121. Kā Dieva sods skar arī pēcnācējus?


13. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” [Lk.10:23-37]

kas ir mans tuvakais

Šodien mūsu pārdomām ir Jēzus saruna ar kādu likumu zinātāju. Šis vīrs, būdams augsti skolots un mācīts, gribēja kaut kā, ja tā drīkstētu sacīt, samērīties ar Jēzu Viņa atziņā un gudrībā, jo viņam pašam šķita, ka viņš ir ļoti gudrs. Gudrāks par citiem likumu zinātājiem un bauslības skolotājiem. Mēs, savā ziņā, redzam no tālākā stāsta, ka tas tiešām tā ir. Jo no visa baušļu daudzuma, kur bauslības un likumu zinātāji,jūdi, ir saskaitījuši 613 baušļus, no kuriem 365 saka: Tev nebūs (atbilstoši gada dienu skaitam), un 248 saka: Tev būs (atbilstoši katram cilvēka kaulam).

Tātad, uz katra gada dienu viens – tev nebūs, un uz katru kaulu viens – tev būs.

No visa šī lielā daudzuma šis vīrs bija izvilcis pašu svarīgāko un būtiskāko. Bieži vien likumu zinātāju starpā bieži vien bija sīkas ķildas un savstarpēji strīdi par to, kuri baušļi ir svarīgāki, un kuri nē. Šis pavisam skaidri apzinājās, ka svarīgākais ir mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku un visu prātu, un otrs – savu tuvāko kā sevi pašu.

Cituviet mēs lasām, ka arī Jēzus šos divus baušļus – mīlēt Dievu un tuvāko – citu vidū izceļ sacīdams: “Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā [jeb iesieta] visa bauslība un pravieši.” [Mt.22:40]

Taču šim likumu zinātājam kaut kas ļoti būtisks pietrūka. Droši vien arī mums šis ļoti būtiskais pietrūkst. Viena lieta ir zināt, sacīt, mācīt, mudināt citus un būt zinīgam Dieva priekšā, bet pavisam cita lieta ir darīt.

Tātad šis notikums.

Kāds likumu zinātājs piecēlās, un sāka Jēzu pārbaudīt. Itin kā eksaminēt – Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību? vai kā citādi varētu tulkot – ko darīdams es iemantošu mūžīgo dzīvību? Ko izdarījis, es iemantošu mūžīgo dzīvību?

Kas ir allaž bauslības ļaužu jautājums. Kas ir tās lietas, kas būtu jāizdara? Kas ir tās lietas, ko nedrīkst aizmirst, lai Dievs nebūtu uz mani dusmīgs, lai es varētu Viņa tiesas priekšā pastāvēt kā krietns cilvēks?

Tad nu katrs atrod kaut ko citu. Kādreiz pat ļoti bezdievīgi ļaudis, vadīdamies paši pēc savas saprašanas, pēc sava loģiskā prāta, kādas lietas, kas cilvēkam šajā pasaulē darāmas, uzskatīdami par svarīgākām, un kādas citas atkal par pavisam nesvarīgām.

Parasti jau tās, kas padodas, un kuras tu dari, ir tās svarīgās, bet tās, kuras tu nedari, un kas tev nepadodas, ir nesvarīgās un nenozīmīgās.

Tā mēs redzam, ka pat lielie bezdievji un ticības izsmējēji, reizēm nonāk pie kādiem ļoti savādiem secinājumiem.

Kāds liels franču brīvdomājātas Žans Žaks Ruso, kurš dzīvoja savā negantībā un nešķīstībā neturēdams to ne par ko ļaunu. Kad viņam tomēr reizēm nācās pašam sev vai dzirdēt citus viņām uzdodam jautājumu – ko tu darīsi gadījumā, ja Dievs ir? Viņš atbildēja: Tad es stāšos Dieva priekšā un sacīšu: Žans Žaks Ruso bija krietns cilvēks, jo viņš visu bija labi izdomājis. To ko viņš uzskatīja par pareizu un svarīgu darām, to viņš darīja, bet to, ko viņš uzskatīja par nevarīgu, to viņš nebija darījis.

