73. Kad notiek grēks pret piekto bausli?


1. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts.. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. [Lk.16:19-31]


Līdzība par bagāto vīru un Lācaru arvien bija saistījusi manu uzmanību ar to, ka tajā apskatīti tādi jautājumi, kā dzīve, nāve un dzīve pēc nāves. Būtiskākais izriet no bagātnieka teiktā: „lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.” Tai moku vietā nevēlas nonākt neviens. Ne Jēzus klausītāji toreiz, ne mēs šodien. Tieši tāpēc Dievs ir sūtījis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jņ.3)

Jēzus šo līdzību stāsta farizejiem, kas bija mantkārīgi un izsmēja Viņu, kad dzirdēja līdzību par netaisno pārvaldnieku. Jēzus līdzību pētnieks Jeremias pārdēvē šo līdzību par „līdzību par sešiem brāļiem,” jo tieši sešiem brāļiem vajadzīgs brīdinājums, tieši seši brāļi ir tie, kas akli paļaujas uz mantu. To arī uzsver Jēzus pirms šīs līdzības runājot ar farizejiem Lk.16:15 „Jūs paši nostājaties par taisniem cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo, kas pie cilvēkiem ir augsts, Dieva acīs ir negantība.” Līdzība ir ļoti laba ilustrācija šim Jēzus spriedumam par farizejiem un parāda šādas dzīves iznākumu.

Līdzībai ir divas daļas. Pirmajā stāstīts par Lācara un bagātā vīra dzīvi un nāvi, bet otrā daļa ir bagātā vīra saruna ar Ābrahāmu par Lācara sūtīšanu pie viņa un pieciem dzīvajiem brāļiem. Jeremias norāda, ka līdzības pirmai daļai pamatā ir tautā labi pazīstams uzskats par pēcnāves likteni. Tas nāk no ēģiptiešu tautas pasakas par Si-Osiris un viņa tēva Setme Chamois ceļojumu uz pazemes valstību. Tā noslēdzas ar vārdiem: „Tas, kas bija labs uz zemes, tiks svētīts nāves valstībā, un tas, kas bija ļauns, cietīs mokas nāves valstībā.” Ar šo uzskatu bija pazīstami Jēzus klausītāji. Līdz ar to būtiskāka ir līdzības otrā daļa, kura ir Jēzus jauninājums tautas nostāstos. Tā arī piesaista Jēzus klausītāju uzmanību, jo ir papildinājums ierastajam.

Bagātā vīra un Lācara dzīve

Līdzība iesākas ar spilgtu kontrastu starp bagāto vīru un nabagu.

Klausītājiem vajadzētu apzināties, ka bagātais simbolizē farizejus, kuri jau iepriekš tika raksturoti kā „mantkārīgi” ļaudis, un nabags ataino visus ebreju sabiedrības izstumtos, kuriem Jēzus savas kalpošanas laikā ir pievērsis īpašu uzmanību.

Bagātais varēja izbaudīt visu dzīves greznību. Bagātnieks „ģērbās purpurā un smalkā audeklā” un tas ir kā dārgais augsto priesteru apģērbs. Bagātais, Farizeju teoloģijas iespaidā, uzskata sevi par taisnu Dieva priekšā, jo ir spējis uzkrāt bagātību. Tomēr bagātnieks ikdienas ļaujas līksmībai. Tas atklāj viņa neprātību un līdz ar to bagātais pārkāpj bausli (2.Moz.20:9), ka sešas dienas ir jāstrādā. Tas, ka viņš aizslēdz savu sirdi un durvis nabagajam, pierāda, ka viņš nav taisns, jo taisnais mīl savu tuvāku kā sevi pašu. Turklāt viņš redzēja nabagu arvien pie savām durvīm, bet nekad viņam nepalīdzēja.

Nabags gulēja pie bagātā durvīm ubagodams un cerot, ka viņa posts izsauks bagātā žēlastību. Tā laika Palestīnā vienkāršie ļaudis bija laimīgi, ja varēja ēst gaļu reizi nedēļā un smagi strādāja sešas dienas nedēļā, savukārt bagātie bija dīkdieņi, kas nemitīgi apmierināja savas iegribas.

