197. Ko Kristus ir atpircis un atbrīvojis ar savu rūgto ciešanu un miršanu?


15. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. [Mt.6:24-34]

Ir beidzies nedēļu garais svētceļojums cauri šīs pasaules tuksnesim, un Svētais Gars mūs ir atvedis pie ceļojuma mērķa – sava Vārda un Sakramentiem. Te pie šā spirdzinošā avota mēs varēsim veldzēt savas slāpes un atgūt spēkus, lai varētu turpināt ceļu. Kā ceļa maize nākamās nedēļas gājumam mums ir doti Kristus vārdi no Kalna sprediķa. Tie kalpos arī kā gaismeklis, kas izgaismos mūsu ceļu un ļaus mums labāk saprast to, kas notiek mums visapkārt.

Un tā, mēs dzīvojam ekonomiskās krīzes laikā, kas ar katru dienu top dziļāka un dziļāka. Visapkārt saasinās cīņa par vietu zem saules, kas brīžiem kļūst biedējoši nežēlīga. Baismīgāk par plēsīgiem zvēriem cilvēki uzbrūk viens otram. Pieaug zādzību skaits, bruņotas laupīšanas, izspiešana un visa veida varmācīgi mēģinājumi iegūt naudu un mantu. Cilvēki apskauž, ienīst, grābj un rauj, kliedz un bļauj – man vajag! – es gribu! Pasaule domā, ka tas ir normāli un tam tā vajag būt. Turpretī ķēniņš Dāvids domā citādi: „Cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā, ir līdzīgs kustonim, kuru vienkārši nokauj.”

Šokējoši vārdi, bet tieši tāds pēc grēkā krišanas ir kļuvis cilvēks – līdzīgi zvēram, bez dziļāka ieskata lietu būtībā, viņš ložņā un meklē tikai to, kas atrodas uz zemes, debesu lietām nepiegriezdams gandrīz nekādu vērību. Tik briesmīga ir velna vara, ka viņš neļauj cilvēkam vērst savas acis, domas un sirdi uz savu Radītāju. Velns ir piekalis nabaga cilvēka dzimumu pie pīšļiem un putekļiem, un cilvēks nespēj no tiem atrauties. Kas atbrīvos cilvēka dzimumu no šā briesmīgā smaguma, kas spiež mūs pie zemes un padara līdzīgus lopiem? To spēj vienīgi Kristus. Svētajā Kristībā atbrīvojis mūs no sātana varas, Viņš šīs dienas evaņģēlijā māca, kā mums pareizi jāizturas pret šīs zemes dzīvi un lietām.

„Neviens nevar kalpot diviem kungiem”, saka Jēzus, „jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Tas nenozīmē, ka jums nedrīkst būt nauda un manta, jo Dievs jums to dod par jūsu darbu, bet jūs nedrīkstat kļūt par šo lietu kalpiem, tas ir, jūs nedrīkstat ļaut savai sirdij pieķerties pie tām, paļauties uz tām, cerēt uz tām. Lai tava roka lieto naudu un mantu, bet ar savu sirdi pieķeries vienīgi Dievam – māca Jēzus. Nauda un manta pieder šīs zemes lietām, bet tu esi aicināts savu sirdi pievērst tam, kas ir augšā debesīs. Tādēļ Dāvids saka: „Nepaļaujaties uz varu, uz laupījumu nelieciet tukšas cerības; kad bagātība vairojas nepiegrieziet tai visu savu sirdi.” Dievbijīgais ķēniņš zina, ko runā. – Mēs nedrīkstam kalpot šīs zemes lietām. Mums var piederēt nauda un manta, bet mēs nedrīkstam piederēt naudai un mantai.

Ja cilvēka sirds pieķeras mantai, tad, gribot negribot, viņš atkrīt no Dieva. Kristus vārdi ir nepārprotami: „Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Ja tu vairs nekalpo Dievam, tad tev ir jākalpo velnam, jo vidusceļa nav. Tu nevari kalpot diviem kungiem reizē. Tu nevari atrasties pa vidu starp Dievu un velnu. Tu vari piederēt nu kalpot vai nu vienam, vai otram. Tādēļ Pāvils mudina mūs neļaut vaļu miesas tieksmēm, bet aicina nonāvēt sevī gan ļaunu iekāri, gan mantkārību, nosaukdams šīs lietas par elku kalpību (Kol.3:5).

Mūsdienu pasaule ir šādas elku kalpības pilna. Cilvēki vienā balsī kliedz un bļauj – nauda ir viss, kas mums vajadzīgs! Mamons praktiski ir kļuvis par vienīgo dievu, kas Rietumu pasaulē tiek pielūgts un godāts. Pēc Otrā pasaules kara sagrautās ekonomikas un vispārējā posta Eiropas sabiedrība uzsāka cīņu par labklājību. Savas cerības tautas lika uz valsts varu, kas praktiski bez izņēmuma pielietoja vairāk vai mazāk izteikti sociālistiskas metodes. Šie ārkārtas pasākumi Eiropā diemžēl kļuva par dzīves normu. Vispārējā labklājība gan it kā pieauga, bet par to tika samaksāts ar ticību Dievam, paļāvību uz Viņu, cilvēka atbildību Dieva priekšā arī praktiskās dzīves jautājumos. Izvēloties maldīgu filozofisku dzīves redzējumu, kara nomocītā un visā vīlusies Rietumu sabiedrība aizmirsa Vinstona Čērčila brīdinājumu: „Sociālisms ir neveiksminieku filozofija, analfabētisma ticības apliecība un skaudības evaņģēlijs. Vērtība, kas to raksturo, ir posta dalīšana līdzīgās daļās.”.