Protams, tur nebija ne bauslības, ne Evaņģēlija, ne Rakstu, ne ticības. Šeit bija tikai viņa paša prāts un saprašana.

Mēs lasām, ka šeit ir citādi. Šis vīrs jau iepriekš zina atbildi uz šo jautājumu. Viņš grib eksaminēt Jēzu, jo viņš zina pareizo atbildi. Ja gadījumā Jēzus nezinās, tad varēs teikt – Aha, redzi, it kā liels vīrs, iemīļots skolotājs un mācītājs, bet šādu lietu nezina.

Tā cilvēki kādreiz rīkojas. Pavisam muļķīgi – arī reizē.

Kāds ne pārāk gudrs mācītājs, kurš ne ar ko īpašu nevarēja nedz izcelties, nedz spīdēt, un mācītāju sanāksmēs sēdēja ļoti klusi un mierīgi, kādreiz, kad izraisījās diskusija par kādu ļoti svarīgu ticības jautājumu, kad ļaudis tiešām sprieda par ļoti būtiskām baznīcas dzīves un ticības lietām, viņš pēkšņi kādam, kurš visskaidrāk bija šīs lietas apzinājies, piecēlās un vaicāja – A vai tu zini, cik Bībelē ir pantu? Protams, neviens no klātesošajiem to nezināja. Viņš vienīgais bija saskaitījis un domāja – Ha, ja jau jūs to nezināt, ko tad jūs te kaut ko citu vispār te spriežat un runājat? Un pats viņš bija pacēlies pāri visiem – vismaz tā viņš pats domāja.

Šeit nu viens grib pacelties pāri Jēzum, jo pats zina pareizo atbildi. Bet Jēzus no eksaminējamā uzreiz pats kļūst par eksaminētāju. Tā Viņš bieži dara.

Arī mēs paši, bieži vien, saceldamies pret Dievu un Dieva atziņu, beigās paliekam kaunā tāpat kā šis vīrs. Jēzus viņam jautā: Kā tad ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi? Ja jau tu zini pareizo atbildi, tad saki nu tu pats! Tas atbild: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.”

Redzi, šis cilvēks jau bija aizmirsis pats savu jautājumu. Jautājums gan bija ļoti labs un pareizs, bet tā kā viņam šķita, ka viņš visu to jau zina un dara, tad tagad nu viņam vajadzētu par jaunu padomāt. Jēzus viņam saka: Tu pareizi esi atbildējis. Tu pareizi zini, tu vari iemācīt arī citiem. Tad nu dari to, ko tu zini. Tad nu dari to, ko tu citiem māci. Un tu dzīvosi.

Cik lieli ir šie vārdi, ko likumu zinātājs tik viegli pārlaiž pār lūpām, it kā lieta, par ko viņš runā, būtu pavisam vienkārša. It kā kāds atbildot uz jautājumu – kā vārīt olas, sacītu – vajag paņemt olas, ielikt ūdenī katliņā un uzlikt uz uguns, lai vārās. Kad piecas minūtes ir pagājušas, olas ir gatavas.

Tas, par ko viņš runā, ir bezgala liela lieta, nevis tas, ko katrs var un prot, ko visi zina un var izdarīt.

Viņa paša mute viņu apsūdz. Viņš saka: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”

Ja jums kāds būtu sacījis, ka mūžīgās dzīvības iemantošanai tev, cilvēk, ir jāizdara kāda neiespējama lieta, piemēram, stundu jābūt lielā 300 vai 400 grādu karstumā. Cilvēks teiktu – Šausmas, es to nevaru. Tas nav iespējams.

Bet šeit, dzirdot – Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu – šie vārdi izskrien cauri viņa ausīm it kā tie pasacīto to pašu, ko olas vārīt, istabu slaucīt, akmeni pacelt vai vistas pabarot.

Šos vārdus izdzirdot būtu jāizbīstas vēl vairāk.

