302. Kāds, kristību sakarā, ir kūmu uzdevums?


12. post Trinitatis svētdienā: Evaņģēlijs pāri bauslībai

“Tāda paļāvība mums ir caur Kristu uz Dievu. Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. Bet, ja kalpošanai nāvei ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums, ka Israēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd, kā lai nebūtu daudz lielāks spožums Gara kalpošanai? Jo, ja pazudināšanas kalpošanai bijis spožums, tad jo daudz vairāk tas ir taisnošanas kalpošanai. Jo, kas bijis spožs, tas tagad ir zaudējis savu spožumu šā pārlieku lielā spožuma dēļ. Jo, ja tam, kam bija jāzūd, bijis spožums, tad jo vairāk būs spožums tam, kas paliek.” [2.Kor.3:4-11]

Tiem, kam Rakstu un Sv. Pāvila izteiksmes veids nav ierasts, šī vēstule šķiet pavisam svešāda un neparasta, tādēļ nepieredzējušai ausij un sirdij ir grūti tai izsekot. Tādēļ arī līdz šim pāvestībā tā bija un palika nesaprasta, kaut arī vārdi tika lasīti atkal un atkal.

Lai nonāktu pie pareizas izpratnes, mums visupirms jānoskaidro, par ko Sv. Pāvils grib runāt. Un proti – viņš grib slavēt un cildināt Evaņģēlija sludināšanas amatu, kuru viņš pats pilda – pretstatā viltus apustuļu un sludinātāju tukšajai lielībai viņu īpašā gara, prasmju un dāvanu dēļ. Sv. Pāvils to piedzīvoja šajā Korintas draudzē, kuru viņš ar savu muti bija atgriezis un vedis pie Kristus ticības – drīz vien pēc apustuļa aizceļošanas velns radīja šķelšanos korintiešu vidū, tā ka tie tika novērsti no pareizas izpratnes un pievērsti citām lietām. Ar šādu pretestību Sv. Pāvilam nācās cīnīties; abas viņa vēstules korintiešiem rakstītas, lai noturētu viņus uz pareizā ceļa – lai tie paliktu pie skaidrās mācības, ko saņēmuši no apustuļa, un sargātos no šādiem viltus gariem. Un galvenais iemesls, kura dēļ Sv. Pāvils rakstīja otro vēstuli, bija nepieciešamība slavēt apustuļa amatu un pasludinājumu, lai pārliecinātu korintiešus un atspēkotu viltus sludinātāju dižošanos, viņu daiļrunīgos vārdus un meistarīgo izlikšanos.

Šo tēmu Sv. Pāvils aizsāk iepriekšējos pantos, sacīdams brīnišķīgus vārdus par Evaņģēlija sludināšanas amatu un salīdzinādams divus amatus jeb pasludinājumus, kurus var sludināt baznīcā (jo tajā tiek sludināts tikai Dieva vārds, nevis cilvēku sagudrotas blēņas un velna mācība). Tie ir – Vecās un Jaunās Derības pasludinājumi jeb Mozus, tas ir, bauslības, amats un Kristus Evaņģēlija sludināšanas amats. Sv. Pāvils parāda, kāds ir katra pasludinājuma spēks un krāšņums – jo arī bauslība ir Dieva vārds; tas darīts, lai atspēkotu maldinātāju sprediķus un apgalvojumus, kuri (kā apustulis jau iepriekš norādījis) sagroza un vilto Dieva vārdu un daudz lielās ar Dieva likumu; taču, lai cik prasmīgi to darītu visi šie sludinātāji, viņi nemāca šīs lietas pareizi izmantot, bet tikai ved klausītājus projām no Kristus ticības, lai pievērstu tos pašizdomātiem darbiem.

Šie vārdi izriet no iepriekš sacītā; tādēļ šeit vajadzētu lasīt visu trešo nodaļu, sākot no pirmā panta: “Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt? Jeb vai mums kā dažiem citiem vajadzīgas ieteikšanas vēstules pie jums vai no jums? Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdīs, saprotama un lasāma visiem cilvēkiem. Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.” Apustulis saka: mēs, tas ir, apustuļi, viņu līdzstrādnieki un palīgi, neprasām vēstules un zīmogus, ar ko citi mūs ieteiktu jums vai jūs – citiem, lai tādējādi mēs iemantotu atzinību baznīcā un varētu maldināt ļaudis, kā to dara viltus apustuļi. Tāpat vēl šodien bieži atrodas tādi, kas pieprasa no godīgiem sludinātājiem un draudzēm ieteikuma vēstules un liecības, lai vēlāk, kad tie sāk veidot savus novirzienus, cilvēki viņiem ticētu. Šādas vēstules mums – lai slava Dievam! – nav vajadzīgas; jums arī nav jāraizējas, ka mēs ar tādām varētu jūs piekrāpt. Jūs paši esat vēstule, kuru mēs esam uzrakstījuši – ar to mēs varam lepoties ikviena cilvēka priekšā; jo ir acīmredzams un skaidri zināms, ka mēs esam jūs mācījuši un ar mūsu sludināšanas amata palīdzību jūs esat vesti pie Kristus.

Šāda acīmredzama darba un liecības dēļ – tādēļ, ka pašiem korintiešiem ir zināms: viņi piepulcināti baznīcai ar apustuļa sludināšanas amata starpniecību – viņš tos nosauc par vēstuli, kuru viņš pats ir rakstījis, taču ne ar tinti; šī vēstule rakstīta ne uz papīra vai koka, nedz arī cirsta cietās akmens plāksnēs, kādās bija iecirsti Mozus desmit baušļi, kad viņš tos sniedza tautai; tā ir vēstule, kas ar Svēto Garu rakstīta viņu, cilvēku, sirdīs. Svētais Gars ir tinte vai raksts, jā pats rakstītājs; bet spalva un rakstītāja roka ir Sv. Pāvilam uzticētais sludināšanas amats.

Šādi vārdi par vēstuli un rakstīšanu atbilst Svēto Rakstu izteiksmes veidam. 5. Moz. 6:6‑9 un 11:18 Mozus pavēl rakstīt desmit baušļus visur, kur Israēla tauta iet un apmetas – uz namu durvīm un stenderēm, lai baušļi ik brīdi būtu tiem acu priekšā un sirdīs; arī Salamana Pamācībās 7:2‑3 sacīts: “Ja tu paturēsi savā atmiņā dzīvus manus baušļus un ja tu glabāsi manus likumus kā savu acuraugu, tad tu dzīvosi! Piesien tos pie saviem pirkstiem, uzraksti tos uz savas sirds plāksnes!” Viņš runā tā, kā runā tēvs ar savu bērnu, uzcītīgi piekodinādams viņam ievērot kādu norādījumu un sacīdams: mīļais bērns, ievēro to un neaizmirsti! Un: paturi to savā sirdī! Līdzīgi Dievs runā Jeremijas grāmatā 31:33: “.. Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs..”. Šajā vietā apustulis nosauc cilvēka sirdi par vēstuli, plāksni vai grāmatu, kurā ierakstīts viņa sludinātais vārds, kas sirdij ir jāsatver un rūpīgi jāglabā. Tā arī mēs – Sv. Pāvils saka – ar savu sludināšanas amatu esam rakstījuši grāmatu jeb vēstuli jūsu sirdīs, lai jūs ticētu Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam un zinātu, ka caur Kristu tiekat atpestīti un iemantojam mūžīgo dzīvošanu. Tas ir raksts, kas atrodams jūsu sirdīs – burti, kuri rakstīti nevis ar tinti vai krītu, bet ir dzīvas domas, dedzība un sirds saviļņojums.

