215. Ko līdz ar ticību tevī vēl ir modinājis Svētais Gars?


13. post Trinitatis svētdienā

Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” [Lk.10:23-37]

I

Šajā Evaņģēlija vietā izšķiramas trīs galvenās daļas: pirmkārt, mūsu Kungs slavē Evaņģēlija atklāsmes un pasludināšanas laiku, kas taisnīgi un pamatoti tiek saukts par žēlastības laiku. Otrkārt, Evaņģēlijs šai vietā māca, kādi ir īsti un godīgi labie darbi, kuri tiek darīti saskaņā ar Dieva baušļiem; tas tiek parādīts skaistā līdzībā jeb piemērā par samarieti un ievainoto cilvēku. Te Kristus mums atklāj trešo lietu, kas tiek attēlota ar jaukas gleznas palīdzību; tā ir Kristus Valstība, tas ir, žēlastības Valstība, kuru sludina Evaņģēlijs. Pirmā lieta izteikta Kristus vārdos:

Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.

To – evaņģēlists saka – Kristus teica īpaši saviem mācekļiem; un Viņš runāja tieši tajā laikā, kad bija aizkustināts un priecīgs Garā jeb garīga prieka pilns, par ko Viņš no sirds pateicās Dievam Tēvam un slavēja Viņu Evaņģēlija atklāsmes dēļ. Tā redzam, ka Kristum ir bijis īpaši svarīgi runāt ar mācekļiem, un tas ir bijis nozīmīgi arī viņu pestīšanai. Šie Kristus vārdi nav nekas cits, kā slava Evaņģēlijam – jo mācekļi ir ieredzējuši šo laiku, kad iespējams dzirdēt un redzēt Evaņģēlija atklāsmi, kas nes pasaulei glābšanu un pestīšanu no grēkiem un visām nelaimēm. Par šo laiku, par Evaņģēlija atklāsmi mīļie pravieši jau iepriekš ir teikuši brīnišķīgus pravietojumus, no visas sirds ilgodamies un saukdami pēc šī laika – kā to īpaši skaidri redzam psalmos un pravieša Jesajas grāmatā. Tādēļ jūs – Kristus mācekļiem saka – esat svētīgi, saņēmuši pārpārēm bagātīgu svētību. Jo jums tagad ir dāvāts īsts zelta gads, patiesi svētīgs, žēlastības pilns laiks; tikai raugieties, ka spējat jums dāvāto žēlastību paturēt un pareizi izmantot!

Jo šāda Evaņģēlija slavēšana ir uzticīga mudināšana, jā, arī nopietni apsūdzības vārdi. Kristus aicina mācekļus būt pateicīgiem par saņemto Dieva žēlastību. Taču Viņš arī žēlojas par pasaules lielo nepateicību – par to, ka ir tik maz cilvēku, kuri šo žēlastību atzīst un pieņem, un otrādi – tik daudzi to nicina un neievēro. Tādēļ Kristus vēršas tieši pie mācekļiem un teic viņus svētīgus – itin kā gribētu sacīt: jā, svētīgas jūsu acis un ausis, jo jūs to redzat un dzirdat; jo, diemžēl, ir daudz tādu ausu un acu, kuras Dieva žēlastību negrib ne redzēt, ne dzirdēt, kaut arī tā atklājas viņiem redzamā un dzirdamā veidā. Tā Kristus parāda, cik nenovērtējams un milzīgs ir šis dārgums, cik mierinošs ir Evaņģēlija pasludinājums, tomēr nepateicīgais pūlis to uzņem ar nicinājumu un vēl sāk vajāt.

Tagad laiki ir mainījušies – agrāk mīļie tēvi un pravieši labprāt būtu atdevuši savu dzīvību, lai tikai pieredzētu laikus, kad Dieva žēlastība atklāsies šādā veidā; viņu sirdis būtu gavilējušas priekā, ka ar viņiem notiktu tik brīnišķīgas lietas – tie būtu jutušies tā, it kā visapkārt ziedētu krāšņs rožu dārzs. Tā Lk. 2: 28 lasām, ka, paņēmis savās rokās Pestītāju, kas, būdams mazs bērniņš, vēl nespēja ne runāt, nedz arī ko darīt, dievbijīgais, vecais Sīmeans ar prieku atvadījies no dzīves un visa, ko bija iemantojis – nu viņam nekas cits vairs nebija vajadzīgs. Arī mīļā māte Ieva 1. Mozus 4: 1 sauca un lūdza, un priecājās, kad Dievs viņai deva pirmo dēlu; jo Ieva domāja, ka šis cilvēks būs Pestītājs; un vēl jo dedzīgākas viņas ilgas kļuva tad, kad šīs cerības neattaisnojās. Tāpat arī vēlāk visu tēvu sirdis ar ilgu pilnām nopūtām ir tiekušās redzēt un dzirdēt atklājamies Evaņģēliju. Visai pasaulei būtu vajadzējis ar lielu prieku uzņemt Kristu un teikt sevi svētīgu, kad šīs ilgas piepildījās; un tādēļ Kristus pats slavē šo žēlastību.

Cik priecīgi no visas savas dedzīgās sirds Dievam pateicas Dāvids, kad viņš no pravieša Nātana ir dzirdējis Dieva apsolījumu – 2. Sam. 7: 1 – par to, ka Viņš Dāvidam ne tikai cels namu un paliekošu ķēniņvalsti uz zemes, bet arī liks Kristum piedzimt no Dāvida miesas un cilts, un dibinās Kristus žēlastības un žēlsirdības mūžīgo Valstību. Tā nu Dāvids, lielā prieka pārņemts, nezina, ko sacīt Dieva priekšā un kā Viņam pateikties; tādēļ viņš ir sacerējis tik daudz skaistu psalmu – īpaši jāpiemin 89. psalms. Turklāt arī savos pēdējos vārdos un novēlējumā Dāvids viscildenākajiem vārdiem slavē šo Dieva žēlastības darbu un saka: tā ir mana pestīšana un viss mans prieks, 2. Sam. 23. Bet nu, kad šis jaukais, svētīgais laiks ir pienācis, kad ļaudis paši to pieredz, atrodas tādi, kuri šo bez atlīdzības sniegto Dieva žēlastību negrib ne redzēt, ne dzirdēt, ne zināt, ne paciest.

Gluži kā tagad varam redzēt un pamanīt, ka tie, kuri grib būt Baznīca un saukt sevi par kristiešiem – pāvests, bīskapi un viss viņu sekotāju pulks, kam vajadzētu pacelt rokas pret Debesīm un pateikties Dievam, ka Viņš tos izrāvis un atbrīvojis no viņu tumsības un akluma, lai tie varētu saņemt spožo Evaņģēlija gaismu – šie ļaudis izmanto ūdeni un uguni, zobenu un ieročus, lai padzītu no pasaules visus, kuri māca un apliecina Evaņģēliju. Tāpat arī mūsu vidū ir daudz nepateicīgu viltus kristiešu, kuri pārdroši nicina Evaņģēlija mācību. Iepriekš, kad dzīvojām pāvesta gūstā, tikām apgrūtināti ar melu sprediķiem par grēku atlaidēm, šķīstītavu un visiem mūku sagudrojumiem – cik ļoti tad visa pasaule ilgojās pēc īsta, godīga sprediķa! Cik labprāt mēs tolaik būtu atdevuši it visu, darījuši un panesuši jebko, lai tikai varētu dzirdēt īstu mierinājumu un pamācību, atbrīvoties no grēksūdzes mokām un visas pāvesta tirānijas un iemantot mierīgu sirdsapziņu! Un cik priecīgi bija dievbijīgi ļaudis, kad pirmoreiz varēja atzīt Evaņģēlija dāvanu! Cik sirsnīgi viņi par to pateicās Dievam! Bet kā ir tagad? Cik daudz tad ir to, kuri no sirds priecājas, ka var to redzēt un dzirdēt? Cik drīz viņiem šis svētīgais dārgums apnīk, un viņi sāk lūkoties apkārt, meklēdami ko citu un aizmirsdami visu, ko saņēmuši, tā, ka pasauli atkal piepilda dažādi novirzieni un viltus mācības!

