268. Ko Svētajā Lūgšanā Jēzus mums māca ar vārdu "mūsu"?


11. post Trinitatis svētdienā

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.18:9-14]

Šajā Evaņģēlija vietā mums tiek rādītas divas atšķirīgas personas jeb divējādi cilvēki, kādi sastopami to ļaužu vidū, kuri tiek saukti par Dieva tautu un grib būt Dieva kalpi, kuri nāk Dieva priekšā, tiekdamies pēc taisnības. Mums tiek rādīta arī divējāda taisnība, kāda atrodama uz zemes. Pirmā ir apveltīta ar spožu izskatu un šķiet ievērojama visas pasaules, visu cilvēku acīm, lai gan Dieva priekšā nav nekā vērta, vēl vairāk, tā ir nolādēta; otrā cilvēku vidū netiek atzīta, tomēr Dieva priekšā tieši tā ir īstā taisnība, kas Viņam ir tīkama. Viena ir skaistā, augstprātīgā svētā – farizeja taisnība, savukārt otra – nabaga nomāktā grēcinieka – muitnieka taisnība.

Te dzirdam arī divus neparastus, apbrīnojamus spriedumus, kas ir nepārvaramā pretrunā ar cilvēku gudrību un prāta spriedumiem, jā, šie Dieva spriedumi izbiedē visu pasauli: izcili svētie tiek nolādēti kā netaisni, turpretī nabaga grēcinieki tiek uzņemti, pasludināti par taisniem un svētiem. Taču šeit Kristus runā par tādiem svētajiem, kuri – kā šajā vietā pavisam tieši norādīts – lepni un pārgalvīgi paļaujas paši uz savu svētumu, domādami paši savas dzīves un darbu dēļ atrast taisnību, kuru vajadzētu atzīt arī Dievam. Savukārt grēcinieki, par kuriem šeit tiek runāts, ir tie, kuri no sirds vēlas kļūt brīvi no grēkiem un ar ilgu pilnām nopūtām lūdz pēc Dieva žēlastības. Jo šeit nekas netiek sacīts par lielo pasaules ļaužu pūli, kas nelīdzinās ne šim muitniekam, ne farizejam, bet nedomā ne par grēku, nedz arī par žēlastību, bet dzīvo droši un nekaunīgi, jo tiem nerūp ne Dieva, ne Debesis vai elle.

Par to, kas jūdu tautā bija farizeji, kas – muitnieki, mēs jau iepriekš, aplūkodami citas Evaņģēlija vietas, pietiekami daudz esam dzirdējuši. Mēs zinām, ka vārds “farizejs” tika attiecināts uz pašiem cēlākajiem, godājamākajiem, dievbijīgākajiem cilvēkiem, kuri ar vislielāko nopietnību cenšas kalpot Dievam un ievērot Bauslības prasības – , kā Sv. Pāvils ar lepnumu saka, ka arī viņš pirms savas atgriešanās ir bijis viens no farizejiem. (Fil.3:5)

Turpretī vārds “muitnieks” jūdu vidū ir saistījies ar cilvēku, kurš dzīvo acīmredzamos grēkos un netikumos, nekalpo ne Dievam, ne cilvēkiem, bet cenšas tikai raust un laupīt, izsūcot savu tuvāko un apzināti darot viņam pāri. Šādi ļaudis pildīja amatu romiešu uzdevumā, saņemdami lielu naudu un gūdami labumu arī sev. Kopā saņemot – muitnieki bija ļaudis, kuri tika uzskatīti par tādiem, kas nav labāki kā neticīgi, bezdievīgi pagāni – kaut arī pēc savas izcelsmes viņi bija jūdi. Tā arī Kristus Mt.18:17 salīdzina muitnieku ar pagāniem, teikdams: “…bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.”

Pārsteidzoši ir tas, ka Kristus rāda abas šīs personas kopā, lai gan tās ir tik ļoti atšķirīgas; un vēl jo pārsteidzošāk, turklāt pat piedauzīgi šķiet arī tas, ka Viņš saka tik negaidītu spriedumu – nolād farizeju, bet muitnieku pasludina par taisnu. Kristus runā par šiem cilvēkiem, pavisam skaidri parādīdams, ka Viņš negrib noraidīt darbus, ar kuriem farizejs lepojas – Viņš pats šo cilvēku attēlo kā lielisku svēto, kas dara tādus darbus, kuri nekādā ziņā nav nosodāmi un nopeļami, bet ir labi un slavējami. Savukārt muitnieks ar savu dzīvi un darbiem nevar izpelnīties nekādu uzslavu – šim cilvēkam arī pašam Dieva priekšā jāatzīst sevi par nolādētu grēcinieku, kura dzīvē nav bijis neviena laba darba, ko tagad varētu atcerēties. Tomēr Kristus pārbauda un izmeklē abus šos cilvēkus, atrazdams, ka svētajā farizejā nav nekā laba, kaut arī tas darījis lieliskus darbus. Šie darbi paši par sevi nav nosodāmi, taču Kristus nosoda farizeju tādēļ, ka viņš pats kā cilvēks nav labs, bet ir nešķīstības pilns. Turpretī muitnieks, kas līdz šim ir bijis acīmredzami nolādēts grēcinieks, tagad tiek atzīts par labu koku; pie viņa Kristus atrod labus augļus, kaut arī šim cilvēkam nav farizeja spožo darbu. Tādēļ mums nedaudz jāaplūko abas šīs personas.

Pirmkārt, tev uzmanīgi jāraugās, kā Kristus attēlo un izrotā farizeju un visu viņa skaisto dzīvi. Jo šeit tu dzirdi par tādu cilvēku, kurš uzdrīkstas nākt Dieva priekšā un lepoties ar savu dzīvi (un tā nav bijusi tikai izlikšanās, bet nopietnība un patiess lepnums), atsaukdamies pats uz sevi un liecinādams par sevi, gribēdams, lai Dievs atzītu, ka šis cilvēks patiesi ir Viņam kalpojis; viņš sniedz Dievam norēķinu par visu savu dzīvi, rādīdams, ka ikvienā lietā ir centies paklausīt Viņam. Farizejs sāk ar pirmo, augstāko bausli, parādīdams sevi kā cilvēku, kurš pielūdz īsto un vienīgo Dievu, tiecas pēc Viņa Valstības vairāk par visām lietām un arvien raugās, kāds ir Viņa prāts. Farizejs, atzīst, ka visu ir saņēmis no Dieva; viņš pateicas Dievam par visu, ko Dievs viņam devis, un visvairāk – par to, ka Viņš farizeju pasargājis no grēkiem un kauna, ka šis cilvēks nav līdzīgs atklātiem grēciniekiem un muitniekiem. Farizejs lūdz, lai Dievs viņu uztur šajā žēlastībā arī turpmāk, joprojām sniegdams viņam svētību un visu labo. Te tu redzi tikai skaistus, labus darbus, kuri ir saskaņā ar visiem trijiem pirmā galdiņa baušļiem; jo farizejs arī svētī sabatu – viņš nāk Templī, gribēdams domāt tikai par Dievu un pielūgt Viņu.