Bet arī šajos vārdos jāpamana, ka Sv. Pāvils tos saka par savu sludināšanas amatu – tieši ar tā starpniecību korintieši ir sagatavoti un viņu sirdīs rakstīts pasludinātais vārds, tā ka nu viņi paši ir dzīva Kristus vēstule – pretstatā visiem jūsmotāju sapņiem un aklumam; jo tie visi cenšas atrast Svēto Garu ārpus pasludinātā vārda – nolien kaktā un mēģina satvert Garu paši ar savām domām. Viņi ved ļaudis projām no pasludinātā vārda jeb sludināšanas amata, par kuru Sv. Pāvils māca, ka Gars ar šīs sludināšanas palīdzību darbojas cilvēku sirdīs, panākdams to, ka Kristus tajās dzīvo un ir spēcīgs. Ar šādiem vārdiem iesācis, apustulis sāk slavēt sludināšanas amatu, salīdzinādams Mozus vēstījumu jeb pasludinājumu ar savu, apustuļa, pasludinājumu; viņš saka:

“Tāda paļāvība mums ir caur Kristu uz Dievu. Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva.”

Tā apustulis Pāvils satriec viltus apustuļus un sludinātājus; jo viņš no visas sirds ienīst šādus muļķus, kas dižojas ar lielām un cēlām lietām, kuru viņiem pašiem nemaz nav un kuras viņi arī nespēj iegūt. Tie tikai daudz lielās ar Garu, grib palīdzēt un dot padomu visai pasaulei, lepodamies ar to, ka spējuši izdomāt kaut ko jaunu – itin kā tas, kas viņiem ienācis prātā, būtu jāuzskata par nenovērtējamu dārgumu. Tieši tā līdz šim ir rīkojušies mūsu mūki un pāvests ar visiem saviem sagudrojumiem. Mēs tā nedarām – saka apustulis. Mūsu paļāvība nav pamatota mūsos pašos vai mūsu gudrībā un spējās, mēs arī nesludinām neko tādu, ko paši būtu izdomājuši; nē, mēs caur Kristu Dieva priekšā paļaujamies uz to, ka esam darīti par dievišķu vēstuli, un mūsu sirdīs rakstītas nevis mūku pašu domas, bet Dieva vārds; vienīgi ar to mēs lepojamies. Tātad mēs slavējam nevis paši savus darbus un spējas, bet Tā darbus, kurš mūs šajā amatā aicinājis un darījis spējīgus to pildīt; jo no Viņa nāk viss, ko esat dzirdējuši un kam ticat.

Ikvienam sludinātājam ir jābūt pārliecinātam, ka viņš drīkst šādi lepoties; arī sirds dziļumos viņam jāpaliek šādā paļāvībā un jāspēj sacīt: tāda paļāvība man ir uz Dievu Kristū – es esmu pārliecināts, ka mana mācība un pasludinājums patiesi ir Dieva vārds. Tāpat arī, kad sludinātājs baznīcā pilda citus amata pienākumus – kristī bērnu, pasludina grēciniekam absolūciju un mierina viņu –, tas viss jādara drošā paļāvībā, ka šie darbi tiek darīti pēc Kristus pavēles.

Kas nevar šādi lepoties, tomēr grib mācīt un valdīt baznīcā, tam – kā Kristus Mt. 18:6 saka – būtu labāk, ja viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un noslīcinātu viņu jūras dziļumā; jo tāds sludina un rada tikai velna melus un nāvi. Tā līdz šim rīkojās mūsu pāvesta sekotāji – tie ilgi un daudz mācīja, izdomāja un darīja arī paši, gribēdami šo lietu dēļ iemantot pestīšanu, tomēr viņu sirdīs arvien mājoja šaubas: kas zina, vai Dievam tas viss patīk vai ne? Visas ķeceru un sektantu mācības noteikti nav pamatotas paļāvībā uz Kristu; tie ar savu lielīšanos cenšas tikai izplatīt savu mācību un saņemt godu un slavu no klausītājiem.

Apustulis saka: “Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt..”. Kā jau sacīts, šādi apustulis iebilst viltus mācītājiem, kuri paši sevi uzskata par ļoti spējīgiem un prasmīgiem, turklāt īpaši izredzētiem un radītiem tieši tādēļ, lai varētu palīdzēt citiem cilvēkiem; viņi domā, ka viss, ko tie runā un dara, paveiks brīnumu lietas.

Bet mēs zinām, ka esam darināti no tā paša māla, no kā ir visi cilvēki, tikai Dievs uzticējis mums augstāku uzdevumu. Jo nevaram lepoties, ka mēs paši no sevis spētu dot padomu un palīdzēt cilvēkiem, jā, mēs paši nevarētu pat iedomāties, kā viņiem palīdzēt. Jo šīs lietas nav mūsu ziņā, nedz mūsu spēkos; nekas no tā, kas attiecas uz šo jautājumu – kā pastāvēt Dieva priekšā un iemantot mūžīgo dzīvību –, nav radies mūsu prātā. Citās lietās – tajās, kas saistītas ar laicīgo dzīvi, tu vari slavēt un apgalvot ko tādu, ko tev māca tavs prāts un ko pats vari izdomāt, piemēram, kā izgatavot kurpes un apģērbu, pārvaldīt namu, lopus un saimniecību. Šādās lietās izmanto un īsteno savas domas, cik labi vien vari; drānu vai ādu var stiept un piegriezt tā, kā izdomājis drēbnieks vai kurpnieks. Bet garīgās lietās cilvēka domām patiesi nav vietas; te vajadzīgas citas domas, prasmes un spējas – tās, kuras pats Dievs dod un rāda caur savu vārdu.

Jo kurš cilvēks gan būtu izdomājis un izdibinājis, ka mūžīgās dievišķās būtības trīs personas ir viens vienīgais Dievs un ka otrajai personai, Dieva Dēlam, jākļūst par cilvēku, jāpiedzimst no Jaunavas un Viņa krusta nāvei jākļūst par mūsu vienīgo ceļu uz dzīvību? Ja pats Dievs mums to nebūtu atklājis, nekas tāds noteikti nemūžam nebūtu dzirdēts, sludināts, nedz pieredzēts.

Tādēļ tikai akli nejēgas un briesmīgi neganti ļaudis tik augstās lietās un darbos grib paši tikt slavēti un iedomājas, ka ir palīdzējuši citiem, sludinādami to, kas viņiem ienācis prātā; tā līdz šim baznīcā katrs ir mācījis un ieviesis to, kas viņam ir šķitis labs – mūki un priesteri ik dienas izdomāja jaunus svētos, svētceļojumus, īpašas lūgšanas, darbus un upurus, kuri palīdzētu izdeldēt grēkus, atpestīt dvēseles no šķīstītavas mokām utt. Tādas lietas dara cilvēki, kuriem nav paļāvības uz Dievu Kristū; viņi pretojas Dievam un Kristum – tādu cilvēku sirdīs nav nekā cita kā tikai velna mēsli un meli, lai gan tajās taču vajadzētu būt vienīgi Kristum, kam vienīgajam jāpaliek un jāraksta cilvēku sirdīs. Un tomēr viņi domā, ka vienīgie ir spējīgi mācīt un paveikt visu, kas jāmāca un jādara; tādi ir šie pašmācītie[1] doktori un svētie, kuri paši spēj visu paveikt – bez Dieva un Kristus.

“.. bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva..”

Paši no sevis, tas ir, ar mūsu pašu gudrību un spēkiem, nevaram paveikt, atklāt, nedz iemācīt ko tādu, kas varētu palīdzēt un noderēt kā labs padoms mums pašiem vai citiem; ja varam ar savu sludināšanu paveikt pie jums ko labu un rakstīt jūsu sirdīs, – tas ir paša Dieva darbs; Viņš liek vārdus mūsu sirdīs un mutēs, caur Svēto Garu tālāk ierakstīdams tos arī jūsu sirdīs; tādēļ neko no šīm lietām neuzdrīkstamies piedēvēt paši sev, nedz meklēt sev slavu un godu, kā to dara augstprātīgie, pašizglītotie gari. Mums jādod gods vienīgi Dievam un jālepojas ar to, ka Viņš ar savu žēlastību un spēku, caur amatu, kuru Viņš mums devis, paveic jūsos to, kas vajadzīgs jūsu pestīšanai.

