21. Kāds grēks ir elku kalpība?


14. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” [Lk.17:11-19].

Šodienas svētajā evaņģēlijā mēs dzirdējām par desmit spitālības izkropļotiem vīriem. Saskaņā ar Mozus bauslību spitālīgajam savas drēbes ir jāsaplēš, un viņa galva jābūt neapsekgtai, ar nekoptiem matiem, un viņa lūpām jabūt aizsegtām, un viņam jāsauc: nešķīsts! nešķīsts! Tam ir jādzīvo atsevišķi, un viņa mājas vietai jāatrodas ārpus nometnes. (3.Moz.13: 45-46). Līdz ar šo slimību šie vīri bija zaudējuši visu, ko šajā pasaulē varētu kārot un iegūt – prieku, mieru, labklājību, savu skaistumu, sabiedrisko stāvokli, darbu, karjeru, ģimeni, draugus, savu mantu un iespējams pat dzīves jēgu.

Apkārtējā sabiedrība nepatikā saviebās redzot kaut kur tālumā klīstot šos nelaimīgos. Viņi domāja, ka šī nelame spitālīgajiem noteikti ir viņu grēku dēļ. Ar mani jau tā nenotiks, tie domāja. Noteikti viņi nav darījuši Dievam tīkamas lietas, bet ir rīkojušies pret baušļiem – tā nu Dievs ir sodījis viņus ar šo slimību, kas viņus ir darījusi nešķīstus.

Svētajos Raktos ir daudz līdzīgu liecību, par slimību izmocītiem cilvēkiem, par nāvi, netaisnību, cilvēku cietsirdību, ļaunumu un bezdievību. Piemēram, par dievbijīgā Ījaba ciešanām mēs varam lasīt veselu 42 nodaļu garu grāmatu.

Ciešanas mēs piedzīvojam arī savā ikdienā. Un tas viss ir grēka dēļ. Un arī slimo nicināšana, un paštaisnība ir grēka dēļ.

Grēka izkropļota ir mūsu dzīve, attiecības, sabiedrība, daba un prāts.

Grēks ne tikai padara cilvēku par mirstīgu un slimību apdraudētu. Ir vēl lielāks ļaunums – cilvēks jau piedzimst bez dievbijības, bez paļaušanās uz Dievu un ar ļaunu iekāri. Viņš ir liels bezdievis un ķeceris, un tas ir grēks, kas cilvēku pazudina un ieved mūžīgā nāvē.

Cilvēka prāts ir aptumšots. Mēs nespējam ne redzēt, ne saprast Dievu un viņa darbus. Arī mūsu griba ir izpostīta, jo mēs neuzticamies Dieva laipnībai un žēlastībai, bet esam pārdroši, neievērojam Dieva gribu, bet sekojam miesas tieksmēm un kārībām.

Arī mūsu dvēsele ir aptraipīta. Mēs esam zaudējuši Dieva atziņu. Mēs nespējam vienmēr pateikties Dievam, priecāties par viņa darbiem un uzticeties Viņam. Mēs zaimojam Dievu un kļūstam par viņa ienaidniekiem, kad mūs skar pelnītais sods.

Attiecībās ar tuvāko mēs esam pārsteidzīgi un sekojam ļaunām tieksmēm aplaupot, zogot, parkāpjot laulību, slepkavojot, apspiežot un nicinot. Bet mūsu sirdī mīt iekšēji grēki – aklms, neticība, naids un Dieva zaimošana.

Par šiem miesas darbiem dzirdējām šīs dienas Dieva vārda lasījumā – tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kaplība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, kecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas.

Turklāt, miesas tieksmes ir pret garu, bet gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī. Nav iespējams apvienot šīs divas lietas – saglabāt ticību un tomēr pildīt miesas iegribas.