Tā nu viss ir atkarīgs tikai no tā, vai Evaņģēliju redzam un dzirdam; jo tas ir bagātīgi un skaidri atklāts mūsu acīm un ausīm. Taču lielākā daļa ļaužu visā pasaulē nespēj to saskatīt, nedz atzīt, kaut arī tas gluži vai duras acīs un ik brīdi skan ausīs. Jo, ja pasaule spētu kaut ko no tā dzirdēt un redzēt, tad Evaņģēlijs arī spētu ko labot viņu dzīvēs – viņi saprastu vairāk un vairs tā nepretotos patiesībai.

Ko gan visiem farizejiem ir palīdzējis tas, ka pats Kristus tiem sludinājis Evaņģēliju? Un ko mūsu novirzieniem un dažādiem gudriniekiem palīdz tas, ka viņiem tik skaidri tiek sludināts, kā iemantojama grēku piedošana un sirdsapziņas mierinājums? Ko līdz tiem sludināt, kā kristietim jādzīvo savā kārtā un kā viņš var patikt Dievam? Neko no tā visa viņi tomēr nav ne zinājuši, ne dzirdējuši; viņi gan paši atzīst, ka tā ir lieliska mācība, tomēr paliek akli un nocietinājušies – Evaņģēlija mācība nesasniedz viņu sirdis, tā, ka viņi nespēj dzīvot atbilstoši šai mācībai; viss, ko tie šeit dzird, lasa vai arī paši saka, viņiem ir svešs. Jo šie cilvēki ir pārāk nocietinājušies, palikdami paši pie savām domām un iedomām; viņiem patīk pašu sagudrotās lietas, kas tiem šķiet īpaši vērtīgas, tā, ka neko citu viņi nespēj ne redzēt, ne dzirdēt. Tā pie viņiem redzam piepildāmies to, kas agrāk ar praviešu un paša Kristus muti ir sacīts jūdu tautai un visiem viņiem līdzīgajiem – ka tie arī ar redzīgām acīm neko neredzēs un ar dzirdīgām ausīm nedzirdēs, lai nevarētu laboties un netiktu izglābti. Tas ir pats lielākais, bargākais un briesmīgākais sods – viņi tiek mocīti, katru dienu dzirdēdami un redzēdami Dieva Vārdu un Viņa darbus, kas doti par svētību un pestīšanu visiem cilvēkiem, un tomēr neiemanto žēlastību, lai spētu tos uzņemt, Mt. 13: 14. Viņi izjūt tikai nepatiku pret Dieva Vārdu un darbiem, un viņus pārņem tāds rūgtums, ka tie labprātāk dzirdētu un redzētu velnu no elles.

Turpretī tam, kurš šo mācību ir uzņēmis, tiek dots liels dārgums un žēlastība – viņš spēj pareizi redzēt un dzirdēt. Šādu cilvēku tiešām var saukt par svētīgu. Jo šādi redzētais un dzirdētais, ienākot sirdī, atnes bagātīgu dārgumu pārpilnību un dod īstu izpratni, apskaidrību, mierinājumu, gara stiprinājumu, prieku un dzīvību, tā, ka cilvēkam nekad neapnīk to redzēt un dzirdēt; viņš arī negrib dzirdēt, mācīties un zināt neko citu, kā vien to, kas palīdz iemantot pestīšanu. Jā, šāds cilvēks nepievērš uzmanību citām lietām, itin kā viņš tās neredzētu un nedzirdētu, lai arī ārējā dzīvē nākas sastapties ar daudzām dažādām lietām; viņš turas tikai pie šīs gaismas un atziņas, kas ir tik liela, ka piepilda gan sirdi, gan acis, aizēnojot visas cita lietas.

Gluži kā Saule uzlēkdama piepilda ar savu gaismu visu pasauli, tā, ka Mēness un zvaigznes vairs nav iespējams pamanīt, lai gan arī tie taču dod gaismu, cik vien spēj. Tāpat arī šeit – lai cik spoži mirdzētu visi pārējie – gudri, izglītoti, svēti ļaudis, arī Mozus, pravieši un pats Sv. Jānis Kristītājs – tiem visiem tomēr jāpiekāpjas Kristum, jā, arī viņiem ir jādod liecība, ka vienīgi Kristus ir īstā Gaisma, kas apgaismo visus cilvēkus un, ka arī viņiem pašiem ir jākļūst līdzdalīgiem šajā gaismā; jo ārpus Kristus visa gaisma un mācība izbeidzas, jeb – tā ir atrodama tikai Kristū un kristietībā.

Tāpat arī skaistajai Evaņģēlija skaņai, šai brīnišķīgajai mūzikai, kas dzied par Kristu, ir jāpiepilda cilvēka ausis, tā, ka citu viņš vairs nedzird; gluži kā liels zvans vai kara bungas un bazūne tā pieskandina gaisu, ka viss pārējais, kas tiek runāts, dzirdēts un kliegts, vairs nav dzirdams. Tā visā mūsu dzīvē un darbos šim Vārdam arvien ir jāgūst virsroka – sirds ticības dēļ, un mums nav jāpazīst neviens cits mierinājums, taisnība un pestīšana. Tās tiešām būtu svētīgas ausis, kas prot šādi izmantot svētīgo Evaņģēlija laiku un atzīst to, ko Dievs Evaņģēlijā mums devis. Jo šādas acis un ausis pats Dievs uzskata par dārgu, brīnišķīgu svētumu un dārgumu, ko visa pasaule nekādi nespēj atsvērt, kaut arī tai būtu vēl daudzkārt spožāka Saule un gaisma.

II

Tāda ir Kristus pamācība viņa mīļajiem mācekļiem un kristiešiem, jā, tas ir arī mierinājums un pamudinājums labprāt palikt pie Evaņģēlija, kas ir tik dārgs un cildināms.

Bet ko par Evaņģēliju domā citi – tie, kuri nav Kristus mācekļi, bet paši sev šķiet vēl daudz gudrāki un svētāki, tā, ka Viņa mācība tiem nešķiet vajadzīga – to mums parāda Rakstu mācītājs, kurš arī ir turpat līdzās, kā jau parasti – daudz ļaužu pulcējas ap Kristu, lai dzirdētu, ko Viņš saka. Arī šis Rakstu mācītājs ir dzirdējis, ka Kristus šobrīd runā ar saviem mācekļiem, teikdams, ka tas, ko viņi redz un dzird, vēl nekad nav redzēts un dzirdēts; tomēr viņš nespēj paturēt pie sevis savu lielo gudrību un attapību, bet nāk priekšā un atdara savu muti, gribēdams pārbaudīt, vai nevarēs iegrūst Kristu kaunā un pats gūt sev slavu kā augsti izglītots mācītājs, kas pārspējis gudrībā Kristu. Viņš nāk priekšā un uzdod Kristum jautājumu:

Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?