Tālāk farizejs pāriet pie otrā Bauslības galdiņa, rādīdams, ka viņa sirdsapziņa ir šķīsta gan Dieva, gan pasaules priekšā – ka viņš nav netaisns cilvēks, laupītājs, laulības pārkāpējs utt., kāds ir viss lielais pārējo ļaužu pulks. Te visi pieci nākamie baušļi tiek saņemti kopā: farizejs ir cilvēks, kurš visas pasaules priekšā var lepoties, ka nevienam nav darījis nekādu netaisnību, nedz pārestību, nevienu nav apspiedis, nedz apgrūtinājis, nav grēkojis ne pret piekto, ne sesto, septīto vai astoto bausli, un tādēļ var droši stāties pretī ikvienam, kurš uzdrīkstētos apgalvot ko citu. Turklāt farizejs ir turējis arī sesto bausli – viņš nav pārkāpis laulību, nedz dzīvojis nešķīstībā, jā, arī savu miesu viņš ir savaldījis un turējis šķīstu, turklāt vēl gavējis divreiz nedēļā. Un tā nav bijusi melīga gavēšana, kādu piekopj liela daļa mūsu priesteru un mūku, bet īsta gavēšana, kāda bija ierasta jūdiem – no rīta līdz vakaram, līdz saulrietam. Turklāt farizejs ne tikai nav netaisns cilvēks vai laupītājs, kas atņem savam tuvākajam mantu vai godu, bet viņš arī dod desmito tiesu no visa, ko ir krietnā un godīgā veidā nopelnījis. Tā viņš parāda savu paklausību Dievam, sniegdams dievkalpojuma un priesteru amata uzturēšanai daļu no visa, ko Dievs viņam devis, nemēģinādams neko noskaust vai sagrābt sev.

Visu kopā saņemot – te tu redzi visus baušļus un vīru, kurš ir īpaši krietns, dievbijīgs un, kā pasaulei šķiet, īsti svēts cilvēks, kas būtu slavējams un rādāms pasaulei kā spogulis un vislabākais piemērs. Pasaule varētu vēlēties, kaut šādu cilvēku būtu vairāk – tad viss pasaulē notiktu daudz labāk un pareizāk.

Bet uzlūko arī muitnieku; pie viņa neatradīsi neko tādu, kas būtu pielīdzināms farizeja svētumam. Jau pats viņa vārds norāda, ka pie šī cilvēka daudz tikumu un goda nebūs atrodams, un neviens arī neuzskatīja, ka muitnieks varētu daudz domāt par Dievu vai Viņa baušļiem. Šis cilvēks ne tikai nedod neko no saviem ienākumiem, lai kalpotu Dievam, bet pat atklāti aplaupa un apzog savu tuvāko, īsi sakot, tas ir cilvēks, kurš ar savu grēcīgo dzīvi ir acīmredzami slikts piemērs, un tas ikvienam ir zināms. Tieši šādā nozīmē farizejs viņu piemin – kā cilvēku, kurš ir pavisam nekaunīgs, nemaz neieklausās savā sirdsapziņā un no kura nekas labs nav gaidāms.

Nu, kā gan viss var notikt tik neprātīgi – kādēļ Dievs nolād farizeju, turpretī muitnieku pasludina par taisnotu? Vai tad Viņš grib runāt pretī pats savam bauslim, saskaņā ar kuru ir dzīvojis dievbijīgais farizejs, slavējot un dodot priekšroku tam, kurš atklāti pretojies šim bauslim un dzīvojis grēkos? Vai tad Dievs ir tāds Vīrs, kam patīk tie, kuri nav darījuši nevienu labu darbu, bet ir īsti laupītāji, laulības pārkāpēji un netaisni ļaudis? Nekādā ziņā nē. Šeit mums tiek rādīta citāda, augstāka tiesa, nekā tā, kuru spēj saprast pasaule jeb miesa un asinis; šī tiesa raugās dziļāk, ielūkojoties abu cilvēku sirdīs un atrodot farizejā lielu ļaunumu, kas sabojā visu, ko citkārt varētu saukt par labu; šo vainu evaņģēlists nosauc par paļaušanos uz sevi pašu un sava tuvākā nicināšanu.

Tā ir lieta, kas pelnījusi nopēlumu šajā farizeja piemērā un blēdība, kas ar lielu spēku izpaužas visā pasaulē. Kaut Dieva dotu, ka šis farizejs būtu viens vien, ka nebūtu atstājis daudz mantinieku un sekotāju! Jo visa pasaule, kad tā grib rādīt vai darīt ko labu, arvien ir pilnīgi nogrimusi šajā netikumā un nekādi nespēj no tā atbrīvoties. Kad pasaule atrod sevī ko labu, tā uzreiz kļūst iedomīga un nicina tos, kuriem šāda tikuma trūkst, tas ir – tā paaugstinās gan pār Dievu, gan savu tuvāko. Tā, domādama, ka pilda Dieva bausli, pasaule to pārkāpj –, kā Sv. Pāvils Rom.9:31 par saviem jūdiem saka, ka, tiekdamies pēc Bauslības taisnības, viņi taisnību nav iemantojuši. Kas gan tā par brīnumainu lietu – tie, kuri uzticīgi turas pie Bauslības un tik ļoti cenšas kalpot Dievam, nav tie, kuri ievērojuši Bauslības prasības –, kā arī apustulis Gal.6:13 saka: tie, kuri tiek apgraizīti, paši netur Bauslību! Tie tiešām ir savādi svētie – rīkodamies saskaņā ar Bauslību, viņi to tomēr neievēro, bet pārkāpj. Kuri tad ir tie, kas tur Bauslību?

Arī šis farizejs un viņam līdzīgie lepojas ar saviem skaistajiem tikumiem un godu – ar visām lieliskajām, skaistajām un dārgajām dāvanām, kas tiešām ir slavējamas un pasaulē tiek vērtētas kā visaugstākās Dieva dāvanas, kas ir pārākas par visām lietām uz zemes, daudz skaistākas par visām rotām un greznumlietām, zeltu un sudrabu, jā, arī par Sauli un gaismu. Šim cilvēkam – es saku – šeit tiek teikts spriedums, ka Dieva priekšā viņš ir sliktāks par laupītāju, slepkavu un laulības pārkāpēju. Ko lai iesākam ar šo mācību? Ko lai sakām visam lielajam pasaules ļaužu pulkam, kuru mēs paši nosodām atklātās Dieva nicināšanas dēļ un tā ļaunuma dēļ, ar kādu tas izturas pret Dievu un cilvēkiem – ko lai sakām par ļaunumu, kas brēc uz Debesīm un iegūst tik lielu spēku, ka, šķiet, zeme to ilgi vairs nespēs panest?