To visu apustulis saka tādēļ, ka baznīcā nedrīkst tikt sludināts, nedz darīts nekas cits kā vien tas, kas neapšaubāmi ir Dieva vārds; jo šeit neklājas kaut ko darīt un uzsākt, sekojot cilvēku uzskatiem – te neviens cilvēks neko nespēj, neviena doma, nedz spēks nav derīgi – šeit jābūt vienīgi tam, kas nāk no paša Dieva, – kā arī Sv. Pēteris savā pirmajā vēstulē (1. Pēt. 4:11) saka: “Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuru Dievs piešķir..”. Īsi sakot, kas grib būt gudrs, lepoties ar lielu prasmi, dāvanām un spēku, tam jānodarbojas ar citām lietām; šeit visa lepošanās un izlikšanās jānoliek malā; jo baznīcā neko nedrīkst darīt tādēļ, lai citi redzētu, kas tu esi vai ko spēj un proti, bet – lai nabaga dvēseles droši zinātu, ka tām tiek dots Dieva vārds un Viņa darbi, kuri spēj tās atpestīt.

“.. kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.”

Te Sv. Pāvils sāk slavēt Evaņģēlija sludināšanas amatu un tā spēku, stādamies pretī viltus apustuļu un visu citu mācību lielībai un arī Dieva bauslības slavai. Mēs gan neesam spējīgi un mums nav iemesla lielīties ar saviem cilvēku darbiem, jo tie nav nekas vērtīgs un neko nespēj paveikt – pat tad, ja visiem spēkiem tiecamies pēc tā, ko māca un prasa pati Dieva bauslība. Taču mēs varam lepoties ar kaut ko daudz labāku – ar ko tādu, kas nenāk no mūsu darbiem. Mēs lepojamies ar to, ka Dievs mūs darījis spējīgus pildīt tik brīnišķīgu amatu – kalpot jaunajai derībai; tas ir amats, kas ne vien ir augstāks un daudz labāks par visu, ko cilvēki var mācīt un dot ar visu savu gudrību, prasmēm un spējām, bet arī brīnišķīgāks nekā vecās derības pasludinājums un amats, kurš senlaikos caur Mozu tika dots jūdiem. Jo šis amats atšķirībā no citām mācībām nepaliek tikai pie vārda, kas tiek mācīts vai sniegts, bet pats Svētais Gars caur šo amatu darbojas cilvēka sirdī; tādēļ tas ir nevis burta, bet Gara amats.

Šie vārdi par Garu un burtu līdz šim mums bijuši pavisam nepazīstami, turklāt mūsu, cilvēku, izdomāto blēņu dēļ pavisam sagrozīti un izplūduši, tā ka es, pat būdams mācīts Svēto Rakstu doktors, neko no tiem nesapratu un neviens arī nevarēja man tos paskaidrot; vēl šodien visa pāvestība nevar pateikt, ko īsti tie nozīmē. Jā, arī senie skolotāji – Origēns, Hieronīms un citi – nav spējuši izprast Sv. Pāvila domas. Un tas arī nav nekāds brīnums, jo šī pati par sevi ir augsta mācība, kas sniedzas pāri cilvēka saprašanai; kad prāts ar savām cilvēciskajām domām tai pietuvojas, tas apmulst un nezina, ko darīt; jo prātam nav pieņemams nekas vairāk kā bauslība, desmit baušļi; tos mūsu prāts satver un pie tiem paliek. Vienīgais, ko prāts spēj secināt, ir: kurš dzīvo un dara tā, kā prasa desmit baušļi, tam Dievs ir žēlīgs. Jo cilvēka prātam nekas nav zināms par cilvēka samaitātās dabas postu – par to, ka neviens nespēj ievērot desmit baušļus, ka visi cilvēki ir grēka un lāsta varā, tā ka viņiem nevarēja palīdzēt nekā citādi kā vien – pašam Dievam nododot savu Dēlu šās pasaules labā un iedibinot jaunu pasludinājumu, kurā mums tiek sludināta žēlastība un samierināšana ar Dievu. Kas nesaprot pašu šo augsto lietu, par kuru runā Sv. Pāvils, tas arī nesapratīs viņa vārdu īsto jēgu. Vēl jo vairāk tas attiecināms uz mums, kas esam ļāvuši Rakstiem un Sv. Pāvila vēstulēm gulēt zem sola, kamēr mēs rakņājāmies savās cilvēku blēņās, gluži kā cūkas rokas savos mēslos. Tādēļ nu mums jāizmēž visi mēsli un jāmācās pareizi saprast, ko saka Sv. Pāvils.

Vārdu “burts” un “gars” izpratni mums sniedz Origēns un Hieronīms (te gan nedaudz nācis talkā arī Sv. Augustīns): “burts” apzīmē burtisko jēgu un nozīmi. Tas nebūtu nepareizi sacīts, ja vien paši šie vārdi tiktu pareizi izprasti. Jo par burtisko nozīmi viņi sauc notikuma izklāstu, kas atrodams kādā rakstītā darbā – atbilstoši vārdiem, tādā izpratnē, kādu dabīgā veidā sniedz uzrakstītie vārdi. Turpretī par garīgo nozīmi viņi sauc to, ka aiz vārdiem slēpjas citāda, apslēpta jēga. Tā, piemēram, 1. Moz. 3 stāstīts, kā čūska pārliecina sievu, lai tā ēstu aizliegtā koka augli un dotu to arī savam vīram, lai arī viņš tajā iekož utt. – tas, viņi saka, ir “burts”; turpretī “gars” ir notikuma garīgais izklāsts – ka čūska nozīmē ļaunu kārdinājumu, kas mudina uz grēku. Sieva ir miesa ar savām sajūtām un kārībām, vīrs – viņi saka – ir prāts, cilvēka augstākā daļa. Ja prāts neseko sajūtām, nekas slikts nenotiek; bet, ja tas ļauj sevi aizraut līdzi un dod savu piekrišanu, tad cilvēks jau ir kritis grēkā.

Tā Origēns pirmais ir sācis spēlēties ar Rakstiem un vedis sev līdzi pa šo ceļu arī daudzus citus; šāda skaidrošana pat tika uzskatīta par augstāko prasmi, un šāda Rakstu tulkošana un sagrozīšana piepildīja visu baznīcu. Šie skaidrotāji ir gribējuši sekot Sv. Pāvila piemēram – viņš Gal. 4:22‑24 skaidro stāstu par to, ka Ābrahāmam bijuši divi dēli – viens no brīvās jeb nama kundzes, otrs no kalpones. Apustulis saka, ka šīs divas sievas ir divas derības: viena rada tikai kalpus (tieši tās amatu viņš šeit nosauc par kalpošanu burtam), otra ved brīvībā, – citiem vārdiem, kā viņš saka, tai ir Gara amats, kas dara dzīvu. Un divi dēli ir divējādi ļaudis vai tautas, no kurām viena paliek tikai pie bauslības, bet otra uzņem Evaņģēliju un tic tam. Tas gan ir skaidrojums, kas atšķiras no paša teksta sniegtā notikuma izklāsta – kā Sv. Pāvils pats saka, tā ir alegorija, aizplīvurota runa jeb apslēpta izpratne; taču viņš neapgalvo, ka tādēļ pats teksts būtu burts, kas nokauj, turpretī alegorija jeb apslēptā izpratne – Gars, kurš dara dzīvu. Bet viņi arvien par Rakstiem saka un apgalvo šādas lietas: teksts jeb notikuma apraksts pats par sevi neesot nekas vairāk kā nedzīvs burts, turpretī viņu skaidrojums esot Gars. Tomēr visi viņu skaidrojumi neved nekur tālāk kā tikai pie bauslības mācības, kura taču nav nekas cits kā tas, ko Sv. Pāvils nosauc par burtu.

