147. Kāds ir Dievs?


1. svētdienā pēc Zvaigznes dienas

Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzalemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās? Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. [Lk.2:41-52]

pazudusi baznica

Kļūt par Jēzus mācekļiem nozīmē divas lietas. Viena lieta ir tā, kur mēs Jēzu saņemam kā sakramentu, miesā nākušo Dieva Dēlu uzņemam savās sirdīs. Tāpēc Viņš miesā nācis un miesā atklājies, lai mēs, miesā būdami, varētu Viņu uzņemt, un caur to, ka Viņam ir miesa un mums ir miesa, ar Viņu savienoties savā garā, kļūt par Dieva bērniem.

Bet ir vēl otra lieta. Varbūt ātrāk pamanām un it kā vieglāk saprotama, proti, Jēzus mums ir arī kā piemērs svētai, šķīstai, pilnīgai, bezgrēcīgai dzīvei. Viņš ir tas paraugs, kuram mums jālīdzinās, un Dievu lūdzot un cīnoties jāmeklē, ka mēs varētu šajā ziņā tajā laika posmā, kas mums atvēlēts mūsu dzīvēs, no Viņa ko mācīties un iemācīties.

Šīs abas lietas saiet kopā arī mūsu Kunga un Pestītāja Kristības pavēlē, ka Viņš pirms savas uzkāpšanas Debesīs dod saviem mācekļiem pavēli – Ejiet pa visu pasauli un dariet par mācekļiem visus ļaudis tos kristīdami un mācīdami tos darīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Cik zīmīgi ir šie vārdi.

Daudzi domā, ka kristīgā ticība ir kāds uzskatu kopums, kāds mācību kopums, ko var iemācīties no grāmatas, mēģināt sekot Kristus paraugam, un to viņi arī saprot kā māceklību.

Bet, redziet, Pestītājs nav teicis, ejiet un sludiniet, un tikai sludinādami dariet par mācekļiem. Viņš saka – Dariet par mācekļiem kristīdami un mācīdami. Proti, pa priekšu nāk kristīšana un tad mācīšana. Bez šīs brīnumainās, sakramentālās savienošanās ar Kristu Kristībā neviens nevar tapt par Viņa mācekli, kaut arī kāds būtu Bībeli iemācījies no galvas, tomēr īsti par mācekli var tapt tikai tad, ja Kristus pats ir uzņemts kā sakraments.

Mēs to redzam uzreiz pirmajās nedēļās pēc Ziemassvētkiem un Ziemassvētku laikā, kur pašā sludināšanas centrā ir Kristus kā mazs bērniņš, kas nāca šajā pasaulē. Viņu jau var uzņemt par savu Pestītāju, ar Viņu jau var savienoties, Viņu jau var pielūgt un slavēt, bet no Viņā neko vēl nevar mācīties, Viņš vēl neko nerunā, Viņš vēl neko nedara.

Viņu var saņemt kā sakramentu, tik brīnumainu un pestījošu, ka vecais Sīmenāns ar prieku uzlūkodams Jēzus bērniņu templī ņem Viņu savās rokas un saka – Kungs, atlaid savu kalpu mierā. Manas acis ir tavu pestīšanu skatījušas.

Bet šis notikums, kas arī ir vēstījums par Jēzus bērnību, mums jau sāk mācīt tādas lietas, ko Pestītājs ir darījis un runājis, un īpaši māca mums, kā mums Viņam sekot kā mācekļiem. Ko mācīties no Viņa vārdiem un darbiem.

