130. Kāds nav un nevar būt bauslības mērķis?


10. svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. [Lk.19:41-48]

Jēzus raud par Jeruzalemi

1. Mozus grāmatas sestajā nodaļā mēs lasām, ka neilgi pirms grēku plūdiem Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma. Tieši tāpat šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām, ka Jēzus skuma un raudāja par savas tautas grēkiem.

Pirms plūdiem Dievs sacīja: “Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem, un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis.” Līdzīgi Kristus, raudzīdamies uz Jeruzalemi, sacīja: “Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Tomēr Dieva sods nenāca nekavējoties, bet savā lielajā žēlsirdībā mīļais Dievs deva cilvēkiem laiku atgriezties un tapt glābtiem.

Pirms plūdiem Viņš aicināja dievbijīgo Noasu, lai tas sludinātu par gaidāmajiem ūdens plūdiem. Toreiz cilvēki izsmēja dievbijīgo vīru un neņēma vērā viņa 120 gadus ilgo sludināšanu, līdz nāca plūdi un šķirstā izglābās tikai viņš un viņa ģimene. Pēc Kristus krusta nāves apustuļi 40 gadus sludināja Evaņģēliju jūdu tautai. Tad nāca Romas karapulki, aplenca pilsētu un nopostīja to līdz ar zemi. Ceturtajā gadsimtā baznīcas vēsturnieks bīskaps Eisēbijs raksta, ka kristieši, kurus Dievs bija iepriekš atklāsmē brīdinājis, no šī soda tika pasargāti. Viņi savlaicīgi pameta Jeruzalemi un atrada patvērumu Perejas pilsētā Pellā.

No tā mēs varam mācīties, ka Dieva dzirnas maļ lēni, bet pamatīgi. Dieva vārda brīdinājumi ir jāuztver ļoti nopietni. Mēs arī redzam, ka cilvēki pirms tos piemeklē Dieva sods, kļūst pārdroši, augstprātīgi un nicina Dieva brīdinājumus.

Patiesa gudrība arvien sasitās ar Dieva bijāšanu, bet muļķīgs, garīgi akls cilvēks, Dieva sodam tuvojoties, kļūst arvien lepnāks, augstprātīgāks un pārdrošāks. Tas ir pārsteidzoši, bet jo tuvāk nāk gals, jo pārdrošāks cilvēks jūtas. Tur, kur ir pārdrošība, nekad nav grēknožēlas un atgriešanās. Savukārt tur, kur nav grēknožēlas, vairojas Dieva dusmas, līdz beidzot nenovēršami seko Viņa sods.

Miesīga pārdrošība, palaušanās uz saviem spēkiem, ārējo labklājību, ci1vēku labvēlību un gudrību, liecina, ka cilvēks guļ garīgas nāves miegā. Bezrūpīgi guļošais arvien ir vairāk pakļauts briesmām, nekā tas, kurš ir nomodā. Šo patiesību Kristus raksturo ar šādu līdzību: “Kas gan ir uzticamais un saprātīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību? Svētīgs tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām. Tiešām Es jums saku: viņš to iecels pār visu savu īpašumu! Bet, ja kalps savā sirdī domās: mans kungs kavējas nākt, – un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to negaida, un stundā, kuru tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem.” [Lk.12:42-46] Šis kalps ir ikviens pārdrošs cilvēks, kas neņem vērā draudošo sodu, tādēļ Dieva sods to pārsteidz negaidīti. Apustulis Pāvils sniedz mums vēl vienu šāda posta raksturojumu: “Kad sacīs: nu ir miers un drošība, – tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt.” [1.Tes. 5:3] Arī Kristus citā vietā brīdina: “Jo, tā kā tanīs dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” [Mt.24:38-39]

Šo piemēru Kristus min, runādams par Pastaro tiesu. Viņš nāks tādā brīdī, kad neviens Viņu negaidīs. Visi šie brīdinājumi liecina, ka garīga miega, vienaldzības un pārdrošības stāvoklis ir ārkārtīgi bīstams. Laicīgs, ārējs miers un drošība, uz ko cilvēki paļaujas, bieži vien ir tikai ilūzija. Tiesas diena pienāks tikpat pēkšņi un negaidīti, cik noteikti un neatvairāmi, tāpat kā atnāca krīze un tad kaut ko mainīt ir par vēlu.