Kā jau iepriekš sacīju, šai vietā netiek nosodīts tas, ka farizejs ir darījis Bauslības darbus; citādi nāktos nosodīt Dieva dāvanas un Viņa paša Bauslību, slavējot gluži pretējas lietas. Bet es saku, ka šeit cilvēks tiek saukts Dieva tiesas priekšā, un Dieva spriedums atšķiras no pasaules sprieduma. Kaut arī farizejam ir dažas skaistas, slavējamas dāvanas, tomēr tām ir pieķēries liels kauna traips – viņš šīs dāvanas izmanto nelietīgi, tā, ka ar visām dāvanām Dieva priekšā ir pilnīgi samaitāts. Jo šeit tiek norādīta viņa vaina – ar savu aplamo paļāvību farizejs grēko pret visiem abu galdiņu baušļiem. Pirmajā bauslī ir stingri aizliegts būt augstprātīgam, proti – cilvēks nedrīkst paļauties pats uz sevi, nedz arī uz dāvanām, kas viņam dotas; cilvēks nedrīkst just patiku pats pret sevi, kā tas ir ar šo darbu svēto, kurš tīksminās un lielās ar dāvanām, kuras viņš ir saņēmis no Dieva, darīdams šīs dāvanas par savu elku; viņš pielūdz pats sevi kā izcilu, svētu vīru, kuru vienīgo Dievam vajadzētu uzlūkot un celt augstā godā.

Tas jau ir pats lielākais grēks un netikums, ar kuru farizejs pretojas Dievam, izturēdamies kā akls un cietsirdīgs cilvēks, gluži kā nelietīgs pagāns vai turks, kas pat nedomā atgriezties, jā, savā lielajā svētumā negrib ne dzirdēt par grēku un arī nebīstas Dieva dusmības; viņš pārgalvīgi iedomājas, ka pats ar saviem darbiem varēs pastāvēt Dieva tiesas priekšā, neredzēdams, ka gan viņš, gan visi cilvēki, arī patiesi svētie, ar visu savu taisnību un krietno dzīvi Dieva priekšā nespēj pastāvēt, bet ir pelnījuši Viņa dusmas un mūžīgo pazušanu – kā Dāvids Ps.130:3 apliecina: “Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv?” Un Ps.143:2: “Neej tiesā ar savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.” Tādēļ arī farizejs nemeklē Dieva žēlastību, nedz grēku piedošanu un nedomā, ka tā viņam būtu vajadzīga.

Un, tā kā šis cilvēks tik šausminošā veidā pretojas pirmajam un augstākajam bauslim, nododamies tik negantai un apkaunojošai elku kalpošanai, pārdrošai un augstprātīgai paļāvībai uz savu paša svētumu, tā, ka viņā nav atrodama ne bijība Dieva priekšā, nedz arī uzticība vai mīlestība. Tā kā viņš meklē tikai pats savu godu un slavu, tad varam uzskatīt, ka viņš nespēj godīgi un no visas sirds pildīt arī citus baušļus. Viss, ko viņš ar savu lūgšanu un kalpošanu mēģina iztēlot, ir tikai meli un aplamības, jā, tieši ar šiem saviem darbiem viņš visvairāk apkauno un ļaunprātīgi izmanto Dieva Vārdu, gribēdams izskaistināt savus melus. Tā farizejs izraisa tikai vēl bargākas Dieva dusmas un uzkrauj sev vēl smagāku lāstu. Dievs taču ir teicis, ka neatstās nesodītu to, kurš Viņa Vārdu nelietīgi valkā. Jo vai gan tā nav dievišķās Majestātes zaimošana un izsmiešana, ka cilvēks lūdz un saka: es Tev pateicos, Dievs, ka esmu tik svēts un dievbijīgs, ka Tava žēlastība man nemaz nav vajadzīga, jo pats sevī atrodu tik daudz laba un redzu, ka esmu pildījis Bauslību – Tu pie manis neatradīsi nekā nosodāma, turklāt es esmu pelnījis, ka Tu manus darbus atalgotu gan laicīgi, gan mūžīgi – ja vien tu gribi apstiprināt savu godu un apliecināt, ka esi īsts, patiess Dievs!?

Tāpat tev jāredz, kā farizejs trako, vērsdamies pret savu tuvāko. Arī šeit nav ne kristīgas mīlestības, ne uzticības; farizeja vārdos nav jūtams, ka viņš vēlētu vai meklētu savam tuvākajam godu vai pestīšanu. Viņš gluži vai mīda savu tuvāko kājām, tik ļoti noniecinādams viņu, neuzskatīdams to pat par cilvēka vārda cienīgu. Jā, viņam taču vajadzētu savu tuvāko glābt no ciešanām un netaisnības un tam palīdzēt, taču tā vietā farizejs pats dara viņam vislielāko netaisnību. Jo, redzēdams un zinādams, ka viņa tuvākais grēko pret Dievu, farizejs tomēr nedomā, kā palīdzēt grēciniekam atgriezties un paglābties no Dieva dusmības un pazušanas, kā panākt, lai viņš labotos. Farizejs neiežēlojas par grēcinieku, viņa sirdī nav līdzcietības pret nabaga grēcinieka bēdām un postu. Šis svētulis domā, ka ir taisnīgi, ja grēcinieks paliek postā un pazušanā; viņš nepilda Dieva pavēli un savu pienākumu, bet liedz savam tuvākajam mīlestību un kalpošanu, lai gan viņam vairāk par visām citām lietām vajadzētu censties ar mācīšanas un mudināšanas, nosodīšanas un labināšanas palīdzību vest savu tuvāko ārā no grēkiem un pazušanas, lai arī šis grēcinieks varētu nākt Dieva Valstībā. Un vēl jo sliktāk ir tas, ka farizejs par priecājas, redzēdams, ka viņa tuvākais grimst grēkos un pelna Dieva dusmību. Te nu varam just, cik daudz mīlestības un labprātības pret Dieva baušļiem ir farizeja sirdī un kādu naidu viņš sajūt pret grēku un netikumu.

Kāds gan Dieva Valstībā būtu labums no šāda cilvēka, kurš joprojām spēj priecāties un tīksmināties par grēku un visas pasaules nepaklausību Dievam? Šim cilvēkam taču pat būtu žēl, ja kāds būtu patiesi dievbijīgs un no sirds turētu Dieva baušļus. Ja arī tas būtu izdarāms, viņš tomēr negribētu kaut nedaudz palīdzēt novērst sava tuvākā nelaimi un pazušanu? Ko gan labu varētu gaidīt no cilvēka, kurš ir tik ļoti nocietinājies savā ļaunumā, ka nespēj tuvākajam vēlēt pestīšanu? Pat pagāni nezinātu nosaukt citu, vēl lielāku ļaunumu, nedz arī mācētu attēlot vēl negantāku cilvēku, kā to, kurš ir tāda naida un skaudības pilns, ka priecājas, ja viņa tuvākajam klājas slikti. Jā, daži cilvēki ir tik ļauni, ka pat ir gatavi arī paši ciest, lai tikai otru piemeklētu vēl lielāka nelaime. Šis velnišķais, elles ļaunums nevienā citā cilvēkā nav tik liels un spēcīgs, kā šādā viltus svētajā, kurš grib ne tikai iemantot godu Dieva un pasaules priekšā, bet vēlas izskatīties īpaši šķīsts un svēts tieši tādēļ, ka citi ir tik netīri un neganti.