Jo, kaut gan apustulis lieto vārdu “burts” pavisam noniecinoši, runādams par bauslību (kas tašu arī ir Dieva vārds), viņš to dara, salīdzinot to ar Evaņģēlija amatu un pasludinājumu. Par “burtu” viņš nosauc visu desmit baušļu mācību – ka jāpaklausa Dievam, jāgodā tēvs un māte, jāmīl tuvākais utt. – pašu labāko mācību, kāda vien atrodama visās grāmatās, skolās, sprediķos utt. Jo “burts” viņam nozīmē visu, kas tiek mācīts, pavēlēts, rakstīts – to, kas ir un paliek vārdi, raksti vai arī domas, kuras iespējams attēlot, aprakstīt, izsacīt, tomēr tās nav ierakstītas sirdī un nedzīvo tajā. Tāda ir visa Mozus bauslība jeb desmit baušļi (kas taču ir visaugstākā mācība), kad tie tiek lasīti, dzirdēti vai pārdomāti; tā, piemēram, kad sēžu un domāju par pirmo bausli: “Tev nebūs citus dievus turēt ..”, tāpat arī par otro, trešo un visiem nākamajiem baušļiem, – es varu tos lasīt, rakstīt, izrunāt un apcerēt ar visu savu prātu un sajūtām, tieši tāpat kā, ja es dzirdētu ķeizara vai zemes pārvaldnieka pavēli: tas tev ir jādara, bet to savukārt nedrīksti darīt. Visas šīs lietas Sv. Pāvils nosauc par “burtu” jeb, kā mēs citkārt sakām, par burtisko nozīmi.

Pavisam citāda ir mācība jeb pasludinājums, ko apustulis sauc par “kalpošanu jaunajai derībai” un “Garam”. Tā nemāca, kas tev jādara (to esi dzirdējis iepriekš), bet rāda, ko Dievs tev grib darīt un dot, jā, ko Viņš jau ir darījis, nododams par mums savu Dēlu Kristu – tādēļ, ka mēs ar savu nepaklausību bauslībai, kuru nepilda neviens cilvēks, bijām nokļuvuši Dieva dusmības un lāsta varā –, lai Kristus samaksātu par mūsu grēkiem, samierinātu mūs ar Dievu un dāvātu mums taisnību. Tu dzirdi, ka te tiek runāts nevis par mūsu, bet par Kristus darbiem – ka Viņš piedzimis no Jaunavas, miris par grēkiem, augšāmcēlies no nāves; neviens cits cilvēks neko tādu nespētu darīt. Šis pasludinājums atklājas tikai caur Svēto Garu, un tas arī nes sev līdzi Svēto Garu, kas darbojas to cilvēku sirdīs, kuri šo pasludinājumu klausās un uzņem; tādēļ tas tiek saukts par Gara amatu jeb pasludinājumu.

Ar abiem šiem vārdiem – “burts” un “Gars” – Sv. Pāvils grib parādīt savstarpējā pretstatā šos divus dažādos pasludinājumus un plašāk izklāsta sava amata uzdevumus un tā nepieciešamību, iebilstot tiem, kas lepojas, melīgi dēvēdami sevi par lieliskiem skolotājiem un ar īpašu garu apveltītiem. Viņš tīšuprāt runā tā, lai abi pasludinājumi netiktu nosaukti īstajos vārdos – bauslība un Evaņģēlijs –, bet dod katram no tiem vārdu, kas atbilst tā paveiktajam darbam: Evaņģēlijam viņš piešķir brīnišķīgu vārdu, nosaukdams to par “kalpošanu Garam”; turpretī bauslībai piešķirtais vārds šķiet gandrīz apkaunojošs – itin kā apustulis negribētu dot šim pasludinājumam to godu, kas tam pienākas, un nosaukt to par Dieva bauslību jeb baušļiem; lai gan viņš pats tālāk savā vēstulē atzīst, ka bauslība Mozum dota līdz ar lielu spožumu un pavēlēta Israēla bērniem.

Kādēļ apustulis tā dara? Vai tad Dieva bauslību drīkst nicināt vai neievērot? Vai tad šķista un godīga dzīve nav pati dievbijība un brīnišķīga lieta? To taču pats Dievs ir ielicis cilvēka prātā; visas grāmatas slavē šādu dzīvi, un pasaulei jātiek pārvaldītai saskaņā ar bauslības prasībām. Te jāatbild: Sv. Pāvilam nākas tā runāt, lai atspēkotu viltus sludinātāju lielīšanos un apgalvojumus; viņš māca tiem pareizi saprast un saskatīt Evaņģēlija pasludinājuma spēku. Apustulis grib sacīt: jūdi gan ļoti lepojas ar Mozus bauslību, ko tie ir saņēmuši no Dieva, uzrakstītu uz divām akmens plāksnēm; tāpat arī visi izglītotie, svētie bauslības sludinātāji un juristi lepojas, ka ir daudz paveikuši, pieredzējuši utt. – bet kas gan tas viss ir, salīdzinot ar Evaņģēlija pasludinājumu? Bauslību gan varētu saukt par lielisku sprediķi un labu mācību, tomēr tas viss ir tikai iemācīts, pateikts, uzrakstīts – un ne vairāk. Šie vārdi saka: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds .. un savu tuvāko kā sevi pašu”, Lk. 10:27, taču nekas vairāk tiem neseko; lai cik ilgi dzīvotu un strādātu, cilvēks neko no tā nespēj paveikt; te nav iegūstams nekas vairāk kā tukšas pākstis bez zirņiem un čaumalas bez kodoliem.

Jo nav iespējams pildīt bauslību bez Kristus; vienīgais, ko cilvēks pats spēj, ir – goda vai mantas dēļ vai arī bailēs no soda izturēties ārēji dievbijīgi. Neatzinusi Dieva žēlastību Kristū, sirds nespēj pievērsties Dievam un paļauties uz Viņu, nedz arī just mīlestību pret Dieva baušļiem un vēlēšanos tos pildīt – šāda sirds arvien pretojas bauslības prasībām. Cilvēka daba nespēj labprātīgi pakļauties spaidiem – neviens negrib, lai viņu saslēdz ķēdēs; ja arī viņam nākas liekties un lūzt zem bendes zobena vai rīkstes un soda, viņš to nedara pēc savas gribas un tikai arvien vairāk iedegas dusmās pret bauslību. Viņa sirds arvien ir noskaņota tā: ak, ja vien es varētu nesodīti zagt, laupīt, sekot savām iegribām un ja mani neviens no tā neatturētu ar varu, es labprāt vēlētos, kaut nebūtu ne bauslības, ne Dieva. Tā tas notiek, kad bauslības mācība tiek pielietota cilvēka dzīves ārējās lietās, pieprasot no viņa miesīgu tikumību.

