238. Ko nozīmē taisnošana?


10. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. [Lk.19:41-48]

Iepriekšējās svētdienas evaņģēlija teksts mācīja Dieva tautu būt uzticīgiem pārvaldniekiem, un nepaļauties uz naudu un mantu, bet uz Dieva žēlsirdību. Šajā, desmitajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem mēs tiekam brīdināti no paļaušanās uz kādu ārēju reliģisku formējumu un mudināti savu cerību likt vienīgi uz Jēzu Kristu. Šīs dienas teksts atrodams Lūkas evaņģēlija 19.nodaļā no 41.–48.pantam.

Svētā Dieva pilsēta Jeruzāleme, tās templis un dievkalpojumi bija jūdu tautas lepnums un prieks. Kad Jēzus kopā ar mācekļiem Palmu svētdienā tai tuvojās, arī Jēzus mācekļi neslēpa savu sajūsmu par šo vareno austrumu pilsētu. Klusībā viņi cerēja kopā ar Jēzu kļūt par šīs pilsētas valdniekiem. Mācekļu acīs mirdzēja lepnums, prieks un cerība. Turpretī Jēzus acis bija asaru pilnas, un raugoties uz zeltītajiem Tempļa kupoliem, Viņš pilnā balsī sāka raudāt. “Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks no visām pusēm un spaidīs. Tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” (Lk.19:44)

Jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs savā grāmatā Jūdu kari stāsta, ka pirms Jeruzālemes nopostīšanas, kad vēl valdījis nosacīts miers un uzplaukums, tautā bijuši arī vairāki pravieši, kas brīdinājuši par gaidāmo nelaimi. Tomēr jūdu valdība tos centusies vai nu varmācīgi apklusināt, vai skaidrot viņu vēsti tā, it kā tā liecinātu par gaidāmo uzplaukumu, nevis postu. 70. gadā pēc Kristus romiešu armija Tita vadībā ieņēma bada un slimību novārdzināto Jeruzālemi. Beigu beigās pilsēta tika pilnīgi nodedzināta. Jūdu vēsturnieks stāsta, ka šajā karā no bada un slimībām miruši vairāk nekā miljons jūdu, bet apmēram simts tūkstoši tikuši saņemti gūstā. Daži vēsturnieki šos notikumus skaidro kā varonīgu jūdu tautas cīņu par nacionālo un reliģisko brīvību. Kristīgā baznīca to tradicionāli uzskatījusi par Dieva sodu, kas sekojis pēc tam, kad jūdu tauta noraidījusi un situsi krustā Jēzu Kristu.

Arī mēs latvieši zinām, ko nozīmē gadsimtiem ilga nebrīve un apsiešana, pat tik lielā mērā, ka kāds vēsturnieks ir sacījis: “Visa mūsu zemes vēsture un dzīve risinās šajā trijskanī – karš, mēris un izpostīšana – periodiski un sistemātiski.” Daži to saprot kā nepelnītu ļaunumu, citi kā pelnītu Dieva sodu. Lai kā mēs to vērtētu, latvieši ir bijuši ne tikai ekstrēmisma upuri, bet arī tā veidotāji. 1918.gada rudenī Maskavas centrālajā čekas aparātā bija 35,6% latviešu. Vēl lielāks šis skaitlis bija vadītāju līmenī, kur no 70 komisāriem 38, tātad 54.6%, bija latvieši. Pēc kāda laikabiedra vērtējuma – latvieši uz čeku devās, kā uz Ameriku, pēc zelta un peļņas. Vācu mācītājs Georgs Mancelis, kurš ļoti daudz ir darījis latviešu tautas labā, ir parādījis arī pareizo attieksmi pret pagātni un tagadni, aicinot tautu atgriezties no grēkiem un paļauties uz Dievu, jo vienīgi Viņš var dot patiesu mieru, drošību un brīvību. Lai to dāvātu latviešu tautai, Mancelis sarakstīja un izdeva katehismu, dziesmas un sprediķu grāmatu, kuras nozīme nav zudusi vēl joprojām. Šis arī ir vienīgais ceļš pretī patiesai brīvībai un tas sākas Jēzū Kristū, Viņa vārdos, Viņa baznīcā.

Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām, ka pēc tam, kad Jēzus bija pravietojis par Jeruzālemes nopostīšanu, Viņš devās uz templi un paziņoja, ka tas kļuvis par laupītāju bedri. Tas liecina, ka gaidāmais Dieva sods ir bijis cieši saistīts ar tautas garīgo pagrimumu. Tā tas bija pie jūdiem, tā tas ir bijis un ir arī pie mums latviešiem, pie visiem cilvēkiem un visām tautām.

Pat pavirši uzmetot acis kristietības stāvoklim mūsdienu pasaulē, nav grūti ievērot, ka tradicionālās kristietības pamati ir sagrauti. Bībele ne tikai sekulārajā sabiedrībā, bet arī vairumā baznīcu tiek uzskatīta par antīkās vēstures pieminekli. Lielākajai luterāņu daļai Mārtiņš Luters ir miris gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Baznīcas Ticības apliecības tiek uzskatītas par sen nodzeltējušiem papīriem, kam mūsdienu pasaulē vairs nav nekādas praktiskas nozīmes. Senās, kādreiz diženās teoloģiskās skolas, kristīgās doktrīnas un baznīcas institūcijas tiek uzskatītas par vecmodīgām un vairs nederīgām. Visi kādreizējie standarti un autoritātes ir apgrieztas kājām gaisā. Gribot negribot, rodas jautājums – kādēļ gan kādam vēl sevi vajadzētu saistīt ar šādu reliģiju, kas pati sevi ir notriekusi pie zemes? Jautājums ir pamatots un tikpat pamatota ir nepieciešamība izprast – kā un kādēļ tas ir noticis?

Pagājušo pāris gadsimtu lielais “sasniegums” ir tāds, ka lielākajā daļā baznīcu mūsdienās vairs ir palikusi tikai viena vienīga absolūta doktrīna, proti, iecietība pret dažādiem uzskatiem. Šī iecietība pamatojas uzskatā, ka nevienai reliģijai nepiederot patiesība, bet katram cilvēkam tā esot sava. Pagājušajā gadsimtā šis reliģiskais plurālisms tika izkopts un cildināts ekumeniskajā kustībā. Tās vadītāji nespēja vai negribēja ievērot, ka viņu uzskati nav nekas vairāk kā tikai apgaismības laikmeta auglis, proti, klasiski pagānisku ideju atdzimšana. Tas ir bijis viens no galvenajiem iemesliem, kas veicinājis kristietības norietu Eiropā. Kādēļ šāds intelektuāls tuvredzīgums radās?