Mēs lasām visupirms par Jēzus mīļajiem vecākiem, kas Viņu šajā pasaule audzināja, par audžutēvu Jāzepu un māti Mariju. Mēs lasām, ka viņi ik gadu Pashā svētkos gāja uz Jeruzalemi. Proti, šie ļaudis bija dievbijīgi ļaudis. Par to ir daudz liecību. Visupirms, mēs to redzam no vēstījumiem, kas ir pirms Kristus dzimšanas. Šie ļaudis, uzklausījuši eņģeļu pasludinājumu, lai arī viņu prāts bija samulsināts no visiem ārējiem apstākļiem, no visiem notikumiem, kas ar un ap viņiem norisinājās, viņi pieņēma Dieva vēstījumu bez šaubīšanās. Jāsaka, lai tā uzņemtu Dieva vēstījumu bez šaubīšanās, tur vajag Dieva vārdā mācīt un rūdīt dvēseli. Tas nenotiek pats no sevis vienmēr.

Mēs no baznīcas vēstures zinām, ka Jēzus pusbrālis, domājams, vecāks par Viņu, Jēkabs, Jāzepa dēls no pirmās laulības, ko Jāzeps bija audzinājis, un pārējie Jēzus brāļi, bija dievbijīgi ļaudis. Jāzeps bija mācīts Dieva mācībā, un mācīja savus dēlus. Jēkabs uzaugdams jūdu vidū, ticīgo jūdu vidū iemantoja tādu godu un slavu, ka tika saukts – cadīk (taisnais). Šādu titulu nu gan kuram katram nedod.

Tāpat mēs arī redzam ne tikai šo notikumu un šo pieminējumu, ka Jēzus vecāki katru gadu Pashā svētkos gāja uz Jeruzalemi, bet arī citu evaņģēliju lappuses šķirstīdami un lasīdami mēs atrodam, ka Jēzus pats bija radināts un ieradis katrā sabatā būt sinagogā.

Viņš tur devās pēc sava ieraduma. Tikko bija tāda iespēja, ja Viņš nebija ceļā, vai prom no kādas pilsētas, kur viņš varēja nākt sinagogā, Viņš nāca sinagogā.

Tāpat arī vēlāk, Viņš kopā ar saviem mācekļiem nāca uz Jeruzalemi, lai Templī svinētu svētkus.

Tas mums ļoti daudz ko iemāca, jo Jēzū mēs redzam pilnīgu cilvēku. Jā – arī cilvēku – svētu un šķīstu. Visās lietās par paraugu mums. Viņš ir pats Kungs, nācis miesā. Viņš varēja gan ļoti atšķirties no pārējiem cilvēkiem, kam jāturas pazemībā, lēnprātībā, paklausībā Dievam. Viņš varēja pavēlēt, nevis paklausīt un pakļauties. Tomēr mēs redzam Viņu dziļas pazemības pilnu.

Viņš nāca sinagogā un sēdēja kā vienkāršs baznīcēns. Viņš nāca uz Templi un pienesa upurus kā katrs grēcinieks. Un tomēr, tas, ko Viņš dzirdēja, nebija Viņam kaut kas jauns. Viņam šīs lietas nebija vajadzīgas, lai mācītos, lai gūtu pamācību, jo Viņš pats ir Dieva vārda avots, bet Viņš nāca, jo tā ir pati brīnišķīgākā lieta – klausīties Dieva vārdus.

Lai cik tu būtu gudrs, lai cik tu būtu svēts, lai cik tu būtu zinīgs, tev jāatzīst, jo vairāk tu pa šo ceļu ej, jo vairāk prieka tev Dieva vārdi sagādā.

Bet pārgudrie visgudrinieki, kas kaut ko pa laikam dzirdējuši, kaut ko satvēruši, kaut ko nē, tie gan reti nāk, jo viņi jau tāpat visu zina. Viņu domas, viņu gudrība vienmēr skrien pa priekšu. Tā viņi joņo cauri šai dzīvei, un, ja nu šajā skrējienā kaut ko no Dieva vārda līdzi paķer, tad tikai, lai savu gudrību tūlīt izgreznotu, attaisnotu savu netaisnību, grēku vai kā citādi.