Bet daudz briesmīgākā veidā nepaklausība atklājas iekšējās lietās – kad bauslība ar visu savu stingrību aizskar cilvēka sirdi, tā ka tai jāstājas Dieva tiesas priekšā un jāpiedzīvo bargais spriedums un lāsts; kā nākamajā vēstules daļā dzirdēsim – apustulis saka: “burts nokauj”. Te parādās īstās grūtības – nu cilvēka daba trako un saceļas pret bauslību, atklādama savus iekšējos netikumus, tā naida augļus, ko cilvēks jūt pret bauslību; cilvēks bēg no Dieva tiesas un briesmīgi dusmojas par to, sāk strīdēties un šaubīties, vai Dievs valda pareizi, tas ir, vai Viņš ir īsts Dievs, un ar šīm savām domām krīt arvien dziļāk šaubās, kurnēšanā, nepacietībā, līdz beidzot (ja netiek izglābts ar Evaņģēlija palīdzību) pilnīgi zaudē visas cerības, – kā tas notiek ar Jūdu vai Saulu; šāds cilvēks atklāti parāda savus netikumus un vēršas ar lāstiem pret Dievu un visu radību. Tie ir grēki, par kuriem Sv. Pāvils runā Rom. 7:8, sacīdams, ka tie, bauslības rosināti, mostas cilvēka sirdī un nonāvē viņu.

Te vari redzēt, kādēļ bauslība tiek saukta par “burtu”, tas ir, par mācību, kas, būdama laba un skaista, tomēr ir un paliek tikai ārēja lieta; tā neienāk sirdī, lai dzīvotu un tiktu piepildīta; jo cilvēka daba ir tik ļauna, ka nevar un negrib piemēroties bauslībai, un cilvēku dzimums ir tik samaitāts, ka neatradīsies neviens tāds, kurš nebūtu pārkāpis visus Dieva baušļus, kaut arī viņam ik dienas sludināta un atgādināta Dieva dusmība un mūžīgā pazušana; jā, kad bauslība cilvēku nomāc ar vislielāko smagumu, viņš tikai vēl briesmīgāk tai pretojas.

Tādēļ, īsi sakot: ja saņemam kopā visus baušļus, slavējam un novērtējam bauslības pasludinājumu tik augstu, cik augstu vien to var novērtēt – tas tomēr nav nekas vairāk kā tikai burts, tas ir, lieta, kas gan tiek mācīta un sacīta, tomēr netiek izpildīta. Jo burts ir jebkura pavēle, mācība un pasludinājums, kas paliek tikai vārdos, uz papīra vai vēstulēs, un nekas vairāk tam neseko. Gluži kā, ja valdnieks vai padomnieks izdod savu pavēli – ja tā netiek pildīta, tad šī pavēle nav nekas vairāk kā atklāta vēstule, kurā rakstīts, kam jānotiek; bet nekas vairāk tai neseko. Tāpat ir ar Dieva pavēli – tā netiek pildīta, lai gan ir pati augstākā mācība un Dieva mūžīgā griba; tādēļ nenovēršami notiek tā, ka šī pavēle tiek padarīta par tukšiem vārdiem vai tukšu čaumalu – sirds tai nepieķeras, un tā nenes augļus – ne dzīvību, ne pestīšanu. Bauslību varētu saukt par īstu nepadarīto darbu sarakstu, jo tajā ir rakstīts un parādīts nevis tas, kas tiek darīts, bet – kas paliek nepadarīts; kā pasaule saka, kunga pavēle paliek neievērota un neizpildīta. Tāpat to sapratis arī Sv. Augustīns; tādēļ viņš par 17. psalmu sacījis: vai bauslība bez žēlastības ir kas cits kā burts bez Gara? Jo cilvēka daba nevar un nespēj turēt baušļus, ja nenāk Kristus ar savu žēlastību.

Turpretī Evaņģēlija sludināšanu Sv. Pāvils nosauc par “kalpošanu Garam” – lai parādītu tā spēku; jo Evaņģēlijs cilvēka sirdī paveic pavisam ko citu nekā bauslība, proti, tas nes sev līdzi Svēto Garu un dara sirdi pavisam citādu. Te cilvēks, kurš ar bauslības pasludinājumu iedzīts bailēs un šausmās, izdzird Evaņģēliju, kas viņam vairs nesaka, ko Dievs no viņa prasa, bet – ko Viņš darījis cilvēka labā, un norāda nevis uz cilvēka, bet Kristus darbiem; turklāt tas liek mums ticēt un būt pārliecinātiem, ka sava mīļā Dēla dēļ Dievs grib piedot mūsu grēkus un darīt mūs par saviem bērniem. Ja cilvēks uzņem šo pasludinājumu un tic tam, sirds tūliņ atspirgst un saņem mierinājumu; nu tā vairs nebēg no Dieva, bet pievēršas Viņam. Izjutusi šo Dieva žēlastību un žēlsirdību, cilvēka sirds arī pati sāk kļūt labvēlīga un padevīga attieksmē pret Dievu; tā sāk no sirds Viņu piesaukt, godāt un uzskatīt par savu mīļo Dievu. Un, jo vairāk šāda ticība un mierinājums pieaug spēkā, jo vairāk pieaug arī paklausība, labprātība un mīlestība pret Viņa baušļiem. Turklāt Dievs grib, lai Evaņģēlija vārds arvien tiktu sludināts un mudinātu cilvēku sirdis, ka tās atzītu un pašas sev atgādinātu lielo Dieva žēlastību un labvēlību, tā ka Svētais Gars sirdī kļūtu arvien spēcīgāks. Redzi, tas viss ir nevis bauslības vai cilvēka spēks un darbs, bet jauns, no debesīm nācis Svētā Gara spēks, kas iedēsta sirdī Kristu līdz ar Viņa darbiem; tas dara Evaņģēliju par tādu grāmatu, kura ir nevis tikai burti un raksts, bet patiesa dzīvība un spēks.

Dievs jau iepriekš ir apsolījis caur Evaņģēlija pasludinājumu dot Svēto Garu – piemēram, Joēla 3:1 un citur. To Viņš apliecinājis arī visiem redzamu notikumu un piemēru veidā, saistībā ar publisku Evaņģēlija sludināšanu – Vasarsvētku dienā, tāpat arī vēlāk, kad apustuļi – Sv. Pēteris un citi – sāka sludināt; Svētais Gars redzamā veidā nāca no debesīm un nolaidās pār klausītājiem – kā lasām Ap. d. 8:17 un 10:44. Iepriekš, bauslības pasludinājuma laikā, neviens neko tādu nebija ne redzējis, ne dzirdējis; nu ikvienam bija redzams un saprotams, ka šis pasludinājums ir gluži citāds – tam sekoja šāds spēks un darbs; tomēr arī šie piemēri apliecināja nevis ko citu, bet tieši to, par ko Sv. Pāvils runā Ap. d. 13:38‑39: “.. caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu, ikviens, kas tic, caur Viņu tiek taisnots.”

Te redzi ne vairs tikai bauslības burtu un tukšās pākstis vai čaumalas, ko atnes bauslības norādījumi, kuri tik un tā netiek ievēroti un izpildīti, bet īsto kodolu un spēku, ko atnes Kristus ar savu Gara pilnību – tie, kuri patiesi un nopietni tic Evaņģēlija vārdam, bauda šo pilnību, un viņiem tiek dāvāts viss, ko tie saņemtu, ja būtu pildījuši desmit baušļus, – kā Jņ. 1:16‑17 sacīts: “.. no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību. Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.” Caur Mozu ir dota bauslība; bet kas ir bauslība un ko tā paveic? Tā gan ir skaista mācība, kura rāda, kā cilvēkam jāizturas pret Dievu un citiem cilvēkiem – tas ir brīnišķīgs burts un raksts; tomēr šis burts nespēj ienākt cilvēka sirdī, tādēļ tas ir un paliek vienīgi likums – bauslība ir bez spēka un piepildījuma, jo neko vairāk tā sev līdzi neatnes. Bet, lai bauslība tiktu piepildīta, ir jānāk Vīram, kas ir citāds nekā Mozus, un jāatnes kas cits, lai ne vairs “bauslība ir dota ..”, bet “žēlastība un patiesība nākusi pasaulē ..”. Jo dot bauslību un nākt ar patiesību ir divas atšķirīgas lietas, tāpat kā – mācīt un darīt. Mozus gan māca un saka, taču pats nespēj bauslību piepildīt, nedz sniegt tās piepildījumu citiem; lai tas notiktu – lai bauslība tiktu piepildīta, ir nepieciešams pats Dieva Dēls ar savu pilnību. Viņš ne vien pats piepilda bauslības prasības, bet dod un dāvā tās piepildījumu mūsu tukšajām sirdīm, lai arī mēs varētu iegūt šo pilnību. Tas notiek tā, ka saņemam žēlastību un atkal žēlastību, tas ir, saņemam Kristu, un Viņa dēļ, kam dota Dieva žēlastības pilnība, arī mēs tiekam uzņemti žēlastībā, lai gan paši sevī vēl nenesam pilnīgu paklausību bauslībai. Saņēmuši šādu mierinājumu un žēlastību, caur Kristus spēku iemantojam arī Svēto Garu, tā ka mūsos vairs nepaliek tikai tukšs burts, bet varam nākt pie patiesības un sākt pildīt Dieva baušļus; un tomēr mēs arvien smeļamies no Kristus pilnības un dzeram no Viņa žēlastības neizsīkstošā avota.

