123. Ko Dievs sola tiem, kas Viņu mīl un tur Viņa baušļus?


16. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. [Lk.7:11-17]

Ticības vārds

Mūsu Kungs un Pestītājs pēc kāda sava ceļojuma, kad Viņš cauri pilsētām un ciemiem iedams, bija sludinājis Dieva Valstību, dziedinājis slimniekus un pulcinājis savus mācekļus, ieradās pilsētā, kurā Viņš pēdējā laikā dzīvo, zvejnieku un tirgotāju pilsētā, Kapernaumā, un tur kāds romiešu virsnieks, kura kalps bija slims uz miršanu, izdzirdējis, ka Jēzus nāk uz Kapernaumu, sūtīja pie Jēzus savus draugus un paziņas, jūdu vecajos, lai tie lūgtu Jēzu par kalpu, kuru kungs pārāk mīlēja un augsti vērtēja.

Ieradušies pie Jēzus, mēs lasām, šie vecajie dedzīgi lūdza – Neskaties, ka viņš ir romietis. Viņš ir cienīgs, ka Tu viņam palīdzi. Viņš mīl mūsu tautu un ir uzcēlis mums sinagogu jeb lūgšanu namu.

Jēzus dodas tiem līdzi. Kad Viņš vairs nav tālu no nama, centurions sūta pretī savus draugus, un liek sacīt – Kungs, nenopūlies, es neesmu tā cienīgs, ka Tu ienāc manā namā, tādēļ es arī neturēju sevi par cienīgu nākt pie Tevis, bet dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts.

Mēs redzam kādu pazemīgu un ticības pilnu vīru, kurš ticēdams uz Dievu un Kristu, redz savu necienīgumu Dieva priekšā. Kamēr citi viņu uzskata par cienīgu, par goda vīru, par tādu, kurš ir pelnījis, ka Dievs viņam dara labu, viņš ticības acīm skata savu ārkārtīgo necienīgumu, tomēr viņa sirdī ir ticība. Caur saviem draugiem viņš Jēzum saka – Saki tikai vārdu un mans kalps būs dzīvs, jo arī, kad es saviem karavīriem saku savu vārdu, tad viņi dara, ko es viņiem pavēlu, kad es pavēlu saviem kalpiem, tad arī viņi dara to, ko esmu sacījis. Saki tikai vārdu, un mans kalps būs dzīvs.

Jēzus ir izbrīnīts par šī kādreizējā pagāna, bet mēs jau redzam, ka ticība ir darījusi viņu par Dieva bērnu, ticību. Viņš saka: Patiesi, Es jums saku, ne pie viena Israēlā Es neesmu atradis tādu ticību.

Tālāk mēs lasām, tie kas bija sūtīti, atgriezās mājās un atrada slimo kalpu veselu.

Tad, drīz pēc tam, gandrīz uzreiz pēc tam, kad Viņš bija šo brīnumu darījis, Jēzus devās atkal, lai sludinātu valstības Evaņģēliju uz pilsētu sauktu Naine. Kopā ar Viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pulks. Tie bija dzirdējuši vai bijuši klāt Kapernaumas notikumos. Viņi gribēja vēl kaut ko redzēt. Viņi gribēja būt kopā ar Jēzu.

Mēs lasām – kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei.

Šis stāsts visādā ziņā ir iedvesmojis daudz ļaudis domāt, vaicāt, taujāt un meklēt. Stāstu stāsti ir sarakstīti, ko iedvesmojis nevis Jēzus, bet atraitnes tēls, kura zaudējusi savu vienīgo dēlu.

