkojas skaudība un varaskāre. Tā atrod gan reliģiskus, gan politiskus, gan visādus citādus argumentus, lai nomelnotu citus un izceltu sevi.

Mums gan varētu šķist, ka Kristus padoms nekur neder, jo ko gan ar šādu attieksmi var iegūt pasaulē? Paliksi visur pēdējais! Taču Kristus palika šim principam uzticīgs līdz galam. Un tiesa, kad Viņš mira pie krusta visiem likās, ka patiešām Viņš ir kļuvis pēdējais no pēdējiem, taču trešajā dienā Dievs Viņu par šo kalpošanu arī pēc Viņa cilvēciskās dabas paaugstināja pār visu radību, ieceldams par Kungu un ķēniņu pār visu visumu un eņģeļiem. Te atklājas šis ticības paradokss – gribi būt liels, kļūsti mazs, gribi valdīt, kļūsti par kalpu, gribi būt spēcīgs, kļūsti nespēcīgs un gaidi, lai Dieva spēks liels tevī parādās.

Apustulis Pāvils māca, ka kristiešiem sevišķi jāuzmanās no velna un jācenšas sargāt Evaņģēlija radīto vienību, neļaujot personiskām ambīcijām un varaskārei to sagraut. Visa baznīcas vēsture liecina, cik postošas sekas ir cīņai par varu baznīcā. Neskaitāmas sektas, novirzieni un grupas ir radušās tieši šādu personisku ambīciju dēļ. Cenšanās iegūt goda vietu, vienalga vai ar īpašu reliģisku gudrību, vai neparastām dāvanām un spējām, vai arī vienkārši ar intrigu palīdzību šķeļ baznīcu. Tā, piemēram, jau minētā un cilvēku izdomātā pāvesta vara, kurai it kā vajadzētu vienot baznīcu, jau kopš senbaznīcas laikiem ir bijusi par šķelšanās iemeslu starp rietumu un austrumu katoļiem, kā arī radījusi intrigas un naidu pašā Romas katoļu baznīcā.

Varas un naudas kāre, kas slēpta aiz farizejiskas viltības, ir nodarījusi postu arī mūsu baznīcai, atraujot no tās ticīgus cilvēkus un samusinot ļaužu prātus. Tādēļ nepagursim lūgt Dievu par savu virsmācītāju un draudžu mācītājiem. Sargāsimies no dažādiem maldiem, kas varētu ienest nesaskaņas mūsu vidū un kā lielu svētību sargāsim saticību un mieru, ko Dievs mums ir dāvājis līdz ar patieso Evaņģēlija mācību.

Mums vajadzētu ņemt piemēru no Kristus arī svētdienas svinēšanā. Ko Jēzus darīja sabatā? – viņš nāca kopā ar citiem Dieva tautas ļaudīm, palīdzēja slimajam un mācīja patiesību. Arī mums vajadzētu meklēt kristiešu kopību, lai svētdienās būtu ne tikai dievkalpojumā, bet arī viens kopā ar otru, pārrunājot Dieva vārdu un domājot un lūdzot par to, kā pareizi dievbijīgi dzīvot. Arī mūsu draudzē taču ir tādi, kas ir slimi, vientuļi vai nomaldījušies, kam vajadzīgs mierinājums, paskubinājums ticībā un pamācība ar Vārdu. Vienu pēcpusdienu nedēļā mēs taču varētu veltīt arī saviem ticības biedriem un Dieva Vārdam. Arī Jēzus varēja sabatu pavadīt kaut kā citādi –gulēt, ēst un dziedāt, taču Viņš kalpoja citiem, tos dziedinādams un mācīdams. Vai tad Kristus nevarēja palikt Dieva godībā un mierīgi noskatīties, kā mēs mirstam savos grēkos? Varēja, bet mīlestība viņam to neļāva. Un Viņš pazemīgi pieņēma kritušo cilvēka miesu un nāca, lai tajā mums kalpotu. Jēzus nebija slims ar lepnības, augstprātības un iedomības sērgu, ar kuru slimojam mēs visi. Ņemsim piemēru no sava Kunga un mīlēsim viens otru tāpat, kā Viņš mūs ir mīlējis, atdodams savu dzīvību par mūsu grēkiem, glābdams mūs no velna, elles un nāves. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.