To pašu Sv. Pāvils saka Rom. 5:17‑18, salīdzinādams Ādamu un Kristu. Ādams – viņš saka – ir bijis grēka avots, kas, kļūdams nepaklausīgs paradīzē, ir piepildījis visu pasauli ar grēkiem un nāvi, tā ka šī viena cilvēka, Ādama, grēka dēļ lāsts ir nācis pār visiem cilvēkiem. Turpretī Kristus ar savu paklausību un taisnību ir kļuvis mums par neizsmeļamu avotu, lai mēs no Viņa gūtu taisnību un paklausību. Turklāt Kristus paklausības un taisnības pārpilnība ir vēl daudz bagātāka nekā Ādama nepaklausība un grēku avots. Jo, lai gan viena cilvēka grēka dēļ grēks un nāve nāca pār visiem cilvēkiem, turklāt arī bauslība darījusi grēku vēl varenāku un stiprāku, tomēr žēlastība un dāvana, ko saņemam Kristū, ir tik varena un pārbagāta, ka apklāj un izdeldē ne vien Ādama grēku (kas bija nogremdējis nāvē visus cilvēkus), bet ikvienu grēku, tā ka tie, kuri saņem Kristus žēlastības dāvanu pārpilnību, kas viņiem, kā apustulis saka, nes taisnošanu, valda dzīvībā – caur vienu vienīgo Jēzu Kristu.

Tā nu tu redzi, kāda ir šo divu pasludinājumu atšķirība un kādēļ Sv. Pāvils slavē Evaņģēlija sludināšanu, saukdams to par kalpošanu Garam, turpretī bauslību nosauc tikai par burtu. Tā viņš atspēko viltus apustuļu un sludinātāju lepošanos ar piederību jūdu tautai un saņemto Mozus bauslību; jo šie sludinātāji sacīja: lai Pāvils sludina, ko grib – viņš taču neapgāzīs Mozu, kurš Sinaja kalnā no paša Dieva ir saņēmis bauslību – neatceļamo Dieva pavēli, kas jāpilda ikvienam, kurš grib tikt pestīts.

Gluži tāpat notiek mūsdienās: pāvesta piekritēji, pārkristītāji un citi sektanti iebilst mums un kliedz: kādēļ jūs tik daudz sprediķojat par ticību un Kristu? Vai tad no tā ļaudis kļūst labāki? Ir taču jārīkojas pēc taisnības! Un cilvēkiem šķiet, ka šādos apgalvojumos tiešām atrodama sava jēga. Bet, aplūkojot īstajā gaismā, redzam, ka visas viņu runas ir nožēlojama, tukša, veltīga pļāpāšana. Jo, ja kāds grib runāt par darbiem, – desmit baušļi mums jau ir zināmi; arī mēs tos mācām un atgādinām, tāpat kā viņi. Ja būtu iespējams sludināt bauslību tā, lai tā tūliņ tiktu piepildīta – ar to arī pietiktu. Bet jautājums ir citāds: kā panākt, lai tas, kas tiek sludināts, nebūtu vārdi vien un, kā Sv. Pāvils saka, nepaliktu tikai burts, bet no burta rastos arī Gars un dzīvība? Attiecībā uz bauslības pasludinājumu esam vienisprātis, un nav šaubu, ka desmit baušļi ir ne vien jāmāca, bet arī jāievēro; tikai mūsu nelaime ir tā, ka tas nenotiek. Tieši tādēļ ir vajadzīgs vēl kas vairāk – lai mēs zinātu, kā bauslība var tikt piepildīta. Jo vai gan mums var palīdzēt tas, ka tiek sludināts, ko saka Mozus un bauslība: tas tev ir jādara, to Dievs no tevis prasa? Jā, mīļais Mozu, to es labi dzirdu, un tas viss ir pareizi un taisnīgi; bet saki taču man, kur lai ņemu spēku darīt to, ko diemžēl neesmu darījis, nedz arī varu izdarīt? Kā lai maksāju naudu no tukšas kabatas un dzeru no tukša trauka? Ja man jāsamaksā mans parāds un jāremdē manas slāpes, dod arī padomu, kā iegūt pilnu maku un pilnu trauku! Te nu šiem pretiniekiem nav nekā ko sacīt; viņi tikai turpina dzīt un mocīt ļaudis ar bauslības sludināšanu, kamēr tie grimst arvien dziļāk savos grēkos, un tikai zobojas par viņu postu.

Tā Sv. Pāvils šeit parāda viltus apustuļus un visus viņiem līdzīgos nekrietnos novirzienu veidotājus, kas tik ļoti lielās, ka visu zinot vislabāk un varot cilvēkiem iemācīt daudz vairāk nekā īstie Evaņģēlija sludinātāji. Lai kā tie cenšas pierādīt, ka ar savu sludināšanu ir paveikuši lielas lietas, tomēr tas viss nav nekas vairāk kā tikai burts, jā, viņu pasludinājums nebūt nav tik labs kā Mozus sprediķis! Mozus bija brīnišķīgs sludinātājs un paveica lielākas lietas, nekā spētu izdarīt visi šie sludinātāji kopā, tomēr arī viņš ar savu bauslības sludināšanu un valdīšanu nav varējis tikt nekur tālāk. Viņa pasludinājums ir un paliek burts, vecā derība; tādēļ Dievam bija jādod cits pasludinājums, jaunā derība, kas nes sev līdzi arī Garu. To mēs sludinām, saka Sv. Pāvils, un mums ir cits lepnums – ja lepošanās šeit ir vietā – mēs varam pamatoti iebilst pretiniekiem, ka ne vien mācām, kas jādara (ko viņi paši tomēr nedara), bet rādām un vadām cilvēkus tā, lai tas tiktu darīts un piepildītos dzīvē; tādēļ mūsu pasludinājums patiesi ir nevis vecā derība, kalpošana nedzīvajam burtam, bet jaunās derības un dzīvā Gara pasludinājums.

To nedara un nespēj neviens dažādo novirzienu skolotājs; ja arī tie lieto augstus vārdus un lepojas ar Garu – par viņiem neraizējies; jo tie nezina nekā vairāk un nevar tikt tālāk, bet var tikai norādīt uz taviem darbiem. Jā, ja arī viņi ko saka par Kristu, tad rāda Viņu tikai kā piemēru, mācot pacietību ciešanās. Īsi sakot, bez Kristus ticības pasludinājuma jaunā derība nevar tikt sludināta, nedz arī Gars ienākt cilvēka sirdī, bet viss, kas tiek mācīts, uzsākts, domāts un darīts, ir un paliek tikai burts – bez žēlastības, patiesības, dzīvības; bez Kristus sirds nevar tikt pārvērsta, labota, nedz darīta dzīva – gluži tāpat kā grāmata, kurā rakstīti desmit baušļi, vai akmens plāksnes, kurās tie iecirsti, nespēj baušļus piepildīt.

