16. Ko Dievs vēlas mums teikt ar pirmo bausli?


16. post Trinitatis svētdienā

Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. [Lk.7:11-17]

Šī Evaņģēlija daļa mums māca iepazīt Dieva žēlastību, Viņa darbu un spēku mūsu Kunga Kristus valstībā un tad – slavēt Dievu, pateikties, labprāt kalpot un paklausīt Viņam. Par Dieva brīnumdarbiem un žēlsirdību mums tiek stāstīts tādēļ, lai mēs atzītu, ka Viņš glābj mūs no visām briesmām un nelaimēm; un, kad esam atzinuši, ka Viņš ir mūsu Palīgs, tad arī mums vajag Viņu mīlēt, pateikties par Viņa žēlastības darbu un labprāt panest visu, ko Viņš mums ļauj pieredzēt, – it īpaši tādēļ, ka zinām un esam pārliecināti: Dievs ļauj tam visam notikt, ne tādēļ lai mūs iznīcinātu un pazudinātu, bet tikai lai pārbaudītu, vai mēs Viņam ticam, vai paļaujamies uz Viņu un meklējam patvērumu pie Viņa vai arī pie kāda cita.

Jo miesas un asiņu daba ir tāda, ka tās drīzāk meklē palīdzību un mierinājumu visās citās vietās, nevis pie Dieva, kur vienīgi tā būtu jāmeklē; un tikai tad, kad nekādi neizdodas paglābties, tā beidzot nāk pie mūsu Kunga. Labi vēl, ja cilvēks nav pilnīgi zaudējis cerības uz Dievu un meties velnam rīklē; jo daudziem klājas tieši tā – kad nekas vairs nepalīdz, viņi paši nododas velnam. Tas notiek tādēļ, ka viņi nepazīst Dievu un domā, ka Viņš par tiem ir aizmirsis. Tādas domas cilvēkam rodas, tiklīdz Dievs viņam sūta kaut niecīgāko nelaimi.

Lai stātos pretī šīm iedomām, Evaņģēlijs te rāda, kā Kristus izturējies pret nabaga atraitni, kad to piemeklējusi vislielākā nelaime – dēla nāve. Jo uz zemes cilvēku negaida nekas briesmīgāks kā nāve, kura iznīcina visu pasauli un visu, kas tajā atrodams. Šajā vislielākā posta brīdī Kristus palīdz atraitnei un uzmodina no mirušajiem viņas dēlu – tas rādīts kā piemērs mums, kas dzirdam šo Evaņģēlija vārdu.

Jo tas noticis ne tikai šīs atraitnes un viņas dēla labā, bet, kā Sv. Jānis Jņ. 20:31 saka, tas rakstīts, “lai jūs ticētu”. Tā šī un visas brīnumu zīmes, ko Kristus darījis, tiek liktas mums pie sirds, itin kā būtu sacīts: “Šeit tu dzirdi, kā šis atraitnes dēls ir uzmodināts no mirušajiem; uzņem savā sirdī šo vēsti un mācies, ko Dievs var un grib darīt, – Viņš var un grib glābt tevi no visām nelaimēm un briesmām, lai cik lielas tās būtu.” Un tad, kad tevi nomāc tik liels posts, ka šķiet neiespējami atrast padomu, kā no tā glābties, tev tomēr nav jāzaudē cerības, bet ar šī piemēra palīdzību no jauna jāpārliecina sava sirds, ka no Kunga Kristus vari gaidīt tikai visu labāko. Jo tas, kas noticis ar šo sievu, patiesi nav bijis nekāds joks. Vispirms viņa bija zaudējusi savu vīru, un vēlāk mirst arī viņas vienīgais dēls, kuru viņa no sirds ir mīlējusi. Šajā tautā par vislielāko nelaimi tika uzskatīts tas, ka tēvs un māte nav spējuši turpināt savu vārdu jeb atstāt aiz sevis bērnus – savus pēcnācējus. Tā tika uzskatīta par lielāko Dieva nežēlastību. Tādēļ arī šī atraitne, kuras vienīgā cerība un mierinājums pēc vīra nāves bija viņas vienīgais dēls, ir neizsakāmu bēdu nomākta, zaudēdama arī to, tā ka nu nabaga sievai uz zemes vairs nav neviena tuvinieka. Nu viņai noteikti ir licies, ka viņa ir viena no tām nolādētajām sievām, pret kurām Dievs jūt tādu naidu, ka nedod tām iespēju turpināt savu dzimtu. Jo psalmos un praviešu grāmatās ir rakstīts, ka Dievs draud bezdievjiem iznīcināt viņu dzimumu, izraut to ar visām saknēm, – gluži kā koks tiek izrauts ar saknēm, lai tas vairs neizdzītu nevienu atvasi! Tas ir vissmagākais lāsts un sods. Mēs redzam, ka šāds sods piemeklējis daudzus ķeizarus, ķēniņus un valdniekus, – tie ir miruši, un nu vairs par viņiem nekas nav zināms. Tā šķiet īsta, turklāt vislielākā nežēlastība.

Tādēļ šī sieva ir tik smagi cietusi – viņa ne tikai zaudējusi savu vīru, bet vēlāk arī vienīgo dēlu, tā ka viņas acu priekšā ir iznīcināta visa viņas dzimta. Vēl smagākas ciešanas atraitnei ir radījis tas, ka viņai nākas domāt: “Nu es redzu, ka Dievs nav man žēlīgs un es esmu nolādēta, jo mani piemeklējis tieši tāds sods, ar kādu Dievs psalmos un praviešu grāmatās draud bezdievjiem, ka izdeldēs viņus ar visām saknēm; tas noticis arī ar mani.” Tādēļ brīnumdarbs, kuru Kristus šeit paveic, atraitnei šķiet pilnīgi neiespējams. Ja kāds viņai būtu teicis, ka viņas dēls tūliņ atkal būs dzīvs un nostāsies viņas acu priekšā, atraitne, bez šaubām, būtu teikusi: “Ak, nezobojies taču par mani šajā smago ciešanu brīdī – ļauj man vismaz raudāt par šo lielo nelaimi un neizsmej mani!” Tā viņa noteikti būtu atbildējusi; jo šī sieva ir vissmagāko bēdu un rūpju nomākta – gan milzīgā zaudējuma, gan pati savas sirdsapziņas dēļ.

