243. Kā tu tiksi Dieva priekšā taisnots jeb kā tu izglābsies?


12. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” [Mk.7:31-37]

kurlmēms

Mūsu Kungs un Pestītājs nāk no Tīras apgabala caur Sidonu, un mēs kaut kā Marka evaņģēlijā lasām, ka tas ir tāds brīdis, kad Viņš nevēlas rādīties atklātībai, kā arī lai kāds zinātu, kurp Viņš iet un no kurienes nāk, tomēr visur, kur Viņš iet, rodas kādi ļaudis, kas Viņu atrod, pazīst un sauc pēc palīdzības, citiem vārdiem sakot, cīnās savu ticības cīņu.

Arī šeit, kad Viņš ir nācis no tāla apgabala, pie Viņa atved kādu kurlmēmu un lūdz, lai Viņš uzliekt tam rokas. Kādi ļaudis, dziļā un nopietnā ticībā, meklēdami, kā palīdzēt sev tuvam un mīļam cilvēkam, ved pie Jēzus kādu, kurš nevar ne dzirdēt un nevar neko sacīt. Šīs divas lietas.

Ja mēs tā domājam, kas visvairāk pieder pie cilvēcības, kura no cilvēkam dotajām dāvanām un spējām, tad jātiec, ka vienas no nozīmīgākajām ir spēja dzirdēt un spēja runāt, jo cilvēks, šai pasaulē radīts, ir radīts ar runas spēju. Zināmā mērā tas padara viņu par cilvēku. Ja viņš nespēj ar citiem sarunāts, tad viņš ļoti ciešs. Ja viņš nespēj no citiem neko dzirdēt, tad viņš ļoti ciešs. Protams, viņš var kaut ko ar zīmēm rādīt, likt saprast. Arī viņam kaut ko var ierādīt un izstāstīt. Šajā ziņā jāsaka, ka šī spēja ir nozīmīgāka, nekā spēja redzēt, īpaši ja mēs domājam par Dieva Valstības lietām. Ar lietām, kas saistās ar mūsu ticību, Dieva Vārda patiesību, kur spēja dzirdēt ir tik bezgala nozīmīga. Mēs zinām, ka ticība nāk no dzirdēšanas, no Dieva vārda uzklausīšanas. Cik grūti ir tādam, kas nedzird, pat, ja viņš ir iemācīts ar zīmēm saprast viņa ikdienas dzīvei nepieciešamas lietas, atklāt Dieva Valstības lietas.

Te nu šie mīļie ļaudis, tuvinieki vai draugi, mēs nezinām, padzirdējuši, ka Jēzus nāk Galilejā, kur Viņa slava bija izpaudusies visai tālu, viņi veda savu mīļo, kurš nevarēja ne dzirdēt, ne runāt, lai Jēzus viņam uzliktu rokas.

Grūti pateikt, ko šie cilvēki cerēja sagaidīt. Ko viņi domāja tā rīkodamies. Visādā ziņā mēs varam teikt, ka viņus vadīja patiesa ticība un sirsnīga mīlestība.

Tad mēs lasām, kā Jēzus šo cilvēku dziedina. Viņš paņem viņu savrup, nost no visiem citiem. Tas, ko mācekļi pa gabalu redz, ir pavisam savādas izdarības. Viņš lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, un gandrīz kā vaids no Viņa lūpām un mutes izlaužas vārds “Efata,” tas ir “atveries.”

Mēs redzam, ka šī lieta Kungam ir kaut kādā ziņā grūta. Ar ko grūta? Ne jau ar to, ka tur būtu, ja mēs tā drīkstētu sacīt, tehniska grūtība vai sarežģītība. Viņam nekas nebija par grūtu. Viņš varēja noglāstīt jūru, un tā tapa kā akmens grīda un Viņš varēja pa to staigāt. Viņš varēja pieskarties mirušajam un sacīt: Es tev saku, jaunekli, celies augšā. Un mirušais, kas tika nests uz savu kapu, pēkšņi piecēlās. Viņš skaļi kliegdams, tā ka dzird caur akmeņiem un klintīm, uz Lācaru sauca: Lācar, nāc ārā. Un šis, daļēji satrūdējušais vīrs, pēkšņi kļuva dzīvības spēka pilns un iznāca no sava kapa. Viņš jūrai kā dzīvai būtnei varēja sacīt: Klusu, mierā. Un iestājās liels miers.