Nabags „priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda„ Tajā laikā nebija dakšiņu, nažu un salvetes. Jeremias sīkāk izskaidro roku tīrīšanas procesu un norāda, ka runa nav par parastām maizes druskām. Ēdiens tika ēsts ar rokām un īpaši turīgu cilvēku namos rokas tika tīrītas izmantojot maizes gabalu, ko pēc tam aizsvieda. Tieši šīs maizes arī gaidīja nabagais Lācars, lai remdētu izsalkumu. Lācars turklāt bija ādas slimību izmocīts kroplis, kas nespēja pārvietoties. Viņš pat nespēj atgaiņāties no apkārt klīstošajiem ielu suņiem, kas laizīja viņa vātis. Nabagais tiek nosaukts vārdā. Šis ir vienīgais gadījums, kad kāds personvārds tiek pieminēts līdzībās. Visi autori līdzīgi skaidro, ka Lācars ir eberju vārda Eleazars grieķu ekvivalents un nozīmē „Dievs palīdz,” „tas, kam palīdz Dievs.”

Jēzus līdzībā apraksta dramatisku situāciju. Bet vēl skaudrāka situācija kļūst domājot, ka Jēzus klausītāji to piedzīvoja ikdienā savos ciematos un pat mēs savā ikdienas dzīvē.

Bagātā vīra un Lācara nāve

Lai arī dzīves laikā bija ievērojam atšķirība starp nabago un bagāto, pēc nāves kontrasts pieaug. Jēzus stāstītais ir pretstats farizeju teoloģijai un tautas mītiem.

„Nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābraāma klēpī” Ar „Ābrahāma klēpi” jūdi apzīmēja Dieva klātbūtni. Saskaņā ar farizeju teoloģiju Lācars bija nabags, jo bija grēcīgs un Dieva neieredzēts. Viņa nožēlojamais posts bija Dieva sods. Farizeji uzskatīja, ka tādus tipus Dievs noraidīs un nepieņems Savā tuvumā pēc nāves. Bet neskatoties uz to, Jēzus māca, ka Dievs nabagu pieņem. Jeremias norāda, ka nabagais iemanto augstāko vietu taisno pulkā.

„Arī bagātais nomira un tika aprakts.” Jēzus klausītāji varēja iztēloties bagātnieka bēres, kā viņa dzīves izšķērdībai atbilstošas. Tomēr Jēzus vārdi ir pieticīgi, vai precīzāk, viennozīmīgi skarbi. Bagātajam, saskaņā ar Farizeju mācību, pēc nāves bija tūlīt jānonāk Dieva tuvumā un mūžīgās dzīvības svētlaimē. Tam pretēji ir Jēzus teiktais. Bagātais pēc nāves tiek iemests pazemes valstībā. Sagaidāmās svētības vietā bagātais saņem mocības.

Jēzus norāda, ka pārticība nav apstiprinājums, ka Dievs cilvēku ir pieņēmis. Bagātība negarantē mūžīgo dzīvību, bet nabadzība nav pazudināšanas zīme. Proti, mantai ir laicīga, nevis mūžīga nozīme. Bagātnieks paļāvās, ka manta viņu izglābs un nonāca ellē. Šeit atliek vien secināt, ka Dieva tiesā tiek izslēgtas jebkādas cilvēcīgas mērauklas. Ja gribi- paļaujies uz mantu laicīgās lietās, bet neaizmirsti par mūžību. Atceries, ka manta Dieva priekšā nenozīmē neko. Iespējams, viens otrs mantas pielūdzējs stipri samulst, kad viņam par velti piedāvā Dieva žēlastību. Viņš domā, ka tur kaut kas nav kārtībā – es taču visu esmu pieradis pirkt, droši vien tur ir kāda viltība. Bet nē – Dieva žēlastība ir par velti visiem.