Šī cilvēka vārdi atklāj, ka viņš ir viens no tiem, kuriem ir redzīgas un dzirdīgas acis un ausis – tāpat notiek ar visiem, cenšas pierādīt savu izcilo gudrību. Jo, šos vārdus sacīdams, Rakstu mācītājs apliecina, ka viņš nezina nekā vairāk un nekā augstāka, kā vien šo mācību, kura runā par mūsu pašu darbiem. Par Dieva žēlastību, par Kristus darbu un amatu viņam nekas nav zināms, un viņš no tā nekad neko nav sapratis, kaut arī ir dzirdējis Kristu runājam par šīm lietām. Rakstu mācītājs iedomājas, ka viņš zina ko labāku, nekā Kristus viņam varētu mācīt; viņš labprāt teiktu tāpat, kā mēdz sacīt mūsu gudrinieki un sektanti: viss, ko līdz šim no Tevis esmu dzirdējis, ir pavisam vienkārša lieta; tev jāpievēršas kam augstākam. Mīļais, tad iemāci taču reiz ļaudīm izdarīt ko tādu, kas ļautu tiem iemantot pestīšanu! Kristus ļauj šādiem kārdinātājiem izteikties, un tad meistarīgi notver viņus ar viņu pašu vārdiem, likdams tiem pašiem atbildēt uz viņu jautājumiem – ja jau viņi ir tik izglītoti un gudri. Kristus saka:

Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?

Itin kā Viņš gribētu sacīt: es saprotu, ka tu gribi darīt ko augstāku, nekā es zinu sacīt. Labi, uzklausīsim tevi pašu – Es vārda pēc uzskatīšu sevi par skolnieku, bet tevi – par meistaru. Taču atbildi Kristus liek meklēt Rakstos, teikdams: “Kā tu tur lasi?” Jo Kristus negrib, lai kāds sludinātu pats savas iedomas, kas nekādi nav saistītas ar Rakstiem. Tā Viņš šim Rakstu mācītājam parāda, ka šis cilvēks Rakstus nesaprot (kā Rakstu mācītājs arī vēlāk skaidri

ļauj redzēt, jautādams, kas ir viņa tuvākajam); viņš nespēj saprast arī to Rakstu daļu, kas runā par mūsu pašu darbiem; tādēļ vēl jo mazāk viņam iespējams saprast otru, augstāko mācību. Te nu Rakstu mācītājs nevar atbildēt citādi, kā vien tā, kā sacīts 5. Mozus 4: 5, visīsākajā veidā saņemot kopā visus Dieva baušļus – to, kā jādzīvo, kā jāizturas pret Dievu un cilvēkiem.

Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.

Šī ir augsta mācība un pati augstākā patiesība, ar kādu iespējams vērsties pie cilvēka. To apstiprina arī pats Kristus, sacīdams: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Taču šī vēl bija vispārzināmā mācība; šie vārdi bija labi pazīstami ikvienam jūdam, kaut arī ne visi tos pareizi saprata; šo patiesību bija dzirdējuši arī Kristus mācekļi. Tādēļ šim gudriniekam būtu vajadzējis saprast, ka Kristus runā par kādu citu, augstāku lietu, teikdams savus mācekļus svētīgus, jo tie redz un dzird to, ko citi nav redzējuši un dzirdējuši. Taču visiem liekuļiem un sektantiem nākas šādi pierādīt, ka viņi neuzskata Kristu un Viņa Evaņģēliju ne par ko vērtīgu, bet iedomājas, ka paši visu zina daudz labāk.

Par šo bausli jau daudzkārt ir runāts, un varētu runāt vēl daudz; jo tā ir visaugstākā gudrība un prasme, kuru nekad neizdosies pilnīgi iemācīties, nedz īstenot dzīvē; Dieva Dēlam ir bijis jānāk no Debesīm, jāizlej savas asinis un jādod Evaņģēlijs, lai šis bauslis varētu tikt pildīts. Lai gan arī kristieši var tikai nedaudz iesākt to pildīt; bet nākamajā dzīvē tas arvien būs mūsu acu priekšā, mūsu sirdīs un īstenosies visā mūsu dzīvē. Īsi sakot, šis bauslis ir daudz augstāks par visu cilvēku saprašanu, sirdīm un jūtām; cilvēks nespēj aptvert, ko īsti prasa šie vārdi: mīlēt Dievu no visas sirds, ar visu dvēseli, ar visu spēku un prātu. Jo šādu mīlestību pret Dievu neviens sevī neatrod un nepieredz – mazliet to sāk pieredzēt tikai tie, kuri ir saņēmuši Evaņģēliju un ticībā satvēruši Kristu. Šie cilvēki posta brīžos un kārdinājumos, Viņu piesaukdami, iemanto Viņa mierinājumu un stiprinājumu, tā spēdami sajust Evaņģēlija garšu. Taču viņi paši – arī Sv. Pāvils un visi svētie – sūdzas, ka ir vēl tālu no šādas mīlestības, un viņu miesa un asinis nesajūt sevī neko citu, kā vien grēku un nāvi; tas nekādā ziņā nenotiktu, ja šis bauslis pilnīgi īstenotos viņu dzīvē.

Tādēļ tas tiešām ir apkaunojoši un atbaidoši, ka tādi augstprātīgi, nekrietni ļaudis, kā šis Rakstu mācītājs tik droši paļaujas uz savu gudrību, nepievērsdami nekādu uzmanību augstajam un nopietnajam Dieva bauslim, un tāpat arī negribēdami ne dzirdēt, ne zināt par Evaņģēlija mācību. Tie iedomājas, ka pietiek tikai dzirdēt un izrunāt vārdus: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds… un savu tuvāko kā sevi pašu.” Tie neredz, ka Dievs grib, lai nevien esam dzirdējuši un protam teikt šos vārdus, bet arī dzīvojam tā, kā tie māca. Kas to neņem vērā, tas uzkrauj sev vēl smagāku un nepanesamāku lāstu, – kā Kristus Lk. 12: 47 saka: “Šāds kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu.” Tādēļ arī Kristus Rakstu mācītājam nesniedz citu atbildi, kā vien:

Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.

Tas ir pareizs Bauslības pasludinājums un grūts, nopietns uzdevums, jā, Rakstu mācītājs ir notverts pats savos vārdos; un viņš var redzēt, kā viņam pietrūkst. Mācība – Kristus saka – ir skaista un pareiza; bet pielūko, mīļais, ka tu to arī dari – es gan vēlētos redzēt šādu darītāju – esi meistars un parādi man savu prasmi! Jūs visi esat runājuši, rakstījuši un zināt šos vārdus, tādēļ man jums citi vārdi nav jāsaka; taču gan tev, gan citiem pietrūkst spējas darīt to, ko tie prasa. Jums tikai šķiet, ka pietiek šos vārdus sacīt un par tiem domāt. Nē, tāda zināšana nevienam nedos ne dzīvību, ne pestīšanu. Dieva bauslis ir jātur un jāpilda – citādi jūs nenāksit dzīvībā, bet paliksit Dieva dusmībā un mūžīgā nāvē.