Ja, runājot par laicīgām lietām, kāds stāstītu, piemēram, par dievbijīgu, godājamu ārstu, kurš nāktu pie nedziedināma slimnieka ar padomu, ka vajadzētu atbrīvoties no nāvējošās slimības – vai gan tas būtu kas cits, kā izsmiekls un zobošanās par nabaga cilvēku? Tāds ārsts būtu uzskatāms par nelabojamu ļaundari, ko pat zemei ir grūti panest – jo tāds nevien liedz savu palīdzību cilvēkam, kurš nonācis visdziļākajā postā, bet arī tīksminās un remdē savu naidu, ar prieku raudzīdamies sava tuvākā nelaimē. Un vēl daudz lielāku ļaunumu nodara liekulīgs svētais, kurš redz sava tuvākā dvēseli mūžīgās pazušanas apdraudētu, un, lai gan viņa pienākums būtu, riskējot ar savu paša miesu un dvēseli, censties izglābt šo cilvēku, liekulis ne tikai nepalīdz tuvākajam un neizdveš nevienu vārdu, nedz nopūtu, lai varētu savu tuvāko izglābt, bet pat pārmet viņam un priecājas par sava tuvākā postu; jā, cik tas atkarīgs no šī svētuļa, viņš labprāt iegrūstu otru vēl dziļākā postā un pazušanā.

Ko gan šāds svētulis varētu darīt vai novēlēt cilvēkam, pret kuru viņš jūt naidu vai kurš viņam ir darījis pāri? Bet viņam taču ir pienākums mīlēt savu ienaidnieku un, cik vien iespējams, darīt labu arī viņam! Tad jau liekulis sāktu plosīties dusmās, sist un nolādēt, pat slepkavību uzskatīdams nevis par grēku, bet par īstu svētumu – it īpaši tad, ja nonāvēts tiktu tas, kurš negrib atzīt šo cilvēku par dievbijīgu un svētu! Tā dievbijīgais sava brāļa slepkava Kains ir izturējies pret savu brāli, un tā vēl joprojām rīkojas visi viņa bērni – kā Kristus pats Jņ.16:2 par tādiem ļaudīm saka: “Nāks laiks, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.”

Tikpat neiespējami būs ieraudzīt, ka šāds cilvēks no visas sirds pildītu kaut vai vienu no visiem pārējiem baušļiem. Viņš nekādā ziņā necenstos novērst sava tuvākā sievas un bērnu apkaunošanu, nedz palīdzētu tiem sargāt un saglabāt godu. Jā, ja ar tiem notiktu kas slikts, viņš tāpat priecātos un klusībā smietos, vai, ja būtu iespējams, vēl palīdzētu vairot viņu negodu. Jo, ja šādi liekuļi atturas no atklāti ļauniem darbiem, viņi to noteikti nedara mīlestības dēļ pret savu tuvāko, nedz arī, būdami tikumīgi un paklausīdami Dievam. Ja cilvēks neiežēlojas par sava tuvākā dvēseles postu, kā gan viņš varētu sargāt citu cilvēku godu? Vēl jo mazāk svētulis varētu iežēloties vai censties novērst to, ka viņa tuvākais zaudē savu mantu – viņš nekādā ziņā nerūpēsies, lai tuvākais netiktu apzagts, aplaupīts vai kā citādi izputināts; redzot notiekam tādas lietas, viņš drīzāk gan priecātos un teiktu, ka viss notiek taisnīgi. Nevar būt ne runas par to, ka tāds farizejs palīdzētu ar savu mantu tam, kurš nonācis nabadzībā. Tāpat viņš nekādā ziņā neiebilstu un neaizstāvētu savu tuvāko, dzirdēdams, ka tam tiek celta neslava un par to tiek sacīti apkaunojoši vārdi; viņš gan necenstos ar savu godu apklāt sava tuvākā negodu, bet drīzāk priecātos, pats palīdzēdams savu tuvāko apmelot un iegrūst kaunā – kā šādi svētie labprāt mēdz darīt. Mēs dzirdam, kā šeit farizejs Dieva priekšā apmelo nabaga muitnieku un citus cilvēkus, kurus taču viņam nav nekādu tiesību apsūdzēt.

Redzi nu, cik atbaidošs velns mīt šajā šķietami skaistajā, svētajā cilvēkā; tas prasmīgi slēpjas, izmantojot smieklīgu aizsegu – dažus šķietami labus darbus, kurus farizejs dara ļaužu acu priekšā, īstenodams savu dievkalpošanu, teikdams pateicību un lūgšanas, un tai pašā laikā spītīgi un nekaunīgi zaimodams dievišķo Majestāti – uzdrīkstēdamies lepoties Dieva priekšā ar šādiem apkaunojošiem netikumiem, itin kā arī Dievam vajadzētu uzskatīt liekuli par lielisku svēto, it kā Dievam būtu pienākums dot viņam Debesis un visu, ko vien šis cilvēks uzdrīkstas lūgt. Ja farizejs būtu zinājis, ka Dievs to negribēs darīt, bet viņa vietā uzņems nabaga muitnieku, viņš būtu iededzies tādās dusmās un naidā pret Dievu pārciestā publiskā apkaunojuma dēļ, ka droši vien teiktu: tas jau nav Dievs, bet pats velns no elles! Ja būtu iespējams, saniknotais farizejs vēlētos nomest Dievu no Viņa troņa un pats sēsties Viņa vietā. Un tomēr – ar visiem šiem netikumiem svētulis grib izbēgt no soda un tikt uzskatīts par cilvēku, kurš visu darījis labi un pareizi; taču viņš, vairāk par visiem Dieva zaimotājiem, ir pelnījis, lai Dievs šai pašā mirklī ļautu zemei viņu dzīvu aprīt.

Te nu tu redzi, kas ir un ko dara cilvēks, kurš rīkojas atbilstoši savai brīvajai gribai un spējām. Kristus mums rādījis šo farizeju kā raksturīgu piemēru visam, ko cilvēks spēj, pats saviem spēkiem cenzdamies pildīt Bauslības prasības. Visi cilvēki pēc savas dabas, kāda tā ir no Ādama laikiem, sevī nenes neko labāku – viņu dzīvē atklājas tie paši netikumi, kaut arī viņi gribētu būt svēti Dieva priekšā, labāki par citiem cilvēkiem. Te nav nekā cita, kā vien nekaunīga Dieva un citu cilvēku nicināšana, prieks un patika pret grēku, kas vēršas pret Dievu. Šādi svētuļi ir divreiz, jā, daudzreiz ļaunāki, nekā muitnieks un viņam līdzīgi atklāti grēcinieki., jo farizejam līdzīgie ne tikai netur Dieva baušļus, bet arī negrib, lai kāds cits tos turētu. Viņi ne tikai nevienam nepalīdz darīt labu, bet priecājas par citu cilvēku postu un pazušanu, turklāt vēl grib izlikties krietni un svēti, uzdrīkstēdamies savās nolādētajās sirdsapziņās zaimot dievišķo Majestāti un melot Viņa priekšā, sakot, ka viņi neesot tādi, kā citi cilvēki, un esot turējuši Dieva baušļus – tie melo tā, ka vai debesis varētu salūzt.