Ja cilvēks vēl varētu uzvilkt kādas drēbes, kā to dara ugunsdzēsēji, un ieiet tur, kur ir ugunsgrēks un augsta temperatūra, un izturēt, tad šīs lietas, par kurām šis bauslības skolotājs runā, cilvēks nevar.

Ir apbrīnojama cilvēku vieglprātība runājot par šīm augstajām lietām.

Ir nācies dzirdēt, ka mūsdienu bauslības skolotāji, tāpat kā šis senais priekštecis, uzskata, ka šī lieta ir pavisam vienkārša. Kad viņiem vaicā – ievērojot – nevis – ko darīdams es iemantošu mūžīgo dzīvību, bet pavisam savādāk – kā es varu iemantot mūžīgo dzīvību? Kā es varu tikt izglābts?

Te nav bauslībnieku jautājums. Šeit ir satriektas sirds jautājums, jo tā nespēj bauslību pildīt. Tas ir jautājums pēc Evaņģēlija, pēc žēlastības.

Bet šodienas bauslības skolotāji atbild viņu priekštecis – Tas ir pavisam vienkārši, iemantot mūžīgo dzīvību, tev tikai jāmīl Dievs no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu.

Mīļo cilvēk, vai tu pats esi pamēģinājis? Vai tu šos vārdus, ko tu tik viegli ņem mutē, un Dieva meklētāju dvēseli, kas saprot savu nespēku, saprot savu necienīgumu Dieva priekšā, sūti atpakaļ pie pašas bauslības svelmes, lai tā sadeg un iet bojā. Bet tu domā, ka esi devis labu padomu, ka esi devis labu ieteikumu.

Man reiz gadījās vienam šādam bīskapam vaicāt – Un tu pats? Vai tu vari? Vai tu kaut dienu esi mīlējis Dievu no visas sirds. Nu ja ne dienu, tad stundu, piecas minūtes, minūti vai vienu mirkli? Tas šis cilvēks, katolis, apdomājās un sacīja: Jā, laikam man paradīze man nespīd. Būs jāiet uz purgatoriju (šķīstītavu).

Jā, bet, mīļo cilvēk, bet tādas vietas nemaz nav. Tu ceri, ka tā tevi uzķers kā tīkls, kad tu kritīsi ellē.

Mums var palīdzēt vienīgi Evaņģēlijs mīlēt Dievu no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu.

Mīlēt no visas sirds, nozīmē mīlēt ar visu, kas tev ir. Tie nav kādi ārēji darbi, ko tu, cilvēk, varētu izdarīt – nomesties ceļos, nodziedāt Dievam slavu, noskaitīt kādu lūgšanu, uzcelt baznīcu, izdarīt kādu labu darbu un tad likties mierā.

Kā ir ar tavu sirdi? Sirds izsaka visu cilvēka būtību.

Kurš gan varētu sacīt – Jā, es mīlu Dievu no visas sirds! Kurš gan varētu šī baušļa priekšā pastāvēt?

Bet mēs redzam, ka likumu zinātājs, pēc tam kad Jēzus viņam saka – dari to, un tu dzīvosi – tā kā gribēdams attaisnoties, jautā Jēzum – kurš ir mans tuvākais? Proti, viņš nejautāja – kā es varu Dievu mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu? Viņš par to nemaz nejautāja. Tik vienkārša viņam šķita šī augstā lieta. Viņam vajadzēja tikai vēl precizēt, kurus no tiem daudzajiem, kurus pasaulē sastop, ir jāuzskata par sev tuvākajiem, lai viņus mīlētu.

Patiesībā viņam nav ne spēka, ne saprašanas, lai darītu vienu vai otru.