Tāds ir spriedums, kuru saņem šādi gudrinieki, kuri daudz grib zināt un cenšas ikvienu mācīt, kā iemantot pestīšanu, tomēr nezina neko vairāk par mūsu pašu darbiem, atstādami neievērotu Evaņģēlija mācību. Tā nu viņu apgalvojumi nav nekā vērti – viņu mācības nav nekas cits, kā tikai tukšas un veltīgas pļāpas, kam tā arī nekas neseko – kā Sv. Pāvils Gal. 6: 13 par šādiem Bauslības un darbu skolotājiem saka: “Viņi, kas apgraizīti, paši netur bauslību,” tā, ka viņiem droši varam sacīt to, ko Kristus saka šim vīram: mīļais meistar! Dari pats to, ko tu māci un pavēli citiem cilvēkiem! Un arī Sv. Pāvils Rom. 2: 19 – 21, 25 saka: “Tu apzinies esam audzinātājs tādiem, kas nekā nezina… Tu māci citus – un pats sevi nemāci? Tu lepojies ar bauslību, bet pats pulgo Dievu, bauslību pārkāpdams.”

Tā arī pie visiem pāvesta sofistiem, visos novirzienos un pie visiem tiem, kuri nepieņem šķīsto Evaņģēlija mācību, redzam, cik ļoti tie lepojas un greznojas ar labiem, brīnišķīgiem darbiem – kā to līdz šim tik aizrautīgi darījuši mūki; un tomēr viņi ar to visu neko nav paveikuši, jā, tikai pārkāpuši Dieva Bauslību un pretojušies tai. To viņi apliecina paši ar savu dzīvi; un arī Kristus tālāk līdzībā parāda, ka neviens nav tik nežēlīgs, naida pilns un gluži bez mīlestības pret tuvāko, kā šādi liekuļi.

Jā, šie Kristus vārdi; “Dari tā!” ir mūžīgs sprediķis, kas tiek sacīts un sludināts visiem cilvēkiem, arī svētajiem; šie vārdi viņus apsūdz un parāda, ka viņi nevar un nedrīkst Dieva priekšā lepoties ar saviem darbiem, nopelniem un svētumu, bet, ja vēlas nākt Dieva priekšā un atzīt patiesību, tiem jānolād sevi līdz ar visu savu dzīvi. Te nu neviens – ne Vecās, ne Jaunās Derības laika – svētais nespēj pastāvēt – tiem visiem jālūkojas vārdos “Dari to!” kā spogulī. Šie vārdi nesaka cilvēkam neko citu, kā: redzi, tu to neesi darījis, nedz izpildījis. Arī pats Mozus, kas bija pazīstams kā uzticamākais cilvēks visā Dieva tautā un kuru pats Dievs sauc par savu draugu, ar kuru Viņš runāja tieši, aci pret aci, tomēr saka Dievam šādus vārdus: “Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus,” 2. Mozus 34: 6 – 7. Te Mozus nomet savu un visu cilvēku svētumu un atzīst to par grēku Dieva priekšā.

Tāpat arī pravietis Jesaja 6: 5 – 6, stāvēdams Dieva priekšā un redzēdams Viņa godību, atzīst, ka viņš pats ir nešķīsts; ir jānāk eņģelim, kas viņu mierina un saka, ka viņa grēki viņam ir atņemti. Un Jeremija 17: 16 – 17 Dieva priekšā nācis, lūdz Viņu un lepojas, spītēdams saviem vajātājiem: “Es neesmu liedzies veikt gana pienākumus Tavā uzdevumā. Kas nāca no manas mutes, tas ir atklāts Tavā priekšā” – tas ir Tavs svētais Vārds, un es esmu pareizi sludinājis; taču tūliņ pravietis piebilst: “Novērs man briesmas, neatstāj mani pavisam bez cerībām, Tu esi mans patvērums ļaunā dienā!” Un 10: 24 Jeremija saka: “Pārmāci mani, Kungs, bat ar žēlastību un ne savā bardzībā, ka Tu mani galīgi neiznīcini!” Kur tad nu ir dievbijīgais un svētais cilvēks, uz kuru Dievs nedusmojas? Kādēļ pravietis bīstas, ka Dievs varētu viņu iznīcināt?

Tāpat arī Daniēls 9: 18 atzīst savus un savas tautas grēkus un saka: “Mēs zemojamies Tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām, balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz tavu lielo žēlastību.” Un Dāvids, saņēmis grēku piedošanu un uzticamu mierinājumu, ka Dievs ir viņam žēlīgs, bieži – it īpaši 119. Psalmā, 97 u. t. – lepojas, ka ir darījis to, kas pareizs un Dievam tīkams, turklāt arī pats Dievs 1. Sam. 13 – 14 apliecina, ka Dāvids ir vīrs pēc Viņa sirdsprāta; tomēr šis vīrs izbaiļu pilnos psalmos lūdz: “Kungs, nesodi mani savās dusmās un nepārmāci mani savā bardzībā,” Ps. 6: 2; un Ps. 143: 2: “Neej tiesā ar savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.”

Tāpat arī Sv. Pēteris Ap. D. 15: 10 droši atdara savu muti un runā par visu Bauslību: “Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām nest?” To Viņš saka par visiem svētajiem, tēviem, praviešiem, apustuļiem, un šādi, šķiet, tie visi būtu izslēdzami no Debesīm. Raugoties tikai uz Bauslību un viņu pašu darbiem, tas tā tiešām būtu – ja viņi nebūtu palikuši Debesu žēlastībā, – kā arī tālāk, 11. pantā, apustulis saka: “Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus Kristus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi.” Un Sv. Pāvils Ap. D. 13: 38 – 39 saka: “Caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus Bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu, ikviens, kas tic, caur Viņu tiek taisnots.”

Ja nu šāda atzīšanās jāsaka arī svētajiem, kuri taču ir saņēmuši žēlastību un Svēto Garu, ko gan uzdrīkstas citi akli, nožēlojami ļaudis, kuri tikai iedomājas, ka ir turējuši Dieva baušļus, darbodamies ar savām cilvēcīgajām domām un sapņiem, pārliecinādami paši sevi, ka mīl Dievu un savu tuvāko! Viņi taču ir tālu no izpratnes par to, ko Dieva bauslis prasa vai kā to iespējams pildīt. To viņi pierāda brīžos, kad patiesi ir nepieciešams parādīt mīlestību pret Dievu un tuvāko. Tā, piemēram, kad Dieva dēļ nākas paciest kaunu un negodu – vai nu no cilvēku puses, vai arī tad, kad pats Dievs pamāca ar savu rīksti. Te nu kļūst redzams, ka šādu cilvēku domas nav gluži nekas; jā, viņi rīkojas gluži pretēji – dusmojas uz Dievu, kurn, lād un zaimo, itin kā viņiem tiktu darīta netaisnība. Tas pats notiek viņu attiecībās ar tuvāko. Ja viņi nezina, kā varētu otru izmantot vai gūt no viņa kādu labumu vai godu, ja bez atlīdzības jāpalīdz nabagiem, kā šis samarietis ir palīdzējis ievainotajam cilvēkam, vai arī, ja atlīdzības vietā par palīdzību sagaidāmi tikai zaudējumi un nepateicība – tad liekulīgajos ļaudīs nav ne mazākās mīlestības dzirksts, bet tie tiecas atriebties, sūta savu tuvāko pie velna, turklāt vēl domā, ka ir darījuši pareizi, un tādus cilvēkus viņiem nav pienākuma mīlēt.