Atbilde ir tikpat vienkārša, cik smaga. Tas radās tādēļ, ka baznīca bija zaudējusi savu lomu – būt par patiesības balstu un sargu. Jau kopš VVIII gadsimta baznīca vairs vienotā balsī nepauda patiesības vēsti, ļaujot par patiesību kļūt tam, ko katrs atsevišķais mācītājs konkrētajā svētdienā uzskatīja par patiesību. Tie draudzes locekļi, kas to vairāk vai mazāk apzināti saprata, saprata arī to, ka šādas tiesības uz savām privātajām domām ir ne tikai mācītājiem, bet arī viņiem. Līdz ar to reliģija kļuva par privātu un subjektīvu lietu, kur katram bija ne tikai tiesības uz savu viedokli, bet arī tiesības savu viedokli publiski paust baznīcas vārdā. Šā iemesla dēļ baznīcas vēsts no simfonijas kļuva par kakofoniju. Ja ikvienam ir visas tiesības nepiekrist Bībelei un baznīcas ticības apliecībām, ja katram pašam ir sava patiesība – tad kādēļ gan cilvēkam vairs jāiet uz baznīcu? Kurš cits, ja ne es pats, noteiks to, kam man jātic un kas jādara? Galu galā, stāvot ezera krastā ar makšķeri rokā, cilvēks taču var izdomāt un izauklēt savas reliģiskās atziņas un domas, kas ne ar ko nebūs sliktākas par tām, ko viņš dzirdēs baznīcā. Vai tad ikvienam daudz maz izglītotam mūsdienu cilvēkam nav zināms, ka Bībeles mācība vairs nekam neder tādos jautājumos, kā piemēram, visuma un zemes izcelšanās? Tam taču vairāk vai mazāk piekrīt arī lielākā daļa baznīcu! Pat tie, kas vairās par šiem jautājumiem skaļi runāt, klusībā domā, ka šajos jautājumos mūsdienu ģeoloģija ir daudz noderīgāka un patiesāka par Bībeli. Kurš gan mūsu dienās vairs domā, ka sievietes loma sabiedrībā vēl joprojām būtu nosakāma, vadoties pēc Bībeles mācības? Vai tad mūsdienu socioloģiskās teorijas nav labākas? Ja to, kas ir labs un pieņemams, nosaka tikai cilvēka dzīves pieredze, tad kā gan geju mīlas pieredzi mēs varam vērtēt zemāk par heteroseksuālām attiecībām? Lai slavēta dažādība! Tā no reliģiska plurālisma mēs esam pavisam ātri nonākuši pie morālas daudzveidības un dažādības. Autoritāte šajos jautājumos vairs nav Svētie Raksti, bet cilvēku dzīves pieredze un mūsdienu zinātne. Savukārt zinātne par pasaules rašanos, cilvēka evolūciju un viņa seksualitātes sarežģītību māca pavisam ko citu, nekā Bībele. Kam taisnība? Pēc mūsdienu cilvēka domām, Bībelei sen vairs patiesība nepieder. Tā pieder zinātnei un katram atsevišķajam cilvēkam pašam. Tad kādēļ gan, lai kāds vairs ietu uz baznīcu, lasītu Bībeli, lūgtu Dievu? Atsakoties no Dieva vārda autoritātes, daudzas baznīcas ir labprātīgi atteikušās arī no savas autoritātes. Tā vietā, lai slavētu garīgu plurālismu, tās ir aizmirsušas uzdot pavisam vienkāršu jautājumu – kā, ar kādām metodēm mēs esam nonākuši pie atziņas, ka viss ir relatīvs, ka katram ir sava patiesība? Ja jau viss ir relatīvs un absolūtu patiesību nav, tad arī plurālisms nevar būt absolūti patiess. Turklāt gandrīz pilnīgi ignorēts tiek fakts, ka arī zinātne ir tikpat nedroša kā jebkura cita cilvēka darbības sfēra. Tādas lietas kā “tīra zinātne” vienkārši nepastāv. Skaitļi paši par sevi nepierāda neko! Ikviena zinātniska teorija ir tikai hipotēze – pieņēmums, kas bieži vien balstās uz vairākiem citiem pieņēmumiem. Tādēļ vienīgā patiesi zinātniska metode ir visu teoriju falsificēšana, līdz tās tiek aizstātas ar citu teoriju. Zinātne nevar apgalvot, ka tā ir pārāka par reliģiju, nepārkāpjot pati savus principus un nekļūstot par reliģiju. Bet kurš mūsdienās vairs spēj un grib to izskaidrot baznīcēniem? Daudz drošāk taču, baidoties no popularitātes zaudēšanas, ir visu Bībeles mācību pieskaņot dažādiem pasaules uzskatiem un cilvēku viedokļiem. Kā gan mūsdienīgs mācītājs varētu iemācīt saviem draudzes locekļiem lūgt Dievu, ja viņš pats nezina, ne to, kas ir Dievs, nedz to, kas ir lūgšana. Tādēļ arī nav nekāds brīnums, ja šāds cilvēks lūgšanas vietā māca meditēt un meklēt Dievu sevī, jo viņš nekad nav vēlējies vai spējis saprast, ar ko mūsdienu psiholoģija atšķiras no kristīgās mācības.