Tas viss mums tiek rādīts, lai mēs mācītos, ka Dievam nekas nav neiespējams, – lai kādi būtu mūsu zaudējumi, grūtības, bēdas vai dusmas; mums jāmācās domāt, ka dažkārt Dievs ļauj sodam nākt gan pār ļaunajiem, gan arī pār dievbijīgajiem. Jā, mēdz notikt arī tā, ka Viņš ļauj ļauniem cilvēkiem sēdēt rožu dārzā un skatās caur pirkstiem uz visiem viņu nodarījumiem, turpretī pret dievbijīgajiem izturas tā, it kā dusmotos uz viņiem un negribētu tos pieņemt. Tā notika ar svēto Ījabu, kas briesmīgā nelaimē vienā dienā zaudēja visus savus bērnus, un arī viņa lopi un tīrumi tika nolaupīti un izpostīti, un viņa paša miesa tika pakļauta neciešamām mokām. Ījabs bija nevainīgs, dievbijīgs cilvēks, tomēr viņam nācās ciest sodu, kādu nebija cietis neviens bezdievis, tā ka beidzot arī viņa draugi viņam sacīja: “Nav šaubu, ka tu slepus esi darījis kādu lielu grēku, ja jau tev tagad tā klājas.” Draugi Ījabu pakļāva vēl lielākām mokām, lai gan tiem būtu vajadzējis viņu mierināt. Bet Ījabs atbildēja: “Es nekādu grēku neesmu darījis un neesmu bezdievis, kam Dievs bieži ļauj dzīvot skurbumā un palikt nesodītam.”

Arī šo atraitni ir nodarbinājis grūtais jautājums: kādēļ mūsu Kungs soda dievbijīgos tāpat kā ļaunos. Taču dievbijīgos Viņš nesoda savās dusmās un nežēlastībā, bet pret bezdievjiem gan Dievs vēršas ar īstām dusmām, gribēdams viņus iznīcināt; jo ar viņiem Dievs nespēlējas, bet soda tos ar vislielāko bardzību. Ar dievbijīgajiem, kuri nav pelnījuši bargu sodu, Dievs tikai spēlējas un pārbauda, vai viņi ir izturīgi un pārliecināti. Ja viņi pastāv un domā: “Mans Dievs, Tu gan mani pārbaudi, tomēr es zinu, ka neatstāsi mani,” – tad Dievs atkal nāk un dod viņiem savu svētību tikpat bagātīgi kā Ījabam, kas iemantojis vēl divreiz vairāk bērnu, nekā bija zaudējis. Tāpat mūsu Kungs rīkojas arī šeit. Kad atraitnes dēls vēl bija dzīvs, viņš bija viss savas mātes prieks. Bet Dievs šo sievu pārbauda, atņemdams tai dēlu; nu viņa raud un kliedz; un Dievs atkal nāk un apvelta viņu ar desmitreiz lielāku prieku nekā iepriekš. Jo nu viņa vienā īsā brīdī atgūtā dēla dēļ iemanto vairāk prieka, nekā bija izjutusi visas līdzšinējās dzīves laikā. Tik bagātīgi mūsu Kungs mūs atalgo, ja vien izturam un nezaudējam cerības uz Viņu.

Tādēļ ikviens, kurš spēj mācīties, lai šeit mācās: ja, būdami dievbijīgi, pieredzam pārbaudījumus, mums tikai jāpaliek pie domas, ka Dievs mums vēl labu. Mums nav jāskaišas, redzot, ka ļauniem neliešiem, pāvestam, bīskapiem Viņš ļauj rīkoties, kā tiem ienāk prātā. Un šādi ļaudis pat iedomājas, ka ir pelnījuši Dieva labvēlību, tādēļ, ja kāds nosoda viņu grēkus, viņi tos aizstāv kā taisnību. Mums, mīļie draugi, ir droši jāapliecina: “Kungs, Tu dari pareizi arī tad, kad liec mums ciest sodu; jo mēs, Kungs, esam netaisni Tavā priekšā. Taču mēs ceram, ka arī sodīdams Tu būsi žēlīgs un savā laikā liksi mūsu ciešanām beigties.” Ja mēs tā darām, mums nav jāzaudē cerības, bet varam droši sagaidīt Dieva palīdzību, lai cik neiespējama tā mums šķistu.

Kad mums uzbrūk kārdinājumi, tad miesa un asinis domā, ka viss ir zaudēts. Jo, kad mūsu Kungs Dievs mūs aizskar ar savu roku, tad nezinām, kas tālāk notiks; savā prātā visu pārdomājot, mēs tomēr nesaskatām nekādu izeju, bet esam, kā Ījabs saka Īj. 3:23, sicut vir, quem circumdedit Dominus tenebris – kā vīrs, kura ceļš ir naktī apslēpts un kuram Dievs izeju ir noslēdzis. Ja tā nenotiek, tas nav īsts pārbaudījums. Kam bada laikos vēl ir savs naudas vai graudu krājums, tas vēl nav piedzīvojis īstu postu; bet, kas ir palicis pavisam bez spēka un padoma, tas patiesi ir saņēmis sodu. Tā šīs sievas ceļš ir aizšķērsots no visām pusēm un viņa nespēj spriest citādi kā vien: “Es esmu nolādēta, Dievs ir nostājies pret mani.” Viņa ir īstā tumsā, kur nav ne ceļa, ne takas un izeja nav redzama.