“.. jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.”

Šie vārdi vēl bargāk vēršas pret bauslības sludinātāju lielīšanos un vēl brīnišķīgāk slavē Evaņģēlija amatu. Apustulis ir pārlieku bezbailīgs, uzdrīkstēdamies tā aizskart bauslību un sacīt, ka tā ir ne vien burts, bet pasludinājums, kas nevar darīt neko citu kā vien nonāvēt. Tas taču ir nevis labs un derīgs, bet pavisam postošs sprediķis! Kurš gan uzdrīkstētos tā runāt, nebaidīdamies visas pasaules priekšā tikt nosaukts par nolādētu ķeceri un nonāvēts kā Dieva zaimotājs, ja to nedarītu pats Sv. Pāvils? Viņš pats slavē bauslību jeb Dieva baušļus un apgalvo, ka tie ir labi un dārgi; bauslību nedrīkst nicināt, nedz atmest, nē, tai jātiek apstiprinātai un piepildītai (kā arī Kristus Mt. 5:18 saka), nepazaudējot no tās ne vismazāko rakstu zīmi. Kādēļ tad šajā vietā apustulis saka tik sliktus un pat apkaunojošus vārdus, būtībā nosaukdams bauslību par nāvi un indi? Tā ir augsta mācība, ko cilvēka prāts nevar aptvert un pasaule – īpaši tie cilvēki, kuri grib būt svēti un dievbijīgi – nepavisam nespēj paciest; jo šajos vārdos nav izteikts nekas cits kā tas, ka visi mūsu darbi, lai cik brīnišķīgi tie mums šķistu, ir tikai nāve un inde.

Taču tieši ar šiem vārdiem Sv. Pāvils grib arī dot spēcīgu triecienu viltus mācītāju un liekuļu lielībai un parādīt, kas īsti ir un ko paveic visa viņu sludināšana – pat tad, ja viņi savu amatu pilda vislabākajā veidā; jo viņiem ir tikai bauslība – Kristu tie nesludina un nav atzinuši. Viņi gan ar lielu lepnumu saka: ja tu dzīvo, rūpīgi ievērodams baušļus un darīdams labus darbus, tad tapsi pestīts. Taču tie ir tikai tukši, veltīgi vārdi, turklāt pat kaitīga mācība – tas atklājas vēlāk. Ja cilvēks ir dzirdējis tikai šādu mācību un paļāvies uz to, viņš nesaņem ne mierinājumu, ne dzīvību, bet tikai šaubas un bailes, nāvi un pazušanu.

Jo, kad cilvēks redz, ka viņš nav turējis Dieva baušļus, tomēr bauslība viņam tiek sludināta atkal un atkal, atgādinot šo parādu un pienākumu, viņš vairs neredz neko citu kā tikai Dieva dusmas un mūžīgo pazušanu – viņam neatliek nekas cits kā nogrimt savos grēkos, padoties un zaudēt visas cerības. Tā neizbēgami notiek, ja cilvēkam māca tikai bauslību – tādā izpratnē, it kā ar to varētu nonākt debesīs. To mums rāda arī kāda izcila vientuļnieka piemērs, ko atrodam Vitis Patrum[2]. Šis vīrs vairāk nekā septiņdesmit gadu bija dzīvojis visstingrāko dzīvi, un viņam sekoja daudzi mācekļi; kad nu vientuļniekam pienāca laiks mirt, viņš sāka baiļoties un drebēt. Veselas trīs dienas viņš gulēja, baiļu pārņemts, un, kad mācekļi centās viņu mierināt, jautādami, kādēļ gan tam, kas tik svēti dzīvojis, būtu jābīstas mirt – viņš sacīja: ak, es visu savu mūžu esmu kalpojis Kristum un dzīvojis stingru dzīvi; tomēr Dieva tiesa un Viņa spriedums ir pavisam kas cits nekā cilvēku spriedumi.

Redzi, krietnais vīrs, kas visu mūžu svēti dzīvojis, nezina nevienu citu mācību kā tikai – par Dieva tiesu, pēc Viņa bauslības; viņam nav Kristus Evaņģēlija mierinājuma. Šis cilvēks ilgi dzīvojis pēc Dieva baušļiem un domājis, ka tā varēs iemantot pestīšanu; bet nu bauslība ir klāt un nonāvē viņu – ar viņa paša darbiem, tā ka viņam jāsaka: ak, kas gan zina, ko Dievs par to visu teiks? Kas gan var pastāvēt Viņa tiesas priekšā? Tā cilvēks pats savas sirdsapziņas dēļ atsakās no debesu valstības, un viņam nepalīdz nekas no tā, ko viņš savā dzīvē paveicis; viņš tikai grimst arvien dziļāk nāvē, jo viņam nav Evaņģēlija mierinājuma. Turpretī kāds cits, piemēram, ļaundaris pie krusta vai muitnieks, kurš visu mūžu dzīvojis atklātos grēkos, satver Evaņģēlija mierinājumu, tas ir, grēku piedošanu Kristū, kas ļauj pārvarēt grēku un bauslības spriedumu un cauri nāvei ieiet dzīvībā.

Tādēļ ir saprotami arī turpmākie apustuļa vārdi: “.. Gars dara dzīvu.” Tas nav nekas cits kā svētais Evaņģēlijs, svētīgais, atpestījošais pasludinājums, mīlīgais, mierinošais vārds, kas mierina, iedrošina un atspirdzina noskumušo sirdi Kristus ticībā, izraudams to no nāves un elles rīkles un pārceldams drošā cerībā uz mūžīgo dzīvošanu. Kad pienāk laiks stāties nāves un Dieva tiesas priekšā, šāds cilvēks nemeklē mierinājumu savos darbos, bet, kaut arī ir dzīvojis vissvētāko dzīvi, saka tāpat, kā sacījis Sv. Pāvils 1. Kor. 4:4: “Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots..”.

Tas nozīmē – novērsties pašam no sevis un visas savas dzīves, jā, arī nonāvēt sevi; jo sirds saka: ar visām šīm lietām neiemantošu taisnību, nedz pestīšanu; tas nav nekas cits kā pakļauties nāvei un lāstam; turpretī Gars izlaužas no nāves un lāsta varas – caur ticību Evaņģēlijam – un saka (kā arī Sv. Bernards[3] teicis savā nāves stundā): mīļais Kungs Jēzu, es zinu, ka, ja arī esmu dzīvojis, cik labi varēdams, visa mana dzīve ir pelnījusi lāstu; bet mans mierinājums ir tas, ka Tu esi miris par mani un slacījis mani ar savām asinīm, kas plūst no Tavām svētajām brūcēm; jo uz Tevi es esmu kristīts un dzirdējis Tavu vārdu, ar kuru Tu esi mani aicinājis un pavēlējis ticēt, apsolīdams man žēlastību un dzīvību. Es gribu aiziet šādā ticībā, nevis šaubās un nedrošībā, domādams: ak, kas zina, kādu spriedumu saņemšu no Dieva debesīs? Tā kristietim neklājas domāt; jo spriedums par manu dzīvi un darbiem jau sen ir izteikts – bauslībā, kas māca man atzīt sevi par vainīgu un nolādētu; taču es dzīvoju no žēlastības pilnā sprieduma, ko Dievs – pār un pret manas sirdsapziņas spriedumu – ir devis no debesīm: “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība”, Jņ. 3:36.