Bet Dieva ļaudis, kas ir dziļi satvēruši Dieva vārdu, meklē to satvert vēl dziļāk. Ar katru reizi viņiem šis vārds top gardāks un gardāks, kā mēs to šodien dzirdējām 119. psalmā no kāda brīnišķīga Kristus mācekļa, kas dzīvoja Vecās Derības laikā. Kas bija mācījies no tā pravieša vārda, kas Kristus garā bija sludināts, ko Kristus pats bija ielicis savu kalpu mutēs vēl pirms Viņš šajā pasaulē piedzima. Viņš sacīja – Es esmu gudrāks nekā mani ienaidnieki, jo pie tava vārda es turos. Es esmu vairāk izmācīts nekā visi mani skolotāji, jo tavu vārdu es turu. Es esmu vairāk izmācīts, nekā vecaji, jo tavus vārdus Kungs, un tavas pavēles es pildu. Cik gardi ir tavi vārdi tavam kalpam. Gardāki nekā medus – viņš saka.

Tā mēs arī redzam Jēzu šajā pazemībā un lēnprātībā, kā apustulis Pāvils par Viņu saka – Dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai mūs, kas esam bauslībai pakļauti, izpirktu.

Un tā mēs lasām tālāk šīs dienas evaņģēlijā, “Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot.”

Ļoti neparasts notikums, kas iespiedies Marijas sirdī un prātā. Vēlāk, kad Lūka apstaigā tos vēl dzīvos lieciniekus, kas kaut ko ir dzirdējuši un redzējuši no Jēzus sludināšanas un darbiem, pierakstīdams šīs viņu liecības. Kad viņš jautā pēc kaut kā tāda, kas Viņa mātei Marijai no Viņa bērnības būtu iespiedies sirdī un prātā, tad tur ir daži, tikai daži, bet ļoti zīmīgi notikumi.

Sakiet lūdzu jūs, mīļie vecāki, ja jūsu pusaudži un bērni (tā laika jūdu divpadsmitgadnieki atbilst šā laika 14, 15 vai 16 gadniekiem) būtu kaut kur pazuduši, kur jūs ietu viņus meklēt? Kur jūs cerētu viņus atrast? Dievnamā? Mācoties Dieva vārdu? Klausoties Bauslību un Evaņģēliju? Diezin vai.

Pat, ja jūs viņus no mazām dienām būtu vadājuši līdzi uz baznīcu, bet viņiem nonākot kādā brīvsolī, diez vai jūs uzreiz iedomātos meklēt baznīca un dievnamā, viņu lūdzot Dievu un Dieva vārdu klausoties. Un nevis stundu vai divas vai trīs, bet vienu, divas un trīs dienas.

Te mēs redzam kaut ko pavisam neparastu. Kaut ko ārkārtīgi neparastu no Jēzus svētuma. Viņš – Dievišķais vārds, kas nācis miesā, viņš liptin lipa pie Dieva vārda. Tur kur tas tika pasludināts un mācīts, kur tas atskanēja. Ne jau tāpēc, ka Viņš nezinātu, bet tāpēc, ka šis vārds ir dzīvības vārds. Tas iepriecina, mierina, stiprina, ir gaisma uz visiem mūsu ceļiem. Kas vēl var būt labāks šajā pasaulē par Dieva vārdu.

Un tam iepretī mēs ieraugām sevi pašus un savus bērnus. Kur paši mēs klīstam un maldāmies, cik maz mums atliek laika Dieva vārdam. Cik daudz atliek laika visam kam citam. Uz ko tiecas mūs bērni un jaunieši? Jā, viņi it kā grib dzirdēt Dieva vārdu un baznīcā jau nāk, un, kad klausās, tad ir priecīgi un stiprināti, iedrošināti, un tomēr, ja viņi būtu aizgājuši kaut kur brīvsolī, kur vecāki viņus neredz un nezina, vai mēs varētu viņus atrast dievnamā jautajam, klausāmies? Droši vien nē. Vai arī ļoti reti.