Apustulis Jānis, mīlestības apustulis, kuram sirdī visvairāk ir iekrituši tie Jēzus vārdi, kurus Viņš ir runājis par mīlestību, par to, ka Viņš ir mīlējis savus apustuļus un mācekļus, savu dzīvību par viņiem atdodams, cik liela ir Debesu Tēva mīlestība uz viņiem, kad Viņš ir aicinājis savus mācekļus mīlēt citam citu, kā Es jūs esmu mīlējis, kad šis apustulis, saredzēdams skaidri savā sirdī, ka viņa sirdī šī mīlestība nerodas pati no sevis. “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” [1.Jņ.4:10]

Mēs redzam šo brīnišķīgo Dieva mīlestību, kad Dievs sūta savu Dēlu, lai Viņš kļūst par pasaules Pestītāju. Mūsu acīm ir jābūt atdarītām, cik liela Dieva mīlestība ir ik dienas pie mums. Ka mēs ticības apliecībā apliecinām: Es ticu Dievu, Visuvaldītāju, Debess un zemes radītāju. Kur mēs zinām, ko Mārtiņš Luters par to ir sacījis. Es ticu, ka Dievs ir radījis mani. Devis man dvēseli un miesu, visas maņas, visus locekļus, ēdienu un dzērienu, kurpes un drēbes, sievu un bērnus, visu, kas man ir Viņš ir devis. Un vēl bagātīgi ik dienas uztur un apdāvina.

Vai daudz sirsnīgas pateicības ir cēlies no ticīgo, es nerunāju par neticīgajiem, mutēm uz Dievu? Kad Dievs mums ir dāvājis tik brīnišķas lietas un ik dienas dāvā nemeklējot savu labumu, bet meklējot vienīgi sirdi, kas atvērtos šai Dieva mīlestībai.

Ikdienas mūsu grēki un mūsu vainas caur Kristu tiek apklāti. Kad mēs ar sava mūža labāko dienu un labāko darbu, ko būtu darījuši, esam pelnījuši mūžīgas mokas. Cik samaitāts, nepilnīgs un ļauns ir šis darbs.

Mēs tiekam bagātīgi šķīstīti un mūsu vainas apklātas. Vai tas varētu notikt, ja Dievs mūs no sirds nemīlētu? Protams, Viņš mūs mīl no visas sirds.

Viņa mīlestības piepildījums, atspīdums un izplūdums ir Viņa Dēls.

Vai Viņš šajā pasaulē dzīvodams, kaut ko darīja sevis dēļ? Par to, ko Viņš darīja sevis dēļ, uzturēdams savu miesu, to pabarodams, padzirdīdams, apģērbdams un sasildīdams, to Viņš darīja tāpēc, ka Viņam vajadzēja mūs glābt, esot šajā miesā. Viņam vajadzēja šajā miesā nest mūsu grēkus pie krusta staba. Šīs miesas asinis izlietu par mums, lai šķīstītu mūs no grēkiem.

Vai jūs zināt evaņģēlijā kādu darbu, ko Viņš būtu darījis sevis pēc, savu labumu meklēdams?

Kaut gan Viņš to varēja un drīkstēja, Viņš to nedarīja. Jo Viņa mīlestība bija tik liela, ka tā ietvēra visus. Bet miesas un laika ierobežotībā to vajadzēja pagūt un iespēt.

Reizēm Viņš, sludinādams Vārdu un dziedinādams slimniekus, citu acīs likās pavisam traks, jo Viņš to darīja dienu un nakti tā, ka nebija pat laika ēst maizi.

Viņš nevienu lietu nedarīja sevis dēļ. Viņa mīlestība ir tik liela. Viņš ir Dieva mīlestības atspīdums un piepildījums. Tikai Viņā, Krustā Sistajā, Viņā ticēdami, mēs topam dzīvi. Tikai tur mēs varam ieraudzīt, saprast un uzņemt savā sirdī, cik ļoti Dievs mūs mīl. Un kaut būtu tā, ka šī bezgala lielā Dieva mīlestība izkausētu mūsu siržu ledu, liktu arī mums dziļā nopietnībā savas sirdis atvērt šai mīlestībai, lai piepildās sirds, dvēsele, spēks un prāts, un lai, šajā liesmā iededzināts, var Dievu un savu tuvāko mīlēt.