Bet uzlūko arī muitnieku, kurš ienāk Templī, lai lūgtu Dievu. Viņa domas un lūgšana ļoti atšķiras no farizeja lūgšanas. Pirmkārt, muitnieka priekšrocība ir tāda, ka viņš pats atzīst sevi par grēcinieku – viņa sirdsapziņa viņu pārliecina un nolād, tā, ka šis cilvēks pat nedomā lepoties un lielīties – ne Dieva, ne pasaules priekšā; viņam par sevi ir jākaunas. Tā nu Bauslība ir skārusi viņa sirdi – viņš jūt savu grēku un postu, ir izbijies Dieva tiesas un dusmības priekšā un no sirds ilgojas atbrīvoties no tā, taču nerod nekādu padomu; viņam nav nekā cita, ko nest Dieva priekšā, kā vien grēks un kauns. Muitnieks ir tā nomākts, ka pat nespēj pacelt savas acis; jo viņš jūt un saprot, ka nav pelnījis neko citu, kā vien elli un mūžīgo nāvi. Viņam arī pašam nākas Dieva priekšā sevi nolādēt – par zīmi tam viņš arī nāk Dieva priekšā, sizdams sev pie krūtīm. Visu kopā saņemot – šeit patiesi nav nekā cita, kā vien grēks un pazušana. Dieva priekšā muitnieka grēki ir tikpat lieli, kā farizeja grēki, tikai farizejs savu nekrietnību neatzīst, bet grib to iztēlot kā īstu šķīstību; turpretī muitnieks tik skaidri sajūt savu grēku, ka nezina, kur tverties. Viņam nākas atzīt, ka viņš ir saniknojis Dievu ar savu apkaunojošo nepaklausību un nepateicību par visu saņemto Dieva žēlastību un labestību, par to, ka Dievs ļāvis viņam nodzīvot līdz šim brīdim. Tādēļ muitnieks nevar paļauties pats uz sevi, nedz uz saviem darbiem – viņam jāatsakās no cerībām uz saviem paša spēkiem; šim cilvēkam nav nekādu cerību, ja viņš neiemanto Dieva žēlastību.

Tāds cilvēks nevienu nevar nicināt – viņš nekad nepaaugstināsies pār otru, jo viņš jūtas tā, it kā tieši viņš vienīgais būtu grimis visdziļākajā pazušanā, turpretī visi pārējie būtu svētīgāki un dievbijīgāki par viņu – it īpaši jau farizejs, kas Dieva priekšā tomēr ir nešķīstības pilns. Tātad muitnieka piemērā jau iesākumā redzi patiesu grēknožēlu – tas ir cilvēks, kurš no sirds nožēlo savus grēkus un ilgojas kļūt brīvs no tiem; viņš meklē Dieva žēlastību un žēlsirdību, turklāt no visas sirds vēlas dzīvot krietnāku dzīvi.

Bet pievērs uzmanību tam, kā skan muitnieka vārdi un lūgšana – “Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!” Kur viņš ir mācījies teikt Dievam šādu vārdus, jeb – kā viņš zina, kā šos vārdus sakārtot un izteikt? Cilvēka prātam tie šķiet pavisam nesaskanīgi, un neviens cilvēks nevarētu no savas paša sirds un domām izspiest šādu lūgšanu – kaut arī tā ir īsa un vienkārša. Farizeja vārdi: “Es Tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki, netaisnie…” ikviens dievbijīgs cilvēks var sacīt pats no sava prāta. Jo neviens pats sevi neapmelos un neapsūdzēs kā laupītāju, laulības pārkāpēju utt., ja viņš neapzinās savu vainu. Ja viņš saka patiesību un grib atteikties no savas labās slavas, nenoliedzot to, ka viņam ir netīra sirdsapziņa, tad šie vārdi ir patiesi un nāk no dievbijīga cilvēka mutes. Taču var notikt arī tā, ka vārdus: “Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!” saka blēdis. Un šos vārdus biežāk mēdz teikt tieši blēži, nevis dievbijīgi cilvēki, kuri patiesi atgriežas. Jā, vai gan tos vajadzētu sacīt kādam citam, kā vien grēcīgam, pazudušam cilvēkam? Tomēr šeit spriedums pārvēršas un kļūst gluži pretējs – skaties, no kuras puses gribi.

Tomēr, ja runājam par pašu būtību, šie vārdi un piemērs ir ļoti nozīmīgs kristiešu skolā un teoloģijā, ko pasaule sauc par ķecerību. Jo, kā jau esmu sacījis, cilvēka prāts nespēj sasaistīt kopā šādas lietas; neviens cilvēks, lai cik gudrs un izcils viņš būtu, nespēj salikt kopā vārdus, kurus saka šis muitnieks; viņa lūgšana “Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!” ietver ļoti pretrunīgus vārdus. Jā, tā laikam gan ir pati lielākā māksla, kas sniedzas pāri un garām visām cilvēka saprašanas robežām.

Šādi vārdi nav atskanējuši ne no viena cilvēka mutes, iekams pats Dievs ir cilvēku uzrunājis un licis tiem atskanēt. Paradīzē ir atskanējuši vārdi, ko Dievs sacījis cilvēkiem 1.Moz.2:17: “Tai dienā, kad tu ēdīsi no laba un ļauna atzīšanas koka, “tas ir, tai dienā, kad tu grēkosi pret Manu pavēli, “tu mirdams mirsi.” Sinaja kalnā, kad Dievs deva savu Bauslību, atskanēja vārdi (2.Moz.20:5): “Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam,” – lai cilvēki zinātu, ka grēks ir nolādēts un pelnījis Dieva dusmas, un tam ir pasludināts sods. Šis pasludinājums nekādi nesaskan ar to, ka šāds grēcīgs, nolādēts cilvēks drīkstētu nākt Dieva priekšā un sacīt: “Esi man, grēciniekam žēlīgs!” Jo šīs divas lietas – grēks un žēlastība – ir gluži pretējas, kā uguns un ūdens. Tur, kur ir grēks, jābūt dusmām un sodam, nevis žēlastībai. Kur tad šis vīrs ir iemācījies tādu prasmi – apvienot šīs divas lietas, kā viņš drīkst tiekties un saukt pēc žēlastības sava grēka dēļ? Te vajadzīgs kas vairāk, nekā tikai zināt Bauslību, desmit baušļus, kurus ir zinājis arī farizejs; muitniekam piemīt gluži citāda prasme, kuras nav farizejam un kuru cilvēki paši sevī nevar atrast.

Tas ir mīļā Evaņģēlija pasludinājums, kas runā par Dieva žēlastību un žēlsirdību Kristū, kas tiek sniegta pazudušiem grēciniekiem, bez kādiem viņu pašu nopelniem. Arī muitnieks būs dzirdējis šo pasludinājumu; Svētais Gars būs ar to aizskāris un mācījis viņa sirdi, un muitnieks, ar Bauslības palīdzību sajutis savu grēku, nu nāk Dieva priekšā un saka šādu lūgšanu, droši ticēdams tam, ko ir dzirdējis Dieva Vārdā, proti – ka Dievs grib nabaga grēciniekiem piedot grēkus un būt žēlīgs – novērst no viņiem savas dusmas un mūžīgo nāvi, apsolītā Mesijas, sava Dēla dēļ. Šāda ticība spēj saskatīt divas pretējās lietas tādā lūgšanā, kādu saka šis muitnieks.