Mēs zinām mūsu pašu latviešu tautas poēmu – Atraitnes dēls. Tur dzejnieks, redzēdams šīs pasaules ačgārnību un netaisnību, ļaunumu un postu, ir vaicājis reize pēc jēgas, pēc dzīves jēgas, kad ļaužu centība, viņu sapņi, atduras pret kādiem nepārvaramiem šķēršļiem, kad cilvēku likteņi tiek salauzti un samalti, ka nekas tur nepaliek pāri. Ļaudis, to lasīdami un pārdomādami, ir aicināti jautāt – Kāpēc tā? Kā arī par savu dzīvi – Kas būs pēc tam? Vai tam, ko es daru, ko es sapņoju, ko es cīnos un nopūlos, ir kāda jēga? Šī poēma runāja par atraitnes dēlu.

Ir vēl kāds stāsts, kurš raugās tālāk. Tālāk par atraitnes dēla zārku, tālāk par viņa nāvi, kur cilvēki iedrošinās jautāt nākamo būtisko jautājumu. Tas ir stāsts, kurā piedalās arī Jēzus. Viens no šī īsā stāsta personāžiem ir atraitnes dēls, kurš bija miris un augšāmcelts. Viena šī stāsta daļa, kur ir daudz jautājumi uzdoti par jēgu arī tam, ko Jēzus ir darījis. Noslēgumā tur ir šāda epizode – Kad Jēzus iziet ārā no pilsētas, kur iepriekš bijis, pie pilsētas vārdiem sēž jauneklis un rūgti raud. Tur nav pateikts, bet mēs nojaušam, ka tas ir tas pats Naines jauneklis. Jēzus viņam jautā – Jaunekli, kāpēc tu raudi. Jauneklis Viņam atbild – Es biju miris, un Tu mani augšāmcēli. Ko tad, lai tagad vēl citu daru? Ko citu lai es daru? Tas ir tālākais jautājums, ļoti būtisks un nozīmīgs. Lai kāds būtu šī reizē bezdievīgā un ļoti dziļā meklētāja autora nolūks, to mēs nezinām, tas paliek apslēpts mūsu prātam, tikai viņa paša sirds zina atbildi uz to. Šis jautājums ir – Ja pat tā, ja Dievs dotu visām mūsu nelaimēm it kā laimīgas beigas – nu un tad? Vai tāpēc šajā nelaimes un posta pasaulē mēs kļūsim laimīgi? Ļoti nozīmīgs jautājums. Ļoti būtisks.

Taču abos šajos darbos un daudzos daudzos citos, ko cilvēki ir sarakstījuši, iedvesmojoties no atraitnes lielajām bēdām un viņas dēla nāves, nav vienas būtiskas lietas. Nav ticības vārda un nav ticības. Tās tur nav.

Mēs redzam Jēzus kalpošanā cik varens un spēkpilns ir Viņā Vārds, cik apbrīnojams. Nekas tam nespēj pretī stāvēt. Nedz jūras viļņi, nedz vētra, nedz pati nāve, nedz trūdi, kas pārņēmuši savā varā cilvēku. Ko Jēzus saka, tas notiek. Kā šajā notikumā. Kad Viņš pasaka – Jaunekli, Es tev saku, celies augšā. Jauneklis tūdaļ arī pieceļas. Tur kur Jēzus vārds tajā pašā mirklī izdara to, ko Jēzus pavēl, kur Viņš darbojas savā visvarenībā un visspēcībā, tur nevajag nekādas cilvēcīgas ticības un piekrišanas. Jēzus dara, ko vēlas un kā vēlas. Viņš ir brīvs un visuvarens. Mēs redzam, ka Viņa sirds ir pilna līdzcietības un iežēlošanās, un tāpēc Viņš dara, glābdams cilvēku bērnus no miesīga posta un bēdām.

Ielasīsimies uzmanīgi šajā stāstā un mēs vēl šo to atradīsim.