III

Tieši tā domā šis aklais liekulis – viņš nejautā un nedomā par to, kas viņam jādara Dieva un sava tuvākā labā, tomēr grib tikt uzskatīts par svētu un dievbijīgu tādēļ, ka viņš ir Rakstu mācītājs un prot runāt par bauslību. Kaut arī Kristus viņu ir norājis un viņš saprot, ka patiesi nav pildījis bauslības prasības, šis cilvēks tomēr ir tik pārdrošs un nekaunīgs, ka nicina Dieva Vārdu, gribēdams izskatīties skaists un spožs; viņš atkal jautā:

Kurš tad ir mans tuvākais?

Rakstu mācītājs jūt, ka pats ar saviem vārdiem ir sevi apsūdzējis un runājis par lietām, kuras viņam nav sasniedzamas; un nu to apstiprina Kunga Kristus atbilde – tā neatstāj nekādu atkāpšanās ceļu. Tomēr šis cilvēks nav tik dievbijīgs, ka spētu dot godu Dievam un Kristum, būt pazemīgs un atzīt patiesību – ka viņš, diemžēl, nav darījis to, ko šis bauslis prasa. Rakstu mācītājs turpina runāt un grib tikt uzskatīts par tādu, kurš darījis visu nepieciešamo – īpaši Dieva priekšā. Tādēļ viņš pat nedomā jautāt, vai viņa pienākums nebūtu darīt Dievam kaut ko vēl vairāk, bet tikai prasa, lai Kristus sacītu, kurš ir šī cilvēka tuvākais, kura labā viņam būtu vajadzējis darīt to, ko viņš nav darījis.

Tāda ir velna svēto apkaunojošā pārgalvība – viņi jūtas pilnīgi droši Dieva tiesas priekšā. Un, ja arī bauslības tos aizskar, atklādama, ka viņi nepilda savu pienākumu, tie tomēr nemaz neraizējas, līdz Dieva dusmība un Viņa spriedums tos skar ar īstu bardzību, ko nav iespējams nesajust. Tomēr šeit pietiekami skaidri tiek atklāti šādu ļaužu meli un kauns; ja arī viņi negrib kaunēties, nedz nosarkt, tiem arī pašiem nākas atzīt un apliecināt, ka viņi vēl nesaprot, ko prasa Mozus un Bauslība. Jo šādi ļaudis, kuri grib būt Rakstu meistari, paši sevi apsūdz, atzīdami, ka nezina, kurš ir viņu tuvākais, lai gan tas ir pietiekami skaidri sacīts Mozus bauslībā un šajā bauslī. Tādēļ arī Kristus to parāda pavisam skaidri – nevis ar Rakstu vārdiem, bet ar vienkāršu līdzību un ainu, kura pašam Rakstu mācītājam ir jāsaprot un jāsaka spriedums par savu kaunu – ka viņš to nav gribējis zināt un saprast.

Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās…

Tā nu rakstu mācītājs dzird īstos vārdus, kuri liek kaunā viņu un viņam līdzīgus liekuļus; šī līdzība viņam atklāti parāda, ka viņš līdz šim nav pildījis, nedz arī sapratis Bauslību – pat mazāko tās daļu, kas saistīta ar attieksmi pret tuvāko; jo šis cilvēks vēl šaubās un nezina, kurš viņam būtu jāuzskata par tuvāko – citādi viņš no sirds tiektos savu tuvāko mīlēt. Tā notiek tiem, kuri grib pamācīt pašu Kristu un Viņa Vārdu. Un, tā kā šie ļaudis domā nākt pie Kristus ar bauslību, bargi Viņam aizrādīdami, tie sastopas ar tikpat bargu atbildi un ir spiesti ar kaunu atkāpties, redzēdami, ka arī Kristus prot runāt par bauslību; taču Viņš uzlūko Mozu pavisam citādi, nekā to dara viņi.

Kopā saņemot: Kristus šeit rāda, ka neviens nevar Viņu pieķert, nedz apklusināt ar jautājumiem un diskusijām par bauslību, un šādu mēģinājumi nenāk par sliktu nevienam citam, kā tikai cilvēkiem, kuri šādas diskusijas uzsāk, samulsinādami paši sevi un vairs nezinādami, kā no tām izkļūt. Jo šādas grūtības neizbēgami piemeklē visus, kuri darbojas ar Bauslību bez ticības un Evaņģēlija izpratnes. Jo, ja Mozus stājas cilvēku acu priekšā tikai ar savu žilbinošā gaismā starojošo vaigu, tad gaismas stari ir tik asi, kā ragi, un to priekšā neviens nevar pastāvēt. Īsi sakot – kurš ļauj, lai viņš tiek dzīts Mozus Bauslības varā, tas ir pagalam. Tā arī šeit kristiešiem ir jācīnās, līdz tie atkal izkļūst no Bauslības varas un rod patvērumu pie Kristus – kā jau tas cituviet plašāk pārrunāts.

Visi liekulīgie svētuļi ir līdzīgi šim Rakstu mācītājam aklumā un muļķībā – tie nevien nepilda neko no Bauslības prasībām, bet arī neko no tām nesaprot un nezina, kā pret tām izturēties; viņi tikai iemācās vārdus un atkārto tos, gluži kā kovārņi, – kā Sv. Pāvils par viņiem saka 1. Tim. 1: 7: “Gribēdami būt Bauslības mācītāji, tie nesaprot ne to, ko saka, nedz to, ko daži apgalvo.” Jā, patiesi ir tā, ka neviens cilvēks bez Svētā Gara atklāsmes nevar zināt ne to, kas ir Dievs – tas ir, kā Viņu godāt un Viņam pateikties – nedz arī to, kas ir viņa tuvākais. Jo, gluži kā visa pasaule rada pati savus dievus, nekad nespēdama atrast īsto un patieso Dievu, bet sašķeldamās neskaitāmos elku kalpības novirzienos, tāpat tā ir akla arī šajā lietā – pasaule nekad neatrod savu tuvāko, kuru tā taču redz pati savām acīm. Tā ļauj tuvākajam ciest trūkumu un badu, lai gan tieši viņam tai vajadzētu kalpot un palīdzēt; bet citur pasaule dod daudz un dara lielus darbus.

Un īpaši šai vietā tiek nosodīts jūdu liekulīgais skaidrojums, kādu tie sniedz, runādami par tuvāko atbilstoši savām pašu iedomām un uzskatīdami par savu tuvāko vienīgi cilvēku, kuru paši ir izvēlējušies, tas ir – savu draugu, kuram ir lieli nopelni, kurš šķiet labo darbu un mīlestības cienīgs – cilvēku, no kura viņi jau ir guvuši vai cer gūt kādu labumu, domādami, ka viņiem nav pienākuma kalpot un palīdzēt svešiem, nepazīstamiem, nepateicīgiem cilvēkiem un saviem ienaidniekiem.