Šo Evaņģēlija pasludinājumu gan dzird daudzi, un ļaudīm šķiet gluži vienkārši teikt šādus vārdus; taču nav tā, ka ikviens tos varētu teikt tā, kā tie patiesi ir domāti. To, cik grūti ir patiesi un no sirds sacīt šādus vārdus, vislabāk saprot tie nedaudzie cilvēki, kuri domā un mācās, lai varētu līdz ar muitnieku šādi ticēt un teikt šo lūgšanu. Tas tādēļ, ka arī mūsos joprojām mīt farizejs, šis dievbijīgais blēdis un liekulis, kas traucē mums sasaistīt kopā šādus vārdus.

Jā, te nevaram spriest arī pēc ārējās, laicīgās dzīves un ārējas dievbijības, jo tas viss mums nemāca teikt neko citu, kā vien: grēciniekam žēlastība nepienākas, viņš ir pelnījis Dieva dusmas un sodu. Citādi jau neviens cilvēks nevarētu dzīvot zemes virsū, un Dievs nespētu aizstāvēt savu godību un varenību, ja Viņš nepalīktu pie tā, ka grēki tiek sodīti, turpretī labie darbi – atalgoti. Jo tad ikviens varētu pārgalvīgi sacīt: grēkosim droši, tad saņemsim jo vairāk žēlastības! Tomēr Dieva garīgajā Valstībā notiek tā, ka tas, kurš ir bijis blēdis, iemanto žēlastību un tiek atzīts par dievbijīgu; turpretī tas, kurš ticis saukts par dievbijīgu, ir blēdis un tiek pazudināts.

Šajās lietās ir tā, ka Dieva tiesa atšķiras no visām pasaules tiesām – tās viena no otras ir tik tālu, kā debesis no zemes. Pasaules priekšā ir jābūt tā: ja esi dievbijīgs, tev jāiemanto žēlastība; ja esi zaglis, tevi gaida karātavas; ja tu kādu nonāvē, arī tev tiek nocirsta galva – arī pats Dievs grib uzturēt šādu kārtību, citādi miers uz zemes nevarētu pastāvēt. Turpretī Viņa Valstībā, kurā pats Dievs ir vienīgais Kungs un Soģis, kas rīkojas bez kāda starpnieka palīdzības, notiek tā, ka Viņš ir žēlīgs tikai nabaga grēciniekiem; jo cilvēkos arī nav nekas cits, kā vien grēks, un Dieva priekšā neviens nav bez vainas. – kā Raksti to apliecina.

Tomēr patiesi ir arī tā, ka ne visi grēcinieki ir vienādi – te atkal ir nepieciešams izšķirt un noskaidrot, kuri Dieva tiesas priekšā var saņemt žēlastību. Jo daži grēcinieki ir rupji un nekaunīgi laupītāji, slepkavas zagļi, blēži, netikļi, kuri nododas saviem grēkiem tik rupjā veidā un ir tajos tā nogrimuši, ka turpina grēkot, ne reizi neiedomādamies par to, kā iemantot Dieva žēlastību; tie dzīvo un grēko bez raizēm, it kā viņu dzīvei nebūtu nekādas vainas. Šādiem grēciniekiem Sv. Pāvils 1.Kor.6:9 sludina: “Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, laulības pārkāpēji…neiemantos Dieva Valstību.” Un Kristus Lk.13:5 tādiem saka: “Es jums saku, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.” Jo šie grēcinieki nav līdzīgi muitniekam – viņi nepavisam nenožēlo grēkus, bet nekaunīgi turpina grēkot, un tiem jātiek tiesātiem nevis Dieva priekšā, bet pirmajā, pasaules tiesā.

Ir arī vēl citādi blēži, kuri apliecina šo muitnieku un saka Mūsu Tēvs lūgšanu. Viņi ir dzirdējuši šādus vārdus – ka Dievs grib būt žēlīgs nabaga grēciniekiem; viņi mācās atkārtot muitnieka lūgšanu, sit sev pie krūtīm, ar vārdiem un izturēšanos izlikdamies tik pazemīgi un gatavi atgriezties, ka ikviens – un arī viņi paši – varētu apzvērēt un sacīt: šie grēcinieki ir tieši tādi paši, kāds bija muitnieks. Tomēr tā ir tikai krāpšana – šie ļaudis nav labāki par farizeju, un arī tiem Dievs nedos vairāk žēlastības, kā farizejam – viņi tikai nejūt Dieva dusmas, un Dievs tos nesoda ar pātagu, bet ļauj viņiem palikt neliešiem. Tie ir viltus kristieši jeb sektanti un viltus brāļi. Arī mūsu apkārtnē ir daudz šādu ļaužu, kuri gan prot daudz runāt, slavēt Evaņģēliju un Dieva žēlastību, atzīt sevi par nabaga grēciniekiem, taču, kad kāds viņus aizskar un nosoda, tie negrib šādus pārmetumus dzirdēt, nedz paciest, bet sāk dusmoties, teikdami, ka tiekot aizskarts viņu gods, tiekot nomāktas viņu sirdsapziņas un, ja tie nespēj neko vairāk, tie sāk vērsties pret Evaņģēliju ar dažādām ļaunām viltībām.

Šādi cilvēki gan var ar vārdiem un izskatu līdzināties muitniekam, taču savās sirdīs tie ir līdzīgi ļaunajam liekulim; jo viņi tā runā izliekas tikai tādēļ, lai tiktu uzskatīti par dievbijīgiem, un neviens neuzdrīkstētos saukt viņus kādā citā vārdā. Tie turpina izlikties, līdz Dievs tos mazliet aizskar un pārbauda – vai nu ar velna un pasaules, vai arī ar sava Vārda starpniecību. Nu gan viņi izrādās tik trausli, ka nespēj panest gluži neko; tie tūliņ kliedz par pārestību un netaisnību. Te nu tie, kuri agrāk bija nabaga grēcinieki, pēkšņi ir īsti svētie, turklāt tik lepni, ka neviens neprot pienācīgi godāt viņu svētumu.