Tas viss mums tiek rādīts kā piemērs, lai mēs mācītos nelokāmi palikt ticībā un domāt par Dievu vienīgi kā par žēlsirdīgu Kungu, kas gan dažreiz ļauj mūs pārbaudīt un izturas tā, it kā dusmotos uz mums un līdz ar pasauli smietos par mums; mēs nedrīkstam ļaut, lai šie smiekli mūs iebiedē un liek drebēt, domājot par Dieva dusmām, kad Viņš pārbauda savējos. Dažkārt šķiet, ka Viņš būtu ļaundaru pusē un vajātu dievbijīgos, nejuzdams pret tiem ne mazāko žēlastību; taču šāds pārbaudījums turpinās īsu brīdi un nevar mums kaitēt. Šis brīdis mums jāuzlūko ar aklām acīm jeb – ar garīgu skatienu, tas ir, ar ticību, kas neko no šādām lietām nesaskata: Fides enim est invisibilium – ticība runā par lietām, kuras nav ne redzamas, ne piedzīvotas, Ebr. 11:1.

Filozofi prot runāt un spriest par redzamām lietām, kuras ir saprotamas un kuras cilvēks var piedzīvot; bet kristietis runā par neredzamām un netveramām lietām, kuras šķiet gluži neiespējamas.

Tā tas bija ar Sāru un viņas dēlu. Tai nebija nekā cita kā tikai viņai dotais Dieva vārds. Sāras miesa vecuma un neauglības dēļ nekam nebija derīga, tā ka apsolītais dēls Īzāks bija kas šķietami gluži neiespējams. Tāpat arī šī atraitne pat domās nespēj ieraudzīt savu dēlu atkal dzīvu – tā viņu redz tikai mirušu. Bet Kristus redz, ka atraitnes dēls ir dzīvs, un dara mirušo dzīvu.

Bet, kā jau vairākkārt esmu sacījis, tas notiek tādēļ, lai mēs mācītos uzticēties mūsu Kungam Dievam un ticēt Viņam ikvienā grūtā brīdī, nebīstoties, ja arī mums klājas slikti, un nekrītot apgrēcībā, kaut arī bezdievjiem klājas daudz labāk. Jo mūsu Kungs Dievs ir pārbaudītājs, kas pārbauda savējos un pieļauj, ka tiem klājas slikti, lai viņi iemācītos un skaidri saprastu, ka Viņš ir žēlīgs Dievs; taču Viņa žēlastība dažbrīd ir apslēpta tik dziļi, ka mēs to nespējam saskatīt. Taču pēc maza brīža Viņš mūs izglābj, teikdams tikai vienu mazu vārdiņu, – kā šajā Evaņģēlija vietā redzam: Kristus saka tikai vienu vārdu, uzmodinādams mirušo atraitnes dēlu. Tā Viņš mums grib parādīt, ka to, kas mums ir neiespējams, Viņš spēj bez pūlēm, – Kristum jāsaka tikai viens vārds: “Celies!” Šis vārds ir viegli pasakāms, tomēr tas spēj darīt mirušo atkal dzīvu. Tā nu mums jāmācās, ka Kristus grib un var mūs glābt no jebkāda posta.

Tad nu tam, kurš grib būt kristietis, jābūt stipram ticībā. Kristietim piederas slavēt Dieva vārdu un sacīt: “Es gribu slavēt savu Dievu, pateikties un kalpot Viņam, labprāt darīdams un panesdams visu, ko Viņš no manis prasa. Un Viņš labprāt un itin viegli var man palīdzēt.” Tā šī un visas citas Kristus brīnumu zīmes sniedz mums mierinājumu un stiprinājumu, mudinādamas mūs ticēt un kalpot vienīgi Viņam, nevis kādam citam dievam; jo neviens pret mums neizturas tā kā mūsu mīļais Kungs Kristus. Tādēļ mēs ik dienu Viņu teicam un slavējam, vezdami pie Viņa arī citus cilvēkus, lai tie rīkotos tāpat; lai Dievs palīdz, ka tādu cilvēku kļūtu arvien vairāk! Šī ir viena mācība, kas mums tiek sniegta šajā Evaņģēlija vietā; to rāda un atklāj atraitnes piemērs.

Tālāk šajā notikumā mums tiek rādīts īstais Kristus darbs, kura dēļ Viņš ir nācis un valda, proti, Viņš grib atņemt cilvēkiem nāvi un tās vietā dot dzīvību, – kā pravietis Jesaja Jes. 25:8 pravietojis: nāve tiks pilnīgi aprīta un izdeldēta; un kā Sv. Pāvils 1. Kor. 15:24–26 saka, Kristum jāvalda, līdz Viņš savos kristiešos būs iznīcinājis pēdējo ienaidnieku – nāvi, sniegdams viņiem mūžīgo dzīvību. Tad Viņš nodos valstību Tēvam. Tas ir darbs, kuru Kristus grib paveikt kristiešu vidū un ticībā ir iesācis jau pirms mūsu miesas nāves. Bet tad, kad Viņš būs sapulcējis visus savējos vienkopus, vienā ticībā, Viņš šo darbu pabeigs – tas notiks vienā mirklī, pastarajā dienā.

Tādas zīmes un tēli, jā, liecības ir šis un citi notikumi, kur Kristus dažus cilvēkus ir uzmodinājis no mirušajiem un vedis atpakaļ šajā miesīgajā dzīvē. Taču tā ir tikai priekšspēle tam darbam, kuru Viņš visbeidzot grib paveikt visā kristīgajā baznīcā. Šeit nāves un dzīvības tēli tiek pretstatīti viens otram, parādot, no kurienes katra no šīm lietām nāk, kā tās sastopas un kā Kristus apliecina savu spēku, stādamies pretī nāvei.