Tieši tas pats ir sakāms par vēsturi. Pirms apgaismības laikmeta vēsture galvenokārt tika uzskatīta par Dieva darbības lauku. Vēstures centrā bija Dievs. Pēc apgaismības laika par vēstures centru ir kļuvis pats cilvēks. Tagad viņš ir tas, kurš veido vēsturi. Līdz ar to vēsture ir kļuvusi nedroša, nenoteikta, neskaidra un bezgalīgi samudžināta. Un ja tas ir tā, tad tādai pēc cilvēku domām jābūt arī reliģijai, Bībelei un visam, kas noticis cilvēces vēsturē. Līdzi uzskati valda arī morāles un ticības jautājumos. Šajā ziņā baznīcas ir ne tikai atdevušas savu vadošo lomu un gļēvi pieļauj, ka to, kas ir labs un pareizs nosaka pasaule, bet atļauj pasaulei diktēt baznīcai priekšā arī to, kam pašai baznīcai būtu jātic. Kādēļ tad brīnīties par to, ka cilvēki vairs neiet uz baznīcu?

Ideju vēsture liecina, ka apgaismības laikmetā ir notikusi īsta revolūcija. Šis laikmets centās atbrīvot pasauli no iedomātām reliģijas važām, savukārt baznīca negribēja vai nespēja parādīt, ka tas ievedīs pasauli klasiskā pagānisma primitīvajās važās. Tas, kas tika uzdots par jaunu un modernu, patiesībā bija vien uzspodrinātas antīkā pagānisma idejas. Kristīgā ticība bija piedāvājusi cilvēcei izeju no pakļautības dabas cikliskajiem procesiem. Tā bija atklājusi jaunas dimensijas, atverot cilvēcei garīgās pasaules plašumus un atbrīvojot no verdzības dabas spēkiem. Ienākdams vēsturē kā cilvēks Jēzus, Dievs atbrīvoja cilvēkus no laika un vēstures važām. Kad cilvēce to visu ar baznīcas svētību bija aizmirsusi, tā ne tikai pārdevās atpakaļ pagānisma verdzībā, bet turklāt lepni uzskatīja to par kaut ko īpaši jaunu un labu. Tagad visiem atkal ir labi, jo mēs varam dzīvot naturālistiskā primitīvismā. Tagad atkal visu nosaka nevis Dievs, bet cilvēks un daba. Turklāt cilvēki ir iemācījušies to visu ietērpt skaistos vārdos un pušķot arī ar akadēmiskas gudrības vainagu, lai visi justos labi un komfortabli. Un kurš gan iedrīkstēsies runāt pretī šai valdošajai vienprātībai, šai vispārējai laimes sajūtai? Protams, ne mūsdienu kristietības lielākā daļa. Un kā gan viņa to varētu? Arī viņai taču ir svarīgi reitingi, sabiedriskā doma, popularitāte. Līdz ar pasauli tā ir zaudējusi ticību Dievam un Viņa atbalstam, tādēļ tai atlicis vien ticēt pasaulei un paļauties uz pasaules atbalstu. Pat tad, ja kādos atsevišķos morāles jautājumos baznīca vēl iestājas pret pasaules viedokli, tad jau iepriekš tomēr ir skaidrs, ka arī šo cīņu tā galu galā zaudēs. Kāpēc? Tādēļ, ka kopumā lielākā daļa kristīgo baznīcu vairs nestāv uz patiesības stiprajiem klints pamatiem – Dieva Vārda, bet gan uz plurālisma – dažādo cilvēku viedokļu plūstošajām smiltīm. Tādēļ piekāpšanās pasaules priekšā visos (!) jautājumos ir tikai un vienīgi laika jautājums. Baznīca, kas koķetē ar šīs pasaules varu un gudrību, ir nolemta neveiksmei. Baznīca, kas vairs negrib vai nevar apliecināt patiesību un nosodīt maldus; Baznīca, kas vairs nespēj vai negrib pateikt, ka bez Diev-cilvēka Kristus neviens nevar cerēt uz glābiņu no nāves un elles, gribot negribot būs spiesta kļūt vai, pareizāk sakot, jau ir kļuvusi par sektu, kas pastāv tikai savas pastāvēšanas dēļ. Tā ir zaudējusi savas esamības jēgu, savu pravietisko redzējumu un sūtību un līdz ar to arī Dieva svētību. Tā ir nolemta sabrukumam. Cilvēciski spriežot, baznīcai vairs nav nekādu cerību.