Tādu ļaužu tagad ir pilna pasaule – it īpaši lielo, vareno kungu un gudrinieku vidū. Jā, arī pilsētnieki un zemnieki, kuri ir dzirdējuši un mācījušies mūsu sludinātu Evaņģēliju, grib to pieņemt un rast tajā mierinājumu, dzirdēdami, ka Dievs ir grēciniekiem žēlīgs, tomēr negrib tikt nosodīti un saukti par grēciniekiem. Taču Dieva Vārds nevar klusēt, kad jānorāda uz grēku. Tādēļ Dieva Vārdu, kad tas nosoda grēku, viņi grib attiecināt uz citiem, runādami tā, kā šis farizejs: es neesmu tāds, kā citi; tas, kurš mani apsūdz, vienkārši nevēl man labu. Un, ja kāds šiem ļaudīm sāk stāstīt, kādu netaisnību viņi ir darījuši, tie apgalvo, ka šādas runas vēršoties pret valdību un radot šķelšanos. Viņš grib, lai tiktu sludināts vienīgi tas, ko viņiem tīk dzirdēt, ja nē – viņi to vairs nesauc par Evaņģēlija sludināšanu. šie ļaudis ir tādi paši, kā visi liekulīgie viltus svētie, kuri gan paši sevi sauc par nabaga grēciniekiem, taču negrib, lai kāds to uzskatītu par patiesību – ja šādus vārdus par viņiem saka citi, tad viņi to nespēj paciest.

Abi šie novirzieni prot apvienot un saskaņot šīs lietas: es esmu grēcinieks; un: Dievs ir man žēlīgs. Taču ir vēl trešie – tādi, kuri vēlētos būt godīgi. Viņiem ir visgrūtāk uzņemt savās sirdīs šīs lietas – sasaistīt kopā grēksūdzi un absolūciju. Jo viņos pašos ir divi būtiski šķēršļi. No vienas puses – kā jau esmu sacījis – mūsos ir vēl daudz no vecā blēža, farizeja; mēs vēlētos būt dievbijīgi un taisnoti Dieva priekšā, labāki, nekā citi; tas mūsu sirdīm radītu vislielāko prieku un labpatiku, kādu iespējams iemantot. Mēs vēlētos, kaut Dievs uzlūkotu visu labo, ko esam darījuši, un izjustu patiku pret mūsu darbiem; ar vārdiem mēs Viņam labprāt pateicamies un atzīstam, ka viss labais ir Dieva dāvana. Taču tālāk mums ceļš ir slēgts – gluži kā ceļš uz Paradīzi, ko sargā eņģelis ar ugunīgu zobenu – neviens nedrīkst lepoties Dieva priekšā ar saņemtajām dāvanām.
No otras puses, tā kā muitniekam, nākot Dieva priekšā, nav nekā cita, kā vien grēki un kauns, un nav nekā, ar ko varētu lepoties, jo viņš ir vienas vienīgas nešķīstības pilns, šim cilvēkam ir ļoti grūti satvert un attiecināt uz sevi šos vārdus: “esi man žēlīgs”; jo te viņu vēl vairāk aizkavē viņa paša biklums un visu cilvēku gudrība, jā, arī pats velns ar Dieva Bauslības palīdzību, ko viņš šeit rāda un māca, gribēdams iedzīt cilvēku postā un izmisumā.

Tādēļ šī ir prasme, kas pārāka par visām pārējām cilvēku prasmēm, jā, tā ir pati brīnumainākā lieta uz zemes – cilvēks iemanto žēlastību, kad patiesi ir atzinis sevi par grēcinieku; un viņš tomēr spēj novērst savas acis no Dieva dusmības ainas un satvert tikai žēlastību. Jo šāda sirds, kas patiesi sajūt grēku, taču nevarētu domāt, nedz secināt ko citu, kā vien to, ka Dievs jūt dusmas pret grēcinieku un nesniegs viņam žēlastību. Tā Jūda, nodevis Kristu nāvei, tūliņ sāk brēkt pats par savu postu – viņa sirds un prāts nonāk Dieva mūžīgās dusmības un pazušanas priekšā; tieši tā tas ar grēciniekiem mēdz notikt. Cilvēka sirds nespēj tikt galā ar šādām grūtībām; jo tā redz Dieva bausli un Bauslību, kas cilvēku notiesā uz nāvi, turklāt velns tevi vajā un dzen tieši elles rīklē. Kā gan tu spētu sasaistīt kopā vārdus, kādus muitnieks saka savā lūgšanā, stādamies pretī Bauslībai, pats savam prātam un sajūtām, kas sirdij nerāda neko citu, kā vien Dieva dusmas un nežēlastību? Un neviena sirds taču arī nespēj pati atzīt savu grēku, ja tā nav saņēmusi desmit baušļus, kuri vienīgie rāda, kas ir grēks un kādēļ tas ir grēks. Tādēļ mums nākas pieņemt divas savstarpējā pretrunā esošas lietas: dzirdēt desmit baušļus, kuri mūs nolād uz nāvi un elli; un – izkļūt no šī posta, lai, izlauzdamies no elles, varam doties uz Debesīm.

Tādēļ lai katrs, kurš vien spēj, mācās šo augsto gudrību un kļūst par šī muitnieka mācekli – lai iemācās pareizi izšķirt abas šīs lietas un nepaliek pie tā, ka grēks arvien nes līdzi dusmību, bet – lai satver samierinājumu un piedošanu, tas ir: lai cilvēks nespriež pēc sava prāta sagudrotajām blēņām, nedz arī pēc Bauslības bardzības, bet ticībā satver Evaņģēlija mierinājumu un mācību par Kristu. Vienīgi ticība māca šo brīnumaino apvienošanu – tā prot saskaņot šos divējādos vārdus, kurus šķir lielāks attālums, nekā Debesis un elli. Jo vai gan vārdi “es esmu grēcinieks” izsaka ko citu, kā to, ka Dievs jūt naidu pret mani un mani pazudina, jo es neesmu pelnījos neko citu, kā vien mūžīgo dusmību, lāstu un pazušanu?

Ja nu esi nonācis tik tālu, ka tu to sajūti (jo nav iespējams ar sišanu pie krūtīm vai kādiem saviem darbiem piespiest sevi sajust grēku, bet šī sajūta nāk pati no sevis, kad Bauslība ir īsti skārusi tavu sirdi – tā tevi māca kļūt patiesi pazemīgam un sist sev pie krūtīm, kad tu – es saku – nespēj neko vairāk, kā vien sacīt: ak, es esmu grēcinieks! – tad tu esi pazudis. Jo desmit baušļi tevi pavisam tieši dzen ellē, un tavai sirdij nākas sacīt, ka tu piederi velnam un Dievs tevi negrib; tev jāsāk bēgt no Dieva, taču, lai kur tu slēptos, lai cik tālu skrietu – kaut vai cauri simts pasaulēm – no Viņa nespēsi aizbēgt. Te nu ir īstais brīdis pārtraukt baiļu pilno un izmisīgo bēgšanu, griezties atpakaļ un sacīt: mans mīļais Evaņģēlijs un dievbijīgā muitnieka piemērs man māca, ka vislielākā gudrība Dieva priekšā ir – zināt un ticēt, ka Dievs caur Kristu ir nodibinājis tādu Valstību, kurā Viņš grib būt žēlīgs un palīdzēt nabaga nolādētajiem grēciniekiem. Tā šīs divas lietas tiks sasaistītas vienā vārdā un apliecībā: es esmu grēcinieks, tomēr Dievs ir man žēlīgs; es esmu Dieva ienaidnieks, tomēr Viņš ir mans draugs; es esmu pelnījis pazušanu, tomēr zinu, ka Dievs negrib mani pazudināt, bet vēlas atpestīt un darīt par Debesu Valstības mantinieku. Jā, Viņš to grib un it licis man sludināt; Viņš prasa, lai es tam ticētu – Viņa mīļā Dēla dēļ, kuru Viņš devis manā labā.