Jo, pirmkārt, kad dzirdi, ko Raksti saka par cilvēka nāvi, tev jādomā ne tikai par kapu un zārku, un par šausminošo ainu, kā dzīvība atstāj miesu un miesa pārvēršas pīšļos. Tev jāredz arī cēlonis – tas, kādēļ cilvēkam jādodas nāvē, bez kā nāve nevar pastāvēt un ko tā nes sev līdzi. Raksti rāda un māca, ka šis cēlonis ir grēks un Dieva dusmība, – grēks nes sev līdzi nāvi un arvien paliek nāves varā, radīdams un nesdams sev līdzi vēl arī citas nelaimes un postu – ne tikai miesīgi, uz zemes; grēks arī uz mūžīgiem laikiem šķir cilvēku no Dieva, no visas Viņa žēlastības un prieka.

Savukārt vietās, kur runāts par dzīvību, tev jāsaskata cēlonis, kas dāvā cilvēkam dzīvību. Tai jābūt taisnībai, kura dara cilvēku Dievam tīkamu un kuras dēļ arī cilvēks jūt prieku un patiku pret Dievu, mūžībā saņemdams no Dieva visu labo, pēc kā viņš tiecas.

Abas šīs lietas vari redzēt šajā ainā, uzlūkojot divējādos cilvēkus un procesijas, kas pavada un sastop mirušo, – tos, kuri nes viņu ārā no pilsētas un iet viņam līdzi, un Kristu, kas kopā ar mācekļiem nāk pretī pavadītājiem. Visiem cilvēkiem ir labi zināms, ka viņiem nāksies mirt; mēs iesim to pašu ceļu, skatīdami nāvi savā priekšā, sev līdzās un aiz muguras. Arī gudrie, kas nākuši no pagānu vidus, ir sūdzējušies par šo visa cilvēku dzimuma nelaimi. Taču viņi nav spējuši saskatīt cēloni – to, no kurienes nāve rodas. Lielākā daļa ļaužu domā, ka mēs mirstam tāpat kā lopi un cilvēks vienkārši ir radīts kā mirstīga būtne.

Citi, redzēdami, ka cilvēku dzimumam nākas pieredzēt tik daudz nelaimju, bēdu un posta, ka tik daudz ļaužu mirst priekšlaicīgi, tiek šausminošā veidā nonāvēti – ko nevar uzskatīt par nejaušību –, ir mēģinājuši izdibināt šo nelaimju cēloni. Viņi ir pārsteigti, ka šādas lietas jāpieredz tieši cilvēkam, kas taču ir cēlāks par visiem dzīvniekiem un būtu varējis sevi labāk aizsargāt. Un tomēr viņi nav varējuši aptvert šāda ļaunuma cēloni, bet ir redzējuši tikai to, ka daži cilvēki paši sava ļaunuma vai pārgalvības dēļ ir metušies tieši nāvē un citās nelaimēs. Taču liels brīnums viņiem ir arī tas, kā gan cilvēks var būt tik ļauns un tik pārgalvīgi mesties postā un nelaimē.

Šeit Raksti mums māca, ka nāve vispirms sākusies jau paradīzē – no viena aizliegtā augļa kumosa, tas ir, mūsu pirmvecāku nepaklausības un grēka dēļ, nāvi joprojām piedzīvo visi cilvēki. Ja nebūtu grēka, nebūtu arī nāves. Bet grēks nav tikai īsti rupjš grēks, kā laulības pārkāpšana, slepkavība utt. Jo mirst arī tie, kuri neko tādu nav darījuši un nevar darīt, kā, piemēram, bērni, kuri vēl guļ šūpulī, jā, arī lieli, svēti pravieši, Jānis Kristītājs un citi, – jāmirst ir visiem cilvēkiem.

Tādēļ grēkam ir jābūt kam lielākam un gluži citam, jo tas iegrūž nāvē visu cilvēku dzimumu. Grēks nav tikai slepkavošana vai kāds cits līdzīgs acīmredzams netikums, ko bende soda ar nāvi; grēks ir tas, ko esam mantojuši no Ådama un Ievas; tas mūsos ienāk no tēva un mātes, iesakņojoties cilvēka dabā, tā ka cilvēks grēku saņem līdz ar dzimšanu. Cilvēka daba ir un paliek tāda pati, kāda tā bijusi Ådamam un Ievai, kuri bija grēkojuši, novērsušies no Dieva, bijuši ļaunu tieksmju un nepaklausības pilni, vērsdamies pret Dievu un Viņa gribu. Tā nu visi cilvēki ir pakļauti Dieva dusmām un saņēmuši nāves spriedumu, tādēļ mums mūžīgi jāpaliek šķirtiem no Dieva. Tā Dievs rāda visiem cilvēkiem savas bargās un briesmīgās dusmas, ko mēs ar savu grēku esam izraisījuši, tā ka mums visiem ir jāmirst, un to mēs esam panākuši nevis kā citādi, bet vienīgi piedzimstot no miesas un asinīm, tā ka esam spiesti nest savu vecāku vainu un esam pelnījuši nāvi. Tā Mozus Ps. 90:7 mūs māca: “Mēs iznīkstam Tavu dusmu priekšā, tiekam iznīcināti Tavas bardzības dēļ.” Mozus saka: Tās ir Dieva dusmas, nevis kāda nejauša lieta, nedz arī tas, ka Dievs būtu radījis cilvēku mirstīgu; tā ir mūsu vaina, ka mūsos mīt grēks. Ja pār cilvēkiem nākušas Dieva dusmas, tad viņos jābūt arī vainai, kuras dēļ viņi ir pelnījuši šīs dusmas. Šīs dusmas nav kāda vienkārša, maznozīmīga lieta, bet vislielākā bardzība, kuru neviens cilvēks nespēj panest, – tā nospiež ikvienu pie zemes; tomēr pasaule ir tik akla, ka neredz šīs Dieva dusmas un nepievērš tām nekādu uzmanību, jā, arī svētie no šīm lietām nesaprot tik daudz, kā vajadzētu, – kā arī Mozus turpat, Ps. 90:11, piebilst: “Bet kas gan izprot Tavu dusmu spēku, un kas saredz Tavas bardzības niknumu, Tevi bīdamies?”