Kristus vēršas pret šādu liekulību, atbildēdams Rakstu mācītājam un stāstīdams šo līdzību par nabaga ievainoto cilvēku, kurš kritis laupītāju rokās un guļ zemē gandrīz miris; vienīgi samarietis parūpējas par viņu, kalpo un palīdz viņam, kad gan priesteris, gan levīts ir pagājuši garām, atstādami ievainoto guļam. Te nu pašam rakstu mācītājam nākas atbildēt, ka ne priesteris, ne levīts nav bijuši šī cilvēka tuvākie, bet vienīgi tas, kurš darījis žēlastības darbu viņa labā. Liekulis atbildēdams pat neuzdrīkstas nosaukt samarieti vārdā – tādēļ, ka jūdi bija savu kaimiņu niknākie ienaidnieki un uzskatīja tos par vissliktākajiem ļaudīm, par kādiem pie mums tiek uzskatīti ķeceri un kristīgās ticības noliedzēji. Tā nu viņš negribot un pretēju viņa nodomam, apliecina patiesību un saka, kurš ir šī cilvēks tuvākais.

Tas tiešām skan savādi, ka tuvākais ir tas, kurš otram dara labu un mīl viņu, lai gan citkārt (arī rakstos un šī paša baušļa izteiksmes veidā) par tuvāko tiek saukts cilvēks kuram vajadzīgs kāda cita labais darbs – tas, kuram mums jākalpo un jāparāda mīlestība. taču abas šīs lietas ir saistītas – tās saista kopā un ietver Praedicamento relationis, tā, ka ikviens no mums ir otra tuvākais. Taču arī mūsu vidū būt vienam otra tuvākajam iespējams divos veidos: vārdos un darbos.

Tā šis samarietis bija ievainotā cilvēka tuvākais, turpretī priesteris un levīts – nē, lai gan viņu pienākums prasītu tādiem būt. Jo šai ziņā pienākums saista visus cilvēkus citu ar citu, jo viņiem visiem ir viens Dievs un visiem dots tas pats bauslis: “Tev būs mīlēt tavu tuvāko.” Tādēļ šeit nav nekādas atšķirības un, īsi sakot, šī piemēra nozīme ir tāda: Kristus piespiež liekuli atzīt, ka – saskaņā ar ikviena cilvēka prāta spriedumu – tuvākie ir tie, kuriem Dieva priekšā ir pienākums turēties kopā; ja vienam ir vajadzīga palīdzība, un otrs spēj to sniegt, tad tas arī ir jādara; te neviens nevar aizbildināties un nav atbrīvojams no pienākuma – arī tad, ja viņš ir priesteris vai levīts.

Kristus šeit runā asi un izraisa pretestību, aizskardams un apsūdzēdams priesterus un levītus (tas ir, pašaus labākos ļaudis un Dieva kalpus); kā apsmiedams un apkaunodams viņus Kristus stāsta šo līdzību par samarieti – vienu no ļaudīm, kurus jūdi uzskatīja par pašiem negantākajiem un atbaidošākajiem. To darīdams, mūsu Kungs parāda, kas notiek – tiem, kuri ir paši ievērojamākie un lepojas, ka pilda Dieva baušļus, gribēdami mācīt arī citus, rādīt tiem labu piemēru, īsi sakot – tiem, kuri tiek uzskatīti par augstiem, gudriem, vareniem un pašiem labākajiem, ir vismazāk mīlestības pret tuvāko – it īpaši pret nabadzīgajiem, pamestajiem, vajātajiem kristiešiem, kuriem jācieš Dieva un Viņa Vārda dēļ; jo svētuļi raugās tikai paši uz savu svētumu, gudrību un izcilajām dāvanām, domādami, ka ikvienam, būtu pienākums kalpot viņiem; tiem nemaz nešķiet, ka visas dāvanas Dievs viņiem devis tādēļ, lai viņi ar savu svētumu, gudrību, godu un mantu kalpotu trūcīgajiem, negudrajiem, nicinātajiem un grēciniekiem. Tādēļ ir taisnīgi, ka šis samarietis tiek slavēts, liekot mūžīgā kaunā prieterus un jūdu svētos (arī šo liekuli); jo vienīgi samarietis ir parādījis mīlestību ievainotajam svešiniekam (kas neapšaubāmi ir bijis jūds). Turpretī jūdu priesteri, levīti un Rakstu mācītāji atstāj šo cilvēku bēdās un postā – cik tas atkarīgs no viņiem, tie ļauj ievainotajam nomirt un aiziet bojā.

Saukdams samarieti par tuvāko tam, kurš ir kritis laupītāju rokās, Kristus grib īpaši skaidri parādīt, ka Viņš pats ir un grib būt mūsu Tuvākais, kurš ir piepildījis bausli un parādījis savu mīlestību nabaga nožēlojamajām, Dieva priekšā ievainotajām visu cilvēku sirdsapziņām un sirdīm. Tā Viņš mums arī rāda piemēru, lai kristieši rīkojas tāpat, kā Viņš, kurš visas pasaules priekšā un it īpaši izcilu svēto, viņa jūdu vidū, ir ticis uzskatīts par samarieti. Tādēļ arī kristiešiem un jādara tas, nedara citi cilvēki – arī viņiem jārūpējas par nabagiem, pamestajiem, bezpalīdzīgajiem, trūkumā nonākušajiem, un jāzina, ka viss, ko viņi dara šiem nabaga ļaudīm, ir darīts Kristum – kā viņu Tuvākajam.

Šī samarieša tēlā Kristus mums rāda savu žēlastības darbu, palīdzību un mierinājumu, kuru Viņš sniedz savā Valstībā ar Evaņģēliju; tieši par to Viņš sākumā saviem mācekļiem ir sacījis: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat.” Viņš brīnišķīgā, mierinošā veidā attēlo to, ko ticība iemanto Kristū un cik ļoti Evaņģēlija mācība atšķiras no Bauslības mācības, kura ir dota arī priesteriem un levītiem; par to jau iepriekš ir pietiekami daudz sacīts. Šajā līdzībā jāsaskata tas, kā mums, kas esam krituši grēkos pret Dieva baušļiem un pakļauti Dieva dusmībai, tā, ka būtu pelnījuši mūžīgo nāvi, caur Kristu atkal tiek palīdzēts, un mēs iemantojam Dieva žēlastību, sirdsapziņas mierinājumu un dzīvību, sākdami pildīt arī bauslības prasības.

Tas ir mūsu ticības mācības galvenais artikuls, kas mums saka, ka paši sev nespējam palīdzēt, un to nespēj arī visi mūsu darbi, nedz Bauslības mācība. Šis darbs mūsos jāiesāk Kristum, kas mūs nedzen ar Bauslības draudiem, kad jūtam savu grēku un postu; jo bauslība jāsludina pārdrošajiem – tādiem kā šis Rakstu mācītājs – kuri negrib tikt saukti par grēciniekiem. Kristus no sirds iežēlojas par mums, caur savu Vārdu izturas pret mums laipni un draudzīgi, pats pārsien mūsu brūces, ceļ mūs uz sava lopa, ved mājvietā, kopj mūs un rūpējas par mums. Viņam vienam pašam ir nācies paveikt to, kas vajadzīgs mūsu pestīšanai; Viņš ir mūs aizstāvējis, nesdams savā miesā mūsu grēku un postu. To Viņš mums pats arī pasludinājis, sniegdams mierinājuma pilno Vārdu, kas dziedē mūsu ievainojumus.

