308. Vai kristība ir neapšaubāmi vajadzīga, lai izglābtos?


14. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” [Lk.17:11-19]

Mīļā draudze Jēzu Kristū, Viņa vārdā svētītie un Viņa asinīs šķīstītie. Pēc vasaras atpūtas man ir patiess iepriecinājums atkal jūs redzēt un lai Dievs man palīdz, ka turpmāk varu uzticami kalpot jums ar Dieva vārdu un Viņa Sakramentiem.

Kaut arī šodien ir īsti rudenīgs laiks un no vasaras jau ne miņas. Ārā ir apmācies un lietains un tā bija visu nedēļu. Tomēr, es ceru, ka šādi laika apstākļi neaizēnos skatu uz Dieva vārdu, no kura mēs gūstam iepriecinājumu un stiprinājumu ik dienas.

Jāsaka atklāti sakarā ar kapusvētkiem šodienas dievkalpojumus ir pēc saīsinātās kārtības, tāpēc ļaujiet man sprediķa vietā dalīties ar Jums īsās pārdomās par nu pat dzirdēto Evaņģēlija tekstu.

Tātad Lūka mums vēstī, ka Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi. Šajos vienkāršajos vārdos tiek apslēpta Kristus galvenā misija. Apkārtējo cilvēku nesaprasts un apsmiets, jūdu garīgo vadītāju un Rakstu mācītāju – to kuriem bija pirmajiem jāsaskata ilgi gaidītais Glābējs, atraidīts, nicināts un vajāts, pat paši tuvākie, jā – viņa uzticīgie mācekļi un sekotāji, nespēja adekvāti rīkoties. Ceļš uz gala mērķi uz pieres vietu, jā – tā jūdi mēdza dēvēt mums vairāk pierasto un atpazīstamo Golgātu, nav no vieglajiem. Jo galu galā Jēzu sagaida nevis triumfs, bet sakāve – nepelnīta un kaunpilna nāve krustā līdzās noziedzniekiem. Tā ir viena taisnā nāve par daudziem grēciniekiem…

Pestītājs savā ceļā satiek dažādus cilvēkus. Šoreiz tie ir 10 no sabiedrības izstumtie, jo viņi bija spitālīgi. Profesionāli ārsti vai medicīnai tuvu stāvošo cilvēki šo slimību varētu raksturot labāk. Tāpēc mans apraksts būs gana vienkāršs: spitālība jeb lepra ir nedziedināma, hroniska infekcijas slimība, kas galvenokārt bojā ādu, gļotādu un nervu sistēmu. Smagākajos gadījumos lepras slimniekiem atdalās ķermeņa daļas – vienkārši nokrītot. Tā kā viņus var droši saukt par staigājušiem miroņiem – viņu šīs pasaules gaitas nepielūdzami izdziest. Tāpēc ir saprotams viņu sauciens: Jēzu, apžēlojies par mums! Tas nav vienkārš lūgums pēc dziedināšanas, bet pilns izmisuma sauciens pēc glābiņa.

Šeit piepildās Jesajas vārdi: Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs. Visi 10 tiek glābti. Un nesen lasītā rakstnieka un lielā ironiķa, Kurta Vonnegūtā pēdējā grāmatā “Laikatrīce” varonis Kilgors Trauts sludināja sekojošu: “Jūs bijāt smagi slimi, bet tagad jūs atkal esat veseli un te ir kāds darbs darāms.”

Šie vārdi ir gluži vai par šo notikumu tikai diemžēl no 10 spitālīgajiem tikai 1 viņiem atgriežas. Jēzus jautā: Kur tad tie deviņi?

Šī situācija un jautājums izraisa pārdomas. Un pirmais, kas nāk prātā ir kāds pastāstīs: Padomju laikā, kad kristīgā Baznīca tika apspiesta un daudz vajāta. Trīs dažādu konfesiju dievkalpojumi notika vienās telpās. Līdzās luterāņu dievkalpojumiem, notika ari baptistu un harizmātu sektu sapulces. Taču šajās telpās bez trīs minētajiem bija vēl kādi citi iemītnieki – sikspārņi, kuri bija izmetinājušies tieši virs altāra. Tas bija kaunpilns pliķis draudžu mācītājiem. No sikspārņiem bija kaut kādā viedā steidzīgi jātiek vaļā. Mācītāji satikās un apspriedās. Baptistu mācītājs entuziasma pilns uzņēmās iniciatīvu un apņēmās ar saviem sekotājiem lūgt Dievu. Tā nu nākamā dienā baptisti raida daudzas savas lūgšanas uz To Kungu.