Pravietodams Jeruzālemes izpostīšanu, Kristus norāda uz to, kas ikvienam cilvēkam vajadzīgs, lai viņa miers un drošība būtu tāds, uz ko patiešām var paļauties. Tā ir patiesa grēknožēla un ticība piedošanai Kristus vārdā, kas dāvā cilvēkam patiesu, drošu mieru. Tur, kur nav grēknožēlas un ticības, tur valda velns ar visiem saviem grēkiem un ļaunumu, un neglābjamo Dieva sodu.

Kristus dāvātais miers ir īpašs miers. Tas būtiski atšķiras no tā, ko ar mieru saprot pasaule. Pasaule domā, ka miers ir tad, kad cilvēkam klājas labi, viņš ir vesels un spēcīgs, priecīgs un līksms, kad viņam ir daudz naudas, draugu un panākumu. Kad pasaules cilvēkam šīs lietas ir, viņš ir priecīgs un mierīgs un domā, ka viņam neko citu nevajag. Kad viņam šīs lietas tiek atņemtas, viņš kļūst izbijies, galēji nemierīgs un nenorimst ātrāk, pirms nav atguvis to, ko uzskata par svarīgu savam mieram. Šāds cilvēks, kam klājas labi, parasti guļ garīgā miegā, pats to nenojauzdams, līdz pienāk soda diena. Viņš līdzinās muļķa dzīvniekam, cūkai vai zosij, kuru pirms nokaušanas krietni uzbaro. Viņš ēd un dzer, un līksmo, un atjēdzas tikai tad, kad nazis ir pie rīkles, bet tad jau ir par vēlu.

Pilnīgi citādi tas ir ar ticīgu, garīgā nomodā esošu cilvēku. Šāds cilvēks zina, kas viņam patiesi vajadzīgs, lai viņa miers būtu īsts un drošs, proti, viņam vajadzīga nevis pasaules, bet Dieva labvēlība un draudzība. Tādēļ pretēji pasaules cilvēkam viņš mieru meklē nevis ārējās lietās – naudā un baudā, bet gan pie Dieva. Šis Dieva miers ir dziļš sirds miers, kuru nevar iztraucēt šīs pasaules nedienas un vētras. Kā tad šis miers iegūstams?

Miers ar Dievu ir iegūstams tikai un vienīgi Kristū. Tādēļ mums savas acis, sirdi un prātu ir jānovērš no šīs pasaules. Mieru ar Dievu pasaule nespēj dot. Šo novēršanos no pasaules tad arī sauc par atgriešanos. Neatgriezts cilvēks mieru un drošību ietiepīgi meklē pie pasaules. Lai gan tā visu laiku meklētāju pieviļ, tomēr viņš atkal un atkal pieliek visas savas pūles, lai atrastu mieru un drošību šīs pasaules vidū. Tā neticīgu cilvēku gaida nebeidzama vilšanās, līdz beigu beigās pati lielākā vilšanās viņu piemeklē Dieva tiesas dienā. Lai glābtos no Dieva tiesas un iegūtu mieru ar Dievu, ir pilnīgi jānovēršas no pasaules un viss labais jāmeklē tikai pie Dieva.

Tas nenozīmē, ka mums kaut kur jāiet, lai Viņu meklētu. Nē, Viņš pats nāk pie mums! Kad jūs apzināties savus grēkus un bezpalīdzību, tad esat Dievam tīkami, garīgi atmodināti ļaudis. Kad dzirdat grēku piedošanas vēsti, tad uz jums runā pats Dievs, kurš Kristus vārdā piedod jums grēkus. Kad dzirdat stāstu par Dieva žēlsirdīgo brīdinājumu no grēka un mudinājumu pievērsties Kristum, tas ir Dieva miera piedāvājums. Kad nāksiet pie Svētā Vakarēdiena, pats Dievs apzīmogos šo miera līgumu, dāvinādams jums Kristus miesu un asinis. Šīs Dieva dāvanas dos jums ne tikai mieru, bet arī pašu Dievu. Viņš jūs Kristū ir salīdzinājis ar sevi. Viņam ir uz jums labs prāts un jūs varat droši paļauties uz Viņa laipnību un palīdzību.

Kaut arī pasaulē jūs piemeklē bēdas, jums nav jāzaudē miers. Jo pats Dievs ir jūsu miers un patvērums. Kopā ar dziesminieku Dāvidu jūs pilnīgi droši varat sacīt: Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties? Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs. Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, arī tad es esmu pilns paļāvības. Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā, jo Viņš mani apslēpj Savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā Savas telts pavēnī un ceļ mani augstu uz klintskalna. Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam! Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.