Ar šo vīru mūsu Kungs kaut kā īpaši darbojas pie tām galvenajām lietām, kas ir vajadzīgas Debesu Valstībai, pie dzirdēšanas, lai ausis atvērtos. (Un šeit jāteic, ka arī dzirdīgajiem ir daudzkārt jālūdz, lai viņu ausis atveras, un viņi klausītos to, kas ir jāklausās.) Ka viņa mēle tiktu atraisīta, un šis kurlmēmais varētu sākt runāt, runāt skaidri. Un kā mums būtu jālūdz, ka mēs varētu ne tikai skaidri runāt visas tās runas, ar kurām pasaule ir pilna, visas tas pļāpas un tukšības, ko cilvēks parasti ļoti daudz arī runā. Bet lai mēs runātu to, ko vajadzētu runāt Debesu Valstības lietās.

Jēzus kaut kā īpaši nopūlas ar šo vīru līdz viņa ausis atveras un mēle atraisās. Tad Viņš piekodina to nevienam nestāstīt. Nevienam. Un tomēr notiek pilnīgi otrādi. Tā tas ir šajā ačgārnajā pasaulē. Ko Jēzus saka – to nestāstiet, to visi stāsta, bet kad Viņš saka – ejiet sludiniet to, ko jāstāsta, mēs paši esam pieredzējuši, ka tas ir grūti. Cik tas ir grūti, ja mums ir jāpaliek Dieva patiesības vārdā to neizkropļojot, nesamainot, nesagrozot. Reizēm sagrozīta mēle daudz vieglāk atraisās un runā.

Kopš seniem laikiem šī evaņģēlija apdomātāji un zinātāji ir vaicājuši, kāpēc gan Kungs šeit rīkojas tik savādi, itin kā nomocīdamies, itin kā cīnīdamies ar kaut ko sevī un ārpus sevis. Spļauj zemē, vaid, nopūšas. Kādi kopš seniem laikiem ir domājuši, un tā domāt ir zināms pamats, ka Pestītājs ir zinājis, kāds ir šis vīrs. Viņš gan viņu dziedina, dod viņam spēju dzirdēt un dod viņam spēju runāt, bet zina, ka šis vīrs atguvis spēju dzirdēt, klausīsies to, kas neklājas, un runās to, ko neklājas. Ir kāda sena baznīcas tradīcija, kas vēstī, ka šis cilvēks ir kļuvis par Dieva zaimotāju jeb maldu mācītāju, un Jēzus, to zinādams, tomēr ir viņu dziedinājis.

Jā! Jēzus tā dara. Viņa sirds ir tāda, ka Viņš lūdz par saviem ienaidniekiem, un nav neviena tāda, kas būtu pelnījis Viņa žēlastību, un nav neviena tāda, ko Viņš atgrūstu no šīs žēlastības. Viņš to dod un dāvā kā brīnišķu dāvanu.

Atcerēsimies paralizētā vīra stāstu, kurš trīsdesmit astoņus gadus bija nogulējis paralizēts uz savas gultas. Kad Jēzus viņam saka, celies, ņem savu gultu un staigā, un negrēko vairs, ka tev nenotiek, kas ļaunāks. Mēs redzam, ka šis, pieceldamies no savas gultas, atkal ir atpakaļ savā grēkā, ir gatavs Jēzu nosūdzēt, ir gatavs savu labdari pakļaut lielām briesmām un bēdām.

Mēs redzam, ka tā bieži notiek, ka tie, kas ir ticību un Jēzu ieguvuši, pēc kāda laika, it kā ticīgi palikdami, tomēr nepatur Vārdu sevī šķīstu, kļūst par maldu mācītājiem un zaimotājiem. Protams, viņi uzreiz var piesegties Jēzus autoritāti – Jēzus mani ir dziedinājis, Es ticībā uz Viņu to daru. Tomēr mācība, ko viņš sludina, ir aplama un greiza.

Dievs, sargi mūs no tādiem. Tie ir bīstamāki par lauvām un slepkavām, par laupītājiem un pāri darītājiem pie cilvēka miesas.