Tā Kristus lej vīnu un eļļu mūsu brūcēs, sniegdams ievainotajam labas zāles. Jo vīns uztur miesu tīru un svaigu, tā, ka brūces neiekaist. Un īpaši jūdu zemei bija dots balzāms, tas ir, pati dārgākā un cēlākā eļļa, kura labāk par visām citām lietām dziedē dažādas kaites. Tas ir Evaņģēlija pasludinājums, kas dara abas šīs lietas: uztur sirdsapziņu grēknožēlā, sava grēka un vainas apziņā, lai tās nekļūtu pārdrošas un nebeigtu tiekties pēc žēlastības; un tai pašā laikā Evaņģēlijs sniedz žēlastības un piedošanas mierinājumu, ļaudams cilvēkam arvien vairāk atlabt, līdz viņš atkal kļūst vesels un sāk darīt vesela cilvēka darbus.

Šim nolūkam Kristus izmanto arī Baznīcas amatu un kalpošanu, kam Viņš pavēl rūpēties par šādiem ļaudīm ar šī amata un Gara palīdzību, kuru Viņš pat tais dod, likdams ar vislielāko uzcītību rūpēties par nabaga grēciniekiem, izmantojot visu, kas vien var kalpot viņu stiprināšanai, mierināt, mudināt, pamācīt, nosodīt utt. Kristus apsola, ka Viņš šādu darbu arī atlīdzinās.

Redzi, tā ir Evaņģēlija mācība un spēks – dārgums, kas sniedz mums pestīšanu. Un tas ļauj arī mums sākt pildīt Bauslību. Jo, kad cilvēks iepazīst šo Kristus bezgalīgo mīlestību un žēlastības darbu, kad viņš tam tic, tad arī no viņa sāk plūst mīlestība pret Dievu un tuvāko. Jo ar šādas atziņas un mierinājuma palīdzību Svētais Gars dara sirdi labprātīgu pret Dievu, tā, ka no šīs sirds, slavēdama Dievu un pateikdamās Viņam, dara it visu, kas jādara, sargājas no grēkiem un dzīvo paklausībā, labprāt dod, kalpo un palīdz ikvienam, un, sajutusi sevī vēl atlikušo vājumu, cīnās pret miesu un velnu, lūgdama un piesaukdama Dievu. Tā ticīga sirds arvien tiecas augšup un turas pie Kristus; ja arī tā pati nespēj pildīt Bauslību, tā turas pie mierinājuma, ka Kristus ir Bauslību piepildījis, dāvādams ticīgajiem savu pilnību un spēku; jo Kristus arvien ir un paliek mūsu taisnība, pestīšana, svētums utt.

Tas ir īstais veids, kādā varam sākt pildīt Bauslības prasības. Šis aklais gudrinieks, Rakstu mācītājs, gan par to nekā nezina. Bet Kristus lieliski parāda, ka šīm lietām jātiek iemantotām vispirms, proti – ir jādzird Evaņģēlijs un jātic Kristum, iekams cilvēks var nonākt līdz Bauslības pildīšanai; citādi viss, ko viņš dara, ir tikai liekulība un tukši vārdi, tukša lielīšanās ar Bauslību, kas nenāk no sirds un kurā nav dzīvības.

Te mums vajadzētu atbildēt tiem, kuri nelietīgi izmanto šo Evaņģēlija vietu savas zaimojošās mācības pamatošanai. Tas saistīts ar vārdiem, kurus samarietis saka, atstādams ievainoto mājvietas saimnieka aprūpē, un iedevis tam divus denārijus, proti: “Ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.” Mūki un sofisti, pamatodamies šajos vārdos, ir izdomājuši savus melus par darbiem, kurus viņi dēvē par opera supererogationis – pārmēru lieliem vai ilgiem darbiem, kurus cilvēks dara, pārsniegdams Dieva pavēlēto darbu daudzumu un paveikdams vairāk, nekā prasa viņa pienākums. Lai apstiprinātu šos melus, viņi izmanto vēl citus zaimojošus apgalvojumus, ko tie ir izdomājuši, izmantojot Kristus sprediķi Mt. 5: 21 u. t., kur mūsu Kungs skaidro desmit baušļus. To visu viņi sasaistījuši kopā ar savu mūku kārtu – itin kā viņi būtu lieli svētie, kuriem būtu par maz tikai turēt Dieva baušļus, bet ir jādara vēl neskaitāmi labi darbi viņu ordeņos – itin kā par šādiem darbiem Dievam būtu pienākums dot Debesis ne tikai viņiem vien, bet arī citiem ļaudīm – visiem tiem, kuriem mūki vēlas piešķirt savus pārmēru labos un ilgos darbus. Tā viņi savus melus un zaimus pārdod par naudu. To ir apstiprinājis arī viņu dievs – pāvests; viņš šādus ļaudis ir kanonizējis un iecēlis savu svēto kārtā, jo tie ar saviem meliem ir stiprinājuši viņa dievišķību un varu – arī pār mirušajiem, kas atrodas šķīstītavā.

Tie ir pārlieku rupji un nekaunīgi zaimi, kas pārspēj šī rakstu mācītāja un viņam līdzīgu cilvēku aklumu un pārgalvību; jo pāvesta svētie grib ne tikai tikt slavēti kā ļaudis, kuri pilda Dieva baušļus, no kuriem tie tomēr neko nesaprot un neuztver nopietni, bet arī vēlas būt darījuši kaut ko daudz vairāk, nekā citi svētie, kurus pats Dievs slavē savos Svētajos Rakstos. Bet īsti svētie taču visi kā viens atzīst, ka paši nav Bauslību pildījuši, un, ka par to, ko viņi nav izpildījuši, tiem jāmeklē un jālūdz žēlastība un piedošana no Kristus.