Tomēr nevajadzētu domāt, ka kristietība tādēļ ir pagalam un pazudusi. Tieši tās vājumā liels parādās Dieva spēks. Tai kristietības daļai, kas vēl joprojām ir dzīva, nekādā gadījumā nav jāmeklē veidi, kā piemēroties pasaulei un kļūt tai līdzīgai, cerot, ka šāda politika palīdzēs tai izdzīvot. Nē, kristietības vienīgā un pilnīgi drošā cerība ir Tas Kungs. Tas Kungs joprojām ir savā svētajā namā. Viņš joprojām ir kristieša stiprā pils un patvērums bēdu laikā. Lai gan bezdievji uzbrūk, tomēr tiem nesekmēsies. Tas Kungs spēj aizstāvēt un pasargāt savu baznīcu. Elles spēki, pasaules gudrība, cilvēku ienaids gan draud, bet ticīgajiem nav jāklausās viņu draudos, nav tiem jāpiemērojas vai jābēg, turpretī jātveras pie sava Kunga un Viņa Vārda, kas spēj tos pasargāt. Tā nu mums visiem ir droša cerība kļūt stipriem savā Kungā un uzvarēt velnu, elli, nāvi un pasauli, jo Viņš to jau ir uzvarējis. Un pat, ja mums nāksies piedzīvot neveiksmes, mums ir mierinājuma vārdi no paša Kunga, kas vēsta, ka pasaule un viņas kārība paiet, bet tas, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.

Piemērs mums šeit ir pats Kungs Kristus. Viņš nedarīja neko citu, kā ik dienu stāvēja Templī un mācīja patiesību. Viņš labāk par jebkuru citu zināja, ka patiesība ir tā, kas dara brīvu no maldiem, aizspriedumiem, grēka, velna, elles un nāves. Tādēļ mums ir vajadzīgi nevis dievnami vispār, bet tādi dievnami, kur patiesības mācītāji, sekojot sava Kunga piemēram, māca patiesību. Mums ir vajadzīgi labi sagatavoti mācītāji, kam ir vēlme, laiks un prasme mācīties pašiem un mācīt citus. Mums ir vajadzīgi uzticami un godīgi Dieva vārda kalpi, bet tādi no debesīm nekrīt un pa pasauli apkārt nemētājas. Tos kādam ir jāizaudzina, jāizglīto un jāuztur. Ja mēs nespēsim to paveikt, tad Dieva nama pārvēršanās par slepkavu bedri, tāpat kā Dieva sods, būs tikai laika jautājums. Tad nebūs neviena, kas mums palīdzēs droši skatīties nāvei acīs, uzveikt velnu, elli, pasauli un nāvi. No tā lai Dievs mūs žēlīgi pasargā. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

3 atsauces par “10. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes”

  1. Janis Karklins:


    Mums ir vajadzīgi uzticami un godīgi Dieva vārda kalpi, bet tādi no debesīm nekrīt un pa pasauli apkārt nemētājas. Tos kādam ir jāizaudzina, jāizglīto un jāuztur.

    Ļoti aktuāls jautājums!

  2. luterānis:


    Nu, šī raksta autors ir bijis pa īstam uzticīgs vien savam naudas makam.
    Bet pareizos tekstus sakompilēt nav liela māksla tik gudram cilvēkam…

  3. Janis Karklins:


    Kā tas attiecās uz šo rakstu?



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.