Sastopas divi pūļi. Divas procesijas. Vienai pa priekšu nes mirušo, kas ir savas mātes, atraitnes, vienīgais dēls. Kurš gan varētu palikt neaizkustināts šādās bēdās? Teju visa pilsēta ir iznākusi līdzi, lai būtu ar atraitni viņas bēdās. Droši vien, dēlam dzīvam esot, viņa dienām un naktīm ar asarām bija lūgusi, lai taču dēls dzīvo. Droši vien nebija citas vēlēšanās viņas sirdī un prātā, kā tas, lai viņas vienīgais dēls, viņas vienīgais prieks un acuraugs izveseļotos, nenomirtu, paliktu dzīvs. Tomēr tas viss ir bijis velti. Dēls ir nomiris tāpat kā iepriekš viņas apgādnieks un vīrs. Viņas vienīgais dēls un vienīgais prieks.

Pretī šai procesijai, kas virzās un nāvi un kapiem, nāk kāda cita, kuras priekšgalā ir Dzīvības Kungs, Visuvarenais Dieva Dēls. Viņš nāk un ierauga atraitni. Mēs redzam, lai arī būdams Dzīvības Kungs, cilvēka bēdas un sāpēs Viņam nav kāds nieks vai tukša lieta. Mēs lasām – Viņš iežēlojās. Šis vārds patiesībā ir ļoti stiprs vārds. Ja latviešu vārds tikai knapi gruzd “iežēlojās” Viņam kļuva žēl, tad grieķu vārds, kas šeit lietots, ir ļoti stiprs, it kā visas cilvēka iekšas tiktu izlietas uz āru aiz žēluma, aiz līdzcietības, aiz līdzjūtības.

Mēs taču kādreiz esam kaut ko tādu sajutuši. Kad liekas, ka ir notikušas tik lielas bēdas kādam, bet ar mums, pēkšņi, notiek kas tāds, ka mums liekas, ka mūs tā kā uz āru, uz otru pusi izver. Mums sāp līdzi. Mums līdzi ir žēl. Tā bija ar Jēzu.

Viņš saka šai nabaga sievietei vārdus, patiesībā, neiespējamus vārdus – Neraudi. Un notiek brīnums. Šī sieva vairs neraud. Viņas sirdī ir ienācis miers. Te katrs varētu jautāt – Mācītāj, kā tu to zini? Es varu atbildēt – Es zinu, jo tūdaļ pēc tam Viņš saka – Jaunekli, Es tev saku, celies augšā! Un tas notiek. Vārds, kad Viņš sievai saka – Neraudi – ir tāds pats vārds. Sieva vairs neraud. Viņas dēls vēl ir miris. Viņš nav augšāmcelts, bet viņas sirdī ir ienācis dievišķs miers. Jo tas pats Kungs, kas mirkli vēlāk saka viņas dēlam – Jaunekli, Es tev saku, celies augšā! Un viņas dēls pieceļas, ir viņai sacījis – Neraudi. Tāpēc viņa vairs neraud.

Tālāk Viņš aptur nesējus. Viņš uzliek roku uz nestuvēm, un šie ļaudis apstājas, un tad Viņš saka – Jaunekli, Es tev saku, celies augšā! Un mironis piecēlās sēdus un sāka runāt.

Paskatieties, kāds ir Jēzus vārds. Viņš aptur vētru, sacīdams – Apklusti. Viņš izsauc no kapa Lācaru, sacīdams – Lācar, nāc ārā! Viņš pieceļ Naines jaunekli ar vārdiem – Celies augšā! Un viņš pieceļas. Bet pirms tam viņš ir mātei sacījis – Neraudi. Un tas, kas notiek ar šo sievieti, nav mazāks brīnums, kā tas, kas notiek ar viņas dēlu.

Jo nav jau tā, ka viņas dēls, kad Jēzus saka, pieceltos mehāniski, kā dzīvs mironis, patiesībā būdams miris, kāda ārēja spēka iedarbībā. Nē, šis Jēzus sacītais vārds ir pilnīgi visu viņa ķermenī, miesā, katrā šūnā pārvērtis, atdzīvinājis par jaunu. Neviens ārsts to nevarētu. Neviens lielākais zinātnieks un pratējs ne ar kādiem līdzekļiem, ne ar kādām metodēm.