Ignorējot gudrā valstsvīra spriedumu, mēs esam ieguvuši sabiedrību, kurā dominē neveiksminieki, analfabētisms un skaudība. Mūsdienu Eiropa ēdina un uztur veselu dīkdieņu, slaistu un izspiedēju armiju, kas nekaunīgi turpina izmantot tās sociālistiskos mehānismus. Joprojām mēs ticam naudai un mantai, un valsts spējai to taisnīgi un godīgi pārdalīt. Tā ir mūsu mazā paradīze zemes virsū, kas gan tagad sāk ļodzīties un šķobīties. Atkal vairojas neapmierinātība ar dzīvi, postoša zūdīšanās un neapslāpējama kāre dalīt un pārdalīt. Agri vai vēlu tas atkal novedīs pie jaunām revolūcijām, jauna posta, jaunas asinsizliešanas.

Tikai tie pavisam nedaudzie, mazais pulciņš, kas ir paturējuši savās sirdīs dzīvu kristīgo ticību, kopā ar Dāvidu saka: „Es esmu bēdīgs un nabags” (Ps.70:6). To Kristus sauc par gara nabadzību, kas cilvēku dara svētīgu jeb laimīgu. Jā, bagātība un vara nepadara kristieti priecīgu. Ķēniņam Dāvidam netrūka ne naudas, ne varas un tomēr viņš sauca sevi par bēdīgu un nabagu. Kristieši arvien ir nabagi un bēdīgi šāda garīgā nozīmē. Tas ir, viņu sirds ir novērsta no laicīgā un pievērsta vienīgi Dievam. Vienīgi Dievā tā gūst prieku un labpatiku. Tādēļ kristieša sirds nav priecīga tad, ja tai pieder daudz un tā nekļūst bēdīga tad, ja tai pieder maz. Tikai kristietis saprot cik nepastāvīgas un nedrošas ir laicīgās lietas – zagļi tās aiznes, rūsa un kodes saēd un pat to, ko izdodas nosargāt paņem nāve. „Mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc nenieka nevaram iznest” (1.Tim.6:7), saka Pāvils.

Laicīgās lietas tātad ir iznīcīgas, bet Dievs cilvēka sirdī ir licis mūžību un devis mums nemirstīgu dvēseli. Pieķerdamies un kalpodami zemes lietām, cilvēki pieķeras un kalpo kaut kam, kas ir zemāks par viņiem pašiem un degradējas līdz tam, kam kalpo. Tā mūsdienu rietumu cilvēki noniecina un apkauno paši sevi. Mēs taču ikviens pieredzam, ka dvēseli nevar atveldzēt ar laicīgām lietām – jo vairāk dzeram no naudas un mantas avota, jo vairāk mums slāpst. Mums ir vajadzīgs ūdens, par kuru Kristus saka: „kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps.”

Tā nu Kristus gan bagātajiem, gan nabagajiem iesaka nezūdīties ne savas dzīvības, ne ēdiena, ne dzēriena dēļ. Mēs atrodamies pasaulē, kur grēka dēļ vaiga sviedros, smagi strādājot visas sava mūža dienas mums nākas ēst savu maizi. Lai gan mums būs smagi jāstrādā, tomēr Dievs neliks mums mirt, bet caur darbu dos to, kas dzīvei nepieciešams. Tomēr tā, ka mums ir zudusi paļāvība un uzticība Dievam, bet tās vietā stājusies iedzimta un nebeidzama nemitīga zūdīšanās un uztraukšanās par savu vēderu, tad Kristus nāk mums palīgā, paskaidrojot cik bezjēdzīgi mēs rīkojamies zūdoties par barību un drēbēm: „Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Ja nu Dievs jums ir devis dzīvību un miesu, kas taču ir daudz, daudz augstāka par barību un drēbēm, kādēļ tad jūs domājat, ka Viņš jums nedos šīs zemākās, vienkāršākās lietas?

Kad Dievs radīja Ādamu un Ievu, Viņš teica tiem, ka visu pārējo Viņš ir radījis, lai tas kalpotu cilvēkiem un būtu tiem arī par barību. No šā brīža Dievs ir uzņēmies rūpēs par savu radību. Neticēt Viņam un nepaļauties uz Viņu nozīmē darīt Dievu par meli. Ja mēs nevēlamies ticēt tam, ka Viņš dos mums laicīgo apģērbu un drēbes, kā gan mēs varēsim ticēt, ka Viņš dos mums sava vārda barību mūžīgajai dzīvošanai un ietērps mūs savas taisnības drēbēs? Kā gan mēs varam sagaidīt no Dieva miesas augšāmcelšanos, mūžīgo dzīvošanu, jauno pasauli un citas augstas un dižas lietas, ja neticam, ka Viņš dos ēdienu, dzērienu, drēbes un pajumti mūsu miesai?

„Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro.” Tieši tāpat notiek ar puķēm laukā: ne tās strādā, ne tās vērpj un tomēr Debesu tēvs apģērbj tās tā, ka tās ir krāšņākas par Salamanu visā viņa ķēnišķīgajā godībā. Tā nu Kristus atver mūsu priekšā dabas grāmatu un māca no tās lasīt. Un ko mēs tur lasām? Mēs lasām to, ka pēc grēkā krišanas esam zaudējuši savu augsto stāvokli šajā pasaulē un paļāvību uz Dievu. Jā, radības kronis ir kļuvis dumjāks par nesaprātīgo radību. Viņš vairs nezina, ka Dievs par to gādā un rūpējas, tādēļ nemitīgi kurn, zūdās un raizējas, apskauž, iekāro, zog un karo. Akli un traki jūs esat kļuvuši, mīļie ļaudis, saka Kristus, ja neticat, ka Dievs, kurš rūpējas pat par zvēriem, putniem un puķēm, rūpēsies arī un vispirms par jums.

Tā Kristus mūs kaunina un norāda, ka visa mūsu zūdīšanās paliks bez sekmēm, jo „ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Dievs to bagātīgi dod miegā.” (Ps. 127:2) Daudz sāpju un ciešanu cilvēkam rada zūdīšanās un dzīšanās pēc laicīgās mantas, bet ieguvums ir niecīgs. Turklāt garīgā ziņā tā ir katastrofa: šāds cilvēks kļūst līdzīgs pagānam! Kādēļ tad mēs esam kļuvuši par kristiešiem? Vai lai iegūtu daudz mantas un labi dzīvotu uz šīs zemes, vai tomēr, lai dzītos pēc Debesu labumiem? Tad nu ikviens, kurš kļūst slinks Dieva lietās un zūdīdamies, un vaimanādams dzenas pēc šīs pasaules lietām, no kristietības stūrē atpakaļ uz pagānismu.

Pagāni dzenas pēc šīs zemes lietām tādēļ, ka viņi neko labāku nezina un nepazīst. Pēc kā cita lai viņi dzenas? Pasaulīgā godība ir viss, augstākais labums, ko tie zina un pazīst. Turpretī kristiešiem ir dots nākošās godības apsolījums jaunajā pasaulē. Tas nav izsapņots viņpasaules dzīves mierinājums, bet tas ir apsolījums, kuru devis pats Dievs. Tādēļ mums nav tik ārkārtīgi jāuztraucas par šo laicīgo dzīvi, bet no visas sirds jādzenas, lai mēs nokļūtu apsolītājā jaunajā pasaulē. Ja šīs nākošās pasaules lietas mums ir mīļas un tīkamas, tad šīs pasaules lietas vairs nešķitīs tik saldas un iekārojamas. Šeit mums taču nav mūžīga mājvieta, bet to nākamo, to mēs meklējam. Kādēļ gan mēs tik ļoti nomokām sevi ar raizēm un rūpēm par to, kā pavadīsim šo īso laika sprīdi šeit uz zemes? Vai vēlamies būt tādi kā pagāni? Vai uz Dievu mēs ceram tikai kā uz palīgu šajā pasaulē, lai mums labāk klātos? Ja tas ir tā, tad Pāvils saka – jūs esat visnožēlojamākie no visiem cilvēkiem! Bet kā tad, lai mēs dzīvojam šajā pasaulē? Vai tad mums nav jāēd, jāģērbjas un kaut kur jādzīvo?

Te Kristus atbild īsi: „Jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.”
Ar šiem vārdiem mūsu mīļais Kungs mūs mīļi aicina un iedrošina uz ticību. Ticiet savam Debesu Tēvam un visu labu gaidiet no Viņa! Un visam klāt es jums došu divus padomus – saka Kristus.

Pirmkārt: Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības. Tad notiks tā, ka viss pārējais, kas jums vajadzīgs taps jums piemests. Jūsu debesu Tēvs zina, ko jums vajag un to arī dos. Atstājiet šīs rūpes Viņa ziņā. Otrkārt: Nezūdieties rītdienas dēļ. Šāda zūdīšanās ir pilnīgi bezjēdzīga. Jūs nezinat, ko rītdiena nesīs. Atstājiet to sava mīļā Debesu Tēva ziņā. Nepievienojiet savai dzīvei nastas, kuras jūs nespējat nest un kuras jums nav jānes. Jums pietiek ar šīs dienas bēdām. Tieciet galā ar tām. Bet visu zūdīšanos metiet uz To Kungu. Lūdziet Viņu, stāstiet Viņam, runājiet ar Viņu, un droši ceriet un paļaujieties uz Viņu. Viņš jau gādā un arī turpmāk gādās par jums daudz labāk, nekā jūs spētu pat iedomāties. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.