Taču galu galā, bez rezultātiem – nākamajā dienā sikspārņi joprojām tup virs altāra.

Neko darīt… Tagad harizmātu līderis ņem grožus savās rokās un kopā ar saviem dedzīgo pulciņu apņemas slavēt Dievu. Sacīts – darīts. Taču arī nākamais rīts sagaida mācītāju trijotni bez pārmaiņām.

Tagad kārta luterāņu mācītājām, kurš nenokar degunu un saka, ka viņam esot veca laba un pārbaudīta metode. Ka rīt visam jābūt kārtībā.

Nākamais rīts pienāk visai drīz – abi neticīgie mācītāji nāk ar šaubām un skepsi, ar zināmu ziņkāri un tomēr pilni zobgalību domu. Taču tavu brīnumu – baznīcas mūros ne miņas no sikspārņiem! Kā jūs domājat – kāda bija luterāņu mācītājā vecā, labā un pārbaudītā metode??? Jā, ar nožēlu jāsaka, tā bija visai pierasta. Luterāņu mācītājs atklāja, ka viņš ātri nokristīja un iesvētīja sikspārņus un tie čiks un prom bija un vairs baznīcā neatgriezās.

Pārfrāzējot Jēzus it kā arī mums saka šodien: Jūs bijāt smagi slimi – staigājoši miroņi, bet tagad esat glābti, bet kur tad tie ir pārējie deviņi? Vai tad visi desmit nav kļuvuši tādi?

Vērojot iesvētību mācību nodarbībās notiekošo rodas tāda sajūta, ka pēdējā laikā luteriskā baznīca ir kļuvusi par pakalpojumu sniedzēju: bērniņu kristības, iesvētības, laulības un bēres. Jā, patērētājiem esiet laipni lūgti, mēs apkalposim jūs pēc jūsu vajadzībām.

Tad tikai tāda neliela formalitātē kā – nodarbību apmeklēšana un mājas darbu izpilde. Ar “zobu sāpēm” tiek apmeklētas nodarbības un pildīti mājas uzdevumi. Pēc tam kad vēlamais panāks – veikta kristība, notikusi pilntiesīgi uzņemšana draudzē – t.i. cilvēks ievētīts vai notikusi laulības. Šie ļaudis līdzinās sikspārņiem un ir līdzīgi šiem deviņiem nepateicīgajiem glābtiem.

Lai vai kā… tās ir tikai cilvēcīgas pārdomas par acīmredzamo. Patieso sirds stāvokli redz vienīgi Dievs, un kā mēs dzirdējām tomēr viens no desmit atgriezās. Tā mēs redzam, ka sacītais Dieva vārds savu bija padarījis. Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar Dieva vārdu, kas tiek sludināts. Tas neatgriezīsies …tukšā. Tā Dieva vārds kā sēkla krīt dažādā zemē, bet ir apsolījums, ka tas krīta, krīt un kritīs arī auglīgā zemē. Un ka tas radīs cilvēkos ticību, lai šajā ticībā tiktu taisnoti un iegūtu mūžīgo dzīvību.

Tā mēs varam līdz ar visiem eņģeļiem un ticīgajiem varam priecāties par ikvienu, kas atgriežas, kaut arī tas ir tikai viens.

Par ikvienu, kurš piepulcējas draudzei un iegūst vienu sirds ticību ar mums. Un var piedalīties un svinēt dievkalpojumu kopā ar mums, uzņemot Dzīvības maizi – Dieva vārdu un saņemot grēku piedošanu pasludinājumu absolūcijā un Svētajā Vakarēdienā. Tās lietas nav kādas cilvēku izdomātas tradīcijas vai tukši rituāli, un tās nav atkarīgas no subkjektīvām sajūtām vai noskaņojumiem. Tas ir veids un kārtība kā Dievs paredzējies sniegt Golgātā iegūto un izcīnīto, to iedibinājis Kristus un devis apsolījums mums atliek paļauties Viņa vārdam. Lai saņemtu mierinošu atbildi līdzīgi samarietim, kurš bija atgriezies.

Lai žēlsirdīgais Dievs mūs vada un uztur pie šīs īstenās ticības, kas sniedz mūžīgo dzīvību, ne mūsu, bet Kristus dēļ – Viņa nāves, nevainīgi izlieto asiņu un augšāmcelšanās dēļ. Un lai šī ticība iesakņojas un rada atgriezenisku saiti – dāvājot skaistus ticības ziedus un gardus tās augļus. Tos par ko dzirdējām Pavils vēstulē galatiešiem 5.nodaļā.

Sacīts 2005.gada 14.augustā, LELB Ādažu draudzē, Baltezerā

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.