Vēl jo mazāk pasaule spēj saskatīt un atzīt, kā no šīs nelaimes atbrīvoties; ar savu gudrību un spēku pasaule to nevar paveikt, kaut arī, dzirdēdama par Dieva dusmību, tā savā aklumā uzdrīkstas mēģināt ar saviem darbiem un dzīvi samierināties ar Dievu un nopelnīt dzīvību. Ja visi cilvēki jau kopš dzimšanas ir grēkos grimuši, pakļauti Dieva dusmībai un nāvei, kā tad lai mēs spētu paši ar saviem darbiem un spēkiem izrauties no nāves varas? Jā, te nu beidzas visas cilvēku cerības – neviens nespēj pasargāt sevi no nāves, nedz pastāvēt tās priekšā, – kā Sv. Pāvils 1. Tes. 4:13 saka: “Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.”

Jo tādi ļaudis nav dzirdējuši, ka cilvēks – kaut vai viens vienīgs – kādreiz būtu cēlies augšā no mirušajiem. Viņi domā tā: kas ir miris, tas mūžīgi paliek miris un iznīkst pavisam. Bet citi – kā jūdi, turki, pāvesta piekritēji –, kaut arī dzird, ka augšāmcelšanās notiks, tomēr nezina, kā viņi varētu nokļūt augšāmcelto, taisno un atpestīto pulkā; viņi cer to nopelnīt paši ar saviem darbiem un dzīvi, – kā mēs, mūki, līdz šim esam ticējuši un mācījuši: ja rūpīgi pildīsim savu ordeņu prasības, daudz lūgsim, lasīsim mises utt., tad Dievs uzlūkos mūsu svēto dzīvi un glābs ne tikai mūs, bet arī citus cilvēkus no nāves – mūsu svētuma dēļ.

Taču arī tas vēl nav nekas vairāk kā tukšs, veltīgs, cilvēku izdomāts mierinājums – veltīgas cerības, kurām nav pamatojuma Dieva vārdā; jo mēs paši nevaram sev palīdzēt. Tā kā grēka dēļ reiz esam krituši nāves varā un nu vairs nespējam sevi pasargāt arī no miesīgās nāves, vēl jo mazāk mēs spētu paši sevi paglābt vai izraut no mūžīgās nāves – to arī mums nāksies pieredzēt un apliecināt, domājot par savu mūku kārtu un darbu svētumu. Jo, lai cik ilgi mēs ar šādām lietām nodarbotos un mēģinātu paši sevi mierināt, galu galā viss tomēr izrādās veltīgi. Kad mums uzbrūk sirdsapziņas mokas, kad jācīnās un jāstājas Dieva tiesas priekšā, tad sirds vienā mirklī zaudē šādu mierinājumu un tā vietā nepaliek nekas vairāk kā baiļu pilnas šaubas, jā, nemiera pilnas domas: “Ak, es taču neesmu pietiekami svēti dzīvojis – kā lai pastāvu Dieva tiesas priekšā!?” Un galu galā cilvēkam nākas piedzīvot un apjaust to, ko ir pieredzējuši un apliecinājuši visi svētie, proti, ka neviens nevar pastāvēt Dieva tiesas priekšā ar savu krietno dzīvi, lai cik laba tā būtu. Pravietis Jesaja Jes. 49:24 par to saka: “Vai var atņemt laupījumu stiprajam, jeb vai no viņa [taisnā] var aizbēgt tā gūstekņi?” Par “stipro” pravietis sauc nāves varu, kas nolaupa un nonāvē visus cilvēkus, – neviens nav pietiekami stiprs, lai stātos pretī nāves varai un atņemtu tai laupījumu. Savukārt “taisnais” ir Bauslība ar savu spriedumu, kas ir Dieva spriedums. Un šis spriedums sagūsta visus cilvēkus līdz ar visām viņu tiesībām, tā ka no šī gūsta neviens nevar atbrīvoties nedz saviem spēkiem, nedz arī ar citu cilvēku palīdzību. Cik tas atkarīgs no paša cilvēka, ikvienam ir mūžīgi jāpaliek šajā gūstā, jo cilvēks kritis Bauslības gūstā sava grēka un nepaklausības dēļ, pakļaudams pats sevi Dieva taisnajām, mūžīgajām dusmām.

Tādēļ pret šo nelaimi radītās būtnes nevar palīdzēt. Tikai pats Dievs varēja iežēloties par mūsu postu un rast padomu, kā mums palīdzēt, – kā Viņš arī Jesajas grāmatā Jes. 49:25 saka: “.. arī paša stiprākā gūstekņus viņam var atņemt, un savu laupījumu viņš var atkal zaudēt: Es pats cīnīšos ar taviem pretiniekiem, un Es pats izglābšu tavus bērnus.” To nācās darīt Kristum, pašam Dieva Dēlam; tālab Viņam vajadzēja tapt Cilvēkam, uzņemties mūsu nāvi un līdz ar to – arī tās cēloni, grēku un Dieva dusmas, lai palīdzētu mums izrauties no nāves varas, vestu mūs dzīvībā un taisnībā. Jo, kā ar viena cilvēka grēku mēs visi esam tikuši pakļauti grēka un nāves varai, tā arī caur vienu Cilvēku mums tiek dota uzvara pār nāvi, taisnību un dzīvību, – kā Sv. Pāvils saka Rom. 5:17–18.