Redziet, mīļie, te mums ir ko mācīties no Jēzus pazemības. Mēs savā lepnībā esam kļuvuši pārgudri. Mums šķiet, ka esam gana dzirdējuši un gana zinām. Ja kaut kas sāk aizmirsties, vai arī kādu laiku neesam bijuši, tad, protams, nākam atkal. Bet mēs redzam šo izsalkumu un slāpes pēc Dieva vārda, kas bija Jēzum, turklāt mēs redzam, ka Viņš nav šajās lietās nezinātājs. Viņš tur nav kā kāds labs svētdienas skolas skolnieks, kuram jautā, ko Dāvids nosita ar lingu, un viņš atbild, ka Goliātu. Un, kad jautā, kas deva Desmit baušļus, viņš atbild – Mozus. Vai vēl kādas citas lietas, kuras viņš zina, ka rakstītas Bībelē.

Bet mēs redzam, ka Jēzus šeit klausās un pārsteidz visus. Mēs lasām – Visi, kas Viņu dzirdēja, bija ārkārtīgi pārsteigti par Viņa saprašanu un atbildi. Nevis apmierināti, ka jaunietis kaut ko iemācījies, ka labi atceras, bet gan pārsteigti… ārkārtīgi pārsteigti par Viņa zināšanām un izpratni.

Mēs dzirdēsim šīs lietas arī vēlāk, kad Jēzus jau pieaudzis sludina Jeruzalemes templī. Atnāk jūdu virspriesteri un Rakstu mācītāji, labākie no labākajiem, un brīnās, kā Viņš tiem aizdara muti un brīnās, kā Viņš zina Rakstus tos nemācījies un nemācīts būdams?! Viņš nav gājis nevienā jūdu skolā, nav beidzis teoloģijas fakultāti, doktorantūru vai ko tādu, kāds tās tanī laikā bija. Un bija. Nevienam Viņš nebija pazīstams, ka Viņš kaut kur būtu mācījies. Kā Viņš zina Rakstus nemācīts būdams?

Labs jautājums, un tam ir arī atbilde. Ne tikai mums kristiešiem, bet jūdiem pašiem. Jūdu rabīni jau no seniem laikiem kā vienu no Mesijas pazīmēm nākamajām paaudzēm bija atstājuši tādu gudrību. Kad Mesija atnāks, Viņš zinās Rakstus nemācījies. Viņš vienkārši zinās. Cik tuvu viņi bija ar šo jautājumu atbildei. Un cik tuvu šim jautājumam un atbildei ir arī tie, kas toreiz, kad Jēzus 12 gadu vecumā sēdēja Templī, jautāja nevis, lai uzzinātu, bet tā, kā Viņš mēdza jautāt vēlāk, tā lai cilvēks dzirdot šo jautājumu uzzinātu pats, sapratu pats, atklātu pats. Viņš daudz jautāja. Ne jau, lai Viņš uzzinātu, bet uzzinātu tie, kuriem Viņš jautā.

Kad Viņš lietoja Dieva vārdu, kad Viņš citēja Rakstus, tad vienmēr šie citāti un šis vārds ir tik stiprs un trāpīgs kā nevienam citam. Jo tad, kad Viņš atvēra savu muti, lai Rakstus citētu, tad nevis tikai viens teikums izskanēja, un viss, kā tas mēdz būt, lai apstiprinātu vai apgāztu kādu domu, bet līdzi šim vienam teikumam ar savu spēku nāca visa Svēto Rakstu vēsts tik precīzi un gudri un dziļi Viņš sludināja mācību, ne kā šo laiku pārgudrie, kas kaut ko izrausta no Svētajiem Rakstiem, šur vai tur, šo vai to, viņu pašu domas skrien pa priekšu, un viņi bārsta apkārt Svēto Rakstu citātus, kas šķietami saka to pašu, bet tās ir tikai kā šķembas un šķēpeles, nekā citādi.