Redzi, tā šajā muitniekā atrodi lielisku īstas, kristīgas grēknožēlas un ticības piemēru, skaistu augstās, garīgās gudrības jeb teoloģijas meistardarbu, par kādu farizejam nav ne mazākās nojausmas. Turklāt šeit redzi arī īstos augļus, kuri seko ticībai, proti, ka ticīgais top gluži citāds cilvēks – viņam ir citas jūtas, domas un vārdi, nekā bija agrāk. Viņš godā un slavē tikai Dievu un Viņa žēlastību, piesauc un pielūdz Viņu no visas sirds, patiesā paļāvībā uz Viņa Vārdu un apsolījumu – citādi cilvēks šādus vārdus nevarētu ne iedomāties, ne izteikt lūgšanā. Bet, to darīdams, ticīgais patiesi kalpo Dievam un svētī sabatu. Un nu viņš arī ir iemantojis tādu sirdi, kura jūt naidu pret grēku un nepaklausību; ticīgais vairs nepriecājas par šādām lietām, bet nožēlo, ka ir dzīvojis, pretodamies Dieva baušļiem, un nu ar vislielāko dedzību tiecas atbrīvoties no grēkiem, nevienu vairs nekrāpt, neapmelot, nevienam nedarīt pāri; viņš vēlētos, kaut ikviens cilvēks novērstos no grēka, tāpat, kā viņš.
Tāda ir šī Evaņģēlija aina, kas rāda mums divējādos ļaudis, kādi sastopami Dieva tautā. Viens ir lielais viltus baznīcas novirziens, kas tomēr izliekas esam īstie un vienīgie Dieva kalpi; otrs ir mazais patiesās Baznīcas locekļu, īsto Dieva bērnu pulciņš, kam pasaules priekšā nav nekādas slavas, nedz spoža izskata. Kāda ir atšķirība abu šo ļaužu pulku starpā, pēc kādām īpašībām un augļiem katru iespējams pazīt, kā atšķirt tukšus vārdus un izlikšanos no patiesās būtības – par to jau pietiekami daudz esat dzirdējuši.

Tādēļ raugies, lai arī tu patiesi sekotu šī muitnieka piemēram un kļūtu viņam līdzīgs, proti: pirmkārt, lai esi nevis viltus, bet īsts grēcinieks, tas ir, lai ne tikai ar vārdiem, bet savas sirds dziļumos atzīsti, ka Dieva priekšā esi pelnījis tikai Viņa dusmību un mūžīgo pazušanu, tā, ka patiesi vari Viņa priekšā teikt šos vārdus: “…man, nabaga grēciniekam”, bet tai pašā brīdī satver arī vārdus: “esi man žēlīgs!” Tā būsi padarījis Bauslības zobenu neasu, tas ir, novērsis no sevis pazudinošo spriedumu, kuru tev grib sacīt desmit baušļi.

Tā, redzēdams atšķirību starp šiem divējādajiem grēciniekiem, vari teikt pareizu spriedumu: Dievs gan jūt naidu pret grēciniekiem – pret tiem, kuri paši negrib sevi par tādiem atzīt, tas ir, kuri nebīstas Dieva dusmības, bet grēko droši un grib palikt nesodīti. Turpretī nabaga grēciniekiem, kuri jūt grēku, paši sevi apsūdz un atzīstas savos grēkos Dieva tiesas priekšā, tiem Viņš ir žēlīgs. Tā nu šeit notiek tā, ka Dieva Vārds un spriedums šiem divējādajiem cilvēkiem ir atšķirīgs: desmit baušļi gūst jaunu skaidrojumu un ar savu spriedumu vēršas pret tiem, kuri grib tikt uzskatīti par svētiem vai vismaz negrib atzīt sevi par grēciniekiem, cerēdami tā paglābties no bargā sprieduma; savukārt Evaņģēlijs, žēlastības un mierinājuma spriedums tiek sacīts tiem, kuri ir izbijušies Dieva dusmības priekšā.

Otrkārt, tev jālīdzinās muitniekam arī tādā ziņā, ka turpmāk jāatstājas no grēkiem. Jo Evaņģēlijā nav sacīts, ka muitnieks turpmāk būtu rīkojies tāpat, kā iepriekš; viņš ir gājis mājup, nesdams sev līdzi Dieva žēlastību. Dievs viņu ir pasludinājis par taisnotu, – kā Evaņģēlijā sacīts: “viņš aizgāja mājās taisnots.” Šie vārdi ļauj saprast, ka muitnieks nav palicis grēkos – viņš gāja uz Templi un lūdz Dievu ne tādēļ, lai turpinātu grēkot; jo tas, kurš grib palikt savus grēkos, nevar lūgt Dieva žēlastību un piedošanu – kas to lūdz, tas vēlas tikt taisnots un kļūt brīvs no grēkiem. Tev arī tas jāzina, lai tu nepieviltu pats sevi. Jo daudzi redz tikai to, ka muitnieks, būdams grēcinieks, saņem žēlastību un piedošanu; viņi nedomā, ka Dievs grib, lai grēki tiktu pavisam aizmirsti un turpmāk saņemtā žēlastība ar savu spēku darbotos šo grēcinieku sirdīs. Viņi grib saprast šo notikumu tā, it kā Dievs gribētu grēciniekus taisnot un atpestīt, tomēr ļaudams viņiem palikt grēkos un netaisnībā.

Tādēļ kristietim nākas atvairīt uzbrukumus no abām pusēm un cīnīties gan pret velnu, gan arī pret savu paša miesu. Jā, kad viņš sāk nožēlot grēkus un atgriezties, lai kļūtu par gluži citādu cilvēku, viņš pirmoreiz īsti sajūt velna spēku – kā tas plosās un traucē, lai cilvēks netiktu tālāk, bet paliktu savā vecajā ādā. Bet, kad velnam neizdodas kristieti aizkavēt, un šis cilvēks, spītējos ienaidniekam, atgriežas pie Dieva un piesauc Viņu, velns iedēsta cilvēkā mazdūšību un biklumu. Tā nu vispirms velns iztēlo grēkus kā maznozīmīgus un atvirza tos tālu no cilvēka acīm un sirds, cenzdamies panākt, lai cilvēks tos neievērotu un netiektos pēc Dieva žēlastības vai vismaz vilcinātos ar atgriešanos; turpretī vēlāk viņš šos pašus grēkus iztēlo kā ļoti lielus – te velns spēj uzpūst mazu dzirksteli milzīgā liesmā, kas aizsedz visas debesis un zemi, tā, lai cilvēkam atkal būtu grūti satvert piedošanu un savā sirdī sacīt: “Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!” Tā ir liela māksla – uzlūkot šo muitnieku un viņa piemēru kā mūsu meistaru un doktoru, mācīties no šī cilvēka un piesaukt Dievu, lai arī mēs varētu sasniegt mērķi.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.