Tāpat arī daudzi, kuri reiz ir saklausījuši Evaņģēliju, saklausījuši šo labo vēsti, pēc kāda laika to vairs negrib dzirdēt. Ne tā, ka viņi atkristu un aizietu prom no baznīcas. Tā nē. Bet tā, kā saka apustulis Pāvils – Nāks laiki, kad cilvēki vairs nepacietīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus kā ausis niez, ka tie glaimotu un izpatiktu kā viņi grib dzirdēt, kas viņiem pašiem labāk patīk. Re kur nu tev bija. Ausis, kas varēja saklausīt, ko Jēzus saka, un kas ātri vien no tā novērsās. Mute, kas varēja skaidri runāt, pēc kāda laika zaimo Dievu ar maldu mācībām. Tā bieži notiek.

Ir kādi ļoti skumji īsi stāsti, ko sarakstījis kāds lielā bezdievības laika rakstnieks Oskars Vailds. Viens no šiem stāstiņiem ir tāds. Jēzus iet pa kādu pilsētu. Un redz, ka pa šīs pilsētas ielu traucas kāda sieviete. Izaicinoši ģērbusies, valšķīgi atskatīdamās uz kādu jaunekli, kurš ar degošām acīm viņai seko. Viņš pilnīgi kā ārprātīgs meklē viņu panākt. Tad Jēzus pieiet klāt šim jauneklim un vaicā – Jaunekli, kāpēc tu tā dari. Viņš saka – Es biju akls un Tu mani dziedināji, atdevi man redzi. Ko lai es vēl citu daru? Tad Jēzus, aizsteigdamies viņam priekšā, noķer šo sievieti, un saka – Kāpēc tu tā dari? Viņa saka – Es biju liela grēciniece. Tu piedevi man manus grēkus. Ko es vēl lai citu daru? Tad Jēzus noskumis izgāja ārā no šīs pilsētas un tur, pie pilsētas vārtiem, sēdēja kāds jauneklis un gauži raudāja. Jēzus jautāja – Jaunekli, kāpēc tu tā dari? Viņš sacīja – Es biju miris, un Tu mani augšāmcēli. Ko lai es vēl citu daru?

Patiesi, mīļie. Ja tas būtu vienmēr tā un tikai tā, ka vecā un grēcīgā daba vienmēr atkal ņemtu virsroku, kā šajā dziļi skumjajā stāstā, tad arī mums nebūt nekā cita labāka ko darīt, kā tikai sēdēt un raudāt. Tik dziļas būtu tās šausmas, kas valdītu pasaulē. Un tomēr, ne vienmēr tas tā ir.

Jēzus žēlastība ir brīnišķīga. Viņš dziedina un dāvā savu žēlastību daudziem, bieži vien nešķirodams, kādi tie būs un ko tie darīs. Jā! Viņš zina. Viņam tas iziet kā zibens cauri sirdij katrs tas, kas Viņa atkritīs, Viņu aizliegs, Viņa Evaņģēliju sagrozīs, tomēr Viņa sirds ir mīlestības pilna, un Viņš dara. Viņš modina sirdis ticībai. Viņš atver ausis klausīties Evaņģēliju un atraisa mēli slavēt Dievu un paust Evaņģēlija vēsti.

Daudzi no tā novēršas, atkrīt atpakaļ pasaulē, bet ir kādi, kas paliek, kas apliecina, kas grib atkal un atkal dzirdēt to, ko Jēzus saka. To ko Viņš vienīgais saka un māca un grib Dieva slavu paust.

Iespējams, ka šis vīrs bija no tiem, kas vēlāk atkritīs. Nevelti Jēzus tā nomokās viņu dziedinādams, un pēc tam vēl piekodina to nevienam nestāstīt. Varbūt zinādams, ko šis cilvēks pēc tam sludinās, kādus maldus viņš pēc tam apkārtējo sirdīs dēstīs ar šo atraisīto mēli, lai neviens nevarētu uz Viņu rādīt un teikt – Redzi, Jēzus viņu dziedināja. Jēzus viņam darīja labu.