Bet pie Jēzus tiešā veidā piepildās tas, ko mudina apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem šodien dzirdētajā Rakstu vietā, kur viņš saka: “Tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticību.” [Rom.12:6]

Redziet, šeit mēs, tulkotāji, nonācām sturpceļā. Tur ir rakstīts – saskaņā ar ticības analoģiju. Savādi būtu Bībelē lasīt šādu teikumu, tāpēc palika vienkārši – saskaņā ar ticību. Proti, sludināšanai, ko pravieši sludina, ir jābūt saskaņā ar visu ticības kopumu, ar visu Dieva vārdu. Tas, ko viņi saka, nedrīkst nonākt pretrunā ar nevienu Rakstu vietu, un,protams, nedrīkst nonākt pretrunā ar visu kopumu, kas Rakstos izsacīts, ar Svēto Rakstu mācību.

Tā arī Jēzus, kad Viņš lieto Dieva vārdu, tad šis vārds nāk ar tādu spēku, ka visi iztrūkstas un izbīstas. Un, kad vecāki ienāk, viņi pārbīstas. Šajā ainā, ko viņi ierauga, ir kaut kas tik dižens, tik godības pilns, ka viņi nevis vienkārši nopriecājas, ieraugot savu bērnu, bet viņi izbīstas no varenības, kas staro un strāvo no Viņa, un no tā pārsteiguma un no tā izbīļa, kas ir pārņēmis visus, kas Viņu dzird.

Bērns, kāpēc tu mums tā darīji? kāpēc Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sirds sāpēm meklējām. Viņš atbildēja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?

Domājams, ne Jāzeps, ne Marija Jēzum nekad nebija stāstījuši, ko eņģelis bija par Viņu teicis. Diez vai Marija audzināja Jēzu sacīdama, nu audz, dēliņ, tu esi Visuaugstākā, tu esi Dieva Dēls. Nē. Viņa droši vien no tā neko nebija savam dēlam sacījusi. Arī Jāzeps nekad nestāstīja, zini, dēliņ, tā un tā, kad es nezināju, vai ar tavu mammu dzīvot kopā vai no viņas šķirties, tad man parādījās eņģelis un teica, ka tu esi Dieva Dēls, pats Dievs miesā. Dievs ar mums. Nē. Viņi nekad neko tādu nebija sacījuši. Viņi nekad nebija sacījuši, ka Viņa Tēvs ir Dievs, jo tas bija kas pārāk liels viņiem dzirdot. Un tagad viņi dzird no Jēzus – Man jādarbojas sava Tēva lietās. Vai tad jūs to nezinājāt?

Priekškars atkal krīt, un Jēzus atkal top tāds kā agrāk, dodas vecākiem līdzi uz Nacareti, ir paklausīgs, aug un pieaug, pieņemas gudrībā un saprašanā un augumā. Ļaudis vairs neko tādu pie Viņa nepamana.

Bet vēl vienu lietu gan, mēs no šī notikuma varam paņemt līdzi. Kur Debesu Tēvs darbojas? Kur notiek tas, par ko Jēzus saka, ka Viņam jādarbojas sava Tēva lietās? Tas notiek Dieva namā. Tur, kur Dieva vārds tiek sludināts, kur ļaudis ir pulcējušies, lai to uzklausītu. Tur šīs Debesu Tēva lietas un darbi notiek. Tur ir dievkalpojums. Tur Kristus atkal ir mūsu vidū.

Jā, vienu otru reizi jautādams, vienu otru reizi sludinādams un sacīdams. Vienu otru reizi mūs izbrīnīdams. Vienu otru reizi mūs izbiedēdams. Bet tas ir Dieva darbs. Tas notiek Dieva namā. Nekur citur. Dieva namā un caur Dieva vārdu. To mēs varam mācīties no šī notikuma noteikti un skaidri. Un, mīļie, tas nav maz. Neko vairāk arī nevajag. Lai Dievs mūs svētī, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.