Bet kas notiek ar atraitni? Tur kaut kas notiek ar viņas dvēseli. Nevis tā, ka vienkārši asaras vairs netek un raudiens nenāk, bet kaut kas ir noticis ar viņas dvēseli. Tā ir pārveidota.

Kad liekas, ka nekas šo cilvēku nevarētu atjaunot pēc tik lielām bēdām, pēc tik liela zaudējuma, kad viņš ir zaudējis visu, vienā mirklī viņas dvēsele tiek dziedināta.

Bet Jēzus vārds mēdz būt arī citādāks. Ir vārds, kas prasa ticību. Kad Viņš saka: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos jebšu tas mirtu. Un kas dzīvo un tic uz mani, tas nemirs nemūžam.

Ticības vārds.

Ja iepriekš, lai mironis pieceltos un taptu dzīvs, nebija vajadzīga nekada ticība. Vēl vairāk. Droši vien tajā brīdī, kad cilvēki dzirdēja šos vārdus, viņos kaut kas sacēlās pret Jēzu – Kā var sacīt šādus vārdus tik lielās bēdās. To taču neviens nevar izdarīt. To taču neviens nevar vērst par labu. Protams, tas bija tikai ļoti īss brīdis. Bet mēs zinām, ka nav nekā ātrāka par domu, kura vienā sekundes simtdaļā spēj izskriet cauri bezgalīgajām pasaulēm un aptvert visu. Nav nekā ātrāka ar domu. Droši vien daudzos šāda doma bija.

Jā. Tūdaļ šī doma izmainījās. Jauneklis sāka kustēties, cēlās augšā, sāka runāt, jo viņš bija dzīvs. Lai tas notiktu nevajadzēja nekādu piekrišanu, nekādu ticību. Jā, bet ticību vajag tur, kur Jēzus runā ticības vārdus. Kas tic uz mani, tas dzīvos jebšu tas arī mirtu. Redziet, šeit mēs esam nonākuši pie ticības vārda.

Ja tie, kas iepriekš savās dziļajās pārdomās par atraitni, viņas dēlu un cilvēka dzīves jēgu, un kur cilvēka prāts vēl uzdrošinās vaicāt – un pat tad, ja šis dēls tika augšāmcelts. Nu un tad?

Jā, tik tiešām, tam nav nekādas jēgas bez ticības un ticības vārda. Redziet, ticības vārds ir citāds vārds, nekā tas, ko Jēzus ir iepriekš sacījis, teikdams – Jaunekli, celies augšā. Jā, tagad, kas mēs to dzirdam, tas uz mums skan kā ticības vārds.

Ticības vārds ir tik pat varens, kā Jēzus tiešais vārds, kur Viņš pavēl lietām notikt. Vēl vairāk, šis ticības vārds ir vēl stiprāks tanī nozīmē, ka šis ticības vārds pārmaina cilvēka dvēseli, dodams tai jēgu, piepildījumu. Tā izmainīdams, ka cilvēks vairs nav tas, kas bijis vakar.

Iespējams, ka jauneklis, ja viņš nekļuva ticīgs, arī varēja sēdēt izmisis, kā tajā stātā, pie pilsētas vārtiem, un gauži raudāt par pasaules bezjēdzību, par tas postu, bezcerību, bet nekad viņš to nedarītu, ja viņa sirdī būtu ienācis ticības vārds.

Redziet, šeit vajag lielu gudrību, mīļie. Mēs kādreiz pavisam negribam šim ticības vārdam ļaut iesakņoties mūsu sirdī. Kad mēs Dievu lūdzam, kad mums kaut ko no Viņa vajag, vai tad mēs negaidām, lai tūlīt visas lietas notiktu, tāpat kā gaidīja atraitne par savu dēlu, kurš bija vēl slims, kā daudzas citas atraitnes par saviem vienīgajiem dēliem lūgušas, vai kad mēs kādas citas vajadzības dēļ esam izmisīgi un sirsnīgi ar asarām Dievu lūguši, tomēr tas nav noticis tik ātri.