Kāds kauns! Kā gan Kristus Baznīcā kāds var uzdrīkstēties runāt par darbiem vai kārtām, kuras grib paveikt vairāk, nekā prasa Dieva baušļi? Kristus taču pats pavisam atklāti Lk. 17: 10 par visu cilvēku dzīvi saka: “Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakiet: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” Te tu dzirdi, ka tas ir tikai pienākums un, ja kāds sasniedz mērķi – kas tomēr nevienam svētajam uz zemes neizdodas – un ir paveicis visu vislabākajā veidā, viņam tomēr nav pamata lielīties un domāt, ka Dievam pienāktos viņam pateikties. Vai gan būtu iespējams atrast vēl labākus un augstākus darbus, nekā tie, kurus Dieva pavēlējis? Jo, lai gan viņi jau ilgi ar lielu dedzību klaigā par jaunavību – es tomēr gribētu jautāt: vai gan šāds darbs var būt labāks, nekā – mīlēt Dievu no visas sirds? Jā, vai tas, kas darīts ārpus šī baušļa pildīšanas, var būt kas labs un Dievam tīkams? Kā tad būtu iespējams darīt vairāk par noteikto mēru vai izdarīt ko labāku? Vai gan tu vari izdomāt vēl ko labu, ne tikai to, ko prasa mīlestība pret Dievu un tuvāko? Tev taču ir pienākums parādīt šādu mīlestību, citādi iesi pazušanā! Vai gan tēvs un māte var darīt sava bērna labā ko vairāk, nekā – mīlēt viņu? Jā, vai pats Dievs un Kristus var mūsu labā darīt ko vairāk, nekā – mīlēt mūs? Kāda tad nozīme runāt šādus apkaunojošus melus un blēņas, slavējot dažus darbus, kuri esot kas vairāk, nekā visi Dieva pavēlētie darbi, ja šeit, uz zemes dzīvojot, neviens nespēj piepildīt desmit baušļu prasību mēru?
Tagad gan pāvesta piekritēji paši kaunas par savu klaigāšanu, ar kuru ir piepildītas visas viņu grāmatas, tomēr nekādi nespēj atkāpties no savas ierastās zaimošanas. Un, redzēdami, ka šie meli nespēj pastāvēt, viņi ķeras pie cita skaidrojuma, kas ir tikpat zaimojošs, kā iepriekšējais. Viņi attiecina samarieša vārdus: “Ja tu vēl ko izdosi” ne vairs uz dzīvi un darbiem, bet uz mācību; tie saka: ir jāievēro ne tikai tas, ko māca Raksti, bet jāklausās arī, ko šajās lietās māca un nosaka Baznīca. Jo apustuļiem un bīskapiem esot pavēlēts izdot vairāk par diviem denārijiem, tas ir, mācīt vairāk par Veco un Jauno Derību.

Redzi, kā velns prot visu sagrozīt, izmantodams savu sofistiku un aklos, aplamos spriedumus, izskaistinādams ar tiem savus melus! Pāvesta sekotāji no mums ir dzirdējuši, ka šī līdzība par diviem denārijiem attiecināma uz sludināšanas amatu Baznīcā. Jo Kristus runā par amatu, kura pienākums ir rūpēties par slimajiem, kopt viņus, sniegt viņiem visu, kas vajadzīgs, lai tos stiprinātu un palīdzētu tiem atlabt. Tā nu divi denāriji ir Svētie Raksti jeb ķīla – kā Kristus cituviet to nosauc, tas ir – Rakstu izpratne jeb Gara dāvanas, kādas katram tiek dotas. Šī izpratne visiem ir viena un vienāda, tikai vienam tā var būt dota bagātīgāk, nekā citiem. To šie sofisti saista ar saviem melīgajiem apgalvojumiem, ka kristiešu vidū esot nepieciešams mācīt, ticēt un uzskatīt par pestīšanai nozīmīgu vēl ko vairāk, nevis tikai to, ko Kristus ir devis un pavēlējis mācīt. Tā ir akla, neprātīga, aplama tauta, kas vienmēr meklē ko citu un ko vairāk, nekā rāda un māca Dieva Vārds. Bet to, ko Dievs grib likt mācīt un darīt, šie skolotāji atstāj novārtā.

Tādēļ mēs, tāpat kā iepriekš, viņiem sakām: mīļie, ko gan vēl labāku vai nozīmīgāku jūs zināt mācīt, kā to, ko pats Kristus ir mācījis un pavēlējis mācīt? Vai gan, rūpējoties par sirdsapziņām, lai tās mācītu, mudinātu, mierinātu un stiprinātu, īsi sakot, lai sniegtu sirdsapziņām visu, kas nepieciešams pestīšanai, būtu vajadzīgs kas cits, kā Rakstu mācība, tas ir, Bauslība un Evaņģēlijs? Arī Sv. Pāvils 2. Tim. 3: 16 – 17 norāda: “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” Te tu dzirdi, ka Raksti sevī satur un bagātīgi dod visu, kas kalpo kristīgai dzīvei un labiem darbiem. Vai tad tev vēl jāizdomā vai jāmeklē kas cits, ko būtu nepieciešams sniegt līdzās vai papildus Rakstu mācībai? Mīļais, vispirms liec lietā šos divus denārijus, kurus Kristus tev dod, un raugies, ka uzcītīgi māci Rakstu mācību, tad arī redzēsi, vai varēsi vēl ko papildināt.

Jo šādi papildus izdevumi, kas pārsniedz divus denārijus, droši un atbilstoši Rakstu izpratnei, var tikt skaidroti tikai kā pieaugšana un stiprināšanās tajā pašā mācībā un izpratnē – kā Sv. Pāvils 2. Tim. 4: 2, 5 pamāca: “Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā., nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību,” un: “Dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.” Jo vairāk Rakstu mācība tiek mācīta un sludināta, jo zinošāki, bagātāki un spēcīgāki kristieši tajā kļūst; tā tas ir ar visām prasmēm. Tādēļ šādas papildus rūpes jeb izdevumi ir tur, kur rakstu mācība arvien tiek mācīta ļaudīm – tā, ka tas katram vajadzīgs, atbilstoši tam, vai klausītājs ir vājš vai stiprs, vai viņam nepieciešams vairāk mierināšanas un mudināšanas, nekā citiem.

Taču sofistiem nav nopietna nodoma būt tik uzticamiem un uzcītīgiem, lai pareizi izlietotu šos divus denārijus, tas ir, uzcītīgi mācītu to, ko Kristus viņiem ir pavēlējis – to viņi negrib ne spēt, ne zināt; viņi sargās no Rakstiem kā no paša velna un nesaprot, kas ir Bauslības, kas – Evaņģēlija mācība, bet tikai piepilda Baznīcu ar savām blēņām un cilvēku mācībām, sagrozīdami un viltodami Dieva Vārdu – kā velns to viņiem māca darīt. Tieši tādēļ izdot vairāk par diviem denārijiem viņu izpratnē nozīmē – mācīt ko citu, nekā to, ko māca Evaņģēlijs. Viņi arī nedara neko citu, kā vien – māca ļaudīm citas, gluži pretējas mācības, kuras radušās no viņu sagudrotajām blēņām un vēršas pret ticību Kristum.

Visu kopā saņemot – tā kā Kristus pats un arī apustuļi it visās vietās aizliedz ieviest citas mācības, nav pieļaujams, ka šī līdzība tiktu izmantota, lai apstiprinātu tādas lietas; un arī Kristus negrib, lai slimnieks tiktu aprūpēts citādi un viņam tiktu dots kas cits, nekā dod pats Kristus. Ja saimniekam jāizdod vairāk, tas nozīmē, ka viņam jādod slimniekam nevis kas cits, bet tas, ko ir devis Kristus. Taču ir iespējams, ka viena Evaņģēlija sludināšanai veltī vairāk pūļu, nekā otrs – kā arī Sv. Pāvils 1. Kor. 15: 10 par sevi saka, ka viņš ir strādājis un paveicis vairāk, nekā visi citi. Arī Sv. Ambrozijs šos papildus izdevumus skaidro tieši šādi un saka: apustulis Pāvils ar savu sludināšanu un rakstiem, kas nav nekas cits, bet tieši tas, ko Kristus pavēlējis sludināt, ir pārpārēm piepildījis mēru un tiecies tālāk, nekā citi; bet par sevi un citiem sludinātājiem viņš saka: lai Dievs dod, ka mēs spētu pareizi izmantot visu to, ko Kristus mums devis!

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.