Tādēļ arī šis dzīvības iemantošanas darbs notiek bez kāda ieguldījuma no mūsu puses – mēs nākam dzīvībā bez kādiem mūsu pašu darbiem, tāpat kā bez mūsu darbiem un ieguldījuma esam nonākuši grēka un nāves varā. Mēs paši neesam nopelnījuši, nedz izraisījuši savu nāvi, bet tiekam tai pakļauti tikai tādēļ, ka esam dzimuši no Ådama un šis svešais grēks ir saindējis mūsu miesu un asinis, tā ka mums jāmirst. Tāpat – un vēl jo vairāk – mēs nevaram paši nopelnīt pestīšanu no grēka un nāves, tas ir, taisnību un dzīvību; to varam panākt tikai ar svešas taisnības un dzīvības palīdzību. Tādēļ, kā grēks ir mums iedzimts un mantots no Ådama, tagad kļūdams par mūsu īpašumu, tā arī Kristus taisnībai un dzīvībai jākļūst par mūsu īpašumu, lai šīs taisnības un dzīvības spēks darbotos mūsos, itin kā mums tas būtu iedzimts no Kristus. Jo Kristū ir ne tikai personiska, bet īsta un darbīga taisnība un dzīvība; tā ir kā avots, kas ieplūst visos, kuriem ir daļa pie Kristus, – gluži kā grēks un nāve no Ådama ieplūdusi visā cilvēka dabā. Tā nu notiek, ka cilvēki tiek atbrīvoti no grēka un nāves un darīti dzīvi ne paši ar saviem darbiem vai taisnību, bet – ar Kunga Kristus taisnību un dzīvību, proti, kad Viņš tos skar ar savu roku, ar vārda starpniecību sniegdams tiem savu darbu un spēku, kas izdeldē grēku, ja viņi tam tic.

Tādēļ mēs tiekam saukti par kristiešiem, tas ir, par taisniem, dzīviem un atpestītiem ļaudīm, jo esam iemantojuši šo Kungu ar ticību Viņa vārdam un sakramentu, kas ir īstais grēka nonāvētājs un nāves aprijējs (es uzsveru: mūsu grēka un mūsu nāves, kura bija nonāvējusi un aprijusi mūs). Šo uzvaru Kristus panācis pats ar savu spēku un varu; un Viņš ir nonāvējis grēku un nāvi savā miesā, kurā Viņš uzņēmis mūsu grēku un nāvi. Bet Kristus bija ne tikai bez grēka un nāves vainas, bet pilns mūžīgas taisnības un dzīvības, tā ka grēkam un nāvei pār Viņu nebija nekādas varas, tādēļ tie Viņā ir pazudināti un iznīcināti; mums mūsu grēka un nāves vietā dāvāta tikai taisnība un dzīvība. Jo pēc savas uzvaras un augšāmcelšanās Kristus saviem kristiešiem ir iedibinājis tādu valstību, kurā Viņš vēl joprojām iznīcina viņu grēku, sniegdams piedošanu un sava Gara spēku līdz pat nāvei un kapam; Viņš ļauj kristiešos ar ticību iesākties dzīvībai, – līdz Viņš pastarajā dienā pulcinās visus savējos, lai dāvātu viņu miesām un dvēselēm pilnīgu taisnību un dzīvību.

To visu tu redzi jauki attēlotu šajā stāstā. Atraitnes dēls mirst ne tādēļ, ka viņš būtu bijis slepkava, laulības pārkāpējs vai atklāti grēcīgs cilvēks, kam vajadzētu saņemt sodu par izdarītajiem noziegumiem. Nāve jaunekli aizrauj, pirms vēl viņš kritis šādos grēkos, kādus dara tie, kuri jau ir pieauguši un kļuvuši veci. Tas notiek tikai tā grēka dēļ, kurā jauneklis ir dzimis, tā ka šī māte var vainot un apsūdzēt tikai pati sevi, – viņa zaudē savu dēlu tādēļ, ka tas no viņas ir mantojis grēku un nāvi.

Bet kādu padomu, mierinājumu un palīdzību viņa var gaidīt, kad dēls ir miris? Te nelīdz mātes sēras un raudas, kas arī ir bijušas lielas un stipras; ja cilvēka darbi šajā ziņā spētu ko paveikt vai nopelnīt, tad atraitne būtu raudājusi vēl daudz vairāk. Jo viņa ir no sirds izbijusies – kā jau ikviena nelaimīga, noskumusi māte, kuras sirds vai lūst lielā mīlestībā pret dēlu. Māte labprāt būtu atdevusi un izcietusi visu, arī pati savu nāvi, lai tikai spētu izglābt dēlu. Un nu, kad viņš ir miris, atraitnes sirdī mīt slepenas ilgas un nopūtas: “Ak, kaut Dievs dotu, ka mans dēls joprojām dzīvotu vai varētu atkal tapt dzīvs!” Šīs ilgas slēpjas atraitnes sirdī tik dziļi, ka arī viņa pati tās neredz, jā, viņai pat nenāk ne prātā ko tādu lūgt, tomēr mātes sirds ir šādu nopūtu pilna. Ja kāds viņai jautātu un mudinātu atzīties, ko viņa visvairāk vēlētos vai vislabprātāk lūgtu Dievam, tā noteikti atbildētu: “Ak, vai gan uz zemes būtu kas cits, ko es varētu lūgt un vēlēties vairāk, kā – lai mans dēls būtu dzīvs!” Tā ir sirsnīga, dedzīga lūgšana, kādu cilvēks ar savu muti pat nespēj izrunāt; tā atskan bezvārdu nopūtās.