Kur ir šis Evaņģēlija mierinājums, kas izrauj sirdi no nāves un elles bailēm, tam seko un pievienojas arī Gara spēks un darbs, tā ka nu cilvēka sirdī sāk dzīvot arī Dieva bauslība. Jo tagad viņš pret to izjūt mīlestību un prieku; cilvēks sāk bauslību pildīt, jau šeit, uz zemes, iesākdams mūžīgo dzīvi, kas nākamajā dzīvē pilnīgi piepildīsies un paliks mūžīgi.

Nu tu redzi, cik daudzkārt brīnišķīgāks un labāks ir apustuļu jaunās derības jeb Evaņģēlija amats jeb pasludinājums salīdzinājumā ar visiem citiem pasludinājumiem, kas nesludina neko citu kā vien dižus cilvēku darbus un svētumu – bez Kristus. Tam vajadzētu mūs mudināt un rosināt labprāt uzklausīt Evaņģēlija pasludinājumu un priecīgi pateikties par to Dievam; jo mēs dzirdam, ka šis ir spēkpilns sprediķis, kas ieved cilvēku dzīvībā un uz mūžīgiem laikiem izglābj no nāves, turklāt apsola, ka līdz ar šo pasludinājumu to sirdīs, kuri tic Evaņģēlijam, noteikti tiek dots arī Svētais Gars.

“Bet, ja kalpošanai nāvei ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums, ka Israēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd, kā lai nebūtu daudz lielāks spožums Gara kalpošanai? Jo, ja pazudināšanas kalpošanai bijis spožums, tad jo daudz vairāk tas ir taisnošanas kalpošanai.”

Sv. Pāvils gluži kā noreibis, pāriplūstošā priekā visdažādākajiem vārdiem slavē Evaņģēliju. Pret bauslību viņš savukārt izturas pavisam rupji un neglīti, nosaukdams to par kalpošanu nāvei un pazudināšanai. Vai gan Dieva bauslību varētu nosaukt vēl negantākā vārdā kā par nāves un elles pasludinājumu? Arī Vēstulē galatiešiem 2:16, 17; 3:10 apustulis nosauc to par grēka pasludinājumu jeb kalpošanu grēkam, arī par lāsta pasludinājumu un saka: “.. visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta.” Šajos vārdos ir skaidri un spēcīgi izteikts tas, ka bauslība ar visiem tās darbiem nevienu nespēj taisnot Dieva priekšā – jo kā gan bauslība, kas nesludina neko citu kā vienīgi grēku, nāvi un pazušanu, varētu cilvēku taisnot un atpestīt?

Kā jau iepriekš sacīts, Sv. Pāvilam ir nācies runāt šādiem vārdiem – kā skolotāju, tā arī skolnieku apkaunojošās pārdrošības dēļ, tādēļ ka miesa un asinis grib tikai lakstoties ap bauslību, nest Dieva priekšā savus darbus un lepoties ar tiem; tā nožēlojamā veidā piekrāpj pati sevi un aiziet postā. Jo, kad bauslība atklāsies visā savā spožumā, kļūs redzams, ka tā nedara neko citu kā nonāvē cilvēku un iegrūž viņu pazušanā.

Tādēļ kristietim ir nepieciešams mācīties šos Sv. Pāvila vārdus, lai varētu stāties pretī gan viltus mācītāju lielībai, gan arī velna radītajām mokām un kārdinājumiem, kad viņš atgādina bauslību un mudina meklēt taisnību pašiem savos darbos, līdz nāvei izbiedēdams sirdi ar šādām domām: redzi, ja gribi tapt pestīts, tev patiesi būtu vajadzējis darīt to un to. Mums jāprot šādā cīņā izraut zobenu velnam no rokām un sacīt: kam tu mani moki ar bauslību un maniem darbiem? Lai cik ilgi tu man sludinātu šādas lietas, tavs sprediķis nes tikai grēku, nāvi un pazušanu – kādēļ gan lai es tajā meklētu savu taisnību Dieva priekšā?

Bet vārdi, ko Sv. Pāvils saka par bauslības spožumu – ar kuru lepojas arī jūdu darbu sludinātāji –, ir ņemti no 2. Mozus grāmatas 20. un 34. nodaļas, kur stāstīts par to, kā bauslība tikusi dota – ka Dievs nolaidās no debesīm lielā spožumā un godībā, atskanēja pērkona grāvieni, uzplaiksnīja zibeņi un kalns kūpēja. Un, kad Mozus kāpa lejā no kalna, nesdams bauslību, viņa vaigs spīdēja tā, ka tauta nespēja skatīties Mozum acīs, tādēļ viņam nācās aizklāt savu vaigu.

Iebilzdams pret šo jūdu lielīšanos, Sv. Pāvils saka: bauslībai gan bija spožums, tas ir, tā bija majestātiska un godības pilna. Bet vai gan tā paveic ko citu kā vien liek cilvēkam bēgt no Dieva, iedzen viņu nāvē un ellē? Bet mēs lepojamies ar citādu spožumu, kāds piemīt mūsu amatam; par to stāstīts Evaņģēlijā, Mt. 17:2‑4, – Kristus ļāva saviem mācekļiem skatīt šo spožumu redzamā veidā, Viņa vaigs spīdēja kā saule, un līdzās Viņam bija arī Mozus un Elija. Taču mācekļi nebēga, bet ar izbrīnu un prieku uzlūkoja Kristu, sacīdami: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam.”

Salīdzini šīs divas dažādās ainas, tad labi sapratīsi, ko apustulis grib sacīt. Šie vārdi kopsavilkuma veidā parāda to, kas tika sacīts iepriekš – ka bauslība rada tikai bailes un nāvi, kad tā ar savu spožumu pieskaras sirdīm un tiek patiesi atzīta; turpretī Evaņģēlijs dod mierinājumu un prieku. Bet, lai izteiktos par to, ko nozīmē Mozus aizklātais un atklātais vaigs, šeit vajadzētu pārāk daudz laika.

Īpašu mierinājumu sniedz vārdi, ka bauslības pasludinājums jeb kalpošana bauslībai izbeigsies; ja tā nebūtu, būtu gaidāms vienīgi lāsts. Bet kalpošana bauslībai beidzas tad, kad atspīd Kristus Evaņģēlija pasludinājums, kam Mozus ir spiests piekāpties un dot vietu, tā ka bauslība ar saviem draudiem vairs nevar vajāt ticīgo sirdsapziņas. Kad ticīga cilvēka sirds jūt Mozus spožumu un izbīstas Dieva dusmības priekšā, tad Kristus spožumam ir laiks iespīdēt tajā ar savu mīlīgo, mierinošo gaismu; nu sirds spēj uzlūkot arī Mozu un Eliju. Jo bauslības spožumam jeb Mozus atklātajam vaigam nav jāspīd ilgāk kā vien – līdz tu esi kļuvis pazemīgs un sācis ilgoties redzēt Kristus mīlīgo vaigu. Kad esi nonācis tik tālu, tev vairs nav jāuzklausa, nedz jācieš Mozus bauslības draudi. Tev jāpatveras pie Kunga Kristus, neļaujot, lai Viņa vaiga mierinājums un prieks tiktu aizēnots.

“Jo, kas ir bijis spožs, tas tagad ir zaudējis savu spožumu šā pārlieku lielā spožuma dēļ.”

Tas ir, ja pareizi uzlūkojam spožumu un svētumu, ko saņemam Kristū ar Evaņģēlija sludināšanu, tad bauslības spožums (kurš ir tikai īslaicīgs, iznīcīgs un neievērojams spožums) šķiet nevis spožums, bet tumši mākoņi salīdzinājumā ar Kristus gaismu, kura mums spīd, vedot ārā no grēka, nāves un elles – pie Dieva, mūžīgajā dzīvībā.


[1]Selbst gewachsene.

[2] – Baznīctēvu dzīves stāsti (latīņu val.).

[3] – Viduslaiku mistiķis, miris 1153. gadā.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.