Ak, vai, cik bēdu pilna ir šī pasaule. Dieva vārds kā sēkla, krizdams šīs pasaules laukā, tiek iesēts gan uz akmens, gan ceļa malā, gan ērkšķos, un tikai maza daļa krīt labā un auglīgā zemē, izaug un nes augļus. Toties šie augļi ir desmit, trīsdesmit, sešdesmit un pat simtkārtīgi, brīnišķīgi, pārpārēm.

Protams, šis stāsts ir stāsts arī par mums, ne tikai par šo vīru, kurš miesīgi tika dziedināts. Tas bija svarīgi un nozīmīgi. Arī mēs gaidām savas miesas atpestīšanu, jo kā apustulis ir sacījis – Mēs vēl tikai cerībā esam pestīti, bet mēs gaidām atpestīšanu, kad tā nāks savā pilnībā, tad arī ne tikai dvēsele, bet miesa līdzi būs atpestīta un Kristum līdzi un līdzīgi veidota, Viņa godībā ietverta un Viņa godības apmirdzēta.

Protams, mēs redzam un ceram, cik tas ir svarīgi. Bet šīs lietas pie mums nāks tika tad, ja mūsu ausis būs kāras Dieva skaidro mācību uzklausīt. Kā apustulis Pāvils šodien dzirdētajā Rakstu vietā no pirmās vēstules korintiešiem piecpadsmitās nodaļas saka un mudina tos, kas bija sākuši šaubīties un novērsties: “Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludināju.” [1.Kor.15:1-2] Lūk, šīs atvērtās ausis.

Kāpēc apustulim tas jāatgādina? Šie ļaudis, to lasīdami un dzirdēdami, varētu žāvādamies sacīt – Mēs to visu esam dzirdējuši simtiem reižu par to, ka Kristus ir cietis un krustā sists un miris un augšāmcēlies.

Bet apustulis saka – Es jums atkal to daru zināmu, jo tikai tad, ja jūs to paturat šādā veidā, tikai tad jūs varat tikt izglābti.

Tāpat apustulis Jānis savā vēstulē tiem, kuriem viņš daudzkārt bija sludinājis, raksta – Ja jūsos paliek tas, ko esat dzirdējuši no iesākuma, tad arī jūs paliekat Tēvā un Dēlā. Šis ir tas apsolījums, ko Viņš mums ir devis – mūžīgā dzīvība. Šos skaistos vārdus viņš iesāk ar kādu zīmīgu teikumu – “To es esmu jums rakstījis par tiem, kas jūs maldina.” [1.Jņ.2:26] Bet tiem, kas jūsu ausis grib novērst no patiesības vārda, kas grib savus sagrozītos vārdus jūsu sirdīs sēt, lai arī jūs greizi runātu. Ne jau neskaidri. Pavisam skaidri, bet aplami. Ne jau muļķīgi, bet pavisam gudri, bet aplami un zaimojoši. Apustulis saka – “To es esmu jums rakstījis par tiem, kas jūs maldina.” [1.Jņ.2:26] Paturiet to, ko esat dzirdējuši no sākuma.

Tā mēs redzam, apustuļi visi vienā mutē apliecina šo vienkāršo Evaņģēliju, šo Evaņģēliju par Kristu, par Viņā žēlastību, Viņa ciešanām, krustu, nāvi, augšāmcelšanos, par visu to, ko Viņš mūsu labā ir darījis, lai mēs paliktu mūžīgajā dzīvībā.

Mēs redzam, ka tāpat kā toreiz Kristus darbs vairo ticību tajos, kas šo darbu redz, kas Viņa vārdus dzird un patur skaidri. Tāpat kā toreiz tas vairoja Dieva slavu, kad šie ļaudis ļoti brīnījās un slavēja Dievu. Viņš visu labi izdara. Kurlie spēj dzirdēt un mēmie runā.

Tāpat arī šodien Kristus evaņģēlijs to spēj un dara. Pieminēsim šo savādo Kristus darbu, pieminēsim arī to, cik paši esam vāji, pakļauti maldiem, cik mūsu vecais, miesīgais cilvēks aizvien ir vēl stiprs, un lūkosim, kā mums paturēt to, ko no iesākuma esam dzirdējuši savās sirdīs, un tas, kad mūsu sirdis šī Vārda spēkā stipras un rosīgas arī kustinātu mūsu mēli pie tā evaņģēlija, ko sludināt savai draudzei ir pavēlējis Kristus sacīdams: Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.