Tomēr nedz viņa, nedz arī citi cilvēki ar savām sirsnīgajām ilgām un nopūtām neko nespēj panākt – arī šīs apslēptās cerības viņiem nākas zaudēt. Jo arī iepriekš, pirms vēl atraitnes dēls bija nomiris, viņa ar sirsnīgām ilgām, raudādama bija lūgusi, kaut viņš paliktu dzīvs. Taču mātes asaras un lūgšanas nebija palīdzējušas, un nu dēls bija miris, tā ka atraitnei ir vēl grūtāk rast kādu cerību un mierinājumu smagajās ciešanās; viņa redz, ka ar asarām un nopūtām mirušais dēls nav atgūstams, – citādi jau arī citas mātes to būtu izdarījušas vai darītu.

Īsi sakot, – neticība cīnās pret atraitnes lūgšanu un dara to gluži nespēcīgu, tā ka viņa ar savām un visu cilvēku domām, cerībām un darbiem nespētu savu dēlu atgūt. Jauneklis tiek atdzīvināts vienīgi tādēļ, ka Kristus nāk un – kā Evaņģēlijs saka – iežēlojas par nabaga atraitni. Viņš mierina šo sievu ne tikai ar laipnu vārdu, bet arī ar spēku un darbu, atdodams viņas dēlam dzīvību. Tā nu atraitnei jāatzīst, ka tas nav nedz viņas, nedz arī kāda cita cilvēka nopelns, bet vienīgi Kristus žēlastība un dāvana; Viņš ir tāds Kungs, kas spēj darīt un dot pārpārēm, – kā sacīts šīsdienas vēstulē, Ef. 3:20, – vairāk, nekā mēs lūdzam vai saprotam. Tā Dievs mēdz darīt – Viņš arvien brīnišķi vada savus svētos – kā sacīts Ps. 4:4 – un grūtā brīdī uzklausa savus kristiešus, izglābj viņus un palīdz viņiem – nevis atbilstoši viņu domām, cerībām un ticībai, bet pats ar savu dievišķo, visvareno spēku, sniegdams savu palīdzību tur, kur visu cilvēku padoms ir veltīgs un visas cerības zudušas.

Redzi, kā Kungs Kristus dara savu darbu, stādamies pretī nāvei un sniegdams mums mierinājumu, un rāda, ko Viņš grib darīt savu kristiešu labā, kad nāve tiem uzbruks tāpat, kā ir uzbrukusi šim jauneklim. Jo šeit tu redzi divas procesijas jeb divus ļaužu pulkus: vienā ir nabaga atraitne ar mirušo jaunekli, ko pavada cilvēki, kuri iet tiem līdzi uz kapu; otrs pulks ir Kristus un tie, kas iet Viņam līdzi uz pilsētu. Pirmais tēls rāda, kas esam mēs un ko mēs nesam pie Kristus; jo tas ir visas pasaules tēls un tās gaita uz zemes. Tas ir pulks, kurš seko mirušajam un iet ārā no pilsētas, uz kapu, tā ka Kristus atnākdams šeit neatrod neko citu kā vien nāvi un visu, kas ar to saistīts.

Tāda ir visa šīs pasaules dzīve uz zemes, – ja vien mēs to pareizi uzlūkojam. Te nav nekā cita kā vien nāves tēls un ar nāvi saistīti darbi – pastāvīgs gājums pretī nāvei, kas turpinās līdz pastarajai dienai; ļaudis mirst cits pēc cita, un tiem, kuri vēl ir dzīvi, nākas palikt šajā posta pilnajā dzīvē – cilvēki nes cits citu uz kapu, un katru dienu kādam turp nākas doties. Ar šo iešanu uz kapu cilvēks kalpo mirušajiem un vienlaikus apliecina, ka jau šodien vai rīt turp būs jādodas vēl citiem vai arī viņam pašam. Tādēļ tiem, kurus Kristus aicina savā valstībā, Viņš Mt. 8:22, runādams par šīs pasaules dzīvi un kārtību, saka: “.. lai miroņi apglabā savus miroņus.”

Tā nu šajā pusē, visā šīs pasaules ļaužu pulkā un cilvēku dzimumā neredzi neko citu kā vien nāvi. Mēs to nesam un velkam sev līdzi jau no mātes miesām; mums visiem nākas iet šo pašu ceļu, tikai kāds arvien iet vai, pareizāk sakot, tiek nests citiem pa priekšu un pārējiem ir jāseko viņam – tā tas turpināsies, līdz būs miris pats pēdējais cilvēks. Neviena radīta būtne nespēj mums palīdzēt un glābt mūs no nāves – nāve valda pār visiem, kā Sv. Pāvils saka Rom. 5:14, un aizrauj līdzi ikvienu, tā ka cilvēki nespēj tai pretoties. Jā, spēlēdama šo izrādi un paņemdama sev vēl vienu cilvēku, nāve spītē visiem tiem, kuri vēl dzīvo un nes mirušos uz kapu, parādīdama, ka arī viņi visi jau ir tās varā un valgos; arī viņus nāve var satvert, kad vien iedomājas.

Bet šeit tu redzi arī mierinājuma pilnu pretstatu – īstu dzīvības ainu – brīnišķīgo un prieka pilno Kunga Kristus procesiju, kas iet nevis līdzi mirušajam, bet viņam pretī, lai dotos uz pilsētu. Taču Kristus ar saviem mācekļiem nāk ne tā kā citi, kuri, pavadījuši mirušo, nāk mājās, lai drīz vien nestu uz kapu vēl kādu citu. Jo Kristus nenāk ar nāves domām, itin kā Viņam vajadzētu bīties no nāves un būt tās varā. Nē, Viņš stājas tieši nāvei pretī – kā tāds, kam ir vara pār nāvi. Vispirms Viņš mierina nabaga atraitni, kas savā sirdī nespēj just neko citu kā vien nāvi; Kristus māca, ka viņai vairs nav jāsēro un jāraud. Viņš runā un izturas pavisam citādi, nekā spētu runāt un izturēties jebkurš cits cilvēks; Kristus pienāk pie zārka un uzliek tam savas rokas, likdams visiem apstāties un sacīdams: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Šiem vārdiem uzreiz seko spēks un darbs – mirušais vairs neguļ bez dzīvības kā līdz šim, bet ceļas augšā, atraisās no saviem autiem un apsega, sāk runāt un parāda, ka viņā vairs nav nāves, bet atkal ir tikai dzīvība.