Kad šis bauslības skolotājs vaicā – kurš ir mans tuvākais? Jēzus stāta viņam stāstu, kuru mēs labi zinām. Par kādu cilvēku, jūdu, kurš bija ceļā no Jeruzalemes un Jēriku. Kā mēs zinām, ka viņš ir jūds? Viņš dzīvoja Jeruzalemē, kur pamatā dzīvoja jūdi. Ja viņš būtu no Jērikas un būtu pagāns, kas dodas atpakaļ uz mājām, tad tā arī būtu sacīts – bija kāds cilvēks, kas no Jeruzalemes atgriezās Jērikā. Nē! Viņš gāja no Jeruzalemes un Jēriku, un krita laupītāju rokās. Viņu aplaupīja, sasita, noplēsa drēbes un atstāja pusmirušu guļam un aizgāja.

Tālāk ir stāsts par priesteri, kurš gāja pa to pašu ceļu. Ieraudzīja viņu, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā pašā vietā atnācis, ieraudzīja viņu, bet pagāja garām.

Bet tad kāds samarietis, svešinieks, jo samarieši ar jūdiem nesagājās, savu ceļu iedams, nonāca pie šī nelaimīgā un viņā sirds viņam iežēlojās.

Redziet, kā dara mīlestība. Viņa neprasa, kuram man jāpalīdz, un kuram nē. Kad mīlestība redz bēdas, tā nejautā, vai šis ir tas gadījums, kad man ir jārīkojas. Šī mīlestība kustina dvēseli, spēkus, kas cilvēkā mīt, un viņa prātu, rokas un kājas.

Un samarietis, kur sirds iežēlojās, pienāca klāt un pārsēja ievainotā brūces, uzliedams eļļu un vīnu, uzcēla uz savu lopu un aizveda uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš tos iedeva viesnīcniekam un sacīja: “Aprūpē viņu, un ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu.”

Šajā stāstā mēs redzam divas brīnišķīgas lietas.

Visupirms, mēs redzam Jēzu pašu. Svešinieku savējo vidū, ko jūdi sauc par samatrieti un ņirgādamies mēģināja Viņu apkaunot saukdami: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi apsēsts samarietis. Tu esi samarietis un tevi apsēdis dēmons.” [Jņ.8:48] Kad Viņš pie krusta, nāves mokās sauc: “Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzas pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais.” [Lk.23:35] Bet Viņa krusta nāve bija palīdzība, vislielākā palīdzība nabaga grēciniekiem. Viņš aizvien palīdzēja viņiem, pat pie krusta mirdams, iemantot mūžīgo dzīvību.

Šajā ziņā Kristus šajā līdzībā atklājas kā šis samarietis, kurš mūs, velna, grēka un pasaules aplaupītos, pilnīgi kailos, asinīs gulošos, saminamus savās asinīs, kā runā Vecā Derība par cilvēku grēka stāvoklī, ierauga, un Viņa sirds iežēlojas. Kad Jēzus saka uz mums mūsu asinīs: “Dzīvo.” Kad Viņš mūsu grēka vainas un brūces, ar vīnu izmazgādams un eļļu ieziezdams, dziedina. Un tad ved mūs baznīcā, savā draudzē, un atstāj tur to ļaužu ziņā, kas sludina Evaņģēliju un izdala sakramentus, lai mēs saņemtu visu, kas mums nepieciešams mūžīgai dzīvībai.

Ko šis nabaga aplaupītais nelaimīgais varēja izdarīt, lai viņš dzīvotu? Neko. Viņš gulēja samīts savās asinīs. Ne viņš varēja saukt pēc palīdzības, ne viņš varēja kaut kur aizrāpot, lai saņemtu palīdzību. Tikai Kristus, jeb šajā stātā samarietis, viņu varēja celt uz savām rokām, par nāvi un briesmām nebēdādams, dziedināt, stiprināt un dzīvībā ievest.

Te mēs redzam Kristu kā sakramentu. Tā ir brīnišķīgākā lieta. Neviens neko nevar izdarīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Neviens nevar mīlēt Dievu, kā šeit prasīts, nedz tuvāko kā sevi pašu. Bet to, ko cilvēks nevarēja savas miesas grēcīguma un vājuma dēļ, to ir darījis Kristus savā miesā, to ir darījis Kristus glābdams cilvēku. Dieva darbs mūs glābj, ne mūsu pašu.