Luters ir saīcjis, ka pasaule apbērtu ar zeltu tādu ārstu, kas spētu cilvēku padarīt nemirstīgu, turpretim Dieva žēlastību un mūžīgo dzīvošanu tie nevēlas. Cilvēki nevēlas žēlastību, kas tiem ticībā dāvā daudz brīnišķīgāku mūžību, nekā nožēlojamu eksistenci šaja pasaulē, kurā cilvēks nekad nevar pilnīgā mierā baudīt panākto pārticību [protams, ja tādu ir panācis].

Tas liecina par garīgu aklumu, kas ir aptumšojis cilvēka prātu. Miesīgs cilvēks neko nesaprot no garīgām lietām, kaut arī kaut kādas nojausmas viņam ir.

Cilvēks, saka tā – pagaidām es darīšu to, kas ir taisns manās paša acīs, bet pirms savas nāves es kļūšu dievbijīgs, noželošu savus grēkus un iemantošu mūžīgo dzīvošanu. Tāds cilvēks ir apcietinājis savu sirdi pret evaņģēliju, kas viņu aicina atgriezties no grēkiem. Viņš itkā nenoliedz, ka cilveks ir mirstīgs, bet noliedz, ka cilvēks varētu mirt pēkšņi. Viņš izliekas, it kā dzīvība un nāve ir viņa paša ziņā.

Ir arī tādi cilvēki, kas domā – ja mani piemeklēs kāda liela nelaime, tad gan es kļūšu dievbijīgāks, lasīšu Bībeli, lūgšu Dievu kā pslamos un kļūšu par paraugu labos darbos. To var nosaukt par tādu rītdienas kristieti, kas ir ļoti nolaidīgs, un tikai aizbildinās.

Mēs nezinām, ko domāja desmit spitālīgie vīri, un mēs nezinām viņu nolūkus, kad viņi nāca pie Jēzus, bet šī viņu rīcība mums ir brīnišķīgs piemērs. Viņi glābiņu no sava posta melēja pie Jēzus. Viņi tuvojās Jēzum, un lūdza viņu apžēloties.

Iespējams, viņi Jēzu uzskatīja par ārstu ar brīnumainām spējām, kas dziedina visas slimības. Bet viņu motīvi šobrīd nav būtiski.

Vini bija dzirdējuši stāstus par Jēzu, un noteikti arī par viņa brīnumainajam spējām dziedināt spitālību, jo ziņas par Jēzu izpaudās pa visu zemi. Viņus pie dzīvības uzturēja cerība, ka viņi kļūs veseli, un tagad tā varēja piepildīties. Viņi tuvojās Jēzum, un viņu lūdza skaļā balsī – Jēzu, meistar, apželojies par mums!

Jēzus viņus ieraudzīja un sūta pie priesteriem. Viņi uzsāk savu ceļu paļaujoties uz zināšanām par Jēzus līdzšinējiem dziedināšanas brīnumiem, kā arī cerot, ka tiks šķīstīti, ja darīs kā viņš pavēlējis.

Un viņi tapa veseli.

Bet evaņģēlija stāsts tagad turpinās tikai par vienu no tiem desmit. Par kuru? Par samarieti. Viņš bija cittauties jeb sveštautietis, atšķirībā no deviņiem, kas tādad bija jūdi. Grieķu vārds – cittautietis – ir JD lietots tikai vienīgo reizi, un tas esot lietos arī tempļa uzraktos, kuros aizliets cittautiešiem ieiet templī.

Šis samarietis, viens no desmit apžēlotajiem, bija ieguvis kādu īpašu redzi, kas no dabas nepiemīt cilvēkiem. Tāpat kā Jēzus ieraudzījis spitālīgos, sūtīja tos rādīties priesteriem, lai, slimnieki tiktu pasludināti par šķīstiem, un lai viņi apliecinātu, ka noticis brīnums, tā arī samarietis, redzēdams, ka kļuvis vesels, atgriežas pie Jēzus, lai patiektos un slavētu Dievu.