Savukārt sekojošais ir likteņa ironija. Bagātais, kurš atteicās palīdzēt nabagajam dzīves laikā viņa vajadzībās, tagad lūdz, lai Lācars tiek sūtīts atvieglot viņa mocības. Vēl vairāk – viņš ir palicis ar neizmainītu dabu, un vēlas, lai nabagais kalpo viņam.

Mirušā bagātnieka saruna ar Ābrahāmu

Dialogu var iedalīt divās daļās. Pirmā daļa ir par Lācara mājošanu debesīs un mirušā bagātnieka mūžīgajām mokām. Otra daļa vēsta par sagatavošanos dzīvei nākamajā laikmetā.

Bagātnieks, jūds būdams, uzrunā Ābrahāmu par tēvu. Ābrahāms uzrunā bagātnieku par dēlu. Saskaņā ar rabīnu mācību, farizeji ticēja, ka tēvs Ābrahāms stāv pazemes valstības vārtos, un nevienu no saviem dēliem tajā neielaiž. Viņš bija Ābrahāma dēls pēc miesas, bet ne ticībā. Bagātais jutās drošs par pestīšanu, jo bija pārticis Ābrahāma miesīgs pēctecis. Bet bez Ābrahāma ticības bagātais nevar tikt izglābts. Tāpat Jēzus norāda, ka stāvoklis pēc nāves nav maināms. „starp mums un jums atrodas liels bezdibenis.” Nemaināmais spriedums tiek izdarīts mirstot. Bagātajam bija saglabājušās atmiņas par dzīves laiku. Viņš varēja apliecināt savu viltus paļāvību uz mantu. Un viņš zināja, ka viņa brāļi dzīvo tāpat kā viņš.

Jēzus klausītāji saprata, ka Ābrahāma vārdi „Piemini, dēls”attiecas uz farizejiem. Tāpat klausītājiem kļūst saprotams arī tas, kādā veidā šis vēstījums izskaidro stāstu par netaisno pārvaldnieku. Pārvaldnieks bija žēlīgs pret sava kunga parādniekiem, jo paļāvās uz kunga žēlastību, tādējādi viņš pareizi rīkojās ar mantu, sniegdams dāvanas un iegūdams draugus. Ja mantu lieto savtīgi, tā pazudinās, ja lieto parādot žēlastību, tad var iemantot algu mūžībā. Bet mēraukla paliek nemainīga – Dievs pazīst sirdis.

Līdzība noslēdzas ar Ābrahāma vārdiem: „Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no mirušajiem celtos augšām.” Pat Lācara miesīga augšāmcelšanās neatstās nekādu iespaidu uz cilvēkiem, kas neklausa Mozum un praviešiem. Tas nozīmē, ka Jēzus brīdina tādus cilvēkus kā bagātais vīrs un viņa brāļi, no draudošās bojāejas. Būtiskais nav sociālo jautājumu apskatīšana un mācīšana par dzīvi pēc nāves.

Lācars līdzībā principā ir tikai otrā plāna persona kontrasta palielināšanai. Būtībā līdzība ir par sešiem brāļiem. Brāļi ir salīdzināmi ar grēku plūdu paaudzi, kas bezrūpībā pavada savu dzīvi un nevērīgi attiecas pret uzbrūkošo plūdu rūkoņu. Tie turpina dzīvot greznībā un paliek kurli pret Dieva vārdu. Tas kurš nepaļaujas uz Dieva vārdu neatgriezīsies pat redzot brīnumus. Prasot zīmes, ko bieži darīja farizeji, izpaužas izvairīšanās un nevēlēšanās atgriezties. To mēs piedzīvojam ikdienas, būdami kā neārstējami slimi mantas pielūdzēju durvju priekšā. Ja bagātnieka brāļi vēlas izvairīties no elles mokām, viņiem jākļūst par Dieva Vārda klausītājiem, un Dieva Vārds ietver arī priecīgo vēsti par Dieva mīlestību jeb grēcinieku Glābēju Jēzu Kristu, pateicoties kuram ticīgais nekad neredzēs Dieva aizmirstos elles kambarus, ber arvien līksmosies Dieva tuvumā, gan šeit laikā, gan vēl vairāk – tur mūžībā. Āmen!

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.