Tad, kad esam saņēmuši Kristu kā sakramentu, tad Viņš kļūst par mūsu piemēru, tāpat kā tam vīram, kurš bija jautājis – kuram tad man jāpalīdz, kurš ir mans tuvākais. Kad uz Jēzus jautājumu – kā tev šķiet, kurš bija tuvākais tam, kurš krita laupītāju rokās – likumu zinātās atbildēja – tas, kurš viņam parādīja žēlastību – tad Jēzus viņam sacīja – Ej un dari arī tu tāpat. Te Kristus mums ir piemērs. Kā Viņš mūs ir mīlējis, tā mums pienākas mīlēt citam citu. Mīlēt citam citu arī grēka savainojumā un velna varā, kurā grēcinieki šajā pasaulē nokļūst. Ka mēs nepaietu garām šim grēciniekam, bet ar Dieva Vārdu un žēlastības palīdzību, kas mums Dieva dota, stiprinātu, darītu dzīvu, lai pats Kristus runātu caur mums, kā apustulis Pāvils ir korintiešiem saucis: “ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” [2.Kor.5:20] Tā nu mēs nākam it kā Dievs runātu caur mums, un saucam – ļaujieties izlīgumam ar Dievu. Tālāk viņš saka: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” [2.Kor.5:21]

Tā mēs redzam šī lielā baušļa piepildījumu caur ticību. Kad ticam uz Kristu, kad ticam, ka Viņa nopelna dēļ mūsu grēki ir piedoti un visa Dieva žēlastība mums ir dāvāta, tad arī mūsu sirds top dzīva, tā atveras Dieva žēlastībai un laipnībai, un, jau mazliet dzīva tapdama, spēj kaut ko mācīties un darīt. Ne tā, ka mēs varētu šo bausli piepildīt – mīlēt Dievu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku un visu prātu – bet vismaz tik daudz, ka mēs saprotam, cik maz mēs to spējam, patiesībā, gandrīz nemaz. Ka mums atkal ir vajadzīga Dieva žēlastība un piedošana.

Mūsu ticības tēvi to ir labi sapratuši. Kādā katehismā, kur mēs šobrīd vairs nelietojam, jo tādu vairs nevar iegādāties, bija jautājumi par sagatavošanos Svētajam Vakarēdienam, jautājumu rinda par to, kā mēs esam dzīvojuši, ko darījuši. Un pats pirmais jautājums bija – Vai es mīlu Dievu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, ar visu savu spēku un prātu? Vai es mīlu mūžīgo Dievu, kā Viņš ir mani mīlējis? Ļaudis, kas nezināja Evaņģēliju, reizēm mulsa – Kāda ir pareizā atbilde, lai es varētu cienīgi sagatavoties Svētajam Vakarēdienam? Protams, pareizi laikam būtu jāsaka, ka es mīlu, jo tas es esmu labs, svētīgs un cienīgs.

Bet tēvi saprata, ka pareizā atbilde ir godīga atbilde. Saki kā ir. Saki, ka nē. Un tad meklē pēc Dieva žēlastības, pēc Viņa mīlestības. Tad tu, slapjā un gruzdošā pagale, kas nespēj iedegties Dieva mīlestības svelmē un ugunī, meklē šīs uguns avotu. Meklē to uguni, kas deg koši, gaiši un karsti. Dieva mīlestības uguni. Tad tici, tuvu klāt būdams arī tu reiz iedegsies un iekvēlosies. Ne tā, kā iepriekš, ne tā, kā šodien, ne tā, kā vakar, bet tā, kā Dievs ir gribējis, tevi mīlēdams, tevi redzēt. Tevi mīlēdams, tevi veidodams un pie sevis vilkdams.

Reiz tas būs, mīļie. Mēs zinām, ka reiz varēsim šo bausli piepildīt. Protams, visā pilnībā tas būs tikai mūžībā, bet cik tas būs brīnišķīgi un skaisti.

Lai Dievs dod mums visiem to reiz piedzīvot, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.