Redziet, mīļie, to mēs kādreiz tā redzam, ka pat tādi sirsnīgi lūdzēji, kuri atnāk uz baznīcu Dievu lūgt par savām bēdām, un tūdaļ arī saņem palīdzību, ir patiesībā ārkārtīgi apdraudēti pie savas ticības. Jo ticības vārds viņos vēl nav paguvis iesakņoties, nav paguvis izspraukties ārā kā asniņš, nav paguvis vēl nest augļus, un viņi jau ir saņēmuši.

Ko redz, uz to jau vairs netic. Tāpēc tik bieži laimīga diena, kad cilvēks nāk un saka – Redziet, paldies mīļie, Dievs ir uzklausījis jūsu lūgšanas – kļūst par visnelaimīgāko. Tā ir pēdējā reize, kad mēs šo cilvēku savā vidū redzam. Viņš aiziet tik laimīgs līdz nākamajām bēdām.

Ticības vārdam ir jāļauj palikt dvēselē un tur darboties. Viņš ir bezgala varens. Kad viņš kļūst varenāks? Tad kad piepildās tas, kam mēs ticam? Nē! Tad, kad nepiepildās. Tad, kad nekas neliecina par to, ka tas varētu piepildīties, tad viņš ir jo stiprāks. Tad, kad visa pasaule tam šņāc un krāc pretī un velns un elle trako un saka – Nē, nekā tāda nebūs. Ticības vārds paliek mierā sirdī. Tad šis ticības vārds ir visstiprākais. Tad viņš izdara vislielāko darbu mūsu dvēselēs. Ja viņš tā tikai uz brīdi ir mūsu sirdī iemests, un tad atkal izņemts ārā vai mēs paši esam viņu palikuši malā, tad mēs esam maz iemantojuši. Vai, cik maz.

Bet, ja mēs turam šo ticības vārdu savā sirdī, un nelaižam vaļā, šo vārdu, ko sacījis Jēzus, zinādami, ka šis vārds ir patiess, un beigu beigās izdara to, ko saka, tad mēs pieredzēsim ne vien to to, ka kaut kad pēc ilga laika mūsu lūgšana būs piepildīta un tad mēs nopūtīsimies atviegloti un sacīsim – Nu tad beidzot, kāpēc tik ilgi bija jāgaida? Tad mēs redzēsim cik daudz šis ticības vārds ar šo ticības ilgumu, paciešanu un cīņu, cik daudz viņš mūsos būs izdarījis un radījis, daudz vairāk par to, ko mēs lūdzam, ilgojamies un gaidām.

Redziet, mīļie, kāds Jēzum ir vārds. Varens, spēka pilns, dzīvības pārpilns. Ticībā uzņemts, ticībā, kā saka vēstule ebrejiem, izšķīdināts mūsu dvēselēs tā, ka nevar nemaz vairs izdabūt ārā, ka viņš ir sajaucies ar mūsu dvēseli, ja tā var sacīt, visās porās un šūnās iesūcies, tad tikai mēs redzam, cik šis vārds ir varens.

Turiet ticības vārdu. Nelaidiet to vaļā. Nebīstieties briesmu, nebīstieties nāves. To ko Pestītājs, savu sirdi atklājot, ir darījis pie atraitnes un viņas dēla ārēji un redzami, to Viņš darīs un dara pie mums, lai arī ne uzreiz, jo Viņa sirds nav mainījusies. Viņš tikai grib, lai izmainās mūsu sirds. Ka tajā būtu vairāk vietas tām bagātīgajām dāvanām, ko Viņš grib dot.

Mīļie, tam vajadzīgs laiks, tam vajag izturību, pacietību un ticību, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.