Tā šajā jauneklī nāve pēkšņi tiek pārvērsta dzīvībā. Pēc tam, kad viņš jau ilgāku laiku bija miris, viņam vienā mirklī tiek pilnīgi atdota dvaša, asinis, spēja just, saprast un runāt – viss, kas pieder dzīvībai. Kristus šo skumjo procesiju un gājienu, kas dodas ārā pa pilsētas vārtiem, ar vienu vārdu pārvērš skaistā, jaukā un brīnišķīgā dzīvības procesijā, kurā jauneklis, ko vēl pirms brīža četri vīri bija nesuši, lai apraktu zemē, līdz ar bēdu nomocīto atraitni nu priecīgi seko Kristum, atgriezdamies pilsētā, pie savējiem. Nāve, zārks un kaps viņiem aizmirstas; viņi priekā gavilē un slavē dzīvību.

Taču šāds gods un brīnumdarba pelnītā slava pienākas vienīgi Kungam Kristum, kam vienīgajam piemīt šāds spēks un kas vienīgais to arī apliecina un paveic šādu darbu – atņem cilvēkam nāvi un rada viņā dzīvību. Tā nu šī Kristus slava un brīnumainā vēsts par Viņu, kura – kā Evaņģēlijs saka – izpaudusies pa visu apkārtni, ir aprakstīta, lai sniegtu mums mierinājumu un prieku, stājoties pretī nāves draudiem un bailēm, – lai mēs zinātu, kāds Pestītājs ir Kristus. Jo, arī būdams uz zemes, pildīdams savu amatu un kalpošanu, būdams kalpa veidā, Viņš parāda, ka tomēr ir Kungs, kas valda gan pār nāvi, gan dzīvību, – Viņš spēj iznīcināt nāvi un atjaunot dzīvību, tā ka ik reizi, kad nāve stājas Viņam pretī – kā notikumā ar sinagogas priekšnieka meitiņu, tāpat arī ar Lācaru un visbeidzot ar Viņu pašu –, Viņš nāvi uzveic un iznīcina.

To Kristus grib pierādīt arī mūsu un visu kristiešu dzīvē: kad tiekam aprakti zemē un nāve iedomājas, ka ir mūs pilnīgi aprijusi, Viņš uzveic arī mūsu nāvi, – kā pats ar savu muti ir apsolījis Jņ. 11:25: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,” un Jņ. 5:28: “.. nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā.” Tad šis darbs sāksies ar īstu spēku, uz ko norāda šis un citi līdzīgi piemēri; taču vēl Kristus savu spēku taupa – līdz tam laikam, kad Viņš vienā brīdī to īstenos ne tikai attiecībā uz atsevišķiem cilvēkiem, bet visiem uzreiz, lai reizi par visām reizēm pilnīgi aprītu grēku un nāvi, kā Jesaja saka Jes. 25:8, – lai nāve nevienam vairs neuzbruktu un nevienu nespētu nonāvēt. Tā gan būs patiesi skaista, brīnišķīga procesija, kad Kristus vienā mirklī sapulcinās visus mirušos, sasaucot tos no zemes, pelniem un putekļiem, gaisa, ūdeņiem un visām vietām, sakot tiem tikai vienu vārdu, un, kā Sv. Pāvils 1. Tes. 4:14 saka, vedīs tos visus sev līdzi. Tad Viņam kā Galvai sekos neskaitāmi ticīgo pulki un tie visi no nāves un visām likstām būs pārcelti mūžīgā dzīvībā; tad – kā Jesaja Jes. 25:8 saka – visas viņu asaras būs nožāvētas un tie mūžīgā priekā, mūžīgi un bez mitas slavēs un cildinās sava Kunga godu.

Arī mums ir jāmācās tam ticēt un šādos piemēros smelties mierinājumu, kas mums palīdzētu nāves priekšā un visos posta brīžos, lai tad, kad nespējam just neko citu kā vien nāvi un pazušanu (kā šī nabaga atraitne, kura bēdājas par sava dēla nāvi), jā, pat tad, kad esam pašā nāves rīklē, gluži kā atraitnes dēls, kas guļ zārkā un tiek nests uz kapu, – mēs tomēr stingri turētos pie atziņas, ka Kristū esam iemantojuši uzvaru pār nāvi un atguvuši dzīvību. Jo Kristus ticībai ir jāprot – vai vismaz jāmācās un jāvingrinās – rīkoties tā, kā tiek mācīts Ebr. 11:1, proti, satvert un turēties pie lietām, kuras nav redzamas, jā, arī tad, kad redzams ir gluži pretējais. Tā arī šeit Kristus grib, lai šī atraitne ticētu dzīvībai un cerētu uz to. Tādēļ Viņš tai saka: “Neraudi!” Lai gan sievas ticība ir bijusi pavisam maza un nespēcīga, kāda tā ir arī mums; gan viņa, gan arī visa pasaule, sekojot savām jūtām, sajūtām un domām, itin viegli zaudē cerības uz dzīvību.

Kristus mums arī ar mūsu pašu pieredzes palīdzību grib mācīt, ka mūsos nav nekā cita kā vien samaitātība un nāve; turpretī no Viņa saņemam dzīvību, kas aprij mūsu grēku un nāvi. Jā, jo vairāk posta un nāves mūsos ir, jo bagātīgāk Viņā atradīsim mierinājumu un dzīvību, ja vien arī mēs ar ticību cieši turēsimies pie Viņa. Tieši to Viņš ar savu vārdu un šādiem piemēriem aicina un mudina darīt. Åmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.