Tagad viņš bija šķīsts. Viņam bija atgriezts viss, ko briesmīgā slimība bija viņam laupījusi. Viņš varēja tuvoties cilvēkiem un atgriezties sabiedrībā. Bet pāri visam viņš saprata, ka Jēzus ir mesija, kas salauzīs grēka lāstu, un kas dziedē garīgu aklumu, un dāvā glābjošu ticību, kas palīdz. Tev nepalīdz miesīga veselība, ja tu dzīvo garīgā tumsā, nepazīsti savu glābēju un dodies uz elli.

Gluži kā Ījabs, viņš varēja sacīt – Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!”

Samarietis visu notikumu centrā ieraudzīja Jēzus. Viņš ieraudzīja, ka visu Svēto Rakstu centrā ir viņa glābējs Jēzus, kurš šķīstī visu cilvēci no visiem grēkiem. Viņš nav parasts ārsts, kas dziedē tikai miesu. Jēzus dievišķā klātbūtne pārvar visas grēka radītās negācijas. Jēzus klātbūtnē norimst vētra jūrā un slimie un grēka izmocītie steidzas pie Viņa, pie Viņa, kurš uzvar ne tikai grēka sekas, bet pašu iedzimto grēku, mirdams pie krusta Golgātā.

Jēzus arī satriec pašu grēka pirmsākumu – velnu, kā to Dievs apsolīja pirmajiem cilvēkiem pēc grēkā krišnas.

Turklāt Jēzum ir vara pār grēka algu – nāvi. Jēzus uzmodina mirušos. Lieldienu rītā Viņš uzmodināja Sevi un apsolījis tāpat uzmodināt arī mūs. Apustulis Pāvils to apliecina sakot: „Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas. (Fil.3:20-21)

Samarietis sastapa Jēzu, viņa ceļā uz Jeruzalemi. Jēuzs devās lai upurētu sevi, bezvainīgo Dieva Jēru, izlejot savas asinis, un nestu visus pasaules grēkus pie krusta.

Samarietis atgriežas dot godu Dievam Jēzus personā, kura klātbūtne pasaulē un upuris pie krusta darīs galu kalpošanai templī. Viņš atgriežas, un apliecina savu ticību, kas viņu ved nevis uz templi vai pie kur citur, bet atpakaļ pie Jēzus. Un Jēzus šo ticību pasludina par pareizu un glābjošu.

Samrietis atzīst, ka pateicība, ko viņš izjūt pret Dievu, ir jāizpauž kā Jēzus pielūgšana un pateicība viņam. Viņš skaļā balsī nerimās slavēt Dievu, viņš nometās uz sava vaiga pie Jēzus kājām un pateicās viņam. Viņam bija ticība, ka Dievs tagad ir Jēzū un līdz ar šo klātbūtni sasniedzama arī Dieva žēlastība.

Samarietīt Dieva vārda sēkla krita labā zemē. Viņš ir kā tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.

Celies un ej. Ticība ir devusi tev pestīšanu. Viņš neceļas un nepaceļ savu vaigu, kamēr nav dzirdējis sava Dieva un pestītāja mierinājumu un iedrošinājumu, ka viņa grēki ir piedotu, ka Dievam ir uz viņu labas prāts, ka Dievs ir viņa mīļais tēvs, ka viņš ir dieva mīļotais bērns, un ka viņa ticība ir pareiza.

Tā arī mēs, kas esma kristībā šķīstīti no grēka, un saņēmuši Svēto Garu, pateiksimes Dievam par viņa neizsakamo žēlastību, un dosimies pie Jēzus tur, kur viņš ir apsolījis būt. Proti, tur, kur draudze pulcējas viņa vārdā, un dosimies uz mielastu, kurā mūsu krustā sistais pestītājs, sniedz savu miesu un asisnis, kas dāvā dievišķu šķīstīšanu visiem, kas tāpat kā samarietis ir pestīti ticībā. Un tad celsimies un iesim ar prieku un pateicību, jo viņš šādu ticību ir atzinis par labu. Āmen!

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.